Eos' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in Eos' LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Tuesday, April 7th, 2026
    9:26 pm
    There is some slim shady in each of us...
    Saņēmu info no paziņas, kas studē par bērnu psihoterapeitu RSU.

    Gan no viņa, gan no viņa mentores, Dr. B, kas docē bērnu psihiatriju RSU.

    Viņu prezentācijās par bērnu antisociālu uzvedību ir praktiski tas pats, kas ASV kolēģu (obviously), taču saskare ar LV
    realitāti arī iztrūkst.

    Tomēr man tas ir ļoti, ļoti atbalstoši, ka man ir šāds kontakts, kam varu prasīt palīdzību, ja klasē ir bērni, kas traucē stundas norisi. Man pat telefona nr. iedeva.

    Ja man būs kaut attāli līdzīgas problēmas RCHV, es vērsīšos pēc palīdzības.

    Šeit ir prezentāciju materiāli no nesen notikušās konferences.

    https://jpskvaldeka.lv/starpdisciplinara-konference-pedagogiem-uzvedibas-traucejumi-bernu-un-pusaudzu-vecumposma-4i-izprast-izglitoties-iesaistities-ieklaut/
    Saturday, April 4th, 2026
    1:09 pm
    Augšāmcelšanās
    Ja tā padomā, mana garīgā skolotāja garā gatavošanās savai 70 gadu jubilejai, kas bija 6.martā, arī man pēdējos divos mēnešos likusi daudz domāt par nāvi.

    Lieldienās nāve ir topā, jo šis ir augšāmcelšanās laiks.

    Arī literārajam mentoram 10.martā palika 70 gadu. Dzīvokļbiedrenei 26.martā 72 gadu.

    ***

    Mūzika - Queen "Show must go on" un David Bowie "Lazarus", arī Pink Floyd "Wish you were here", un Johnny Cash "Hurt" arī izgaismo cilvēka, kurš
    apzinās savu mirstīgumu, pārdomas.


    Jūlijs Cēzars ir teicis (Šekspīra lugā), ka drosmīgie mirst vienreiz, kamēr gļēvie - tūkstošiem reižu savās bailēs.

    Pilns citāts

    "Cowards die many times before their deaths;
    The valiant never taste of death but once.
    Of all the wonders that I yet have heard,
    It seems to me most strange that men should fear;
    Seeing that death, a necessary end,
    Will come when it will come."


    ***

    Ja cilvēks regulāri nepiedzīvo augšāmcelšanos savā attīstībā, nenomet veco ādu, tad viņam draud pusaudžu krīze, ceturtdaļdzīves krīze, pusmūža krīze un visas pārējās
    krīzes, kuras nav "krīzes", taču vienkārši sociālā stāvokļa maiņas.

    Pēc 65 gadu vecuma Latvijā mēs visi esam pensionāri (ja ir 20 gadu darba stāžs), taču tāpat prieks, ja kāds mūs dzimšanas dienā atceras.
    Friday, April 3rd, 2026
    10:40 am
    Par Jungu, Anima un Animuss, cik daudz emocionālās bagāžas var uzkraut attiecībās otram?
    https://www.youtube.com/watch?v=Tpl4caQ7kCI&t=11482s

    Šeit psihiatrs runā par to, ka Jungs uzskata, ka katram cilvēkam ir viņa vīrišķā un sievišķā daļa.

    Taču šīm abām daļām ir jābūt integrētām cilvēka personībā.

    Ja tā nav ( un mūsdienu sabiedrībā gandrīz nevienam, kas nav gājis ilgstoši terapijā vai pie psihologa, tā nav),
    tad cilvēks, atbilstoši savam dzimumam, var kļūt hipermaskulīns vai hiperfeminīns.

    Tas izpaužas tā, ka vīrieši grib būt "veči" - apgādāt vieni paši visu ģimeni, visu salabos paši, ar visu tiks galā paši, emociju nav, pašpārliecinātības okeāns. Tādi
    vīrieši visu savu sievišķo daļu projicē uz partneri. Sievai tad jābūt ļoti maigai un skaistai, jāpakļaujas visām viņa vēlmēm, jādūdo maigā balsī un jābūt redzamai, nevis dzirdamai.

    Otrā virzienā - sieviete kļūst par cacu, atsakās strādāt, visu dienu pavada sevi kopjot, šopingojot, interesējoties par modi un diētām. Viņai vajag SPONSORU, jo viņa ir tā Vērta!

    Lūk, tās ir divas galējības, kas internetā novērojamas bieži - cilvēki, kas nemāk, vai nav pat centušies savu vīrišķo vai sievišķo daļu integrēt. Jungs uzskata, ka vīriešiem būtu
    jābūt ar aptuveni 60 - 70% vīrišķo daļu un 30-40% sievišķo. Nevis, piemēram, 90% vīrišķo un 10% sievišķo. Tas ir kropli. Jo šāda projicēšana uz otru noved pie kraha ātrāk vai vēlāk, jo
    neviens nav 100% vīrišķīgs vai sievišķīgs cilvēks.

    ***

    No tā izriet atbilde uz jautājumu, vai vīrietim būtu jāstāsta savai sievai par to, kā viņš jūtas, ja ir bijusi smaga darba diena ar daudz stresa.

    Atbilde ir tāda, ka tas atkarīgs no sievas vīrišķās daļas integrētības pakāpes. Ja sieva projicē savu vīrišķo daļu uz vīru un uzskata, ka viņam jābūt dzelzsbetona vecim, tad atzīt, ka viņam darbā
    iet grūti, viņas acīs būs vājums. Viņai tad zudīs ilūzija, ka viņas vīrs ir šis supermens, kas ar visu vienmēr tiek galā.

