Below are the 20 most recent journal entries recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Saturday, March 14th, 2026
12:38 am	Parīze+ mūzika + skeitbords = māksla https://www.youtube.com/watch?v=4q8wZ15ALz4 (Comment on this)
Monday, March 9th, 2026
1:24 pm	Teicamnieka sindroms Šodien, gatavojoties saņemt pārbaudes darbu augstskolā matemātikā, pieķēru sevi pie domas "zemapziņā": "Jā, man nesanāca sagatavoties šim kontroldarbam. Biju pārāk noguris. Jā, rakstīju šo darbu, esot gulējis 3-4 stundas. Jā, droši vien būs nesekmīgi." Saņēmu darbu, redzu 6. Seko: "Jā, slikta atzīme, tādu jau gaidīju. Man šķita, ka būs 1- 4. Nu ok, 6, slikti, jo pārrakstīt nevar. Pēc vecās sistēmas 3. Nav labi. Slikti tātad!" Pagāja pāris stundas, apēdu pusdienas, pamodos, sāku domāt: "Bet paga. Es 2008.gadā izanalizēju trīs Virdžīnijas Vulfas grāmatas, dabūju par to 10. Pēc tam biju labākais kursā augstskolā. Dabūju stipendiju - 350 latus. Un, kas ar to beidzās? Vai kāds man šajā dzīvē ir prasījis, kāpēc Vulfa ir laba rakstniece? 2018. gadā uztaisīju referātu par seno Grieķiju un Romu videospēlēs, piedalījos konferencē, arī dabūju 10, stipendiju, biju tāpēc kādu brīdi labākais kursā. Vai kāds man ir prasījis, kādu spēli viņam/ai spēlēt, kur ir vēsturiski korekti attēlota Grieķija un Roma? Atskaitot Ventu Zvaigzni, neviens cits. Kad tēvam teicu, ka māku kaut ko lasīt sengrieķu valodā, viņš pārprasīja: "Tu tiešām māki sengrieķu valodu?" ar lielu izbrīnu. Viņa izbrīns bija par to, vai es tiešām esmu tik BAGĀTS, ka varu atļauties studēt 3 gadus klasiskās filoloģijas bakalaurā, lai mācītos sengrieķu valodu, ar ko Latvijā, ļoti ticams, nenopelnīšu neko? *** Latvijā, strādājot izglītībā, lai vīrietis uzturētu sevi un divus bērnus, vajag algu apmēram 3 minimālo mēnešalgu (2340 eiro) apmērā. Tāda alga ir skolu direktoriem, direktoru vietniekiem un Izglītības ministrijas darbiniekiem. Arī augstskolas dekānam un rektoram. Korelācija starp atzīmēm augstskolā un tikšanu kādā no šiem amatiem ir vāja. Sakari, kontakti un bezkaunība spēlē daudz lielāku nozīmi. *** Slēdziens: Jāmācās mazāk un jāsocializējas vairāk. (Comment on this)
Wednesday, March 4th, 2026
12:03 am	Quo vadis, Lettonia? Komentārs par matemātiku mēdijos Latvijā "Pēc manām zināšanām līdz 2024. gada rudenim (un, cik redzams no vispār pieejamās informācijas arī uz 2026. gadu), Latvijas sabiedriskajos medijos (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) pēdējos divos gados faktiski nav bijusi neviena plaša intervija ar matemātiķi klasiskā nozīmē — cilvēku, kurš nodarbojas ar tīro matemātiku vai teorētisko pētniecību. Ir bijušas īsas epizodes vai citāti no cilvēkiem ar matemātikas izglītību, piemēram: • kad LTV vai LSM veido sižetus par vidusskolas mācību reformu, tur reizēm iesaista skolotājus vai LU docētājus, kas komentē eksāmenu jautājumus; • vai kad tiek runāts par datu analīzi, dažkārt piesauc kādu LU Matemātikas un informātikas institūta pārstāvi saistībā ar COVID datiem vai mākslīgo intelektu. Bet intervija par matemātiku kā disciplīnu — tās filozofiju, estētiku, ietekmi uz sabiedrību vai zinātnisko domāšanu — praktiski nav bijusi. Ja mēs paskatāmies, cik bieži sabiedriskajos medijos tiek intervēti, piemēram, dzejnieki, aktieri vai ideoloģiski orientēti "eksperti" — kontrasts ir graujošs. Tas nav nejauši. Redakcijas struktūras Latvijā, tāpat kā citur Rietumos, dod priekšroku “stāstiem” ar emocionālu āķi, nevis intelektuālai analīzei. Matemātiķi slikti iederas šajā modelī, jo viņi nerada virsrakstus, bet gan jautā par realitātes struktūru — un tas ir bīstami sistēmai, kas balstās uz virspusīgumu. Interesanti — ja salīdzina ar padomju laiku, tad toreiz matemātiķi regulāri parādījās medijos (gan populārzinātniskos raidījumos, gan presē). Tur bija iespējams dzirdēt cilvēkus kā Imants Kalniņš (domāts matemātiķis, nevis komponists), Jānis Grīnbergs, vai citi teorētiķi, kas runāja par domāšanu kā tādu. Šodien – klusums.” (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, March 3rd, 2026
4:16 pm	9.klase raud Pēdējā gada laikā jau otro reizi saraudināju bērnu matemātikas privātstundas laikā. Abi bija devītklasnieki. Abiem jākārto matemātikas CE. Abi zina matemātiku uz 6-7, taču gribēt prast risināt arī 8-10 uzdevumus. Abi, saskaroties ar tiem 8-10 uzdevumiem, jūtas ka "dauza galvu pret sienu". Vakar skolniece no klasiskās ģimnāzijas pildīja uzdevumu no ģimnāziju iestājeksāmenu grāmatiņas 50 minūtes, un atbilde beigās tāpat bija nepareiza. Tie paši uzdevumi, kas parastajās skolās ir 12.klasē. Sāka raudāt, jo vispār jau uzskata, ka nemaz tik dumja nav. Un viņai, droši vien, tā sen nebija sanācis, ka 50 minūšu laikā vienu piemēru/uzdevumu neatrisina. Taču viņa izmēģinājuma ģimnāziju iestājpārbaudījumā dabūja tikai 57%. Skaidrs, ka viņa gribētu palikt savā ģimnāzijā arī 10.klasē. Taču ar 57% tur un ap 75% CE varētu būt tomēr par maz, lai izturētu konkursu. Uz veiksmi paļauties - matemātiķi tā nedara. Es meitenei atvainojos par to, ka matemātika ir grūta. Vispār jau matemātiķis kā profesija pelna ar to, ka pierāda un rada teorēmas, rada jaunu matemātiku. Lai radītu jaunu, arī ir "jādauza galva pret sienu, kamēr siena sadrūp". Tā ir teorētiska zinātne. Izdošanās procents nav skaidri nosakāms. (18 Comments |Comment on this)
