Sociālās lietas
Šonakt bija jauks un pozitīvs sapnis. Es mācījos atkal augstskolā Liepājā un biju iedraudzējies ar kādu cita kursa studenti.

Mēs "it kā nejauši" satikāmies tramvajā atkal un atkal. Tā daudzas reizes. Viņai bija sarkani mati, mazi zelta auskariņi un
dzirkstošs skatiens. Man ir aizdomas, ka mana psihe viņu radīja pēc grāmatas "Frenija un Zūijs" (autors Selindžers) izlasīšanas, un viņa ir
līdzīga angļu filoloģijas studentei Frenijai, kas bija apsēsta ar reliģijas filozofiju.

Vēl pēdējās dienās bija tāds notikums, ka reddit man uzrakstīja jauniete, kas grib sākt mācīt vēsturi skolā un apsver
iestāties pedagoģijas studijās. Viņa ar mani sarakstījās par jautājumu: "Kāda jēga 4 gadus no savas jaunības tajās ieguldīt,
ja viņai jau ir prof/tehniskā izglītība un profesija saistībā ar loģistiku?" Taču viņa ir mācījusi to loģistiku trīs gadus pati jau skolā, citas profenes
jauniešiem, jo viņai ir 70h didaktikas kurss apgūts.

Pēc pāris stundām sarakstes
mēs nonācām pie apmēram šādas domas: "Ja ir talants, pārliecība par sevi klasvadībā, iekrājumi, tad var riskēt un iet studēt arī par skolotāju".

***

Man jāsaka, ka ir labi saprast, ka es māku runāt ar vidējā vecuma sievietēm. Pilnīgi svešām. Jo man ikdienā - garīgās attīstības centrā un galda tenisā -
sanāk sarunas ar dāmām, kam ir 50+, par dažādiem niekiem. Skolā/privātstundās man vienmēr ir bijis labs kontakts ar pamatskolas un vidusskolas meitenēm.

Taču ar 19 - 40 vecumposmu dzīvē, man šķiet, es runāju aizvien retāk un retāk. Tik daudz runājot ar dzīvokļa biedreni, kam ir 71, un sievu, kam būtu palikuši 44 šogad, es esmu to vidējo paaudzi daļēji aizmirsis. Viņas bieži vien tiešām runā ar anglicismiem, pat mana LU pasniedzēja, kam ir 26 gadi un kura māca LU programmēšanu.

Es gribu dzirdēt normālu, literāru valodu. Vienalga - literāru latviešu, lietuviešu, krievu, angļu, taču literāru valodu.
Lai cilvēks, kas ar mani sarunājas, būtu dzīvē izlasījis kaut vienu tūkstoti grāmatu, lai ir bāze. Tas ir tāds retums, man šķiet, tajā 19-40 paaudzē.

Varbūt dikti aizspriedumaini, taču man kā tulkotājam, filologam gribas, lai valodā ir tīrība. Ja tā ir, tas ļoti priecē. Ja tā nav, nu - manas gaidas uz to, ka tā būs, tāpat jau ir ārkārtīgi zemas. Tas vienkārši patīkami pārsteidz. Tas, ka mana sieva bija tulkotāja un pieradināja pie labas valodas mājās, šo noteikti ir ietekmējis.