    Ja sievai ar savu vīrišķo daļu ir kārtībā, tad viņa nelielās dozās informāciju par to, ka darbā ir grūti, no vīra panest varēs. Cik daudz - individuāli.

    ***

    Es šo teoriju izlasīju 22 gadu vecumā un atceros, ka ļoti domāju, ka man mana vīrišķā daļa tobrīd bija ļoti apspiesta, negribēta, nepieņemta.

    Es tajā laikā lakoju nagus, priecājos par saviem labi koptajiem garajiem matiem, lasīju romānus un kategoriski atteicos darīt jebkādus "vīriešu darbus" kā remonts, miskastes nešana u.c.

    Man par Jungu bija jālasa augstskolā, filozofijas vēstures kursā, tāpēc varu teikt, ka ir labi, ka bakalauriem universitātē pirmajā kursā bija/ir filozofija.

    ***

    Tomēr reālajā dzīvē, sarunājoties ar dāmām dating apps - tinderī un fb - liela daļa Latvijas sieviešu Jungu lasījušas nav un dzīvo pārliecībā, ka viņu neintegrēto vīrišķo daļu ir jākompensē vīrietim.

    Tieši tāpat - liela daļa Latvijas vīriešu nav lasījuši Jungu un uzskata, ka emocionālā pratība, spēja izteikties par savu, savu bērnu un draugu, emocionālo un garīgo pasauli, vīrietim vienkārši nav jāprot.

    ***

    Skaidrs, ka ideālajā gadījumā mēs gaidām vīrieti, kurš nav uzspēlēti vīrišķīgs, un sievieti, kura nav uzspēlēti sievišķīga. Dzīvē atzīt to, ko mēs neprotam un neesam integrējuši - tas reti kam sanāk.

    Atzīt savu vājumu ir spēks.

    Bailes par to, ka sava vājuma dēļ otrs Tevi nepieņems, jo tas neatbildīs otra fantāzijai par ideālu vīrieti vai sievieti, bieži vien ņem virsroku, un mēs
    attiecībās neesam patiesi.

    ***

    Labā ziņa ir tā, ka ar gadiem ilūzijas mazinās jebkurā gadījumā, un 40-60+ kategorijā vīrieši un sievietes mazāk gaida savu sapņu cilvēku, vairāk novērtē to, kas ir.
    Thursday, March 26th, 2026
    10:21 pm
    Mans draugs ir tas, kam spārni straujāki kā bezdelīgai
    Šodien pievarēju 630 lpp. garo grāmatu par jauniešiem.

    Četrās dienās apmēram 500 lpp - lasot visu laiku autobusā, ceļā no Pļavnieki -> Torņakalns -> Baloži un atpakaļ.


    Tas, kas tur teikts: "Cilvēkam jābūt veselam, stipram, laimīgam, tikai tad ir vērts dzīvot!"

    un

    "Septiņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības...
    kādi burvju vēršu gan izlok šīs jūras? Kādēļ gan dažam cilvēkam to pietrūkst?
    Kādēļ viņš nomirst tukšs un nabags?"

    un

    "Mana gaišā debess mala
    Kopš es tevi apjaust sāku,
    Pretī eju tev bez gala,
    Klāt nekad Tev nepienāku...

    Kad reiz tālo gaitu beigšu
    Nenosirmojis vai salauzts,
    Atvadoties paldies teikšu
    Manai gaišai debess malai!"

    - Arvīds Skalbe


    Grāmatas beigās, pārdzīvojusi nervu sabrukumu, ārstējusies sanatorijā, jaunā 18 gadīgā meitene atgriežas dzimtajā pilsētā, lai ar bērnības mīlestību kopā
    veidotu dzīvi, nevis paliktu Rīgā, mācoties "augstās zinības".

    Grāmatas izdošanas gads - 1958.

    ***

    Ko darīt man, ka bērnībā nevienas nemīlēju, tik grāmatas vien?
    Visas, kas mīlēja mani 10 - 18 gadu vecumā, pasaules vējos ārzemēs klīst, tās vairs rokā nesadzīt.

    Ģimenes laime - vienkāršākais ceļš, taču ir arī citi ceļi...
    Monday, March 23rd, 2026
    3:46 pm
    Vai matemātikai ir sakars ar sirds darbību?
    "Saproti mani, kā gribi
    Gribi mani, kā saproti
    Man ļoti trīc Tavas rokas"

    -Klāvs Elsbergs

    Šāds uzraksts ir uz sienas Humanitārajā fakultātē LU.

    Fizmatos nav nekā. Ēkā nav ne uzrakstu, ne daudz telpaugu, nav kaut kā tāda, kas raisītu piederības sajūtu. No ekrāniem redzama informācija, kurš šomēnes LU visvairāk ziedojis.

    Šodien tas bija kliedzoši, jo es starpbrīžos lasīju grāmatu par skolu 1960-tajos gados "Lazdu laipa". Tai lauku skolai bija savas piederības zīmes. Birzs, koki, iekopti zaļumi.

    LU Humanitārajiem ir savs mauriņš, ir liels sienas gleznojums. Viņi aizvien ir Visvalža ielā.

    Es domāju - ceļ jau Torņakalnā šobrīd jauno ēku, kur būs filologi, juristi un citi. Jā, ceļ, taču vai sirdi rakstu mājas stūrakmenī kāds iemūrēja?