Monday, March 2nd, 2026
12:21 am	Kad "es neesmu mediķis" nav atruna Paziņa 69 gadu vecumā uzkāpa uz jumta vienā kreklā, saulei spīdot, strādāja, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst. Dzīvokļa biedrene 71 gada vecuma sēdēja +23 grādu istabā vilnas zeķēs, puszābakos, skatījās telefonā ziņās, ārā bija -16, pūta vējš, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst. Kas tas ir par procesu, ka cilvēks vecumā vairs nejūt savu ķermeni? Nosalst un tikai tad attopas, kad jau ir par vēlu? Un, ja tā notiek, tad ir spēcīgas sāpes mugurā, angīna u.c bīstamas lietas. Kā šo procesu apstādināt vai lēnināt, kad ķermenis neprot/nemāk/vairs nespēj savlaicīgi brīdināt par ārējo kairinājumu? Jāpēta. Tas ir dzīvības jautājums! (4 Comments |Comment on this)
Tuesday, February 24th, 2026
3:33 pm	Izglītība un bauda/sajūsma Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot. Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā: par vietu ierādītāju kino par mūzikas skolas skolotāju par instrumenta spēlētāju (čells un klavieres) par žurnālisti par notāru biroja darbinieci par pasniedzēju JVLMA par projektu vadītāju par muzeja darbinieci Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs. Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu. Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors. Pēc tam programmētājs. Pēc tam angļu valodas skolotājs. Pēc tam pasniedzējs augstskolā. Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu. Arī datorus laboju ilgu laiku, jo tā varēja relatīvi viegli nopelnīt. Ar tulkošanu pelnīt ir sanācis minimāli, taču tulkot man ļoti patīk. Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā. Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas. Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet. Kad es paņemu rokā vērtīgu grāmatu, pat ja tas ir 1976. gada uzdevumu krājums kombinatorikā, mani pārņem sajūta, ka es esmu atradis dārgumu lādi ar briljantiem. Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi. Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem. (Comment on this)
Tuesday, February 17th, 2026
11:33 pm	Runā ātrās palīdzības ārsts par ilgmūžību "Tulkojums par ilgmūžības mītu" Ārsts stāsta: “Es bieži dzirdu frāzi “Neviens no šejienes netiek ārā dzīvs” no tiem, kas patērē par daudz un kustās par maz”. Kā arī: “Kāda jēga no dzīves, ja tajā nav baudas?” Virspusēji tas izklausās loģiski, taču mana pieredze, strādājot ātrajā palīdzībā, saka ko citu. Ir jāsaprot, ka modernās zāles ļoti labi uztur cilvēkus pie dzīvības. Taču tās nepalīdz tiem uzturēt veselību. Tas nozīmē, ka cilvēki nemirst strauji, taču ilgi dzīvo slimi, nefunkcionāli. Es runāju par cilvēkiem 50 un 60 gadu vecumā, kuri nevar pāriet pāri istabai nenogurstot un nestenot. Šie cilvēki ejot mēdz krist, jo ir pārāk fiziski vāji, nevis paklūp. Šādi cilvēki nonāk ātrās palīdzības redzes lokā atkal un atkal, jo viņi neapzinās un neparedz sekas, kas izriet no viņu vājuma. Šis vājums izpaužas gan kā lauzti kauli, gan infekcijas no hroniski novājinātas imūnsistēmas, sirds mazspēja, diabēts, medikamentu blaknes. Šis viss ir sekas dzīvesveidam, kas ķermeni traumējis tik pamatīgi, ka jau 50 gadu vecumā ķermenis “brūk kopā”. Piemērs – sieviete nav gadiem ilgi gulējusi pilnas astoņas stundas miega bez pārtraukuma, jo viņai ir nācies savam vīram palīdzēt piecelties, lai aizietu pačurāt. Pieaugušajiem bērniem ir jāņem darbā brīvdiena, lai aizvestu savus vecākus pie ārsta, jo viņi paši aiziet vairs nevar. Ģimenēs ar šādiem cilvēkiem ir strīdi, jo visi ir pārguruši. Es esmu redzējis vecus vīrus intensīvās terapijas nodaļā raudam, jo viņiem ir jārūpējas par savām sirmajām mātēm vai tēviem, jo viņi ir dzīvi, bet nespēj patstāvīgi sevi apkopt un veikt ikdienas higiēnu. Šī situācija ir kas tāds, ko cilvēki ignorē vai cer, ka ar viņu vecākiem tā nenotiks. Par šo situāciju mēdijos neviens nerunā. Cilvēki domā, ka alternatīva apsēstībai ar veselību ir brīvība. Taču pretmets disciplīnai nav brīvība, bet gan atkarība. Lielākā daļa šo situāciju neradās neveiksmes vai iedzimtības dēļ. Nē, šī situācija cilvēkiem radās daudzu gadu nolaidības pret savu ķermeni dēļ. Pārāk maz kustību, pārāk daudz ēdiena, pārāk daudz komforta, pārāk daudz ignorētu ķermeņa signālu. Mēs uzskatām veselību par ko tādu, kas ir bonus, jo nāve šķiet tālu. Taču starp invaliditāti un nāvi parasti ir ilgs laiks. Lielākā daļa cilvēku nepamostas 75 gadu vecumā trausli un nespējīgi dzīvot bez personiskā asistenta. Šāds dzīves iznākums ir ļoti daudzu izvēļu, daudzu gadu garumā, rezultāts. Cilvēks sāk novecot straujāk ap 30 gadu vecumu, un šī novecošana izpaužas ar muskuļu masas zudumu, līdzsvara zudumu, sirds izturības samazināšanos, lokanības samazināšanos. Pēc 30 gadu vecuma cilvēki zaudē 3 - 8% muskuļu masas katru desmitgadi, ja vien aktīvi