Below are the 20 most recent journal entries recorded in Eos' LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Saturday, November 29th, 2025
10:48 pm	Vienā valodā Tajā naktī sniga un bija stiprs vējš. Viņš viņai piezvanīja ap 23.00 un teica, ka vajadzētu aizbraukt ceļojumā. Pēc desmit minūtēm Viņš bija klāt ar savu silto un mājīgo auto, kuram gaisa atsvaidzinātāja vietā karājās mazs Joda ar plakātu, kurš vēstīja: “ Think do not. Be. “ (Nedomā, esi!) Viņi izbrauca cauri Rīgai uz lidostu, kur viņus sagaidīja vienīgā lidmašīna, kura lidoja uz Fēru salām šajā nedēļā. Tajās šobrīd bija stindzinoši auksts – pieci grādi pēc Celsija. Fēru salās jūlijā bija baltās naktis, taču tagad, novembra beigās, tur bija auksts, lietains un ļoti tumšs. Touršhavna ar saviem četrpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju bija lielākā Fēru salu pilsēta. Tajā bija tikai tūkstots saules stundu visa gada laikā. Tomēr cilvēki izdarīja pašnāvības ļoti reti, tikai apmēram divi cilvēki gada laikā no visiem salu kompleksa piecdesmit trim tūkstošiem iedzīvotājiem. Lidojums izmaksāja 1270 eiro un bija caur Dāniju, jo Fēru salas ir autonoma teritorija Dānijas sastāvā. Viņi palika Fēru salās nedēļu. Touršhavnā bija ļoti daudz mazu koka ēku, kurās dzīvoja dzimtas. Ēkas bija interesantas ar to, ka tām bija zāļu jumti. Respektīvi, uz jumta bija kārta ar zāli. Tas palīdzēja māju siltināšanai ziemā un atdzesēšanai vasarā. Līdzīga tehnoloģija bija arī Norvēģijā. Viņi bija ieradušies, galvenokārt, lai iepazītu sevi. Viņi iepazinās arī ar Fēru salu nacionālo muzeju un mākslas muzeju. Salās bija gan vēsturnieki, gan zinātnieki, gan universitāte. Tomēr daudzi iedzīvotāji aizvien audzēja aitas un ķēra zivis. Aitas bija visur. Tās sarunājās vienā valodā un maz uztraucās par tūristiem. To bija vairāk nekā cilvēku. Tās šajā 2025. gadā radīja patstāvīguma, miera sajūtu. Viņi nopirka zeķes un vilnas džemperus kā suvenīrus. Salās bija labas džeza mūzikas tradīcijas, tāpēc viņi bija uz Sunleifa Rasmusena skaņdarba atskaņojumu saksofonam. Viņi daudz ceļoja pa salām kājām vai caur tuneļiem, pa kuriem var doties ar auto. Šie tuneļi arī Fēru salu padarīja īpašu, jo garākais no tiem ir 11km. Kādreiz arhipelāgu varēja apceļot, izmantojot prāmju satiksmi. Visvairāk laika viņi pavadīja universitātes bibliotēkā, sarunājoties ar cilvēkiem. Viņš pirms ceļojuma bija ar e-pastiem sarakstījies ar Fēru salas universitāti, lai šajā laikā – novembrī, uz vietas būtu cilvēki, ar ko parunāties par vēsturi un nākotni. Kāpēc tas bija interesanti? Jo Fēru valoda ar saviem aptuveni 70 000 runātājiem ir tikusi uzturēta ar lielu pietāti, taču latviešu valodas aizsardzībai, iespējams, tik daudz resursa nebūs, jo Dānijas valdība tam velta lielu uzmanību. Fēru valoda ir ģermāņu valodu skandināvu atzara valoda. Līdz 1980-tajiem gadiem pa valsts radio skanēja valdības uzrunas Norvēģu un Dāņu valodā, taču pēc tam tas mainījās, un valsts valoda tagad stabili ir Fēru valoda. Viņam interesēja, vai Fēru salu jaunieši runā ikdienā ar anglicismiem tāpat kā Islandē un Latvijā? Atbilde bija, ka jā. Daudz kas tika darīts, lai multfilmas iztulkotu Fēru valodā, taču internetā pieejamie video un videospēles gandrīz vienmēr bija angliski. Video spēles dāņu valodā arī bija retums. Tas nozīmēja, ka valdības nezināja, cik svarīgi ir samaksāt profesionāliem tulkotājiem, lai tās spēles un seriāli, ko visvairāk skatās bērni, būtu ar subtitriem fēru valodā. Citādi bērni runāja gramatiski nepareizā Fēru valodā. Viņa Fēru salās daudz fotografēja dabu un dzīvniekus. Lai arī dienas bija īsas novembrī, svarīgi bija noķert noskaņu, kad jūra bija mierīga, saule rietēja, cilvēki sēdēja krodziņos un jautri čaloja. Tāpat visiem bija jāstrādā, tomēr ciemata sajūta vai nu radīja klaustrofobiju, vai, tieši otrādi, drošības sajūtu. Fēru salās katru gadu izdeva ap 200 grāmatu uz 50 000 cilvēkiem. Latvijā 2200 grāmatas uz 1 800 000 cilvēkiem 2024.gadā. Tas sanāk, ka Latvijā ir 36 grāmatas uz 50 000 cilvēkiem jeb aptuveni piecreiz mazāk grāmatu katru gadu. Salīdzinājumam, Lietuvā izdeva 3400 grāmatu uz 2 860 000 iedzīvotājiem jeb 57 grāmatas uz 50 000 iedzīvotājiem. Šī dzīvības dzīsla literatūrā parāda, ka Latvijas valdība nav motivējusi cilvēkus rakstīt un lasīt. Arī grāmatnīcu plauktos ir daudz tulkotās literatūras. Visvērtīgāk ir sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc viņi devās spēlēt galda spēles vakaros, kad vietējiem bija beidzies darbs. Lielas atšķirības no Skotijas te nebija. Tāpat varēja spēlēt Katanu, Uno, sabotierus un citas vispārzināmās spēles. Spēļu vakaros viņi iepazinās ar saviem vienaudžiem, kas darbojās IT jomā un bija priecīgi satikt ārzemniekus. Katram cilvēkam sava enerģija. Viņš pievilka un visur atrada programmētājus, viņa – ķīmiķus. Ķīmijas speciālisti jokoja savā manierē, izmantojot ķīmisko reakciju vienādojumu īpašības, kamēr programmētāji - par koda rakstīšanas specifiku. Profesijas vieno visā pasaulē. Tā arī pagāja nedēļa. Viņi devās mājup. Viņi bija budisti un tāpēc adventi nesvinēja. 30. novembris pienāca, un ārā aizvien krita slapjš sniegs. Viņi apskāva viens otru, esot jaunajos Fēru salu aitu vilnas džemperos, un aizmiga. Sapnī viņi bija tajā koncertā, kur latviešu koklētāja Laima Jansone kopā ar Fēru salu dziedātāju Aivēra Polsdoteru 2016. gada maijā dziedāja latviešu tautas dziesmas, ko Laima Aivērai bija iemācījusi. Pēc tam viņi abi brauca mājās un domāja, kas ir tā universālā valoda, kuru saprot visos Piena ceļa galaktikas zvaigznājos? Ja Fēru salās ir tikpat daudz iedzīvotāju kā Jelgavā, taču paši fērieši saka, ka pazīst, spēj atcerēties tikai apmēram 200 seju? Visas dzimtas ir Fēru salās kaut kādā ziņā saistītas. Ir daudz pus-fēriešu, jo Skotijas/Islandes/Norvēģijas tuvums nozīmē lielu gēnu cirkulāciju. *** Pēcvārds. Cik tālu ir jāaizceļo, lai satiktu savu dvēseles radinieku, kurš runā tādā valodā, ko Tu saproti? Ir teiciens, ka valodnieki ir visvientuļākie cilvēki, jo runā par lietām, kas sen vairs nav aktuālas, bet bijušas aktuālas tikai uz īsu brīdi, kamēr kāds, kam augstāka vara, atļāvis pastāvēt valstij, tautai, valodai , apkaimei, pilsētai, ciemam. Taču valodnieki ignorē politiku, uzrok sen izmirušas valodas un spēlējas ar tām, tāpat kā arheologi ar liecībām par sen izzudušām civilizācijām. Valodā vissvarīgākais ir saziņa, lai sadarbotos. Kad cilvēki pārstāj vēlēties ar citiem sadarboties, tad viņi pārstāj runāt viens ar otru, izirst valodas pamatbūtība. Visa sabiedrība irst ārā pa vīlēm, kad dzimtas nedzīvo kopā, kad bērni neapsveic dzimšanas dienās savus vecvecākus, vecāki savas māsīcas un brālēnus, kad vārda dienas vairs nesvin. Kad valodu pārstāj lietot, lai otru cildinātu, lolotu, lai tencinātu, izirst valodas pamatbūtība. Sadarbība ir arī prieks par otra panākumiem. Cilvēki, kas nekad nav mīlējuši ne sevi, ne citus, ne saņēmuši mīlestību no vecākiem, mīlestības valodu nesaprot nemaz. Vai viņi nav pelnījuši ko vairāk par klusumu? Kā iebiedēti dzīvnieki šādi cilvēki klimst pa dzīvi, mēģinot atrast iespēju izdzīvot savu neartikulēto skaņu troksnī, ko rada viņu zemapziņa, bezapziņa un ego. Ne velti ir latviešiem teiciens: “Ja nav ko labu pateikt, nesaki neko”. Nav vajadzīga valoda, lai uzmestu atombumbu, taču, lai noslēgtu vienošanos par to, kad ārzemju delegācija ieradīsies uz meditāciju valsts pārstāvjiem, lai kopā izteiktu nodomus (izmantojot tiešo tulkošanu) par mieru, pārtīcību, sadarbību, gan. *** Viņi pēc šī ceļojuma uz Fēru salām vairāk sāka viens otru novērtēt, sāka vairāk sadarboties. Viņi saprata, ka šīs brīža laikmeta gars savā destruktīvajā veidolā sašķeļ kultūras, tautas, valodas, dzimtas, sašķeļ cilvēku pašu. Kad cilvēkam nav palicis nekā, ko sevī mīlēt, viņš arī pārstāj ticēt, ka viņu varētu mīlēt kāds cits cilvēks, viņam saskare ar otru cilvēku šķiet biedējošs notikums. *** Divi cilvēki 21.gs viens uz otru maigi rūc, taču katrs šos rūcienus tulko pa savam, un tā arī sadarbība neveidojas. Izmirst tautas un dzimtas, cilvēki ir par slinku atvērt vārdnīcu un atkal mācīties sarunāties otra valodā. Vārdnīcas arī pārdod aizvien mazākās tirāžās. Daudzas no tām pēdējoreiz izdotas 1990-tajos gados, kad dzimstība bija lielāka. Ja Latvijā dzīvojošie jaunieši runā perfektā angļu sarunvalodā, tad kāpēc viņi nevar atrast kopīgu valodu? Jo randiņos tāpat runā latviski? Jo angļu valodas lietojums nesaskan ar Latvijas kultūrvidi, un latviski izteiktais “Es vēlu Tev skaistu dienu, priecāšos drīz tikties atkal!” neskan, un to jaunieši viens otram nesaka? Savukārt angliski “Have a nice day! Glad to meet you, see you soon!” izklausās pēc mākslīga pozitīvisma, kas neatbilst patiesībai? Dzimtā valoda ir katram sava, jo ir neizsakāma vārdiem. Es arī reiz meklēju savas sievas acīs to, kas mūs padarīja par vienu veselu. Kas ļāva saprasties bez vārdiem. Taču tas sāka notikt tikai pēc daudziem tūkstošiem stundu, sarunājoties visās valodās, ko mēs pratām – latviešu, angļu, franču, poļu. Es iemācījos viņas augšzemes dialektu, kamēr man apziņā bija gan kursiskās izloksnes, gan vidus dialekts. Es mācījos katru viņas vārda nozīmi, kas atšķīrās no latviešu skaidrojošajā vārdnīcā dotās. *** Tomēr tieši vēlme sadarboties un nebūt individuālistam noteica vēstures gaitu. (Comment on this)