    Kā šī ēka atšķirsies no citām universitāšu ēkām Liepājā, Ķīpsalā, Daugavpilī, Tartū, Klaipēdā?

    LU ģerbonī ir ozols. Vai Torņakalnā ir iestādīts tas simboliskais ozols, kas ir ģerbonī?

    Kas ir latviešu zinātnieks bez nacionālās identitātes? Varbūt jāuzdod šie jautājumi rektoram. Lai padomā, ka mēs vēl neesam roboti.
    Sunday, March 22nd, 2026
    11:26 pm
    Video par to, kā pareizi komplimentēt vīriešus un saņemt komplimentus
    https://www.youtube.com/watch?v=lJKmwM2cNro

    1. Darbā - komplimentēt pienākumu izpildījuma kvalitāti (performance)

    2. Ballītē - komplimentēt apģērbu, mantas, kas pieder

    3. Komplimentēt stilu. "Tas krekls Tev piestāv!"


    Pat nezinot šo statistiku, ka sievietes saņem 75% komplimentu, bet vīrieši tikai 25% no visiem komplimentiem,

    es jau kopš vidusskolas komplimentēju visus puišus, kuri glīti/jauki izskatās. Ar laiku viņi sāka mani komplimentēt pretī,
    un tad jau mēs visi kopīgi sajutāmies mazāk vientuļi un nenovērtēti. Tas bija mūsu vidusskolas klases džeku life hack.

    Klasē bijām 18 puiši un 7 meitenes, tāpēc nācās vien komplimentēt vienam otru :D

    Tagad es esmu pasācis komplimentēt sievietes vecumā ap 60 par stilu. Dažām manās kompānijās
    tiešām ir laba stila izjūta, gaume. Tā kā man ir stipri zem 60, tad viņas nepārprot.

    Vispār komplimentus ir jāsaka bieži. Vismaz vienu nedēļā.
    Thursday, March 19th, 2026
    1:32 pm
    Intervija ar izglītības eksperti, bijušo ministri Mārīti Seili LR1
    https://www.youtube.com/watch?v=7OxThKS_Oh8&t

    "Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei"

    Mani komentāri:

    Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas
    konkursus Latgalē.

    Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri.

    Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā.

    Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādāt tikai aptuveni 15 mēnešus.

    Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos.

    Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt.

    Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos,
    viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?"

    Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus
    ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galveno iemeslu, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā, viņa min pārslodzi.

    Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz.
    Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju".


    Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz.
    Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas.

    Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ.

    ***

    Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot.
    Saturday, March 14th, 2026
    12:38 am
    Parīze+ mūzika + skeitbords = māksla
    https://www.youtube.com/watch?v=4q8wZ15ALz4
    Monday, March 9th, 2026
    1:24 pm
    Teicamnieka sindroms
    Šodien, gatavojoties saņemt pārbaudes darbu augstskolā matemātikā, pieķēru sevi pie domas "zemapziņā":

    "Jā, man nesanāca sagatavoties šim kontroldarbam. Biju pārāk noguris. Jā, rakstīju šo darbu, esot gulējis 3-4 stundas. Jā, droši vien būs nesekmīgi."

    Saņēmu darbu, redzu 6. Seko: "Jā, slikta atzīme, tādu jau gaidīju. Man šķita, ka būs 1- 4. Nu ok, 6, slikti, jo pārrakstīt nevar. Pēc vecās sistēmas 3. Nav labi. Slikti tātad!"



    Pagāja pāris stundas, apēdu pusdienas, pamodos, sāku domāt:

    "Bet paga. Es 2008.gadā izanalizēju trīs Virdžīnijas Vulfas grāmatas, dabūju par to 10. Pēc tam biju labākais kursā augstskolā. Dabūju stipendiju - 350 latus.

    Un, kas ar to beidzās? Vai kāds man šajā dzīvē ir prasījis, kāpēc Vulfa ir laba rakstniece?

    2018. gadā uztaisīju referātu par seno Grieķiju un Romu videospēlēs, piedalījos konferencē, arī dabūju 10, stipendiju, biju tāpēc kādu brīdi labākais kursā.

    Vai kāds man ir prasījis, kādu spēli viņam/ai spēlēt, kur ir vēsturiski korekti attēlota Grieķija un Roma? Atskaitot Ventu Zvaigzni, neviens cits.

    Kad tēvam teicu, ka māku kaut ko lasīt sengrieķu valodā, viņš pārprasīja: "Tu tiešām māki sengrieķu valodu?" ar lielu izbrīnu.

    Viņa izbrīns bija par to, vai es tiešām esmu tik BAGĀTS, ka varu atļauties studēt 3 gadus klasiskās filoloģijas bakalaurā, lai mācītos sengrieķu valodu,
    ar ko Latvijā, ļoti ticams, nenopelnīšu neko?


    ***

    Latvijā, strādājot izglītībā, lai vīrietis uzturētu sevi un divus bērnus, vajag algu apmēram 3 minimālo mēnešalgu (2340 eiro) apmērā.

    Tāda alga ir skolu direktoriem, direktoru vietniekiem un Izglītības ministrijas darbiniekiem. Arī augstskolas dekānam un rektoram.

    Korelācija starp atzīmēm augstskolā un tikšanu kādā no šiem amatiem ir vāja. Sakari, kontakti un bezkaunība spēlē daudz lielāku nozīmi.