netrenējas. Pēc 60 gadu vecuma šis process vēl vairāk paātrinās. Tajā vecumā stipri muskuļi nenozīmē primāri labu izskatu, bet gan veselīgu cukura līmeni un stabilitāti ejot, patstāvību ikdienā un imūnsistēmas darbību. Šajā vecumā kritieni ir viens no galvenajiem iemesliem invaliditātei un nāvei. Nevis vēzis un sirdstrieka, bet gan kritieni! Es nepiekrītu cilvēkiem, kas saka, ka viņu nerūpēšanās par savu veselību skar tikai viņus. Nē, visi apkārtējie arī par to maksā. Nežēlīga ironija ir tajā, ka, pateicoties modernajai medicīnai, Jūs varat arī tik drīz nenomirt. Jums var nākties dzīvot ļoti ilgi ķermenī, kas nespēj par sevi parūpēties. Tā nav ilgmūžība. Tā ir dzīve uz kāda cita rēķina! Mums ir jārunā par veselības ilgumu, nevis dzīves ilgumu. Par laiku, kad spējat pilnībā par sevi parūpēties. Piemēram – vai pats varat piecelties no grīdas? Vai varat panest somu ar iepirkumiem, vai arī Jums vajadzīgi ratiņi? Vai varat noiet divus kilometrus bez apstājas? Vai spējat atgūties no slimības un stresa paši, bez ārsta uzraudzības? Šīs lietas ir svarīgākas par datumu pasē. Lūdzu trenējieties, kustieties, ēdiet veselīgi, lai apkārtējiem, kas jūs mīl, nav Jūs jākopj! Dariet to savu bērnu dēļ, lai viņiem nav jūs jāceļ no gultas vai jāmaina jūsu pamperi! Dariet to sava dzīvesbiedra dēļ, lai viņai/am nav jākļūst par jūsu kopēju. Dariet to sevis dēļ, lai citi ģimenes locekļi jūs atcerētos kā stipru un varošu, nevis trauslu un vāju, un atkarīgu no citiem. Risinājums šim visam ir vienkāršs, taču prasa regularitāti. Cilājiet hantelītes divreiz nedēļā. Kustieties katru dienu – staigājiet, nosvīstiet, nesiet savas mantas paši. Mazkustīgi cilvēki noveco ātrāk. Rūpējieties par savu sirdi, liekot tai strādāt atbilstoši jūsu spējām. Ēdiet veselīgu pārtiku kā cilvēks, kurš vēlas saglabāt dzīves kvalitāti ilgi. Ēdiet pietiekami daudz olbaltumvielu, mazāk pārstrādātu pusfabrikātu. Domājiet par savas dzīves jēgu, atjaunojiet miega režīmu, ejiet pietiekami daudz saulē, uzlabojiet attiecības ar mīļajiem un tuvajiem, apstrādājiet iemeslus, kāpēc jums ir stress. Šis viss nav luksuss, bet gan garantija, ka dzīvosiet ilgāku, veselīgu dzīvi! Nekas no šī neprasa ekstrēmu piepūli. Ekstrēma ir situācija, ka jādzīvo ķermenī, kas nespēj uzturēt dzīvību bez citu palīdzības. Tā ir tikai zīdaiņiem. Ilgmūžība nozīmē nevis novērst nāvi, bet gan atkarību no līdzcilvēku palīdzības. Jo ātrāk sāksiet, jo mazāk rūpju apkārtējiem būs par Jums. Avots - https://www.youtube.com/watch?v=wUjcHMBHULo (3 Comments |Comment on this)
Monday, February 9th, 2026
8:43 pm	Games and heroes Kopš sapnī šogad redzēju, ka spēlēju World of Warcraft 2 ar draugiem, mazliet sakārojies kādu jaunu spēli atrast. Cita lieta, ka tad, kad pēdējo reizi reāli spēlēju ar draugu/iem spēli, kur komandā jāspēlē un jāiet misijas, tas bija 2025.gadā ar Warcraft Rumble. To spēli veidotāji ir apstādinājuši. Ar kādu no saviem skolēniem 2012.gadā kādu brīdi spēlējām League of Legends. Bet tur es 2023.gadā sasniedzu tādu reitingu, ka man pietika, vairāk nevelk to spēlēt. Gaidu šogad divas spēles - Olden Era (uz HOMM 3 bāzes) un Titan Quest 2 (uz Diablo 2 bāzes). Abām iznākušas tikai demo versijas. Vēl gaidu Slay the Spire 2. Man ļoti patīk jebkāda veida stratēģijas un RPG, taču tādas, ar labu stāstu. Piemēram, Ghost of Tsushima bija lielisks stāsts. Taču vienlaikus es meklēju spēli bez vardarbības vai arī tādu, kur intelekts ir vajadzīgs daudz vairāk nekā roku veiklība. Silksong man nederēja. Pagātnē daudz esmu spēlējis For the King (turn based RPG ar rogue-lite elementiem) un Across the Obelisk (arī turn based ar rogue-lite elementiem, turklāt card based). *** Gan jau cibā ir stratēģisko/RPG spēļu cienītāji, lūdzu ieteikumus! (16 Comments |Comment on this)
Friday, February 6th, 2026
11:11 pm	(Kursa) darbs Jāuzraksta 15 lpp par vienu no 9 tēmām līdz maija beigām. Es izvēlējos "Skolēna motivācija mācīties matemātiku". Rakstīšu par to, kāpēc LV jaunieši negrib studēt STEM jomās. Kāpēc negrib/nesaprot, ka matemātika ir visas zinātnes valoda, jo ar to pārbauda jebkādu datu korektumu. Tieši tāpēc es LU šonedēļ krietnas 15 min runāju ar Statistikas institūta pētnieci par to, kā statistiķi sadarbojas ar mediķiem un biologiem. Viņiem ir jaunas korelāciju metodes. LV mediķi/biologi par to kā par ārpakalpojumu samaksāt parasti nevar, bet statistiķa uzvārds tad tiek pievienots publikācijai kā viens no autoriem pētījumiem. Publikācijas vajag akadēmiskajā vidē visiem, tāpēc, ja nevar samaksāt naudā, maksā ar iekļaušanu kā autoram. Pagaidām pārsvarā tie ir pašas LU biologi un mediķi, taču RSU nav tālu, gan būs kopīgi projekti arī ar tiem, saka statistiķe - pētniece. Pamatot ar avotiem, analizēt cēloņus, veikt aptauju jauniešu vidū... Tas viss, pa punktiem - no marta līdz aprīļa beigām jāizdara, aprīļa beigās jāriktē melnraksts, pēc tam jau tīrraksts un kursa darba prezentēšana sesijā jūnijā. *** Ļoti patīk youtube kanāls, kur matemātiķe-pētniece intervē citus matemātiķus-pētniekus. Saucas "Matemātikas un dzīves