Tuesday, November 25th, 2025
9:45 pm	Dzīve pēc mājasdarba Pabeidzu temata plānu tēmai "Atvasinājumi un to lietojums". 28 lpp teksta, laiks ieguldīts apmēram 20h. Izkonspektēju veselu 190 lpp grāmatu, šo taisot. Tagad daudz labāk saprotu tēmu. Taisīt bija vērts. Tā ir vislielākā tēma visā skolā, jo skolā to māca 48 mācību stundas. (Atkal runa ir par padziļināto matemātika II). Kad es to dabūšu mācīt skolā, ir cits jautājums. Man jau gribētos tuvāko 5 gadu laikā. Taču redzēs, ko man iedos pirmajā darba vietā publiskā skolā nākamgad. Es ticu, ka entuziasms ir saklausāms ar ausīm, un cilvēku, kas ir sajūsmā par atvasinājumiem un integrāļiem, turklāt būtu gatavi strādāt par 1600 eiro bruto, trūkst. Jātic, ka mans entuziasms saglabāsies. Jo tā tomēr ir matemātiskā analīze, kur var diezgan radoši daudz kam pieiet, salīdzinot ar 8.- 11.klases tēmām. Radoši, ja prot. Mans mērķis studijās ir tieši iemācīties daudz ko atrisināt vismaz divos veidos. Vislabākais video par atvasinājumu jēgu un būtību no Kalifornijas tehnoloģiju institūta. (angliski) https://www.youtube.com/watch?v=szCChCc58dg (2 Comments |Comment on this)
12:34 am	Mājaslapa integrāļu apguvei https://sites.google.com/view/integralanditsuse/ Šeit ir viss vajadzīgais (saites uz resursiem un paši resursi) integrāļu apguvei 12.klasei skolā. Lapa ir funkcionāla un pabeigta tām prasībām, kas bija augstskolā, taču plašāk domāju prezentēt, kad dabūšu ieguvis atgriezenisko saiti no augstskolu pasniedzējiem/profesoriem. Tieši viņu darbu atvieglotu tas, ja studenti 1. - 2. kursā pie viņiem ierastos ar labākām zināšanām matemātiskajā analīzē. Pasūtīju arī domēnu šai lapai www.integrals.id.lv, taču tur vēl darbs, lai lapa strādātu uz tā domēna. *** Par mājaslapu ieguvu vērtējumu "esmu patīkami pārsteigta par Jūsu darbu". Tas motivē lapu pilnveidot. (14 Comments |Comment on this)
Sunday, November 23rd, 2025
11:56 pm	Pārrakstīju grāmatas nodaļu. Lai ir realitāte. Nodaļa nulla “Saknes” Šajā stāstā darbojas vairākas personas. Viņš – stiprā dzimuma pārstāvis, vīrišķās enerģijas nesējs, pseidovaronis. Pārējās parādās vēlāk, kad viņš ir izgājis pietiekami daudz iniciāciju. Katram cilvēkam ir dzimta, un tai ir gandrīz bezgalīgi dziļas saknes līdz pat pirmajam cilvēkam. Viņa gadījumā māte bija dzimusi Liepājā, Latvijā 1954.gadā. Tēvs 1960.gadā. Māte bija vienīgais bērns ģimenē. Mātes tēvs (Viņa vectēvs) krāpa viņa vecmāmiņu, un vectēvu PSRS partija tāpēc piespieda šķirties no Viņa vecmāmiņas un apprecēt to sievieti, ar ko Viņa vectēvs krāpa Viņa vecmāmiņu, jo tā sieviete bija palikusi stāvoklī. Tāpēc Viņa mātei bērnībā un lielu daļu dzīves nebija normāla tēva, bet gan alimentu maksātājs. Viņa otra vecmāmiņa, no tēva puses, 1972. gadā nomainīja dzimtas uzvārdu. Tāpēc Viņa tēvam arī tika mainīts uzvārds. Taču likteni nomainīt laikam nevar ar uzvārda maiņu. Uzvārdā bija iekšā vārds “nāve”, tāpēc to vajadzēja mainīt. Tāpēc viņa paša tēvs 1972. gadā tika pie jauna uzvārda, jo Viņa vectētiņš, Viņa tēva tēvs, jau bija miris uz to brīdi un nevarēja iebilst dzimtas uzvārda maiņai. Tāpēc, kad Viņš piedzima 1987. gadā, Viņam bija vecmāmiņas izdomātais, jaunais uzvārds, tāpat kā Viņa tēvam. Viņa tēvs 1985. gadā radīja pirmo bērnu no attiecībām, kas nebija ar Viņa māti. Šo pirmo bērnu, Viņa pusbrāli, sieviete, kas to dzemdēja, upurēja, lai varētu nodarboties ar melno maģiju un izmantot burvju grāmatu, kurā iekšā, kā ļaudis par tādām grāmatām runā, bija lāsti un citas pamācības, kā pieburt sev vēlamo. Tāpēc Viņa tēvs 1985. gada beigās palika bez pirmā dēla. Viņa tēvs bija precējies ar šo sievieti, un, pat pēc viņu pirmdzimtā upurēšanas, palika ar viņu kopā. Pagāja nepilns gads, un Viņa tēvs apsvēra tomēr šķirties. Tad Viņa tēvs satika Viņa māti, un krāpa savu sievu ar Viņa māti, kurai bija solījis, ka šķiršoties no sievas. Taču šī sieviete, kas bija upurējusi savu pirmdzimto, uz to brīdi jau atkal bija gaidībās un tomēr panāca, pierunāja Viņa tēvu nešķirties. Tā nu Viņš palika bez tēva, un arī viņam bija alimentu maksātājs. Viņa māte 1987.gadā, kura bija paļāvusies, ka Viņa tēvs drīz šķirsies, jo viņš tā bija solījis, nu bija pie “sasistas siles”. Ar zīdaini uz rokām, naivi paļāvusies uz vīrieša godavārdu, kas bijis bez seguma. Viņa tēvs vien noteicis “Situācija mainījusies. Nešķiršos tomēr. Alimentus maksāšu.” Turklāt izrādījies, ka Viņa tēvs uzturējis sakarus ar abām grūtniecēm vienlaicīgi. Lūk, stāsta galvenā varoņa tēvs ir šāds cilvēks. Tāpēc arī Viņš ir Viņš. Viņa tēvs un vectēvs abi krāpa savas sievas, un Viņš tāpēc sev nosolījās, ka būs pirmais vīrietis dzimtā, kurš cienīs sievietes. Sievietes necienīt var arī citos veidos. Piemēram, Viņa vecmāmiņai bija trīs māsas. Divām vīri bija dzērāji un agresīvi pret sievietēm, toties trešais, tikai viņam saprotamu iemeslu dēļ, atteicās precēties un uzstāja, ka grib palikt civilattiecībās, kaut tajā laikā, 1945. - 1998. gadā, tā sabiedrībā pieņemts nebija. Dzīvoja kopā ar Viņa vecmāmiņas māsu apmēram piecdesmit gadu, taču neprecējās. Dažreiz krāpa. Varbūt tāpēc neprecējās, lai justos mazāk vainīgs, kad krāpa. Varbūt. Viņš nāca no pedagogu un mediķu dzimtas pa mātes līniju, bet tēva pusē bija amatnieki, un Viņa tēvs bija būvuzraugs. Viņa māte 1974.gadā pārcēlās uz Rīgu, lai studētu un strādātu augstskolā par pasniedzēju pēc studiju beigām. Visa Viņa dzimta pa mātes līniju palika Kurzemē. Viņa dzimta pa tēva līniju nāca no Latgales, taču tēva tēvs bija miris jau, un vecmāmiņa, tēva māte, bija psihiski slima. Viņa tēvam bija brālis, kurš nekontaktējās ne ar vienu, viņa eksistence bija vienīgais, kas par viņu bija zināms. Tā nu 1987. gadā, Viņa mātei vēl dzīvojot studentu kopmītnēs kā augstskolas pasniedzējai, jo toreiz šīs kopmītnes bija arī dienesta viesnīca, Viņš nāca šajā pasaulē un sākumā jutās diezgan labi, jo studentu kopmītnēs Viņa mammai bija draudzenes, kas varēja kaut mazliet pieskatīt zīdaini. Taču drīz situācija mainījās, sabruka PSRS, studentu kopmītnes likvidēja, un Viņa māte 1990.gadā bija spiesta pārvākties uz komunālo dzīvokli Rīgā, Ģertrūdes ielā, lai tur viena ar divgadīgu bērnu censtos izdzīvot. Tajā laikā aizvien abas dzimtas līnijas bija Kurzemē un Latgalē. Viņam paveicās, ka mammas draudzenei bija papildus piens, tāpēc Viņam bija, ko ēst. Ar to sākās Viņa mātes, vientuļās mātes dzīve, kura pēc 33 gadu vecuma bija lielā mērā veltīta Viņam. Viņš bija ļoti ekstraordinārs bērns. Viņš bērnudārzā rēķināja matemātiku, jo no vectēva Viņam bija liela indeve negulēt dienas dusu, pieprasīt pieaugušajiem uzdevumus, ko rēķināt, un, ja tie viņam nedeva un nerakstīja uzdevumus, skaļi raudāt un traucēt bērnudārza grupiņas dienaskārtību. Viņš bērnudārza vecumā iemācījās lasīt, spēlēt šahu, sāka iet šaha skolā. Tur arī iemācījās rakstīt. Viņš visiem uzdeva ļoti neērtus jautājumus no sērijas: “Vai tad Tu neredzi, ka cilvēki Tev apkārt melo un smaida, acīs skatīdamies?”