2
Domāju par emociju intensitāti, šovakar pavadot māsu. No vienas puses, ir loģiski, ka ir bēdīgi, jo es mīlu māsu, man viņas pietrūks, un vienai dzīvot vispār ir vientulīgāk.

Dziļākas šīs sajūtas padara fons, kurā uzaugām. Lai arī viņa man bija ļoti, ļoti svarīga jau bērnībā, mēs nevarējām uzaugt kopā, vienā mājā, jo vecāki izšķīrās. Es paliku pie tēta, bet māsa - pie mammas. Man bez viņas jau tad bija vientuļi, un, iespējams, neesmu to, kā man viņas pietrūka tad, kārtīgi izsāpējusi.

Tad vēl šī brīža sakāpinātās emocijas atgādināja man par reizi, kad kādu 6-7 gadu vecumā vecāki gribēja mani vakarā atstāt mājās vienu. Nezinu, kāpēc, bet tieši tovakar man maksimāli aizvērās šīberis, es ļoti raudāju, negribēju palikt viena mājās un lūdzos, lai mani ņem līdzi. Viņi mani visādi centās pierunāt, tad aizbrauca, bet pēc kādām 10 minūtēm tomēr atgriezās, lai mani savāktu līdzi. Tā aina man saistās ar ļoti dziļu pamestības un bezspēcības sajūtu. Likās, ka neko nevaru izdarīt, lai noturētu savus vecākus pie sevis, ka manas sirdssāpes neviens neredz.

Iespējams, ka tagad, kad cilvēki dodas prom, pamostas mazā es un tīņu es, un abas ir ļoti bēdīgas, ka tas notiek atkal.

Bet māsa ir mans wannabe dvīnis arī ar visu uzaugšanu atsevišķi, un viņa, šķiet, nekur nepazudīs, pat ja esam atsevišķi. Es varu šīs attiecības turpināt kopt, lai labas māsības sajūtu paturētu. Es varu arī risināt problēmas sevī, lai nebūtu tik pielipusi viņai.

Par vecākiem: man šķiet, ka tad man būtu vajadzējis blakus kādu citu, kas varētu ar mani palikt un paspēlēties. Kā ar savu iekšējo bērnu lai paspēlējas tagad? Ziņas un spēle telefonā? Palasīt kādus stāstus? Uzaicināt pie sevis kādu? Pameklēt internetveikalos smukas drēbes? Šķiet, ka tās visas ir opcijas. Un iedegšu svecīti, lai mīlīgāk.