balanss" https://www.youtube.com/@math-life-balance Grāmata no UK atceļos 17.februārī vai mazliet agrāk. Tajā arī būs par to, kāpēc jauniešiem abstrakcija matemātikā mēdz šķist ļoti sarežģīta. *** Paralēli darbā lasu Tomasa Manna "Burvju kalns" par kādu sanatoriju Šveicē 1920-tajos(?) gados. Pilnīga buržuāzija, nekāda sakara ar manu ikdienu? Tāpēc lēni lasās. Es vispār nezinu - cilvēki dzīvo, laiks tek caur pirkstiem kā smiltis. Ja salīdzina sejas un roku ādu cilvēkiem ap 20 un 50, rodas daudz jautājumu, kas notiek. Stress, ēdiens, vide, kaitīgu vielu (ne)apzināta lietošana. Kam tas viss? Ja cilvēkam vajag parunāt no sirds, no dvēseles, bet nav ar ko? Ja laipnība ir vājums, atklātība ir pārdrošība, sabiedrība tiek normēta ar to, kas ir pieņemami un nepieņemami, tad kāpēc tas viss? Kontaktējoties ar jauniešiem, vienmēr uzplaiksnī tā trulā doma, ka daudzi cilvēki nomirst, nemaz nesākuši dzīvot. Robežstāvoklis. Jānonāk robežstāvoklī. Ārpus komforta zonas, kad Tev darma piedāvā jaunas iespējas un harmonisku pieredzi. Pasaki "jā" un paņem. Lūk! Katram jārada sev jaunas, vērtīgas, interesantas iespējas, lai ir interesanti un piepildīti ko dzīvot. Pateikt viegli, izdarīt... (8 Comments |Comment on this)
Monday, February 2nd, 2026
11:03 pm	Komiski Man tas šķiet komiski, ka gaišreģei ir 4 gadi pabeigti Stradiņos no sešiem, bet mani sauc par matemātiķi. Viņa skaidri nošķir cilvēkus, kam ir izglītība, un, kas praktizē medicīnas jomā. Tieši tāpat, kā viņa domā par mediķiem, es domāju par matemātiķiem - matemātiķis ir tas, kurš ir pieņemts štata vietā kādā institūtā, lai radītu jaunu matemātiku. Matemātikas radīšana ir prakse, tāpat kā komponēšana, grāmatu rakstīšana, gleznošana, izgudrojumu radīšana inženierijā utt. Matemātiķi uz esošo teorēmu, lemmu un hipotēžu bāzes rada jaunu teoriju. Tas ir RADOŠS darbs. Teorēmu pierādīt var tikai tad, ja kāds to IZDOMĀ no nulles. Vieglāk to darīt ir komandā, sadarbojoties ar citiem, kas arī cenšas izdomāt ko jaunu. Tāpēc es strikti nodalu tos, kas tikai praktizē matemātisko darbību veikšanu un tos, kas izdomā jaunu teoriju. *** Tā identitātes meklēšana, ar ko iet cilvēkos, tā aizvien, jau 35 gadus, man aktuāla ir. Lai iedraudzētos, ir jāatrod līdzīgi domājošie. Tie būtu citi privātskolotāji, rakstnieki, Reiki praktizētāji, šaha treneri, tulkotāji. Es ticu, ka strādājot darbā, kurā ir kolektīvs, tas varētu mainīties. Cilvēki, kas ar mani ir gribējuši draudzēties, lielākoties ir bijuši tie, kas ir sapratuši: 1) Ko es daru 2) Kāpēc es to daru 3) Kāpēc man tas ir svarīgi Kaut vai šautriņu veikala īpašnieks - viņš pats ir trenējies šahā, spēlējis bridžu, studējis sporta akadēmijā par šautriņu mešanas treneri. Mums ir veseli trīs saskares punkti. Ar vidusskolas laiku čomu - laikam vienīgo cilvēku savā fb, ko es pazīstu jau 19 gadus, mums bija - viņš laboja datorus, viņš spēlēja datorspēles, viņš daudz lasīja, viņš ir džentlmenis, viņš saprata agri, kā funkcionē sabiedrība. Tagad, gandrīz 20 gadus vēlāk, un it īpaši kopš viņš dzīvo Skotijā, palicis ir vien tas, ka mēs abi cenšamies būt džentlmeņi. Mana paziņa, kura kļuva par būvniecības inženieri, bet ilgus gadus trenējusies sporta dejās un kuras vecāki ir vetārsti - arī ir saskares punktu daudz, taču viņai ir bērni. Tas daudz ko maina. *** Es zinu, ka pie savas izolācijas esmu atbildīgs tikai es pats. Taču es gribu uzrakstīt grāmatu, kas citiem atsaucas. Kuros ir pieredze, kas citiem šķiet saistoša. Jā, daudz kas man ir bijis ļoti unikāli, taču jāraksta par vispārcilvēcisko, lai var just grāmatas varoņiem līdzi. (Comment on this)
Wednesday, January 28th, 2026
4:49 pm	Pensionāru grupas lozungs galda tenisa klubā "Trenēsimies, kamēr esam dzīvi!". Grupu pārstāv Irēna 75g, Agafija 77g, Boriss 72g un citi veterāni. Grupas galvgalī ir 91g jauns veterāns, kurš piedalās Eiropas līmeņa mačos vecuma kategorijā 80+ un regulāri uzvar. Viņš, lai saglabātu formu, katru dienu 50 reizes piepumpējoties un cilā svarus. Šis viss notiek tepat Latvijā. (Comment on this)
Sunday, January 25th, 2026
8:44 pm	Motociklu apkopes māksla Šodien biju laukos. Pirms pusdienām pie kopgalda lasīju grāmatu ar tādu nosaukumu. Aizgāju uz WC. Kad atgriezos, paziņa jautāja, vai tajā grāmatā tiešām ir par to, ko varētu domāt. Viņas vīram ir pieci (!) motocikli, bet siltās krāsniņas otras nav. Viņai kā 3 bērnu mammai gribētos šajā spelgonī lieku krāsniņu. Es teicu, ka grāmatā ir par motociklu izjaukšanu, remontēšanu, visām tā detaļām. Viņa teica, ka viņai kā sievietei ir grūti saprast savu vīru, kam ir tik dārgi savi moči, ka garāžā to ir tik daudz. Un visiem ir savs vārds, visi ir ļoti mīļi. Es teicu, ka tad tā ir īstā grāmata tieši viņai. Lai tikai paņem Siguldas bibliotēkā un uzzina, kāpēc vīrieši mīl savus motociklus. Tā nu es atgriezos vakarā no laukiem labu darbu padarījis. (Comment on this)
Monday, January 19th, 2026