. Grāmatu “Laulības seksuālā dzīve” Viņš atrada mājas bibliotēkā jau piecu gadu vecumā, tāpēc tipiskais jautājums par bērnu rašanos bija Viņam skaidrs jau ļoti agri. Kā minēts, Viņš bija matemātikas skolotāja mazdēls un zinātnieces/pasniedzējas dēls. No tā cēlās Viņa gribēšana uzzināt visu, izlasīt visu, saprast visu un noskaidrot patiesību, jo bija skaidrs, ka liela daļa pieaugušo melo. Vai vismaz noklusē. Kāpēc? Jo sabiedrībā tā pieņemts. Ka par daļu lietu drīkst melot, tikai par dažām nedrīkst. Dziļākas nianses gan Viņš bērnudārza un skolas pirmajos gados nesaprata. Par tām mājas bibliotēkas grāmatā “Filozofijas pamati” arī nebija. Taču tajā grāmatā bija daudz cita kā laba. Viņš grāmatas burtiski “aprija”, lasot ar ātrumu sešdesmit lapaspušu stundā. Viņam patika slimot, jo tad varēja neiet uz skolu un tikai lasīt grāmatas. Bērnudārzā Viņš arī iemācījās angļu valodu tik daudz, lai spētu izlasīt dažādus uzrakstus un citātus šajā valodā. Viņam kopumā bija ļoti skaista bērnība, ja vien – Viņa vecmāmiņu, pašu ārsti, citi ārsti uz operāciju galda nebūtu sabendējuši nolaidības dēļ. Vecmāmiņai bija tikai ap piecdesmit gadu, kad Viņa šādā veidā aizgāja. Ja vien viņam būtu bijis tēvs, vectēvs, vai kaut viens radinieks Rīgā, kas atvieglotu mātei dzīvi, pieskatot šādu super zinātkāru, hiperaktīvu, čīkstulīgu bērnu. Ja vien viņam būtu bijuši lauki. Jo aizbraukt pie radiem uz Liepāju, Latvijas trešo lielāko pilsētu, tas nebija kā uz laukiem. Ja vien Viņa mātei būtu bijis vairāk naudas. Nemaksāja 1992. gadā pasniedzējiem daudz. Turklāt viņš bieži slimoja ar nerviem, jo nespēja paciest bērnudārza rutīnu, kur viņam neļāva ne rēķināt, ne lasīt grāmatas. Spēlēties ar klučiem vai rotaļu auto viņam neinteresēja, viņš no tā piecu gadu vecumā sen bija izaudzis. Ja vien komunālā dzīvokļa kaimiņiene nebūtu bijusi enerģētiskais vampīrs, kas centās ar Viņa māti kašķēties katru dienu par visabsurdākajiem sīkumiem. Viņam riebās šī sieviete, tāpēc Viņš centās pavadīt visu dienu šaha skolā. Piecgadīgam bērnam tas nepienācās, un tas Viņu sarūgtināja. Ja vien viņam būtu bijuši draugi. Viņa mātei nebija daudz laika draudzēties, komunālajā dzīvoklī nebija vietas, kur aicināt ciemiņus, Viņam bija viens draugs, kurš bija par viņu trīs gadus vecāks, un arī tas bija lieliski. Tomēr atskatoties uz to visu no nākotnes skatpunkta – daudziem bērniem 1990.tajos gados trūka pilnas ģimenes. Daudzi pārtika no kartupeļiem un rupjmaizes. Daudziem trūka mīļu vecmāmiņu un vectētiņu. Viņš tomēr bija Latvijā, valstī, kurā bija miers un relatīva pārticība. Tikai Viņš to kā mazs bērns neapzinājās. Nemācēja vēl būt pateicīgs par to, kas ir. (10 Comments |Comment on this)
Thursday, November 20th, 2025
12:34 am	Katrai paaudzei savas šausmas? Izskatās, ka parodija, kas ietver Staļina bildi, daudziem nolasās kā šausmas. Nezināju. Ja stāstā pieminētu VVF bildi, vai tās arī būtu šausmas? (9 Comments |Comment on this)
Wednesday, November 19th, 2025
1:57 pm	“Jaunība jaunajā Latvijā” Mēs ar paziņām bieži apmeklējām kādu angāru, kurā bija ierīkots skeitparks. Tā bija vieta ārpus Rīgas centra, kādā diezgan industriālā rajonā. Džeki sameta savu mašīnu bagāžniekos skrituļdēļus, skrituļslidas, BMX riteņus un aizbrauca, lai darba dienu vakaros izkustētos. Angāru noīrēt mēnesī maksāja ap 2000 eiro, tāpēc mēs bijām uztaisījuši pamatīgu PR šim pasākumam. Piesaistījām bijušos Latvijas pro skeiterus, kas apmāca bērnus, izveidojām vairākas zonas angārā līdzīgi kā slēpošanas trasēs – vienu iesācējiem, vienu lietpratējiem un vienu tiem, kas ir vienkārši drosmīgi un atlētiski. Tāpat bija zonas, kuras bija paredzētas tikai BMX riteņiem un tikai agresīvajai inline (skrituļslidu) braukšanai. Ar koka konstrukcijām mums palīdzēja vietējā finiera firma. Šajā kopienā valdīja čomiskums, biedriskums un draudzība. Mēs tur gājām, lai uzturētu labu sportisko formu, lai izkustētos, lai mācītos no citiem. Lielā mērā tā bija arī dad (tēvu) kultūra. Ko tas nozīmē? Rīgas trīsdesmitgadīgie un četrdesmitgadīgie (arī daļa piecdesmitgadīgo) tēvi uz parku ņēma līdzi savus bērnus, ietērpa pilnās bruņās, lasi – ķiverē, elkoņu un ceļu sargos, un mācīja tiem skeitot. Tas bija liels atvieglojums mammām, ka divus vakarus nedēļā tētis ar visiem bērniem bija ar auto prom uz skeitparku un saturīgi pavadīja ar tiem kopā laiku, turklāt pats skeitparkā uzlādējās ar pozitīvām sajūtām, satika čomus, klausījās tur jaunības dienu mūziku un pārradās mājās fantastiskā garastāvoklī. Retu reizi arī kāda mamma izmēģināja spēkus iesācēju laukumiņā, braucot ar skrituļslidām, taču tas notika samērā reti. Priekšnoteikums, atrodoties šādā ekstrēmo sporta veidu vietā, bija māka labi krist. Tāpēc mācīties krist 40 gadu vecumā “no nulles” bija daudz riskantāk. Bērni savā starpā arī tur iepazinās, sadraudzējās, mācoties nodarboties ar šiem sporta veidiem. Tomēr šis bija tautas sporta pasākums, un bērni netika gatavoti sacensībām, tie mācījās trikus savam priekam. Ja kādam gribējās sacensības, tad viņš, protams, varēja papildus trenēties Rīgas skeitborda skolā vai citur. Man patika tur doties, jo tur vide bija stipri iekļaujoša. Visi bija aicināti pieaugušo uzraudzībā, treneru uzraudzībā, mācīties braukt. Daudzi jaunieši arī pusaudžu gados tajā vidē varēja iepazīties ar savu vienaudžu tēviem, kas nebija iespējams saskaldītajā lielpilsētas dzīvē. Tas nozīmēja, ka pusaudži varēja mēģināt izkārtot sev vasaras darbu, kamēr tēvi, kas mēdza būt vai nu vadītāji, vai priekšnieki, vai kaut vai maiņas vadītāji, jau iepriekš varēja pateikt, kas tādam 15 – 17 gadus vecam drosminiekam būtu jāapgūst, lai viņš vasaras praksē viņa uzņēmumā nemaisītos pa kājām, bet tieši otrādi – palīdzētu kopējā darba plūdumā. Pēc labas sportošanas cilvēkiem gribas paēst, tāpēc gandrīz pāri ielai viens no tēviem bija izveidojis interesantu ēstuvju kompleksu. Otrajā stāvā bija spāņu restorāns, pirmajā – amerikāņu picērija, pagrabstāvā – LPSR stila ēdnīca ar boršču, soļanku, gulašu un visu pārējo, ko cilvēki ēda 1970. gados. Visi trīs stāvi solīja kaut ko eksotisku jauniešiem no skeitparka, jo neviena no iestādēm nekonkurēja ar Hesburger, Maķīti vai Narvesen ātrajām uzkodām. Turklāt viss bija loģiski – restorānā bija visdārgāk un ēdiens bija jāgaida visilgāk, picu varēja dabūt divdesmit minūtēs, kas bija ātrāk, turklāt tā bija biezā un smeķīgā pica amerikāņu gaumē, toties pagrabstāvā apkalpoja smaidīgas pensionāres, pie sienas bija Staļina bilde, PSRS laika motivējošie uzraksti “Būsim strādīgi un taupīgi!”, taču karstu zupu no 30l katla lēja virtuves strādnieks, onkulis Vaņa. Visus trīs stāvus vienoja kičs, taču vienlaikus kvalitāte atbilda cenām. Varētu teikt, ka viss šis pasākums bija nostaļģijas un sentimenta vārdā radīts bizness, jo ir izpētīts, ka vīriešiem mūzikas gaume ir noturīga no jaunības. Kas 1980-to gadu beigās klausījās Auroru un Lādezeru, pēc tam gāja uz barikādēm kopā ar vecākiem, varēja PSRS stila “restorānā” atcerēties bērnību. Kas bija jaunāks, tam imponēja atmiņas par MTV ienākšanu Latvijā 1990-tajos gados, amerikāņu precēm, ko varēja pēkšņi dabūt par lielu naudu, importa mantām. Spāņu restorāns bija mazliet ārpus laika. Tas bija tiem, kas par spīti Bankas Baltija krīzei un citām jukām deviņdesmitajos, tomēr tikuši pie turības un pirmoreiz aizlidojuši uz ārzemēm, tai skaitā uz Spāniju. Turklāt to izdarījuši pirms Latvijas pievienošanās ES un pirms lētajām Rynair aviobiļetēm. Vēl viens iemesls šādam angāram bija tas, ka 1990-to gadu Latvijā nebija normālu skeitparku. Bija rampa pie VEF Rīgā, dažas privātās rampas, piemēram tā, kura ir grupas Mixeri videoklipā, taču kopumā brīdī, kad Amerikā un Rietumeiropā skeitborda uznāciens bija pilnā spēkā, Latvijā bija vēl maz iespēju skeitot vietās, kur nepastāvēja risks ierasties policijas busiņam un jauniešus izdzenāt. Tuvojoties valsts svētkiem, tēvi un dažas mammas, kas bija sanākušas kopā uz svētku mielastu skeitparka atpūtas zonā, atcerējās Atmodu un dziedāja Ievas Akurateres dziesmas. Atcerējās sajūtas no Baltijas ceļa, no 1990. tā gada, no Barikādēm. Kāds bija atnesis uz mielastu repšikus, ko parādīt bērniem. Kāds cits skrejlapiņas no Barikādēm. Vai tas viss bija tikai bizness un nostaļģija, sentiments? Kāds tēvs teica, ka lepojas, ka nav emigrējis uz Īriju vai Lielbritāniju, ir spējis trīs bērnus apgādāt un izaudzināt šeit, Rīgā. Kāda mamma teica, ka tieši PSRS sabrukšanas dēļ nevarēja atļauties trīs bērnu ģimeni, bija jāsamierinās tikai ar vienu bērnu. Visi kopīgi pacēla tostu par veselību. Aizvien uz skrituļdēļa nostāvēt 35 vai 57 gados un nekrist nost, lēnām ripot uz visām pusēm, pat ja ar sargiem, pat ja ar ķiveri, tas tomēr ir daudz. (Comment on this)
Tuesday, November 18th, 2025
