oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

Dievs slēpjas pustoņos un paēnās. dzīšanās pēc intensitātes un jaudīguma ir lielākā no ilūzijām.

Šodien pirmā diena, kad stresa līmenis tik augsts, ka nevienu brīdi neprasījās paslinkot. Žēl tikai, ka mans organisms parasti uz to reaģē ar saslimšanu. Rīt jāmēģina nedaudz ilgāk pagulēt.

Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā?

Two Distant Strangers (2021)

Noskatījos interviju ar psihiatru Īenu Makgilkristu (Iain McGilchrist). Viņš parasti stāsta par abu smadzeņu pusložu kopīgo un atškirīgo un viņā ir aizraujoši klausīties. Šoreiz viņš runāja arī par pretstatu balansu. Cilvēkam ir kāds ideāls, kuru viņš cenšas īstenot, izslēdzot no šī ideāla visu, kas tam neatbilst. Šādi turpinot ideāls pārvēršas par savu pretstatu. Piemēram, ja mēs uzskatām, ka ideāls ir brīvība un mums vajag tikai vairāk un vairāk neierobežotas brīvības, tas pārvērtīsies anarhijā, savukārt anarhija noved pie tirānijas. Man šķiet, ka kaut kas līdzīgs ir noticis ar feminismu: ideja par balsstiesībām, mantojuma tiesībām, izglītību etc. sievietēm ir laba un reti kurš to noliegtu, savukārt tagad tiek pasludināts, ka, you know what: tam, ko nozīmē būt sievietei nav nekāda sakara ar sievietes ķermeni. Varbūt tā ir noticis tāpēc, ka liels feminisma fokuss ir bijis uz akadēmiski intelektuālo masturbāciju un tā rezultātā ir vērojams, ka tiešām var sasniegt tik augstu izglītotības līmeni, ka tas pārvēršas aprobežotībā. Te iederas Īena minētais Čestertona citāts: "A madman is not someone who has lost his reason but someone who has lost everything but his reason."

Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti.

Kārtējais meiteņu rekords pārsists.

https://www.youtube.com/watch?v=rvom55nBO4Y

Vēl šāds apkopojums https://www.shewon.org/

Pirms te atnāk ctulhu un atkal stāsta, ka viņu neinteresē sports: es saprotu, ka ir cilvēki, kuriem nav viegli aptvert, ka ne jau tikai par sportu te ir runa, bet par to, ka aug vesela paaudze meiteņu, kurām tiek mācīts, ka viņu fiziskās spējas, viņu ķermenis, godīgums, drošība un cieņa ir mazsvarīgas vienības un tās visas ir jāupurē, lai neaizvainotu vīrieša jūtas. Grūti iedomāties kaut ko vēl anti-feministiskāku.

Cilvēki bieži saka, ka lai taču viņas boikotē šos pasākumus, bet tas nav tik vienkārši. Dažreiz tas izdodas (piem, UK riteņbraušanā boikots nostrādāja, lai gan pēc šī lēmuma kāds kungs kļuva ļoti pikts un rakstīja vēstules, ka tādējādi pret viņu tiekot veikts genocīds), taču reizēm protests vienkārši nozīmē viņu karjeras beigas vai arī iznākums ir šāds https://www.mirror.co.uk/news/us-news/girls-basketball-coach-speaks-out-32268772

Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst.

Ko pateikt cilvēkam, kas tevi nokaitinājis?
"Tev nesmaržo purkšķis". 100% garantēts rezultāts katru reizi

https://twitter.com/TeamYouTube/status/1779459005917618241

Dr Asima Malhotras liecība tiesā tika ierakstīta un publicēta youtube vietē, un youtube uzreiz to nobloķēja kā neatbilstošu youtube noteikumiem.

Kā gan liecība tiesā var būt neatbilstoša sociālo tīklu noteikumiem? Galu galā tur netika apspriests nekas sensitīvs vai piedauzīgs.

Tagad youtube ir atjaunojis šo ierakstu, bet daudzi citi, kas mēģināja to pavairot, joprojām ir bloķēti. Oriģinālais ieraksts joprojām nav pieejams, bet ir pieejams tviterī: https://twitter.com/SatuTiihonen/status/1779414990694310372

Ko teiksi anti-projekcija? Joprojām apgalvosi, ka nav nekāda kultūru kara, kurā viena puse cenšas cenzēt otru pusi tikai tāpēc, ka nepatīk tās viedoklis?

kamēr vēl rāda, iesaku noskatīties nabaga radības. uz lielā ekrāna
ir vērts redzēt

apbedīšanā jauna mode - aquamation, ķipa ekoloģiska metode. vispirms karstā sārmūdenī sašķidrina, tad nolaiž podā (šur tur ļ.burtiski), izžāvē (ķipa kremē) un tad sablenderē
psc wtf

https://www.theguardian.com/world/2022/jan/02/what-is-aquamation-the-process-behind-desmond-tutus-green-cremation

Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo...

Tas, cik spēcīgi Izraēla ar ASV un citu rietumu un arābu valstu atbalstu atvairīja Irānas uzbrukumu, liek secināt sekojošo:

1) Baumas par rietumu vājumu nav pamatotas. Rietumi ir ļoti spēcīgi. Rietumu trūkums ir demokrātija, kas reizēm liek strīdēties, neļauj ātri vienoties vai liek pieņemt sliktus lēmumus.

2) Viedoklis, ka Izraēla atrodas naidīgu valstu ielenkumā, nav pilnībā patiess. Visdrīzāk ir tā, ka jebkura politika ir daudzšķautnaina. No vienas puses arābu valstis ienīst Izraēlu, no otras puses tās saprot, ka tā ir attīstītāka un visos aspektos labāka nekā arābu valstis. Tām patīk kritizēt Izraēlu par tās rīcību Palestīnā, bet labi apzinās, kas pašas ne ar ko nav labākas. Tāpēc arī tās uzreiz atvēra savu gaisa telpu Izraēlai, lai notriec Irānas dronus.

3) Kāpēc Ukrainai netiek dota tik liela palīdzība kā Izraēlai? Manas domas ir tādas, ka rietumos ir ļoti daudz tādu, kas joprojām simpatizē Krievijai un uzskata Ukrainu par leģitīmu Krievijas ietekmes zonu. Patiesībā arī Latvijā tādu ir daudz, pat starp politiķiem. Tāpēc arī politiskais process ar vajadzīgā līmeņa palīdzības sniegšanu Ukrainai ir iestrēdzis.

Guy Ritchie's The Covenant (2023)

Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.

Lasot Rīgas Laiku, es grasījos rakstīt par vajadzību "redzēt" kara šausmas. Meanwhile es šonakt sapnī nošāvu cilvēku. Viņš mēģiāja ielauzties pa dzīvokļa durvīm, sure, bet tas bija diezgan cold-blooded. Man vienkārši bija pistole, viņš lauzās iekšā pa durvīm, un pēc ne pārāk sarežģītiem aprēķiniem es vienkārši pieņēmu lēmumu. Es nedomāju, ka tur ir liela disonance starp spēju kādu nogalināt un spēju parūpēties, bet kaut kā pēdējā laikā šīs abas puses tiek demonstrētas lieliem, trekniem, spilgtiem triepieniem. Tā arī nav pārāk jauna īpašība, jo es vēl no pusaudžu gadiem atceros apkārtējo reakcijas, ka man nebūtu principiāla tabū apēst cilvēka gaļu. A slaughter is a slaughter, un dzīvnieka sugai nav lielas nozīmes.