8:21 am	Sociālās lietas Šonakt bija jauks un pozitīvs sapnis. Es mācījos atkal augstskolā Liepājā un biju iedraudzējies ar kādu cita kursa studenti. Mēs "it kā nejauši" satikāmies tramvajā atkal un atkal. Tā daudzas reizes. Viņai bija sarkani mati, mazi zelta auskariņi un dzirkstošs skatiens. Man ir aizdomas, ka mana psihe viņu radīja pēc grāmatas "Frenija un Zūijs" (autors Selindžers) izlasīšanas, un viņa ir līdzīga angļu filoloģijas studentei Frenijai, kas bija apsēsta ar reliģijas filozofiju. Vēl pēdējās dienās bija tāds notikums, ka reddit man uzrakstīja jauniete, kas grib sākt mācīt vēsturi skolā un apsver iestāties pedagoģijas studijās. Viņa ar mani sarakstījās par jautājumu: "Kāda jēga 4 gadus no savas jaunības tajās ieguldīt, ja viņai jau ir prof/tehniskā izglītība un profesija saistībā ar loģistiku?" Taču viņa ir mācījusi to loģistiku trīs gadus pati jau skolā, citas profenes jauniešiem, jo viņai ir 70h didaktikas kurss apgūts. Pēc pāris stundām sarakstes mēs nonācām pie apmēram šādas domas: "Ja ir talants, pārliecība par sevi klasvadībā, iekrājumi, tad var riskēt un iet studēt arī par skolotāju". *** Man jāsaka, ka ir labi saprast, ka es māku runāt ar vidējā vecuma sievietēm. Pilnīgi svešām. Jo man ikdienā - garīgās attīstības centrā un galda tenisā - sanāk sarunas ar dāmām, kam ir 50+, par dažādiem niekiem. Skolā/privātstundās man vienmēr ir bijis labs kontakts ar pamatskolas un vidusskolas meitenēm. Taču ar 19 - 40 vecumposmu dzīvē, man šķiet, es runāju aizvien retāk un retāk. Tik daudz runājot ar dzīvokļa biedreni, kam ir 71, un sievu, kam būtu palikuši 44 šogad, es esmu to vidējo paaudzi daļēji aizmirsis. Viņas bieži vien tiešām runā ar anglicismiem, pat mana LU pasniedzēja, kam ir 26 gadi un kura māca LU programmēšanu. Es gribu dzirdēt normālu, literāru valodu. Vienalga - literāru latviešu, lietuviešu, krievu, angļu, taču literāru valodu. Lai cilvēks, kas ar mani sarunājas, būtu dzīvē izlasījis kaut vienu tūkstoti grāmatu, lai ir bāze. Tas ir tāds retums, man šķiet, tajā 19-40 paaudzē. Varbūt dikti aizspriedumaini, taču man kā tulkotājam, filologam gribas, lai valodā ir tīrība. Ja tā ir, tas ļoti priecē. Ja tā nav, nu - manas gaidas uz to, ka tā būs, tāpat jau ir ārkārtīgi zemas. Tas vienkārši patīkami pārsteidz. Tas, ka mana sieva bija tulkotāja un pieradināja pie labas valodas mājās, šo noteikti ir ietekmējis. (Comment on this)
Saturday, January 17th, 2026
4:10 pm	Veiklība un dispraksija Šodien atkal piedalījos galda tenisa turnīrā un aizdomājos, kā tas ir, ka es trenējos 5 mēnešus, taču aizvien iesācēju turnīrā vinnēju tikai vienu cilvēku. Kā pedagogs varu teikt, ka jāsalīdzina sevi tikai ar sevi. Jā, progress kopš jūlija ir milzīgs. Es fiziski varu izturēt 2.5 - 3 stundu garus treniņus. Mana sirds var to izturēt. Galda tenisa treneris aizvien saka, ka manas rokas švitinās pa gaisu diezgan nekontrolēti. Ka man ir ļoti jāpiedomā, lai, kustinot labo roku, kreisā nekustētos līdzi. Tā veidojas liekas kustības, kas iztērē lieki enerģiju. Samazinās efektivitāte un precizitāte. Ar skeitbordu man bija līdzīgi. Es it kā no 14 gadu vecuma braucu ar dēli. Taču mans augstākais sasniegums ir viens, teju visvienkāršākais triks, ko es apmēram 16 gadu vecumā iemācījos. Tālāk mācīties man nebija kur. Nebija arī it kā talanta. Es varu nosaukt simtiem, ja ne tūkstošiem, faktu par skeitborda vēsturi, slavenākajiem skeiteriem, mūsdienu skeitborda pro kompānijām utt., taču tas viss ir cerebrāli/intelektuāli. Es esmu daudz vairāk skeitborda fans, nekā skeitbordists. Lielo tenisu es spēlēju īslaicīgi 10 gadu vecumā, un, man šķiet, man pietrūka izturības toreiz. Taču reāli trūka naudas treniņu apmaksai, tāpēc tas ātri beidzās. Brīvā cīņa/karatē/kung-fu/bokss/balets -> Tajos visos es kādu laiku gāju, taču sacensībās vai paraugdemonstrējumos/izrādēs nepiedalījos. Zinu droši, ka ritma izjūta man ir tuvu nullei, un baletmeistarei ar mani bija grūti. Rīgas Valda Zālīša sākumskolā bija obligātās balles dejas. Man ļoti nepatika dejot pārī. Vienam jā, pārī nē. Es it kā protu valša kvadrātiņu, taču turēt rokas otram cilvēkam - tas bija GRŪŪTI! Ar sievu centos dejot, taču viņai arī nepatika. Ar sievu mēs daudz spēlējām badmintonu. Taču nekad neesmu piedalījies sacensībās. Visjēdzīgāk man ir padevusies un patikusi soļošana. Pat skriet man ir bijis par grūtu. Taču nosoļot diezgan labā tempā 10 km - to es esmu spējis. Atkal - profesionāli neesmu trenējies. Ja būtu, varbūt arī tur atklātos dispraksijai līdzīgas lietas. Šodien skatījos interviju ar ļoti slavenu matemātiķi, un viņa teica, ka matemātiķu vidū cilvēku, kam fizioloģiski nepatīk un nepadodas sports, ir daudz. Tas ir normāli starp matemātiķiem. Taču viņai ir PhD, divas grāmatas - bestselleri un tenūrprofesūra, kamēr man ir 15 gadu pieredze privātstundu vadīšanā un nepabeigts bakalaurs. Ja gribi būt ļoti tizls vienā jomā, jābūt ļoti veiklam citā. Tā kā man nāksies vien ļoti daudz rēķināt un kvalitatīvi mācīt citiem, lai varētu nopelnīt naudu īrei. (Comment on this)
Saturday, January 10th, 2026