7:25 pm	Integrāļi Aizvien taisu mācību mājaslapu par integrāļiem. Aptaujāju savus paziņas, kuri beiguši LU vai RTU. Daudzi saka, ka no PSRS laikiem palikušās grāmatas nav bijušas tik labas, lai no tām iemācītos 2000. - 2010. gadā Matemātiskā analīze II kursu uz labu atzīmi. Vidusskolēni, kas katru gadu mācās matemātika II, ir ap 3200. Tā kā publika šai mājaslapai ir un būs. *** Šodien laukos sniegs. Biezs sniegs. Arī ledus. Mājās sagaidīja pica un karsta tēja. Priecīgi. (Comment on this)
Friday, November 14th, 2025
5:05 pm	Reklāma vidusskolēniem Matemātika bieži šķiet kā kas tāds, kas eksistē tikai mācību grāmatās un eksāmenos, taču tās principi ir ieausti mūsu ikdienas dzīvē vairāk, nekā mēs apzināmies. Viens no šādiem jēdzieniem ir integrēšana – fundamentāla matemātiskās analīzes sastāvdaļa, kurai ir pārsteidzoša loma ikdienas aprēķinos. Neatkarīgi no tā, vai tā ir unikālas formas laukuma atrašana, skriešanas laikā noietā attāluma noteikšana vai pat tendenču analīze, integrēšana atdzīvina reālās pasaules matemātiku. Izprotot šos pielietojumus, jēdzieni, kas kādreiz šķita abstrakti, var kļūt daudz skaidrāki un saprotamāki. Apgūstot, kā integrēšana tiek piemērota reālās dzīves situācijās, var padarīt šo priekšmetu daudz interesantāku. Kad skolēni redz, kā šie aprēķini ietekmē tādas jomas kā bizness, zinātne vai pat sports, matemātika no biedējoša darba pārvēršas par vērtīgu prasmi. 1. Laukuma zem līknēm aprēķināšana Iedomājieties, ka jūs projektējat jaunu parku un jums ir jāaprēķina neregulāras formas zemes gabala laukums. Izmantojot integrēšanu, jūs varat atrast precīzu laukumu zem līknes, pat ja forma ir sarežģīta. Pielietojot noteiktos integrāļus, arhitekti un inženieri veic precīzus aprēķinus, nodrošinot, ka viņu projekti ir gan funkcionāli, gan estētiski pievilcīgi. 2. Attāluma noteikšana pēc ātruma Ja kādreiz esat izmantojis fitnesa izsekotāju, lai mērītu noieto vai noskrieto attālumu, jūs netieši esat paļāvies uz integrēšanu. Integrējot ātrumu laika gaitā, šīs ierīces aprēķina kopējo nobraukto attālumu. Šis princips ir arī fizikas un inženierzinātņu pamatprincips, analizējot kustību. 3. Degvielas patēriņa novērtēšana Autovadītāji bieži domā par degvielas ekonomiju, bet, kā to aprēķināt? Integrēšana palīdz noteikt kopējo degvielas patēriņu, analizējot degvielas patēriņa ātrumu laika gaitā vai attālumā. Automobiļu ražotāji paļaujas uz to, lai projektētu transportlīdzekļus ar optimālu veiktspēju un efektivitāti. 4. Iedzīvotāju skaita pieauguma prognozēšana Valdības un pilsētu plānotāji izmanto integrēšanu, lai modelētu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Analizējot izmaiņu tempus laika gaitā, tās var prognozēt turpmāko iedzīvotāju skaitu un attiecīgi plānot resursus.. 5. Uzņēmējdarbības stratēģiju optimizēšana Vai esat kādreiz domājuši, kā uzņēmumi lemj par cenu noteikšanu vai mārketinga stratēģijām? Integrējot datu tendences, uzņēmumi var prognozēt pārdošanas apjomus un optimizēt savas pieejas. Piemēram, klientu uzvedības analīze laika gaitā palīdz uzņēmumiem pilnveidot savus pakalpojumus un akcijas, galu galā uzlabojot rentabilitāti. 6. Ūdens plūsmas mērīšana rezervuāros Inženieri izmanto integrēšanu, lai aprēķinātu ūdens plūsmas ātrumu, nodrošinot, ka rezervuāri tiek efektīvi pārvaldīti un ka ikvienam ir pietiekams ūdens krājums. 7. Elektroenerģijas patēriņa izpratne Elektroenerģijas rēķini tiek aprēķināti, pamatojoties uz enerģijas patēriņa integrēšanu laika gaitā. Šis process palīdz komunālo pakalpojumu uzņēmumiem noteikt jūsu ikmēneša maksājumus. Plašākā mērogā integrēšana palīdz energoefektīvu sistēmu projektēšanā. 8. Ceļu un infrastruktūras projektēšana Līknes un nogāzes, ko redzat uz ceļiem, nav nejaušas – tās ir rūpīgas plānošanas, izmantojot integrēšanu, rezultāts. Inženieri aprēķina slīpumus, optimizē drenāžas sistēmas un projektē ceļus, kas nodrošina drošību un izturību. Šo piemēru saistīšana ar ikdienas dzīvi padara integrēšanu – un matemātiku kopumā – vieglāk uztveramu. Sasaistot jēdzienus ar praktiskiem pielietojumiem, jūs, visticamāk, atcerēsities zināšanas un efektīvi tās pielietosiet. Vidusskolas matemātikas skolotājs var palīdzēt skolēniem sasaistīt matemātiskos jēdzienus ar reālās dzīves situācijām, pārvēršot abstraktus vienādojumus jēgpilnās atziņās. Tas ne tikai padara mācīšanos saistošāku, bet arī liek pamatu turpmākām studijām inženierzinātnēs, ekonomikā un citās jomās. Turklāt daudziem skolēniem vidusskolas matemātikas apmācība sniedz vajadzīgo atbalstu, lai orientētos sarežģītās tēmās, piemēram, integrēšanā. Pasniedzēji bieži izmanto praktiskus piemērus, lai izskaidrotu jēdzienus, nodrošinot, ka skolēni attīsta stabilu izpratni par priekšmetu. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par sarežģītu jautājumu risināšanu vai pārliecības veidošanu, apmācība var būtiski ietekmēt skolēna akadēmisko ceļu. Secinājums - integrēšana ir instruments, kas savieno abstrakto matemātikas pasauli ar ikdienas dzīves realitāti. Izprotot tās pielietojumu, skolēni var novērtēt matemātikas nozīmi un tās lomu apkārtējās pasaules veidošanā. Tulkots no: https://miraclemath.sg/2025/01/28/8-everyday-examples-of-using-integration-in-calculations/ (2 Comments |Comment on this)
Thursday, November 13th, 2025
4:52 pm	Pārmaiņas Beidzot esmu sarunājis 21.novembrī tikšanos ar literāro konsultantu. Citiem vārdiem - beidzot viņam atradās laiks man. Rakstu grāmatu jau kopš 2024.gada oktobra. Tās tēmas - pašizaugsme, jauniešu psihoterapija, laulības, skolas vide, dzemdniecība, pieaugšanas process Mērķauditorija - 15 līdz 25 gadus veci jaunieši, arī to vecāki Kam grāmata varētu interesēt - tiem, kas arī bijuši 5+ gadus terapijā, pārdzīvojuši depresijas epizodes. Ideālistiem, kuri vienlaikus ir mērķtiecīgi darba rūķi. Es ticu, ka man liks dažas nodaļas pārstrādāt, lai tās neizklausītos pēc filozofiska traktāta un moralizēšanas. (Comment on this)
Wednesday, November 12th, 2025
3:09 am	Uzmācīgas domas Jau vairākas nedēļas domāju par to, kā es RCHV skolā februārī sevi iepazīstināšu ar klasi. Kas būs pirmais, ko es teikšu, ko jautāšu. Tā teikt, formatēju galvā savu pirmo stundu. Es gribu būt reāls un patiess. Gribu būt interesants un aizraujošs. Gribu, lai man pašam ir jautri. Augstskolā man atļāva, teica, ka pirmā stunda ir "ice breaking" stunda, tajā par MK pieprasīto standartu var arī nerunāt. Es to taisos izmantot pilnā mērā. Tikai es un matemātika. Stand up par matemātikas (bez)jēdzīgumu 7.klases skolēniem. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, October 26th, 2025
11:41 am	Aktīvs dzīvesveids Tik piesātinātas dienas. Pirmdien/otrdien sākās jauns mēness. Lielas pārmaiņas šahā. jo kiberbulinga dēļ lielmeistars uztaisīja pašnāvību. FIDE, šaha organizāciju, vada krievu oligarhi, kuri savu buliju piesedz. Kamēr notikums ir svaigs, daudzi cepās. Taču, vai kas mainīsies? Šī jau ir otrā reize 5 gadu laikā, kad nepatiesu apsūdzību dēļ jauns šahists cieš. Pirmajā reizē nenotika gandrīz nekas. Pat ne publiska atvainošanās. Ceturtdien garas, ļoti garas intervijas ar direktora vietnieci un matemātikas mācību jomas koordinatoru skolā. Nezināju, ka veikt intervijas var būt tik garlaicīgi un depresīvi. Cilvēks, atbildot uz jautājumiem, vienkārši savu rūgtumu par profesiju un IZM gāž stundu virsū. Piektdien treniņš, sestdien galda tenisa sacensības, kurām, var teikt, gatavojos 2.5 mēnešus. Nospēlēju lieliski. Pēc tam pa dienu 3 stundas gulēju. Ēdu tik daudz. Sacensībās 4 stundu laikā izgāja nevis simtiem, bet tūkstošiem kaloriju. Naktī no sestdienas uz svētdienu pildīju mājasdarbu augstskolai 5 stundas. Centos tiešām akurāti visu izdarīt. Redzēs, kāda būs atzīme. Šodien - svētdien plānā ir skriet, mest šautriņas, un atkal mājasdarbs. Droši vien īsāks par 5 stundām. Taču tik un tā. Kad man būs brīvdiena? Droši vien 1.novembrī. *** Ar literāro konsultantu noruna palikusi tāda, ka viņš man dod ziņu, kad viņam ir laiks tikties klātienē. Taču būs par sevi regulāri jāatgādina, lai viņš atceras to arī pēc 2 nedēļām. Ceru rīt papļāpāt ar kursabiedreni starp lekcijām. Bet, ja viņa izdomās strādāt attālināti, jāizveido plāns B. *** Tāda sajūta, ka krājas pieredze, materiāls, stāsti, iepazīstu daudz jaunu cilvēku galda tenisa vidē. Ir tas gadalaiks, kad gribas biežāk satikties ar draugiem uz tēju. Pēdējoreiz ar draugiem satikos 22. jūlijā. Nākamā reize plānota 6. decembrī. Jānoorganizē kaut kas pašam. Citādi decembris vēl tik tālu. (1 Comment |Comment on this)