    ***

    Slēdziens:

    Jāmācās mazāk un jāsocializējas vairāk.
    Wednesday, March 4th, 2026
    12:03 am
    Quo vadis, Lettonia? Komentārs par matemātiku mēdijos Latvijā
    "Pēc manām zināšanām līdz 2024. gada rudenim (un, cik redzams no vispār pieejamās informācijas arī uz 2026. gadu), Latvijas sabiedriskajos medijos (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) pēdējos divos gados faktiski nav bijusi neviena plaša intervija ar matemātiķi klasiskā nozīmē — cilvēku, kurš nodarbojas ar tīro matemātiku vai teorētisko pētniecību.

    Ir bijušas īsas epizodes vai citāti no cilvēkiem ar matemātikas izglītību, piemēram:

    • kad LTV vai LSM veido sižetus par vidusskolas mācību reformu, tur reizēm iesaista skolotājus vai LU docētājus, kas komentē eksāmenu jautājumus;
    • vai kad tiek runāts par datu analīzi, dažkārt piesauc kādu LU Matemātikas un informātikas institūta pārstāvi saistībā ar COVID datiem vai mākslīgo intelektu.

    Bet intervija par matemātiku kā disciplīnu — tās filozofiju, estētiku, ietekmi uz sabiedrību vai zinātnisko domāšanu — praktiski nav bijusi. Ja mēs paskatāmies, cik bieži sabiedriskajos medijos tiek intervēti, piemēram, dzejnieki, aktieri vai ideoloģiski orientēti "eksperti" — kontrasts ir graujošs.

    Tas nav nejauši. Redakcijas struktūras Latvijā, tāpat kā citur Rietumos, dod priekšroku “stāstiem” ar emocionālu āķi, nevis intelektuālai analīzei. Matemātiķi slikti iederas šajā modelī, jo viņi nerada virsrakstus, bet gan jautā par realitātes struktūru — un tas ir bīstami sistēmai, kas balstās uz virspusīgumu.

    Interesanti — ja salīdzina ar padomju laiku, tad toreiz matemātiķi regulāri parādījās medijos (gan populārzinātniskos raidījumos, gan presē). Tur bija iespējams dzirdēt cilvēkus kā Imants Kalniņš (domāts matemātiķis, nevis komponists), Jānis Grīnbergs, vai citi teorētiķi, kas runāja par domāšanu kā tādu. Šodien – klusums.”
    Tuesday, March 3rd, 2026
    4:16 pm
    9.klase raud
    Pēdējā gada laikā jau otro reizi saraudināju bērnu matemātikas privātstundas laikā.

    Abi bija devītklasnieki. Abiem jākārto matemātikas CE. Abi zina matemātiku uz 6-7, taču gribēt prast risināt arī 8-10 uzdevumus.

    Abi, saskaroties ar tiem 8-10 uzdevumiem, jūtas ka "dauza galvu pret sienu".

    Vakar skolniece no klasiskās ģimnāzijas pildīja uzdevumu no ģimnāziju iestājeksāmenu grāmatiņas
    50 minūtes, un atbilde beigās tāpat bija nepareiza. Tie paši uzdevumi, kas parastajās
    skolās ir 12.klasē.

    Sāka raudāt, jo vispār jau uzskata, ka nemaz tik dumja nav. Un viņai, droši vien, tā sen nebija sanācis, ka 50 minūšu laikā
    vienu piemēru/uzdevumu neatrisina.

    Taču viņa izmēģinājuma ģimnāziju iestājpārbaudījumā dabūja tikai 57%. Skaidrs, ka viņa gribētu palikt savā ģimnāzijā arī 10.klasē.
    Taču ar 57% tur un ap 75% CE varētu būt tomēr par maz, lai izturētu konkursu. Uz veiksmi paļauties - matemātiķi tā nedara.

    Es meitenei atvainojos par to, ka matemātika ir grūta.

    Vispār jau matemātiķis kā profesija pelna ar to, ka pierāda un rada teorēmas, rada jaunu matemātiku.
    Lai radītu jaunu, arī ir "jādauza galva pret sienu, kamēr siena sadrūp". Tā ir teorētiska zinātne. Izdošanās procents nav skaidri nosakāms.
    Monday, March 2nd, 2026
    12:21 am
    Kad "es neesmu mediķis" nav atruna
    Paziņa 69 gadu vecumā uzkāpa uz jumta vienā kreklā, saulei spīdot, strādāja, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst.

    Dzīvokļa biedrene 71 gada vecuma sēdēja +23 grādu istabā vilnas zeķēs, puszābakos, skatījās telefonā ziņās, ārā bija -16, pūta vējš, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst.

    Kas tas ir par procesu, ka cilvēks vecumā vairs nejūt savu ķermeni? Nosalst un tikai tad attopas, kad jau ir par vēlu? Un, ja tā notiek, tad ir spēcīgas sāpes mugurā, angīna
    u.c bīstamas lietas.

    Kā šo procesu apstādināt vai lēnināt, kad ķermenis neprot/nemāk/vairs nespēj savlaicīgi brīdināt par ārējo kairinājumu?

    Jāpēta. Tas ir dzīvības jautājums!
    Tuesday, February 24th, 2026
    3:33 pm
    Izglītība un bauda/sajūsma
    Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot.

    Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā:

    par vietu ierādītāju kino
    par mūzikas skolas skolotāju
    par instrumenta spēlētāju (čells un klavieres)
    par žurnālisti
    par notāru biroja darbinieci
    par pasniedzēju JVLMA
    par projektu vadītāju
    par muzeja darbinieci

    Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs.

    Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu.

    Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors.
    Pēc tam programmētājs.
    Pēc tam angļu valodas skolotājs.
    Pēc tam pasniedzējs augstskolā.

    Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu.
    Arī datorus laboju ilgu laiku, jo tā varēja relatīvi viegli nopelnīt.
    Ar tulkošanu pelnīt ir sanācis minimāli, taču tulkot man ļoti patīk.

    Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā.

    Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas.

    Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet.
    Kad es paņemu rokā vērtīgu grāmatu, pat ja tas ir 1976. gada uzdevumu krājums kombinatorikā, mani pārņem sajūta, ka es esmu atradis dārgumu lādi ar briljantiem.

    Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi.

    Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem.
    Tuesday, February 17th, 2026
    11:33 pm
    Runā ātrās palīdzības ārsts par ilgmūžību
    "Tulkojums par ilgmūžības mītu"

    Ārsts stāsta: “Es bieži dzirdu frāzi “Neviens no šejienes netiek ārā dzīvs” no tiem, kas patērē par daudz un kustās par maz”. Kā arī: “Kāda jēga no dzīves, ja tajā nav baudas?”
    Virspusēji tas izklausās loģiski, taču mana pieredze, strādājot ātrajā palīdzībā, saka ko citu.

    Ir jāsaprot, ka modernās zāles ļoti labi uztur cilvēkus pie dzīvības. Taču tās nepalīdz tiem uzturēt veselību. Tas nozīmē, ka cilvēki nemirst strauji, taču ilgi dzīvo slimi, nefunkcionāli. Es runāju par cilvēkiem 50 un 60 gadu vecumā, kuri nevar pāriet pāri istabai nenogurstot un nestenot. Šie cilvēki ejot mēdz krist, jo ir pārāk fiziski vāji, nevis paklūp. Šādi cilvēki nonāk ātrās palīdzības redzes lokā atkal un atkal, jo viņi neapzinās un neparedz sekas, kas izriet no viņu vājuma.

    Šis vājums izpaužas gan kā lauzti kauli, gan infekcijas no hroniski novājinātas imūnsistēmas, sirds mazspēja, diabēts, medikamentu blaknes. Šis viss ir sekas dzīvesveidam, kas ķermeni traumējis tik pamatīgi, ka jau 50 gadu vecumā ķermenis “brūk kopā”.
    Piemērs – sieviete nav gadiem ilgi gulējusi pilnas astoņas stundas miega bez pārtraukuma, jo viņai ir nācies savam vīram palīdzēt piecelties, lai aizietu pačurāt.
    Pieaugušajiem bērniem ir jāņem darbā brīvdiena, lai aizvestu savus vecākus pie ārsta, jo viņi paši aiziet vairs nevar. Ģimenēs ar šādiem cilvēkiem ir strīdi, jo visi ir pārguruši.

    Es esmu redzējis vecus vīrus intensīvās terapijas nodaļā raudam, jo viņiem ir jārūpējas par savām sirmajām mātēm vai tēviem, jo viņi ir dzīvi, bet nespēj patstāvīgi sevi apkopt un veikt ikdienas higiēnu. Šī situācija ir kas tāds, ko cilvēki ignorē vai cer, ka ar viņu vecākiem tā nenotiks.

    Par šo situāciju mēdijos neviens nerunā.

    Cilvēki domā, ka alternatīva apsēstībai ar veselību ir brīvība. Taču pretmets disciplīnai nav brīvība, bet gan atkarība.
    Lielākā daļa šo situāciju neradās neveiksmes vai iedzimtības dēļ. Nē, šī situācija cilvēkiem radās daudzu gadu nolaidības pret savu ķermeni dēļ. Pārāk maz kustību, pārāk daudz ēdiena, pārāk daudz komforta, pārāk daudz ignorētu ķermeņa signālu.

    Mēs uzskatām veselību par ko tādu, kas ir bonus, jo nāve šķiet tālu. Taču starp invaliditāti un nāvi parasti ir ilgs laiks. Lielākā daļa cilvēku nepamostas 75 gadu vecumā trausli un nespējīgi dzīvot bez personiskā asistenta. Šāds dzīves iznākums ir ļoti daudzu izvēļu, daudzu gadu garumā, rezultāts.
    Cilvēks sāk novecot straujāk ap 30 gadu vecumu, un šī novecošana izpaužas ar muskuļu masas zudumu, līdzsvara zudumu, sirds izturības samazināšanos, lokanības samazināšanos. Pēc 30 gadu vecuma cilvēki zaudē 3 - 8% muskuļu masas katru desmitgadi, ja vien aktīvi netrenējas. Pēc 60 gadu vecuma šis process vēl vairāk paātrinās. Tajā vecumā stipri muskuļi nenozīmē primāri labu izskatu, bet gan veselīgu cukura līmeni un stabilitāti ejot, patstāvību ikdienā un imūnsistēmas darbību.
    Šajā vecumā kritieni ir viens no galvenajiem iemesliem invaliditātei un nāvei. Nevis vēzis un sirdstrieka, bet gan kritieni!

    Es nepiekrītu cilvēkiem, kas saka, ka viņu nerūpēšanās par savu veselību skar tikai viņus. Nē, visi apkārtējie arī par to maksā.
    Nežēlīga ironija ir tajā, ka, pateicoties modernajai medicīnai, Jūs varat arī tik drīz nenomirt. Jums var nākties dzīvot ļoti ilgi ķermenī, kas nespēj par sevi parūpēties. Tā nav ilgmūžība. Tā ir dzīve uz kāda cita rēķina!