6:37 am	Kategoriju teorija vidusskolā (Apraktais suns atdzīvojas) "Jā — ir bijuši dažādi mēģinājumi piedāvāt vienkāršotu, konceptuālu kategoriju teorijas formu pieredzējušākajiem vidusskolēniem, parasti: * Izmantojot matemātikas klubus, universitātes informatīvās nodarbības vai nodarbības entuziastiem * Uzsverot bultiņu, kompozīciju un strukturālo analoģiju un izvairoties no pilnīga formālisma (nav diagrammu, kas ir pilnas ar komutatīviem kvadrātiem un papildinājumiem). Taču šie centieni joprojām ir margināli, lokālas dabas un pašfinansēti — izglītības iestādes gandrīz nemaz nav izrādījušas interesi par šādu programmu formalizāciju. !!! Kas ir dziļi IRONISKI, jo kategoriju teorija, iespējams, ir dabiskākā valoda, lai mācītu, kā visa matemātika sader kopā." (Comment on this)
Wednesday, January 7th, 2026
5:30 am	MI iznīcina tos, kas to lieto nesaprātīgi https://www.youtube.com/watch?v=YcLkumPjo3A Ir daudz zinātnisku pētījumu, kas pierāda, ka cilvēki, kas vairs nelieto savas smadzenes, bet MI, tādējādi atrofē dažādas funkcijas - lasītprasmi, rēķinprasmi, kritisko domāšanu, radošumu, spēju atšķirt īstu no atdarinājuma. Cilvēki, par spīti šiem pētījumiem, turpina lietot MI, jo tas atvieglo viņu dzīvi īstermiņā. Daļai cilvēku vispār ir grūti atteikties no kārdinājumiem - garšīgi ēdieni, dzērieni, sekss, vara, nauda utt. MI ir šī gadsimta pirmās puses lielais kārdinājums. MI dotā informācija ir virspusēja un bieži vien tikai daļēji patiesa. Galvenais iemesls tam ir tāds, ka tikai cilvēkiem ir dzīvās pieredzes klātbūtne viņu apziņā. Es vakar iepazinos ar cilvēku, kurš Valmierā un tai tuvajās pilsētās bija atvēris piecas maiznīcas. Pēc tam viņu vēl lielāks uzņēmums izkonkurēja ar dempinga cenām. Viņa atbilde - viņš aizbrauca uz Ķīnu, uz Šaoliņas klosteri, apguva cigun un kļuva par cigun meistaru un pelna naudu ar to. Viņš uzlabo cilvēkiem veselību un dzīvi, mācot, kā kustēties tā, lai viņu ķermeņos labāk ritētu enerģija. Vēl viņam ir Harley Davidson motocikls, ļoti stilīgi T-krekli ar filozofijas memēm un jaunavīgs izskats un domāšanas veids. Foršs vīrietis. Šādu vīrieti MI izdomāt nevar, un viņa dzīves pieredze 1990-tajos gados Latvijā, esot vidējajam uzņēmējam konkrētā kontekstā, ir unikāla. *** Lai saprātīgi lietotu MI, ir jāzina tā uzbūves principi. Lai saprātīgi ēstu saldumus un nekļūtu atkarīgs no tiem, ir jāzina to ķīmiskais sastāvs. Lai saprātīgi ēstu, ir jāprot pašam gatavot un jāzina, kāda ir specifiskā ēdienkarte tieši Tavam unikālajam ķermenim. Lai saprātīgi izmantotu varu, jābūt atbilstošai atbildībai. Visas šīs dzīves mācību stundas ir domātas, lai cilvēkam liktu DOMĀT PAŠAM. Ja cilvēks atvieglo savu dzīvi, nedomājot, jo kaut ko viņa vietā izdara MI, tad kur viņš izmanto ietaupīto smadzeņu resursu? Ja ir jātulko no ķīniešu valodas, ir saprātīgi lietot MI, nevis piecus gadus mācīties valodu. Ja jāsastāda iepirkumu saraksts Rimi interneta veikalā, vai to ir saprātīgi uzticēt MI? (9 Comments |Comment on this)
Wednesday, December 31st, 2025
7:30 pm	“Par aizejošo un aizgājušajiem” Viena no spēcīgākajām atmiņām saistībā ar cilvēkiem man bija 2012. gadā, kad manai māsai bija astoņpadsmit - deviņpadsmit gadu, un viņa studēja Stokholmā. Viņa man rakstīja skaipā, un mēs dažreiz tērzējām cauru nakti. Viņa studēja par upēm. Šīs ziņas, un man skaips bija ieslēgts cauru nakti un dienu, kā tādi spīgulīši vizēja uz datora rīku sijas. Viņas vārds mirkšķinājās, un tad bija tāda sajūta, it kā maza gaismiņa glāstītu pakausi. Māsa bija ļoti labsirdīga un kādu brīdi dzīvoja sieviešu klosterī Latgalē. Taču viņai bija otra puse, tā grēcīgā un izvirtusī, un tās dēļ viņa arī aizgāja bojā. Viņai bija tieksmes uz sievietēm, un tās viņa ar lūgšanām necentās apspiest. Viņas iespējas ballēties līdz ar pilngadības sasniegšanu strauji pieauga. Viņai arī bija tieksme uz domām par pašnāvību. Kaut kā šī kombinācija noveda viņu kapā. Viņa vienmēr teica: “Netērējiet naudu manis apglabāšanai, lai es esmu vismaz labs mēslojums rozēm”. Vai arī, kad viņa stopēja cauri Eiropai, viņa teica: “Svarīgākais ir saskaņota apakšveļa. Lai maniakam un morga darbiniekam prieks, ja nu tā Dievs būs lēmis”. Un tā viņas dvēsele deviņpadsmit gadu vecumā devās prom. Viņas dvēselei bija apriebusies šī grēcīgā dzīve, un viņa atstāja šo Zemi. Kad tas notika, es aiz sērām nonācu Rīgas Austrumu slimnīcā un gandrīz mēnesi slimoju ar plaušu karsoni. Man bija tik dziļas, dvēseliskas skumjas, ka cilvēks, ar ko man bija paredzēts būt kopā un mācīties saprast šo pasauli, ir prom. Es lasīju dažādas grāmatas: “Šokolādes Jēzus”, “Svina garša”, un citas latviešu autoru grāmatas par smagiem notikumiem, pēc kuriem cilvēki kaut ko ir sapratuši un izķepurojušies. Es tobrīd labi sapratu tos laulātos pārus, kuri vēlas dzīvot kopā līdz mūža galam un negrib dzīvot vieni pēc partnera nāves. Taču viņa bija TIKAI māsa, kāpēc es tā pārdzīvoju? Bībelē teikts, ka ķermenis ir dvēseles templis. To nebūs postīt ar alkoholu/narkotikām/cigaretēm/plastiskām operācijām un daudz ko citu. 2012.gadā es biju vienpadsmit gadus jau pats regulāri sastapies ar depresiju, apātiju, taču es biju atradis garīgumu, kaut ko, ko es priekš sevis saucu par patieso, kosmisko Kristu, kas ir brīvs no korupcijas cilvēku baznīcā, kam šis