Monday, October 20th, 2025
11:47 pm	Pateicība šaha lielmeistaram Danielam Narodickim par ieguldījumu šaha popularizēšanā Šodien no dzīves izvēlējās aiziet viens no savas paaudzes labākajiem šahistiem Daniels Narodickis. Viņš bija 29 gadus jauns šaha lielmeistars, šaha komentētājs, popularizētājs. Viņam bija ļoti izglītojošs Youtube kanāls, arī Twitch platformā viņš regulāri izglītoja skatītājus. Viņš pasaulē bija 23.vietā ātrajā (blica) šahā. Viņš ir arī divu grāmatu autors. Es viņu personīgi nepazinu, taču viņa azarts, komentējot lielo šahu, bija skaidrs un aizraujošs. Viņa tiktokus un youtube short-us noteikti ir skatījušies mani šaha audzēkņi. Viņš saglabāja integritāti, kad pēdējo gadu laikā šahu ir mēģinājušas komercializēt kā e-sportu dažādas organizācijas. Viņš atteicās piedalīties šaha nonivelēšanā, iebilstot pret klasiskās laika kontroles likvidēšanu, lai piesaistītu lielāku naudu šaham. Visa šaha kopiena šodien vienojas pateicībā. 🙏 (1 Comment |Comment on this)
Sunday, October 19th, 2025
5:06 pm	Laulības Labdien. Dalos ar atklāto Latvijas literatūrā par laimīgām laulībām. Nesen, 2020. – 2025. gadā, ir iznākusi pāru psihoterapeita Gata Līduma grāmatu triloģija “Pāru (ne)būšanas”, “Pāru lielais (iz)aicinājums”, “Pāru pēdējais (uz)nāciens”. Gatim pašam ir vairāk nekā 60 gadu un darba pieredze, palīdzot Latvijas iedzīvotājiem saglābt un uzlabot laulības, gandrīz 30 gadu. Gatis raksta, ka viņa sapnis ir, lai ārzemnieki brīnītos, cik saticīgi, viedi latvieši spēj kopā noturēt ģimenes. Tāpēc viņš ir uzrakstījis šīs trīs grāmatas. Viņa vecāki nodzīvoja laulībā līdz mūža galam 57 gadus, un viņa paša laulība arī ir stabila jau ilgu laiku. Pirmā grāmata ir par to, ka cilvēkam ģimenei ir jābūt augstā prioritātē, tajā ir jāiegulda liels, apzināts darbs, jāsarunājas, jāpazīst sevi un otru. Gatis ir arī teologs, taču neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tikai mācās un citē tās visas. Pirmā grāmata ir par desmit baušļu ievērošanu laulību kontekstā, tos interpretējot tā, lai ģimenē būtu veselīgas attiecības, kurās abi iegulda. Otrā grāmata ir par to, kas notiek, ja laulībā ir notikusi krāpšana. Kā atkopties pēc šāda notikuma? To var uztvert kā izaicinājumu, kā mudinājumu visa vajadzīgā ģimenē pārvērtēšanai, kas palīdz ģimenei augt un mācīties. Trešā grāmata ir par laulībām 60+ vecumā. Kā būt viens otram, lai arī viedā vecumā būtu jautri, līksmi, darbīgi, kā izdzīvot Latvijas ekonomikā bez bagātiem bērniem? Es neapgalvoju uzreiz, ka šis Gatis Līdums ir perfekts cilvēks, taču no viņa var mācīties, un augstākminētās grāmatas ir pieejamas bibliotēkās par brīvu. Visvairāk man atsaucās viņa teiktais, ka pārim ir jābūt kopīgām garīgām vērtībām, kas pārim iedod “mēs un visaugstākais” dimensiju, kas palīdz visu saturēt kopā pārbaudījumu brīžos. Vēl noteikti gribu uzsvērt, ka grāmatas ir pilnas cilvēkmīlestības, labsirdīga humora un cieņas. Viņš ļoti ciena gan vīriešus, gan sievietes, viņš ir par sapratni, par atklātību, drošību. Izlasot šīs grāmatas, gribas izsaukties: “Ja Tev ir laulība, tā ir milzīga vērtība!”. Kā augļu koks, ko divi cilvēki kopj mūža garumā, tā dod augļus, turklāt dažādus un tādus, kas palīdz mācīties tieši Tev. (5 Comments |Comment on this)
Friday, October 3rd, 2025
8:02 pm	No sarakstes ar profesoru Brazīlijā par izglītības tendencēm pasaulē Tulkots no portugāļu valodas. "Esmu profesors Brazīlijā. Šeit pamatskolas skolēnu (vecumā no 7 līdz 14 gadiem) un vidusskolas skolēnu (vecumā no 15 līdz 17 gadiem) kvalitāte ir pasliktinājusies; Viņi ierodas universitātēs 17–18 gadu vecumā ar dažādiem trūkumiem. Praksē pirms 20 gadiem studenti ieguva inženierzinātņu grādu 5–6 gados; tagad tas aizņem 7–8 gadus. Brazīlijā inženierzinātņu grādi ilgst vismaz 10 semestrus (5 gadus). Maģistra grādi ilgst 2 gadus. Doktora grādi ilgst 4 gadus. Mums ir augsts atbirums pirmajos divos inženierzinātņu un eksakto zinātņu gados, tostarp matemātikā, fizikā, ķīmijā un programmēšanā. Šis studentu intereses un kvalitātes kritums ir globāls. Jaunākās paaudzes ir mazāk ieinteresētas un mācās mazāk. Un tas noteikti ietekmē skolotāja profesiju un skolotājus! Es domāju, ka mūsdienu pasaule ir kļuvusi "vieglāka". Mūsdienās retāk ir "badoties" vai "būt bez pajumtes". Mums ir vairāk skolu, vairāk universitāšu, vairāk pētniecības centru. Šeit ir vakances dažās programmās labās valsts universitātēs. Bezdarba līmenis ir tuvu 5,5% Brazīlijā. Ja jaunietim ir tehniskā izglītība, viņam jau ir gandrīz 98% iespēja tikt nodarbinātam. Jūs nekļūsiet bagāts, bet arī necietīsiet badu. Daudzi studenti izvēlas tālmācības (tiešsaistes) universitātes, kur maksa ir daudz zemāka. Un tas ir radījis nopietnas problēmas. Pašreizējā valdība strādā, lai to mainītu. (Iepriekšējā valdība bija reliģiska fanātiķe un noliedzēja). Starp faktoriem, kas veicina šo intereses un kvalitātes samazināšanos, ir: - internets (pārāk daudz zemas kvalitātes materiāla); - sociālie mediji (laika un uzmanības izšķiešana); - fizisko grāmatu aizstāšana ar tiešsaistes grāmatām (tām nav tāda paša līmeņa uzmanības noturēšanas spēja ); - COVID ir saasinājis problēmu, izolējot cilvēkus un izraisot depresiju tajos (atgriešanās ir lēna); - un tagad mākslīgais intelekts (MI), kas sniedz ātras atbildes bez reālas izpratnes par jēdzieniem. Skolas un universitātes joprojām cenšas saprast, kā rīkoties ar MI, tā priekšrocībām un, pats galvenais, trūkumiem. Tātad es redzu divas tendences: jaunieši ir mazāk ieinteresēti un mācās mazāk, un skolotājiem trūkst augsti kvalificētu studentu, kas noved pie demotivācijas. Skolotāja dzīvi dod labs students – tas, kurš ir zinātkārs, kurš uzdod jautājumus, kurš domā, kurš apšauba. Tieši viņi mūs motivē. Kad šo ieinteresēto studentu ir maz, skolotāja profesija kļūst zināmā mērā tukša. Tāpēc varu teikt, ka ar Jums viss ir kārtībā; šī mazdūšība notiek visā pasaulē. Mums jābūt pacietīgiem un jāstrādā, lai atdzīvinātu jauniešu interesi par matemātiku, fiziku, ķīmiju, programmēšanu, bioloģiju utt. Un mums jāsaprot, ka ne visi studenti būs labi studenti, būs ieinteresēti vai spēs sasniegt augstu līmeni; pastāv zināma utopija attiecībā uz to, ko katrs var sasniegt. Fakts ir tāds, ka tikai retais sasniedz augstu līmeni, un mums tas ir jāpieņem, lai varētu vadīt skolotāja profesiju bez liela stresa. Veiksmi un visu to labāko!" (3 Comments |Comment on this)
Thursday, September 25th, 2025
10:05 pm	“Peldot tajā pašā dziļajā ūdenī” Nesen biju ciemos pie paziņas, kuras dzīve ir radikāli mainījusies kāda piedāvājuma dēļ. Viņa, vārdā Elta, (vārds mainīts) dzīvoja Latvijā, Rīgas tuvumā vai Rīgā pēdējos trīsdesmit gadus, varbūt vairāk. Elta daudz strādāja, viņai bija lieli sapņi, un tas rezultējās ar māju, kuru viņa pati nopelnīja. Taču tik daudz strādājot, lai jau agrajos divdesmit tiktu pie savas privātmājas, viņa pārdega, un tā arī īsti nekad neatkopās. Kāds slavens indiešu ārsts, psihiatrs, varbūt teiktu, ka viņai ir “štruntīgās dzīves sindroms”, kaut es viņu tik labi nepazīstu, lai saprastu, kas tieši viņai ir. Zinu to, ka viņai ir savs uzņēmums, bija draugs, un vienmēr ir bijuši kaķi. Jo kādam tā privātmāja ir jāapdzīvo, un trim kaķiem vajag daudz teritorijas. Es tiešām neteiktu, ka viņa būtu dzīves upuris, vai viņai būtu kādi objektīvi iemesli, iedzimtas slimības, lai viss būtu tik slikti, kā dažbrīd šķiet, ar viņu sarakstoties. Galva viņai strādā labi, pēc skata ir glīta, draugi un paziņas arī ir. Varbūt viņai trūkst kontakta ar savu ķermeni, kas sāp, atsakās darboties, pieprasa ļoti daudz atpūtas un gandrīz nepārtraukti sūta signālus, ko viņa nesaprot. Viņai, varbūt, nav sava ķermeņa skaidrojošās vārdnīcas. Taču tie ir tikai minējumi. Viņa ar savu racionālo domāšanu ir atradusi dzīvošanas stratēģijas, lai kaut kā funkcionētu. Viņa “kaut kā” funkcionē jau vismaz pēdējos desmit gadus. Es nezinu, kas liels ir mainījies viņas dzīvē vēl bez tā, ka izšķīrās no drauga. Varbūt kāds kaķis aizgāja uz citiem medību laukiem, kāds ieradās šeit no tiem pašiem laukiem, viņa uzrakstīja jaunu dzeju. Jaunībā divdesmit pieci līdz trīsdesmit pieci gadi ir laiks, kad pie labiem gēniem