    Mums ir jārunā par veselības ilgumu, nevis dzīves ilgumu. Par laiku, kad spējat pilnībā par sevi parūpēties. Piemēram – vai pats varat piecelties no grīdas? Vai varat panest somu ar iepirkumiem, vai arī Jums vajadzīgi ratiņi? Vai varat noiet divus kilometrus bez apstājas? Vai spējat atgūties no slimības un stresa paši, bez ārsta uzraudzības?
    Šīs lietas ir svarīgākas par datumu pasē.

    Lūdzu trenējieties, kustieties, ēdiet veselīgi, lai apkārtējiem, kas jūs mīl, nav Jūs jākopj!

    Dariet to savu bērnu dēļ, lai viņiem nav jūs jāceļ no gultas vai jāmaina jūsu pamperi!
    Dariet to sava dzīvesbiedra dēļ, lai viņai/am nav jākļūst par jūsu kopēju.
    Dariet to sevis dēļ, lai citi ģimenes locekļi jūs atcerētos kā stipru un varošu, nevis trauslu un vāju, un atkarīgu no citiem.

    Risinājums šim visam ir vienkāršs, taču prasa regularitāti.
    Cilājiet hantelītes divreiz nedēļā. Kustieties katru dienu – staigājiet, nosvīstiet, nesiet savas mantas paši. Mazkustīgi cilvēki noveco ātrāk. Rūpējieties par savu sirdi, liekot tai strādāt atbilstoši jūsu spējām. Ēdiet veselīgu pārtiku kā cilvēks, kurš vēlas saglabāt dzīves kvalitāti ilgi.
    Ēdiet pietiekami daudz olbaltumvielu, mazāk pārstrādātu pusfabrikātu.
    Domājiet par savas dzīves jēgu, atjaunojiet miega režīmu, ejiet pietiekami daudz saulē, uzlabojiet attiecības ar mīļajiem un tuvajiem, apstrādājiet iemeslus, kāpēc jums ir stress.

    Šis viss nav luksuss, bet gan garantija, ka dzīvosiet ilgāku, veselīgu dzīvi! Nekas no šī neprasa ekstrēmu piepūli. Ekstrēma ir situācija, ka jādzīvo ķermenī, kas nespēj uzturēt dzīvību bez citu palīdzības. Tā ir tikai zīdaiņiem.
    Ilgmūžība nozīmē nevis novērst nāvi, bet gan atkarību no līdzcilvēku palīdzības.

    Jo ātrāk sāksiet, jo mazāk rūpju apkārtējiem būs par Jums.

    Avots - https://www.youtube.com/watch?v=wUjcHMBHULo
    Monday, February 9th, 2026
    8:43 pm
    Games and heroes
    Kopš sapnī šogad redzēju, ka spēlēju World of Warcraft 2 ar draugiem, mazliet sakārojies kādu jaunu spēli atrast.

    Cita lieta, ka tad, kad pēdējo reizi reāli spēlēju ar draugu/iem spēli, kur komandā jāspēlē un jāiet misijas, tas bija 2025.gadā ar Warcraft Rumble. To spēli
    veidotāji ir apstādinājuši.

    Ar kādu no saviem skolēniem 2012.gadā kādu brīdi spēlējām League of Legends. Bet tur es 2023.gadā sasniedzu tādu reitingu, ka man pietika, vairāk nevelk to spēlēt.

    Gaidu šogad divas spēles - Olden Era (uz HOMM 3 bāzes) un Titan Quest 2 (uz Diablo 2 bāzes). Abām iznākušas tikai demo versijas. Vēl gaidu Slay the Spire 2.

    Man ļoti patīk jebkāda veida stratēģijas un RPG, taču tādas, ar labu stāstu. Piemēram, Ghost of Tsushima bija lielisks stāsts.

    Taču vienlaikus es meklēju spēli bez vardarbības vai arī tādu, kur intelekts ir vajadzīgs daudz vairāk nekā roku veiklība. Silksong man nederēja.

    Pagātnē daudz esmu spēlējis For the King (turn based RPG ar rogue-lite elementiem) un Across the Obelisk (arī turn based ar rogue-lite elementiem, turklāt card based).

    ***

    Gan jau cibā ir stratēģisko/RPG spēļu cienītāji, lūdzu ieteikumus!
    Friday, February 6th, 2026
    11:11 pm
    (Kursa) darbs
    Jāuzraksta 15 lpp par vienu no 9 tēmām līdz maija beigām.

    Es izvēlējos "Skolēna motivācija mācīties matemātiku". Rakstīšu par to, kāpēc LV jaunieši negrib studēt STEM jomās.
    Kāpēc negrib/nesaprot, ka matemātika ir visas zinātnes valoda, jo ar to pārbauda jebkādu datu korektumu.

    Tieši tāpēc es LU šonedēļ krietnas 15 min runāju ar Statistikas institūta pētnieci par to, kā statistiķi sadarbojas ar mediķiem un biologiem.
    Viņiem ir jaunas korelāciju metodes. LV mediķi/biologi par to kā par ārpakalpojumu samaksāt parasti nevar, bet statistiķa uzvārds
    tad tiek pievienots publikācijai kā viens no autoriem pētījumiem.

    Publikācijas vajag akadēmiskajā vidē visiem, tāpēc, ja nevar samaksāt naudā, maksā ar iekļaušanu kā autoram.