viss ir tikai viena liela skola. Es biju ieguvis mieru, pat ja regulāri pats slimoju. Dvēseles dziļumos es zināju, ka es satikšu īstos cilvēkus, kas man palīdzēs saprast savu slimību, es ar gribasspēku un darbu tikšu galā. Māsai bija katoļu mācītāji pieejami, klostera māsas, psihiatri un psihologi. Viņa nerunāja par savām pašnāvības domām. Viņa teica, ka es esmu viņai otrs tuvākais cilvēks aiz mātes, tāpēc viņa nevienam citam nestāsta. Viņai pietiek, ka divi cilvēki zina. Tomēr viņas rīcība – alkohola lietošana un iešana “meitās”, tā arī nekad nebeidzās. Kad tas viss notika, es tikai raudāju. Jo tā bija viņas izvēle. Prasīt palīdzību vai nē. Es neko ietekmēt nevarēju. Es varēju uzklausīt, bet viņa runāja reti. Jo formāli viss bija labi – studijās sekmes labas, darbs papildus studijām arī atradās, viņas ķermenis spēja izpildīt to, ko apkārtējie no viņas gaidīja. Viņa bieži rakstīja dzeju par to, cik slikti viņa patiesībā jūtas, taču to rādīja tikai pašiem tuvākajiem draugiem, kuri to uztvēra kā melanholiskas, sapņainas, jaunas meitenes skumjas, ka viņa vēl nav atradusi savu princi zirgā?! Es nezinu. Bet viņa man nekad neteica, ka kāds viņu būt sapratis labāk par mammu un mani. Viņai bija attiecības ar puišiem arī, taču tās viņa uzskatīja par īslaicīgām un maznozīmīgām iepretim attiecībām ar meitenēm. Es biju pirmais, kurš uzzināja, kad viņa zaudēja nevainību, un tieši tas, ka viņai tas šķita “nu, svarīgs notikums, bet ne super svarīgs”, mani sarūgtināja ļoti. Viņa neapzinājās savu vērtību. Savas dzīves vērtību. Viņai patika ceļot, patika daba, Īrija, patika lūgšanas, baznīcas mistērijas, kristīgā meditācija un kontemplācija. Viņa valkāja arī kristiešu gredzenu “Īsta mīlestība gaida”. Taču tā arī nesagaidīja. Viņai apnika? Nezinu, kas viņā salūza, bet viņai apnika cerēt, ka viņa sagaidīs. Es arī valkāju šādu gredzenu un sagaidīju. Vismaz sievietes “jā” uz bildinājumu es sagaidīju. *** Kopš 2012. gada pagājuši jau trīspadsmit gadi. Taču sarunas ar viņu sešpadsmit stundas no vietas liecināja, ka mēs bijām dvēseles radinieki kaut kādā nozīmē. Viņa burtiski varēja apsēsties ar mani pie virtuves galda, sākt ap deviņiem no rīta dzert tēju un attapties divos naktī. Mamma mums uztaisīja pusdienas un vakariņas, taču mēs tikai runājām. Par visu. Viņā bija kaut kas no revolucionāres. Viņa gribēja iet piketos un mainīt pasauli. Taču viņa vienmēr atkārtoja “es neesmu labs cilvēks, man vēl daudz jāmācās”. Varbūt šķīstītavā viņa iemācījās to, ko vajadzēja. *** Es labi atceros, ka bērnudārzā man bija draudzene, ar ko mēs kopā dziedājām latviešu estrādes dziesmas un dziesmas no populārām filmām. Mums bija pieci gadi. Es ļoti sēroju, kad viņa netika tajā pašā skolā, kur es. Viņa man bija vienīgā draudzene/draugs bērnudārzā. Es neatceros viņas vārdu vai uzvārdu, taču tās sajūtas, kopā dziedot, ir palikušas vienmēr. Kad meklēju sievu, man bija svarīgi, lai viņa gribētu un mācētu dziedāt duetā. *** Šobrīd manam literārajam mentoram ir sešdesmit deviņi gadi. Martā paliks septiņdesmit. Viņš mani konsultē jau vienpadsmit gadus. Es viņam novēlu labu veselību, taču tas nav manās rokās ietekmēt viņa dzīves ilgumu citādi. Tāpēc es noteikti pūlēšos pabeigt iesākto grāmatas manuskriptu tuvāko gadu laikā. *** Pirms trim gadiem es iepazinos internetā ar kādu rumāņu pareizticīgo priesteri. Viņš gribēja ar mani spēlēt kopā stratēģiskās datorspēles. To mēs arī kādu laiku darījām, taču tad man parādījās vairāk privātskolēnu un spēlēm vairs nebija laika. Viņš savas dienas pavada kopjot savu ļoti veco un slimo māti. Par to viņš no pašvaldības saņem naudu kā kopējs, kaut jebkurš kristīgs cilvēks koptu savu māti, ja būtu tāda vajadzība, man gribētos domāt. Viņš ir ļoti zinošs vēsturē, kultūrā. Rumānijā esot vēl zemāks dzīves līmenis nekā Latvijā. Man ir vienmēr prieks ar viņu sarakstīties vai sarunāties, jo viņš izstaro šo mieru, pārpasaulīgo mieru kā patiesi ticīgs cilvēks. *** Šogad novembrī es sāku gatavoties tam, ka februārī man būs Rīgā jādarbojas kādā ļoti lielā skolā un jāvada matemātikas stundas. Lai meklētu mieru un stabilitāti, es mēdzu klausīties mantras, meditāciju mūziku un pats sūtīt labas domas, kur uzskatu par vajadzīgu. Youtube man piedāvāja kanālu, kur kāds jaunietis no Amerikas aizbrauca uz Japānu, iestājās Zen Budistu vīriešu klosterī un dzīvo kā mūks jau kādu laiku. Šis mūks par sevu (brīvprātīgo darbu) ir sev uzlicis atbildēt uz interesentu jautājumiem noteiktu minūšu skaitu nedēļā. Man jautājumu nebija, taču es viņam uzrakstīju pateicību, ka viņš dod padomus, kā tikt galā ar to dzīvi, kāda ir Rietumu civilizācijas lielpilsētās. Viņš uzsāka ar mani sarunu, un tā nu ir sanācis, ka viņš teica, ka saprot, kāpēc es meklēju vēl vairāk miera, gatavojoties darbam skolā. Viņš novēlēja man veiksmi un teica, ka ir ieintriģēts, ko es varēšu iemācīt, ar savu personību esot par paraugu šiem 7. – 8. klases bērniem. Mans darbs šajā skolā beigsies pēc divarpus gadiem. Tad es sākšu strādāt atkal privātskolā ar mazākām bērnu grupām. *** Dzīvē mums blakus ik pa laikam ir patiesi labvēlīgi, labsirdīgi cilvēki. Kosmiskā mērogā katra saskare ar šādu cilvēku ir kā acu mirkļa desmittūkstošdaļa. Vai es paspēju pateikt: “Paldies, ka Tu esi! Paldies par visu, ko Tu dari! “ pirms acis ir aizvērušās man vai otram cilvēkam? (Comment on this)