un veselīga dzīvesveida (un viņai patīk pārgājieni, daba, dzīvnieki, staigāt un fotografēt) seja var praktiski nemainīties nemaz. Arī kājas ir tikpat slaidas. Sirds gan kļūst daudz pieredzējušāka, taču fiziski tas nav no ārpuses redzams. Ja salīdzinu ar citām draudzenēm/paziņām viņas vecumā, tad lielākā atšķirība ir tā, ka daudzas citas, pirms izšķīrās no drauga, tika pie bērna/iem no tā paša drauga. Tagad skrien. Darbs, mājas, bērnu vešana pa pulciņiem, auto skan nomierinoša mūzika, jo skrējiena laikā vismaz pie sarkanās gaismas luksoforā var atpūsties. Atkal var tikai izteikt minējumus, kāpēc bērnus viņa nav gribējusi, taču par tādām lietām jautāt tālām paziņām nav labais tonis. Ja gribēs, tad būs. Viss ir iespējams. Ja nav, tad nav. Gadi gāja, un es ne pārāk bieži viņai kaut ko uzrakstīju, un viņa ne pārāk bieži man ko uzrakstīja, bet cilvēkam ar veselības problēmām ir tikai divi virzieni uz ko doties – pilnīga izveseļošanās vai nāve. Starpstāvoklis var ilgt piecus, desmit, piecdesmit gadus, taču, ne mūžīgi. Reiz bija tā, ka viņa atkal meklēja darbu. Darbs viņai vislabāk patika no mājām, ar savu dienas režīmu, kad bija jāizveido teksti, vai tā bija reklāma, vai tulkojumi, vai cita veida teksti, rakstīt viņa prata labi un tā, kā biznesā vajag. Viņai bija kāda paziņa, kurai, savukārt, arī bija paziņa, stāsts sens kā pasaule – kad ir vajadzīgs īstais cilvēks, tas atrodas. Šo abu sieviešu – Eltas un Līgas kopīgā paziņa bija izstāstījusi, ka ir tāda sieviete, kurai ir daudz vietas mājās, kura prot rūpēties par dzīvniekiem, kura ir caurmērā jauka (šo var ļoti dažādi interpretēt) un kura varētu derēt. Līga meklēja dzīvesbiedri savai meitai Lilo (vārds mainīts). Pati situācija bija kā no filmas – Līga bija apprecējusi Jāni, viņi abi bija latvieši. Abi veiksmīgi, pat ārkārtīgi veiksmīgi, biznesmeņi, pabeiguši augstskolas ārzemēs, sapelnījuši lielo kāpostu arī tur, pārvākušies atpakaļ uz Latviju. Taču liktenis tā bija lēmis (šīs ir pilnīgas muļķības, bet viņi to neapzinājās), ka abiem jaunajiem cilvēkiem, kam tobrīd bija ap trīsdesmit gadu, parādījās vēzis. Parādījās strauji. Viņi bija paspējuši apprecēties, Lilo bija piedzimusi, taču Jānim ārsti deva pāris gadus, Līgai dažus gadus. Jānis ar Līgu ļoti izbaudīja atlikušo laiku kopā. Tas viss notika tepat, tepat divtūkstoš divdesmito gadu sākumā. Pēc pāris gadiem, tas sanāk 2022.gadā, Jānis nomira. Līgai bija daudz ideju, ko vēl dzīvē darīt, taču veselība gāja uz galu. Līga meklēja, kas varētu audzināt Lilo, taču Līgai nebija ne māsu, ne brāļu, tikai brālēni. Brālēniem bija savas dzimtas un ģimenes, viņi varēja apsolīt vien tikai to, ka reizi gadā atbrauks pie Lilo ciemos un izstāstīs, kāda bijusi mamma, kad tās vairs nebūs. Līga bija kategoriski pret domu atdot Lilo bērnunamā. Līgas un Jāņa paša vecāki jau bija miruši, citi radinieki nedzīvoja Latvijā. Kaut kā situācija salikās, ka bija jāmeklē, kurš cilvēks uzņemtos adoptēt Lilo. Līgai bija relatīvi daudz naudas. Priekš Latvijas mērogiem pat ļoti daudz. Taču viņa zināja, ka nevar nopirkt par naudu to, lai kāda sieviete ir “laba mamma” svešam bērnam. Ja šo sievieti pieņemtu darbā par guvernanti, tad būtu darba līgums, kur būtu atrunāts, kas katru mēnesi jādara, taču mammām nav darba līguma. Es nebrīnītos, ka senos laikos, kad bija matriarhāts, jaunās māmiņas varēja aiziet pie ciema vecākās vai dzimtas vecākās un dabūt mutisku vai rakstisku sarakstu ar visu, kas ir jādara, lai būtu “laba mamma”. Ar īpašībām, attieksmēm, emocijām, nodošanos, sargāšanu, apmācāmo lietu sarakstu, ieradumu sarakstu, visu, visu, ko sievietei jāiemāca bērnam, pirms bērnu palaiž kādā mācību iestādē, kas sekoja pēc tam. Šobrīd tas “pēc tam” ir bērnudārza obligātā sešgadnieku grupiņa. Taču Līgai bija skaidrs, ka savu morāles un ētikas kodeksu viņa nevar prasīt, lai cita sieviete nokopē un māca viņas meitai. Turklāt Lilo bija neparasts bērns. Viņa bija kā možs bosiks, kas pati visu jau zina un var, vai grib izlikties, ka zina un var. Tātad pieņemt darbā nevar, it īpaši, ja darba devējs plāno, vai viņas ārsts plāno (cik ciniski skan!), ka Līgas tuvāko mēnešu, gadu laikā vairs nebūs šajā saulē. Līga tāpēc meklēja sievieti bez bērniem, ideāli būtu tādu, kas bērnus grib, bet viņai to nevar fiziski būt, kas vēlētos uzņemties šo lomu. Kura apzinātos, ka tā ir liela atbildība, audzināt piecgadīgu bērnu, taču tajā pat laikā nenotrallinātu viņai piešķirto naudu Lilo uzturēšanai. Juridiski Līga panāca, ka kaut kas līdzīgs darba līgumam starp viņas brālēnu un topošo Lilo dzīvesbiedri tomēr top. Tur bija teikts, ka brālēnam ir piešķirta nauda un zelts tik un tik, un katru gadu no šī fonda Lilo uzturēšanai ir jāizmaksā tik un tik, taču vismaz reizi gadā brālēns ierodas ciemos pie Lilo un pārbauda, vai resursi tik tiešām tiek ieguldīti Lilo attīstībā un uzturēšanā. Vēl tur bija teikts, ka Lilo audžumamma nevar ņemt palīgos auklīti vai guvernanti, viņa nevar nogrūst atbildību par Lilo jebkādai trešajai personai. Viņai tiek izmaksāta katru gadu summa, kas aug līdzi ar inflāciju un apstākļiem Latvijā, taču tikai tad, ja tā ir viņa pati, kas ved Lilo pa pulciņiem, pati meklē Lilo drēbes, pati ved Lilo uz parkiem, ekskursijās un pati māca Lilo visu, ko atzīst par vajadzīgu. Tas, kas šai sievietei bija atļauts un pat ieteicams – iesaistīt savu vīru Lilo audzināšanā, jo meitēnam ir vajadzīga ne tikai audžumamma, bet arī audžutētis. Šajā brīdī man bija pārsteigums – Līga taču varēja meklēt ģimeni, kura ir laimīgs pāris, tētis ar mammu, kam, varbūt, jau ir viens vai divi bērni, un kuri būtu gatavi vēl paņemt vienu bērnu. Taču Līga uzskatīja, ka Lilo pienākas par to naudu, ko viņa grasījās šajā Lilo fondā ielikt, daudz vairāk uzmanības nekā tikai kā trešajam bērnam, turklāt pameitai. Vēl varēja meklēt ģimeni, pāri, kur sieviete ir neauglīga, bet arī vīrs/draugs grib bērnu, un ir gatavs Lilo pieņemt, un šādu opciju Līga arī izskatīja. Viņa apzinājās, ka piedāvā daudz naudas, turklāt par kaut ko tādu, ko izkontrolēt būtu grūti. Praktiski tie bija apmēram pieci tūkstoši eiro mēnesī līdz Lilo paliktu astoņpadsmit, un tad vēl nauda Lilo studijām jebkurā universitātē līdz Lilo paliktu trīsdesmit. Kā lai to izkontrolē, lai Lilo audžumamma šo naudu nepiesavinās – teju neiespējami. Līga meklēja sievieti vai pāri, kuriem pa gabalu būtu redzams, ka viņi ir ļoti atbildīgi un ar lielu sirdsapziņu. Viņa izdomāja, ka par katru pirkumu virs tūkstots eiro audžumammai būtu jāsaglabā čeki, un kopā gada laikā tie ir sešdesmit tūkstoši, par ko brālēnam būs jāsaņem ziņas, kā tie ieguldīti. Tā nav dzīve kā princesei, taču tas ir stipri virs vidusmēra – ģimenei spēt atļauties bērnā ieguldīt katru mēnesi piecus tūkstošus, ja vajadzīgs. Ja nauda paliek pāri, tā uzkrājas. Sākums jau bija paredzams vienkāršs – Lilo noteikti turpinās dzīvot kādā privātmājā. Viņu vedīs uz Montessori privāto dārziņu un nodarbībām citur tas pats šoferis. Viņai būs dejošanas nodarbības, viņai būs peldēšana, viņai būs tikai veselīga pārtika, viņai būs zirgu terapija. Viņai nebūs pašai sava ponija, savas auklītes, ko tiranizēt, kleitas ar dimantiem vai katru mēnesi mati citā krāsā. Dzīve ir kā karuselis, dažreiz mātes nomirst jaunas pirms meitām, dažreiz meitas jaunas pirms mātēm, taču visi satiekas pie ieejas atrakciju parkā. Tieši tā Līga centās domāt, atdodot Lilo svešās rokās. Viņas reiz satiksies uz mākoņa maliņas, turklāt drošības spilvens ir brālēns, kurš izdomās, ko darīt, ja pret Lilo neizturēsies tik labi, cik solīts. Līgai bija mazliet pāri trīsdesmit, viņa gribēja atrast jaunu sievieti vai jaunu pāri, kas uzņemtos šo darbu. Darbs un darba līgums “būt par mammu/tēti” skanēja tik ciniski. “Būt par mammu” par pieciem tūkstošiem mēnesī. Nē, pieci tūkstoši bija kopējā summa, kas ietvēra visu vajadzīgo Lilo. Kad atskaita šofera algu, ēdienu, pulciņu izmaksas, bērnudārza un pēc tam privātskolas izmaksas, komunālās izmaksas palika trīs tūkstoši mēnesī. Tomēr kāda sieviete, kas ļoti ir gribējusi iegūt mātes pieredzi šajā dzīvē, bet pati nav spējusi radīt bērnus vai atrast pienācīgu vīrieti šim nolūkam, varētu “izbaudīt” šo prieku ņemties ar bērnu desmit stundas diennaktī vai pat vairāk. Līgumā nebija punkta, ka sieviete nedrīkstētu strādāt, ka visai viņas dzīvei būtu jābūt pakārtotai Lilo, taču tur bija teikts, ka viņas “otrajam darbam” nav jātraucē Lilo audzināšanai. Atgriežoties pie Eltas, es pievērsu uzmanību nesakritībai, ka Elta man nekad neko nav teikusi par bērniem. Viņai patika literatūra, māksla, patika dažas lietas, ko varētu saukt par vīriešiem tipiskiem hobijiem, patika veidot skaistus dizainus, viņai bija labas biznesa idejas. Man viņu būtu grūti nosaukt par tipisku, sievišķīgu sievieti, taču viņa arī nekad nedarīja kaut ko pilnīgi pretēju – neboksējās, nespēlēja hokeju, necirta gaļu kautuvē, tātad, kopumā sakot, priekš divdesmit pirmā gadsimta sievietes bija ļoti normāla. Elta meklēja darbu, viņai mājās bija daudz telpas. Viņa darīja to, ko prata, un es nebiju no kopīgajiem paziņām dzirdējis, ka viņa pelnītu ar cilvēku mānīšanu un krāpšanu legālos veidos, kaut reklāma ir tāda joma, kāda tā ir. Taču viņa, vismaz manuprāt, nekad nebija centusies iedzīvoties uz citu rēķina. Viņai bija sirdsapziņa, atšķirībā no sociopātiem un psihopātiem, viņā bija kaut kas jauks, pat pārāk jauks, lai kapitālismā dzīvotu cepuri kuldama, braucot katru gadu atvaļinājumā uz Itāliju. Kad Līga tika iepazīstināta ar Eltu, viņas sapratās diezgan labi, jo Elta visam piegāja racionāli un vienlaikus ar izkoptu sievietes intuīciju. Viņa varēja piedabūt sevi celties, cikos vajag, uzrakstīt to, ko vajag, pateikt vārdus, ko vajag, viņa labi lasīja telpu, mīmikas, žestus, redzēja cilvēkiem cauri. Pēc tam, kad Līga viņai iedeva izlasīt “darba līgumu”, kura gala termiņš bija brīdis, kad Lilo paliek trīsdesmit gadi, Elta nopūtās un teica: “Var mēģināt. Taču savam brālēnam pasaki, lai vienmēr ir gatavs ņemt Lilo pie sevis. Es nevaru paredzēt – ja nu es pati palieku uz gultas, un Lilo jāsāk kopt mani, kad viņa iet otrajā klasē, tad par ko man pienāktos tie pieci tūkstoši? Manam zārkam?” Līgai gan radās iespaids, ka Elta daudz ko pārspīlē, jo ir kā prasmīgs peldētājs, kuram regulāri ir niķis peldēt pāri dziļiem ezeriem. Ja ezera vidū sarauj kāju krampis, Tu tur paliec. Taču, ja Tu ar visu krampi pagriezies uz muguras un turies virs ūdens bez jebkādas piepūles, tad nekas slikts notikt nevar. Paradokss. Tā dzīvē parasti nenotiek. Cilvēki grimst, viņus izglābj, atdzīvina, viņi atkal grimst… Elta ļoti reti kad sauca kādu palīgā, viņa bija pieradusi dzīvot tā, ka ir viena krampja attālumā no nogrimšanas piecpadsmit metru dziļā ezera dibenā. Dažreiz viņa sāka slīkt, taču atcerējās peldēt, pirms noslīka pavisam. Un tā daudzas reizes pēdējo divdesmit gadu laikā. Viņa bija izdzīvotāja. Pašnāvību nekad neapsvēra, lai cik grūti arī ietu. Ēda plikus kartupeļus ar sāli, uzdzēra pliku ūdeni ar cukuru, taču izdzīvoja līdz nākamajam čekam, rēķinus samaksāja, jumts aizvien virs galvas bija. Elta parakstīja “darba līgumu”. Par Lilo pateikt var daudz – skuķis kā amazones džungļu princese. Vienmēr zina, ko grib, kā to dabūt gatavu. Bezbailīga. Elta viņai prasīja, lai nosauc, ko jau prot, un Lilo atbildēja, ka prot rakstīt un lasīt, stulba neesot. Tāda bezkaunība, it kā Lilo nezinātu, ka piecu gadu vecumā jau rakstīt un lasīt ir labs līmenis. Citi bērni bērnudārza grupiņā velk ķeburus, zīmē ziloņus, viņiem ir lielās bilžu grāmatas, kamēr Lilo lasa jau grāmatas desmitgadīgām meitenēm. Lilo teica, ka viņai patīk kaķi, viņai patīk, ka viņai arī jaunajās – Eltas mājās, būs sava trīsdesmit kvadrātmetru istaba, viņai patīk mežs apkārt. Jā, viņai arī patīk tas, ka šoferis paliek tas pats. Un viņa gribēs vest draudzenes ciemos arī uz jaunajām mājām, viņa iepazīstinās Eltu ar visām savām draudzenēm no bērnudārza! Lai ir godīgi. Kad aizbraucu pie Eltas ciemos, Lilo bija pie viņas dzīvojusi divus gadus. Tikko sākusi iet skolas pirmajā klasē. Elta stāstīja, ka domstarpību bijis daudz. Viņām nesakrita mūzikas gaume, arī ēdienu Lilo gribēja tādu, kāds bijis pie mammas Līgas. Lilo gribēja rotaļlietas un datorspēles, kādas Elta nekad nebija spēlējusi. Piemēram, tilta būvēšanas konstruktoru. Spēli, kurā var audzēt aitas. Elta spēlēja šaušanas spēles, Lilo tās ciest nevarēja. Gribēja tikai visu saistībā ar dabu un tehniku. Pat Sims Lilo nepatika. Mūzikas gaumes atšķirības dēļ daži tūkstoši tika ieguldīti visas Lilo istabas skaņas izolācijā. Lai Lilo nedzirdētu, ko klausās Elta, un otrādi. Lilo patika suitu sievas, sapņu pops un instrumentālie gabali. Elta klausījās smago rokmūziku. Lilo riebās tas, kā smaržo alkohols. Elta dažreiz klausījās mūziku, dzēra vīnu un ar tušu zīmēja. Viņai tad bija jābrīdina Lilo, lai nenāk viņai klāt, kamēr smaka būs izgājusi. Viņām abām ļoti patika kaķi, un kaķiem patika Lilo. Lilo daudz spēlējās ar kaķiem, un kaķi par to bija ļoti apmierināti. Jo citādi bija dienas, kad Elta negribēja neko daudz darīt, tikai staigāt, gleznot un atpūsties. Tad viņai nebija spēka ar kādu kaķi skraidīt pa visu māju. Tad Elta sajutās veca, jo Lilo tomēr bija trīsdesmit gadus jaunāka. Labais bija tas, ka Lilo ļoti daudz un ātri mācījās. Pati gatavoja sev smūtijus, pati uzvārīja kvinoju, pakāpās uz ķeblīša, piebēra garšvielas. Eltai patika daudz stāstīt Lilo par Zemēm un valstīm, ko viņa ir domu pasaulē redzējusi, apceļojusi. Elta daudz sapņoja atvērtām acīm, ja vēders bija pilns. Tagad par to vairs nebija jāuztraucas. Lilo bija darītāja. Viņa mācījās no Eltas zīmēt, aplicēt, dekorēt. Elta bija ļoti radošs cilvēks un Lilo arī. Kaut Lilo patika konstruktori, Eltai nē. Lilo katru nedēļu žonglēja ar skolu, jāšanas, peldēšanas, deju nodarbībām. Mājās prasīja Eltai, lai pērk dažādas otas, krāsas, zīmuļus. Viņai vienmēr bija idejas. Eltai arī, taču viņa neticēja sev, neticēja, ka tās realizēs. Tās bija palikušas pusceļā starp domu pasauli un matēriju. Dažreiz Elta savā istabā raudāja, jo vienkārši tam bija atbilstoša diena. Viņas satikās ēdamistabā. Māja bija liela, un, lai satiktos, vajadzēja aizsūtīt whatsapp ziņu, ka tiekamies pēc piecām minūtēm viesistabā vai ēdamistabā. Lilo mēdza Eltai jautāt, par ko viņa raud, un Elta atbildēja: “Par nerealizētajiem sapņiem, par neizdzīvotajiem biznesa projektiem, par nesatiktajiem cilvēkiem, pirms tie aizgājuši”. Elta bija pārsteigta, ka Lilo, kurai mamma un tētis bija nomiruši no vēža, praktiski nekad neraudāja. Tikai ik pa laikam par kaut ko noteica: “Mamma toreiz teica tā un tā, varbūt tā bija pareizi, kā Tu domā?!” Lilo lasīja daudz grāmatu, multfilmas neskatījās gandrīz nemaz, un mūziku klausījās mp3 atskaņotājā, kaut citi sen bija pārgājuši uz telefonu. Viņai bija draudzenes un draugi, ko viņa aicināja ciemos, kā arī pati gāja ciemos. Eltai tie bija mazi svētki. Bija iemesls izdekorēt māju, savākt visu, kas pa kaktiem bija sakrājies, nomazgāt logus un vēl izdarīt daudz mazu darbiņu. Dažreiz Lilo draudzenes atveda viņu mammas, kas gribēja runāties, jo viņām patika šī plašā un gaumīgi iekārtotā māja ar trim kaķiem. Te bija šiki, taču vienotā stilā. Eltai bija mulsinoši sarunāties ar šīm sievietēm, jo tā nebija viņas nauda, par ko te viss bija iekārtots. Tikai viņas pašas istaba bija VIŅA, pārējā māja bija lielā mērā pārtapusi par labu Lilo. Varbūt tā nebija pareizi, tik daudz piekāpties mazam bērnam, taču neko nejēdzīgu Lilo negribēja. Elta pati atpūtās aizejot uz bāru uzspēlēt zoli, iedzert alu un paklausīties, ko cilvēki apkārt runā. Ar paziņām viņa dažreiz noīrēja telpas un palīdzēja uzrīkot kādu LAN ballīti, lai var spēlēt datorspēles, atrodoties fiziski vienā telpā kā pirms divdesmit gadiem. Eltai neatvērās “mātes gēns” vai kāda īpaša enerģija, kura bērnudārza audzinātājām liek bubināt mīļvārdiņus bērniem. Elta bija pragmatiska sieviete, kura saprata, ka šāda iespēja – nopelnīt vairākus tūkstošus mēnesī par bērna pieskatīšanu, audzināšanu un izklaidēšanu ir vienreizēja iespēja. Tas ir daudz labāk nekā glaimot darba devējam, karot ar čūskām darba vietā, skaitīt centus bārā, blenzt grieztos pēc izmisuma pilnām, negulētām naktīm. Lilo dažreiz Eltai jautāja, vai viņa Eltai vispār patīk. Uz ko Elta atbildēja: “Tu esi okei”. Es nepazīstu Eltu diez ko labi. Šis notikums viņas dzīvē noteikti ir pelnījis vairāk pateicības par Eltas teikto: “Vispār ir labi, ka ir Lilo. Viņa dejo savā mazajā violetajā kleitiņā, spēlē bērnu klavesīnu savā istabā un izskatās ļoti apmierināta ar dzīvi. Tāda bērnība, nu afigenna kruta bērnība! Vismaz kādam tagad būs bijusi laba bērnība.” Man šķiet, ka Elta uz āru reti izrāda emocijas. Viņas dzeja, māksla runā daudz vairāk nekā viņa pati. Lilo mudina, tirda Eltu daudz biežāk visu ko radīt, ķimerēties, veidot, štukot. Elta to uzskata par darbu, taču bieži vien ieiet azartā un beigās jūtas priecīga par to, kas ir sanācis. Cilvēkam, kam divdesmit gadu ir bijušas pus-ne-izārstētas depresijas, prieks ir zelta vērtē. Tā ir maz. Dzīve ir kā viens pelēks klavesīna taustiņš. Nav ne kāpumu, ne kritumu. Ja daudz lieto antidepresantus, izjust kāpumus ir neiespējami. Tie atslēdz smadzenēs kaut kādus reģionus, kas ļauj just prieku. Blakus draiskojas bērns, apķeras ap kājām, saka, ka Tevi mīl, smejas, bet Tu: “Mhm”. (Comment on this)