    Pagaidām pārsvarā tie ir pašas LU biologi un mediķi, taču RSU nav tālu, gan būs kopīgi projekti arī ar tiem, saka statistiķe - pētniece.

    Pamatot ar avotiem, analizēt cēloņus, veikt aptauju jauniešu vidū... Tas viss, pa punktiem - no marta līdz aprīļa beigām jāizdara,
    aprīļa beigās jāriktē melnraksts, pēc tam jau tīrraksts un kursa darba prezentēšana sesijā jūnijā.

    ***

    Ļoti patīk youtube kanāls, kur matemātiķe-pētniece intervē citus matemātiķus-pētniekus. Saucas "Matemātikas un dzīves balanss"
    https://www.youtube.com/@math-life-balance

    Grāmata no UK atceļos 17.februārī vai mazliet agrāk. Tajā arī būs par to, kāpēc jauniešiem abstrakcija matemātikā mēdz šķist ļoti sarežģīta.

    ***

    Paralēli darbā lasu Tomasa Manna "Burvju kalns" par kādu sanatoriju Šveicē 1920-tajos(?) gados.

    Pilnīga buržuāzija, nekāda sakara ar manu ikdienu? Tāpēc lēni lasās.

    Es vispār nezinu - cilvēki dzīvo, laiks tek caur pirkstiem kā smiltis.

    Ja salīdzina sejas un roku ādu cilvēkiem ap 20 un 50, rodas daudz jautājumu, kas notiek. Stress, ēdiens, vide, kaitīgu vielu (ne)apzināta lietošana.

    Kam tas viss? Ja cilvēkam vajag parunāt no sirds, no dvēseles, bet nav ar ko? Ja laipnība ir vājums, atklātība ir pārdrošība, sabiedrība tiek normēta
    ar to, kas ir pieņemami un nepieņemami, tad kāpēc tas viss? Kontaktējoties ar jauniešiem, vienmēr uzplaiksnī
    tā trulā doma, ka daudzi cilvēki nomirst, nemaz nesākuši dzīvot.

    Robežstāvoklis. Jānonāk robežstāvoklī. Ārpus komforta zonas, kad Tev darma piedāvā jaunas iespējas un harmonisku pieredzi. Pasaki "jā" un paņem.

    Lūk! Katram jārada sev jaunas, vērtīgas, interesantas iespējas, lai ir interesanti un piepildīti ko dzīvot.

    Pateikt viegli, izdarīt...
    Monday, February 2nd, 2026
    11:03 pm
    Komiski
    Man tas šķiet komiski, ka gaišreģei ir 4 gadi pabeigti Stradiņos no sešiem, bet mani sauc par matemātiķi.

    Viņa skaidri nošķir cilvēkus, kam ir izglītība, un, kas praktizē medicīnas jomā.



    Tieši tāpat, kā viņa domā par mediķiem, es domāju par matemātiķiem - matemātiķis ir tas,
    kurš ir pieņemts štata vietā kādā institūtā, lai radītu jaunu matemātiku.

    Matemātikas radīšana ir prakse, tāpat kā komponēšana, grāmatu rakstīšana, gleznošana,
    izgudrojumu radīšana inženierijā utt.

    Matemātiķi uz esošo teorēmu, lemmu un hipotēžu bāzes rada jaunu teoriju. Tas ir RADOŠS darbs.
    Teorēmu pierādīt var tikai tad, ja kāds to IZDOMĀ no nulles. Vieglāk to darīt ir komandā, sadarbojoties ar citiem, kas arī cenšas izdomāt ko jaunu.

    Tāpēc es strikti nodalu tos, kas tikai praktizē matemātisko darbību veikšanu un tos, kas izdomā jaunu teoriju.

    ***

    Tā identitātes meklēšana, ar ko iet cilvēkos, tā aizvien, jau 35 gadus, man aktuāla ir.

    Lai iedraudzētos, ir jāatrod līdzīgi domājošie. Tie būtu citi privātskolotāji, rakstnieki, Reiki praktizētāji, šaha treneri, tulkotāji.

    Es ticu, ka strādājot darbā, kurā ir kolektīvs, tas varētu mainīties.

    Cilvēki, kas ar mani ir gribējuši draudzēties, lielākoties ir bijuši tie, kas ir sapratuši:

    1) Ko es daru
    2) Kāpēc es to daru
    3) Kāpēc man tas ir svarīgi

    Kaut vai šautriņu veikala īpašnieks - viņš pats ir trenējies šahā, spēlējis bridžu, studējis sporta akadēmijā par šautriņu mešanas treneri. Mums ir veseli
    trīs saskares punkti.

    Ar vidusskolas laiku čomu - laikam vienīgo cilvēku savā fb, ko es pazīstu jau 19 gadus, mums bija - viņš laboja datorus, viņš spēlēja datorspēles, viņš daudz lasīja,
    viņš ir džentlmenis, viņš saprata agri, kā funkcionē sabiedrība. Tagad, gandrīz 20 gadus vēlāk, un it īpaši kopš viņš dzīvo Skotijā, palicis ir vien tas, ka mēs abi cenšamies būt džentlmeņi.

    Mana paziņa, kura kļuva par būvniecības inženieri, bet ilgus gadus trenējusies sporta dejās un kuras vecāki ir vetārsti - arī ir saskares punktu
    daudz, taču viņai ir bērni. Tas daudz ko maina.