Sunday, December 28th, 2025
3:41 am	Es diezgan daudz laika pavadu sociālajos tīklos, dodot cilvēkiem padomus lietās/diagnozēs, ar kurām es esmu ticis galā. Es to uztveru par brīvprātīgo darbu. redditā r/autism r/ ADHD r/ detrans (tiem, kas pārstāja gribēt būt transseksuāļi un nu meklē izeju) r/ asexuals (tiem, kas mēģina saprast, vai aseksualiāte ir iedzimta vai traumas dēļ izveidojusies) r/ healthygamer (tiem, kam bijusi/ir atkarība no datorspēlēm) r/ latvia (tiem, kas vēl dzīvo Latvijā) Šajās brīvlaika nedēļās secinu, ka cilvēku pateicība par maniem padomiem katrā no soc. tīkliem atšķiras. Aizvien vairāk nākas domāt par teicienu "nebaro pērles cūkām". Visvairāk tas saistās ar upura sindromu. Ja cilvēks čīkst, bet neuzņemas atbildību par savu dzīvi, viņam, patiesībā, palīdzību nevajag. Ar laiku mans bs detektors šādus čīkstētājus atpazīst aizvien labāk, taču ne vienmēr. Visbiežāk ir vērtīgi dot dzenbudisma tipa atbildes uz jautājumiem. Tas jautātāju izsit no līdzsvara, respektīvi, toksiskās domāšanas pašam par sevi. (11 Comments |Comment on this)
Saturday, December 27th, 2025
7:52 pm	Antarktīda "Kādā sapnī Viņš bija pie gudra vīra ar sirmu bārdu. Vīrs teica, ka Viņš ir ieradies uz šo planētu kā polārpētnieks uz Antarktīdu. Apkārt ir ledus un okeāns. Tie ir cilvēki un cilvēku kultūra. Taču viņš ir ieradies, lai pētītu planktonu un mikroorganismus, kuri ir okeāna dzelmē. Viņš sēž un sēdēs visu mūžu savā laboratorijā, apkārt nebūs nevienas dzīvas dvēseles, vien saule pie debesīm, kura, kā viņš reiz sapratīs, arī ir mākslīga, un viņš visu mūžu pētīs likumsakarības, kāpēc pie tādiem sākuma nosacījumiem – pie tāda DNS, pie tādas ekosistēmas, pie tādas “ūdens” kvalitātes ir izveidojusies tāda cilvēku civilizācija, kāda tā ir 19. – 21.gs uz planētas Zeme. Viņš būs antropologs, bioloģijas filozofs, cilvēces psihoanalītiķis, taču tā arī nekad nesajutīs patiesu siltumu. Siltumu viņam būs jāiemācās radīt pašam. Viņu neviens nemīlēs, izņemot Dievu un sevi, un arī tas būs jānopelna. Viņš šajā sapnī klausījās vārdos un juta, ka tie kā lāstekas sasalst virs viņa galvas. Nekurienes vidū, starp putniem, kas nelido, starp okeānu, kas neaizsalst, visaukstākajā, lietainākajā un visaugstākajā kontinentā. Dzīve -80 C grādos ir tik skaista, cik redzīgas ir acis. Visas viņa slimošanas ar depresijām pusaudža gados bija nieks pret to, ko viņam bija jāiemācās. Visi viņa līdzcilvēki nomirs daudz agrāk par viņu. Zeme zem viņa kājām izkusīs, un viņam būs jābēg kalnos, lai saglabātu stabilu pamatu. Viņš nemirs ilgi, ilgi. Paaudzes nomainīsies, taču tās viņš uzlūkos kā mikroorganismus akvārijā, kas paši nezina, cik īsa un iepriekš paredzama ir viņu dzīve. Viņš vēros, vēros, līdz sāks atpazīt cilvēka dabu, kas nemainās cauri gadu tūkstošiem. Tikai tā viņš pavirzīsies savā darbā uz priekšu, sāks just gandarījumu par esību pilnīgā vienatnē. Citi cilvēki uzskatīs, ka viņa darbam nav jēgas. Ka viņš dzīvē neko nav sasniedzis. Viņam nebūs draugu, domubiedru vai līdzgaitnieku. Arī pēc viņa aiziešanas no šīs dzīves nekas nemainīsies, un viņa atstātās liecības tiks izmantotas iekuram. Taču tās nedegs, un cilvēki brīnīsies, kur viņš atradis tādu papīru uz kā rakstīt, kas nedeg krāsnī. Šo nekam nederīgo papīru tad izmetīs gružu kastē un par to aizmirsīs tikpat ātri kā par viņu." (Comment on this)
Friday, December 26th, 2025
9:36 pm	Ne tik slēpts kompliments biedrei K. par meitas virzīšanu uz debatēm, jo zinātnieki saka, ka Hiperboreja, [26.12.2025 19:01] Kas uzlabos matemātikas sniegumu? Vārdnīca un publiskās runas prasmes Pamēģini, un tu redzēsi Lai gan, kāda ir saistība? Milzīga 💯 Hiperboreja, [26.12.2025 19:01] ☝️ Hiperboreja, [26.12.2025 19:01] Tā darbojas cilvēka prāts Hiperboreja, [26.12.2025 19:02] Katrs burts = skaitlis Katrs vārds = skaitlis Tāda ir šīs realitātes daba Hiperboreja, [26.12.2025 19:02] ☝️ Hiperboreja, [26.12.2025 19:03] Bērns, kurš slikti runā = sliktas sekmes skolā Hiperboreja, [26.12.2025 19:05] Kamēr bērnam ir mazs vārdu krājums = viņš netiks uzņemts elites skolās, tā nenotiks Hiperboreja, [26.12.2025 19:06] Pat ja piedāvāsiet miljonu, viņi jūs šādās skolās neuzņems Hiperboreja, [26.12.2025 19:06] ☝️ Hiperboreja, [26.12.2025 19:08] Tu dari savu darbu = viņi paši piedāvās visu, viņi paši dos visu 💯 Hiperboreja, [26.12.2025 19:09] Un ja viņi to nepiedāvā? Hiperboreja, [26.12.2025 19:09] VIŅŠ TO IZDARĪS PATS! Hiperboreja, [26.12.2025 19:10] Bērns ar "gludu mēli" var apburt jebkuru brokastīs Hiperboreja, [26.12.2025 19:11] Vai jūsu skolā māca publisko runu? Hiperboreja, [26.12.2025 19:13] Nē? Tad - tev ir nepareizā skola! Nepareizās bites dabū nepareizo medu 🍯 Hiperboreja, [26.12.2025 19:14] Tāpēc viņam nepadodas matemātika Autors - telegram kanāls Hyperborea (2 Comments |Comment on this)