Wednesday, September 24th, 2025
1:10 am	Dienas citāts You can't even call yourself smart if you're not smart enough to make yourself healthy and happy (Comment on this)
Friday, September 19th, 2025
1:13 am	Mīlestība uz zinātni - vienmēr abpusēja Es esmu studējis: Latviešu valodas/angļu valodas skolotājs Filozofija Baltu filoloģija Fizika Matemātikas skolotājs Informācijas pārvaldība Matemātika Klasiskā filoloģija Mani mazliet pārsteidz, ka ir augstskolā cilvēki, kas ar mani runā tā, it kā man tas uz pieres būtu rakstīts. Šonedēļ pienāca klāt lektore un jautāja: "Ko Jūs šobrīd pētat?", "Kur Jūs gribētu strādāt, un vai LU, vai arī kāda skola Latvijā Jums derētu kā darba vieta?" Sanāca pusstundu gara saruna, ka šobrīd pētu matemātikas filozofiju un matemātikas vēsturi Latvijā pēc 1990.gada, par ko sarakstīts ir diezgan maz. Tuvojas februāra ikgadējā zinātniskā konference, un šajā semestrī man ir vairāk laika prezentācijas izstrādei. Par atskaites punktu es ņemu Kārļa Podnieka sarakstīto/tulkoto latviski http://podnieks.id.lv/latviski.htm Interesanti, ka viņš docē datorzinātnes studentiem, kaut viņam ir doktora grāds matemātikā. (Comment on this)
Tuesday, September 16th, 2025
10:32 pm	Vai nu vienmēr blakus sieva, vai atbrīvoties no sava ego... Pagājušajā nedēļā bija sacensības, kur bija jānosoļo 130km. Maksimālais laiks 5 dienas, taču uzvar tas, kurš tiek galā ātrāk. Mans komandas biedrs šautriņu mešanā arī piedalās. Džekam apmēram 45 gadi. Viņš soļo, soļo, secina, ka ārā +26, un viņam ir nepiemēroti apavi. Viņam ieslēdzas spītība "Kas es pa veci, ja izstāšos! Jātiek galā!" Viņš nonāk galā 3 dienās, nevis 5 dienās. Rezultāts - 3 amputēti kāju nagi, slimības lapa, kāja kaskā. (Comment on this)
Sunday, September 14th, 2025
2:19 pm	Par matemātikas līmeņa salīdzinājumu 1985. un 2005.gadā MI Can you compare overall level of mathematics among high schoolers in Latvia in 1980s and 2000s? 1980s Latvia (Soviet period) Strengths: Uniformity: The Soviet system was centralized, so all students followed essentially the same rigorous program in math. Depth in core topics: By grade 10–11, almost all students had seen algebra, geometry, trigonometry, analytic geometry, and an introduction to calculus. Proofs were emphasized strongly. High achievers well-supported: Math Olympiads, circles, and specialized schools in Riga gave advanced students excellent training, comparable to the best in the world. Strong technical pipeline: Students graduating from secondary school had a solid base for engineering, physics, and applied sciences. Weaknesses: Rigid and formal: The teaching style was authoritarian, with less room for creativity or alternative approaches. Little focus on applications or statistics: Real-world problem-solving, probability, and statistics were underdeveloped. Equity issues: While the baseline was high, rural schools sometimes had less-qualified teachers, and Latvian-language schools sometimes received fewer resources than Russian-language ones. Overall: The average high school graduate had stronger algebraic and geometric skills than their Western peers, but weaker exposure to applied math and modern topics. *********** 2000s Latvia (independent, EU-aligned period) Strengths: More flexible curricula: After independence, Latvia modernized its curriculum, aligning with Western Europe. Probability, statistics, and applied math became more prominent. Greater accessibility: Education became more student-centered, less rigid, with more attention to creativity and problem-solving. Diverse pathways: Some schools (especially in Riga) offered advanced tracks and IB or EU-standard programs. Weaknesses: Decline in baseline rigor: The average student in the 2000s was less comfortable with formal proofs, algebraic manipulations, and advanced geometry compared to a Soviet-era student. Unequal quality: Urban schools often excelled, but rural schools faced resource shortages and teacher aging. Brain drain & transition issues: Many of the strongest Soviet-trained teachers retired or left, while the new system was still stabilizing in the 1990s–2000s. International benchmarks: By the 2000s, Latvia’s PISA scores in mathematics placed it around the OECD average — respectable, but not elite. In the Soviet 1980s, while no international tests existed, Olympiad performance and university readiness suggest the top quartile was much stronger than in the 2000s. ********* Comparison in a nutshell 1980s Latvia: Average student stronger in rigor, algebra, geometry, proofs. Top students world-class (Olympiads). Weak in applied math/statistics. 2000s Latvia: Average student weaker in rigor and algebraic fluency, but stronger in applications, statistics, and diverse problem-solving. Greater variation in quality across schools. 👉 So, if you took a random high school graduate from 1985 Riga and one from 2005 Riga: The 1985 student would likely do better on a traditional math Olympiad or calculus exam. The 2005 student would likely do better on a PISA-style applied math test. (Comment on this)
Saturday, September 13th, 2025
1:47 am	Par depresiju Privātskolniecei ir jāgatavojas uz 12.klases eksāmenu latviešu valodas priekšmetā. Pēdējā grāmata, ko viņa ir izlasījusi, ir "No longer human", japāņu klasika par cilvēku, kurš ir morāli pagrimis, traumēts, depresijā, kuram daudz kas riebjas, kurš uzskata, ka ir zaudējis visu cilvēcību. Viņa grib studēt psiholoģiju. Es arī vidusskolas pēdējā klasē apsvēru studēt psiholoģiju. Grāmatu ir sarakstījis Osamu Dazai - rakstnieks, kurš pats no 20 gadu vecuma regulāri veica pašnāvības mēģinājumus, līdz viņam tas 39 gadu vecumā sanāca. Man pašam apmēram 15 gadu garumā bija regulāras depresijas epizodes, taču pašnāvību gan nemēģināju taisīt. 2015. gadā man bija pēdējā epizode, un kopš tā laika, visticamāk, es tomēr esmu sapratis, ko šī slimība man gribēja iemācīt. *** Cilvēki, kuri slimo ar depresiju dalās vismaz divās kategorijās - vieni mokās daudzus gadus un nomirst pāragri. Vai nu no pašnāvības mēģinājuma, vai alkoholisma/narkotiku lietošanas, vai kā citādi. Otra kategorija ir tie, kas vienā brīdī saprot, kas ir bijis jāsaprot, un viņiem dzīvē vairs nav depresijas. Lielākoties tad viņi ir ļoti pateicīgi, ka ir izdzīvojuši. Mana garīgā skolotāja arī ir izdzīvojusi pēc vairākiem pašnāvības mēģinājumiem, depresijas un klīniskās nāves. Citādi jau par garīgo skolotāju apmēram 40 gadu vecumā nebūtu kļuvusi. *** Ko es vēlos pateikt - mēs varam ķidāt negatīvo, varam pētīt sociopātus, narkomānus un citas padibenes, un daudzi tā arī dara jaunībā, jo grib saprast. Šādi cilvēki ir tik sveši, ka empātisks jauns cilvēks grib saprast, kāda notikumu ķēde viņus tādus ir padarījusi. Taču tādu grāmatu var izlasīt vienu, divas (dažiem vajag simts), līdz paliek skaidrs, kādas traumas bērnībā tipiski rada kāda tipa cilvēkus viņu jaunības gados. Nav ideāli ļauna cilvēka, taču arī ideāli labu cilvēku ir maz. Taču, kad ir apgūta pieredze, kā nevajag dzīvot un domāt, kad traumas ir sadziedētas, kad esam tikuši ārā no upura sindroma, kad sākam novērtēt katru dienu, katru stundu tās iespējas, ko šī pasaule mums dod - tad mēs izvēlamies lasīt to, kas vairo cilvēcisko, mīļo, labsirdīgo, silto. Es noteikti esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka man apmaksāja psihoterapiju no 14 gadu vecuma. Esmu pateicīgs tiem terapeitiem, kas mani centās saprast, ne tikai uzklausīt. Esmu pateicīgs tai skolas psiholoģei, kura saprata, ka "ar mani netiks galā", taču deva lasīt tādas grāmatas, kurās bija par cilvēkiem, kuri ir izdzīvojuši. Man tad bija 17 gadu. (Comment on this)