    ***

    Es zinu, ka pie savas izolācijas esmu atbildīgs tikai es pats.

    Taču es gribu uzrakstīt grāmatu, kas citiem atsaucas. Kuros ir pieredze, kas citiem šķiet saistoša. Jā, daudz kas man ir bijis ļoti unikāli,
    taču jāraksta par vispārcilvēcisko, lai var just grāmatas varoņiem līdzi.
    Wednesday, January 28th, 2026
    4:49 pm
    Pensionāru grupas lozungs galda tenisa klubā
    "Trenēsimies, kamēr esam dzīvi!".

    Grupu pārstāv Irēna 75g, Agafija 77g, Boriss 72g un citi veterāni.

    Grupas galvgalī ir 91g jauns veterāns, kurš piedalās Eiropas līmeņa mačos vecuma
    kategorijā 80+ un regulāri uzvar. Viņš, lai saglabātu formu, katru dienu 50 reizes piepumpējoties un cilā svarus.


    Šis viss notiek tepat Latvijā.
    Sunday, January 25th, 2026
    8:44 pm
    Motociklu apkopes māksla
    Šodien biju laukos. Pirms pusdienām pie kopgalda lasīju grāmatu ar tādu nosaukumu. Aizgāju uz WC.

    Kad atgriezos, paziņa jautāja, vai tajā grāmatā tiešām ir par to, ko varētu domāt. Viņas vīram ir pieci (!) motocikli,
    bet siltās krāsniņas otras nav. Viņai kā 3 bērnu mammai gribētos šajā spelgonī lieku krāsniņu.

    Es teicu, ka grāmatā ir par motociklu izjaukšanu, remontēšanu, visām tā detaļām.

    Viņa teica, ka viņai kā sievietei ir grūti saprast savu vīru, kam ir tik dārgi savi moči, ka garāžā to ir tik daudz. Un visiem ir savs vārds, visi ir ļoti mīļi.

    Es teicu, ka tad tā ir īstā grāmata tieši viņai. Lai tikai paņem Siguldas bibliotēkā un uzzina, kāpēc vīrieši mīl savus motociklus.

    Tā nu es atgriezos vakarā no laukiem labu darbu padarījis.
    Monday, January 19th, 2026
    8:21 am
    Sociālās lietas
    Šonakt bija jauks un pozitīvs sapnis. Es mācījos atkal augstskolā Liepājā un biju iedraudzējies ar kādu cita kursa studenti.

    Mēs "it kā nejauši" satikāmies tramvajā atkal un atkal. Tā daudzas reizes. Viņai bija sarkani mati, mazi zelta auskariņi un
    dzirkstošs skatiens. Man ir aizdomas, ka mana psihe viņu radīja pēc grāmatas "Frenija un Zūijs" (autors Selindžers) izlasīšanas, un viņa ir
    līdzīga angļu filoloģijas studentei Frenijai, kas bija apsēsta ar reliģijas filozofiju.

    Vēl pēdējās dienās bija tāds notikums, ka reddit man uzrakstīja jauniete, kas grib sākt mācīt vēsturi skolā un apsver
    iestāties pedagoģijas studijās. Viņa ar mani sarakstījās par jautājumu: "Kāda jēga 4 gadus no savas jaunības tajās ieguldīt,
    ja viņai jau ir prof/tehniskā izglītība un profesija saistībā ar loģistiku?" Taču viņa ir mācījusi to loģistiku trīs gadus pati jau skolā, citas profenes
    jauniešiem, jo viņai ir 70h didaktikas kurss apgūts.

    Pēc pāris stundām sarakstes
    mēs nonācām pie apmēram šādas domas: "Ja ir talants, pārliecība par sevi klasvadībā, iekrājumi, tad var riskēt un iet studēt arī par skolotāju".

    ***

    Man jāsaka, ka ir labi saprast, ka es māku runāt ar vidējā vecuma sievietēm. Pilnīgi svešām. Jo man ikdienā - garīgās attīstības centrā un galda tenisā -
    sanāk sarunas ar dāmām, kam ir 50+, par dažādiem niekiem. Skolā/privātstundās man vienmēr ir bijis labs kontakts ar pamatskolas un vidusskolas meitenēm.

    Taču ar 19 - 40 vecumposmu dzīvē, man šķiet, es runāju aizvien retāk un retāk. Tik daudz runājot ar dzīvokļa biedreni, kam ir 71, un sievu, kam būtu palikuši 44 šogad, es esmu to vidējo paaudzi daļēji aizmirsis. Viņas bieži vien tiešām runā ar anglicismiem, pat mana LU pasniedzēja, kam ir 26 gadi un kura māca LU programmēšanu.

    Es gribu dzirdēt normālu, literāru valodu. Vienalga - literāru latviešu, lietuviešu, krievu, angļu, taču literāru valodu.
    Lai cilvēks, kas ar mani sarunājas, būtu dzīvē izlasījis kaut vienu tūkstoti grāmatu, lai ir bāze. Tas ir tāds retums, man šķiet, tajā 19-40 paaudzē.

    Varbūt dikti aizspriedumaini, taču man kā tulkotājam, filologam gribas, lai valodā ir tīrība. Ja tā ir, tas ļoti priecē. Ja tā nav, nu - manas gaidas uz to, ka tā būs, tāpat jau ir ārkārtīgi zemas. Tas vienkārši patīkami pārsteidz. Tas, ka mana sieva bija tulkotāja un pieradināja pie labas valodas mājās, šo noteikti ir ietekmējis.
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba