Es saprotu, ka mājdzīvnieki mūs pamet ātrāk kā cilvēki, bet tomēr ir tik bēdīgi, kad ārsts pasaka, ka sunim aknās metastāzes un tev nav jausmas, cik ātri tās attīstīsies.
Traki skatīties vai domāt par vienmēr dzīvespriecīgo draugu un apzināties, ka viņu iekšēji iznīcina slimība :(

Diena, kad nav vēlēšanās un mentālā spēka izlīst no gultas un darīt lietas, piemēram darbu.
Vienīgais, ko gribas ir gulēt, lai nav jādomā par to, cik ļoti neizdodas dzīvot.

Labi, ka drīz suns pieprasīs pastaigu un tomēr būs jāatrod spēki dienai.

Ļoti, ļoti gribas atvaļinājumu.
Kaut kur aizbraukt un neko nedarīt un neuztraukties.

Pēc pārvākšanās un dzīvokļa iztīrīšanas vairāk kā mēneša garumā, sāku domāt vai pārmaiņas vienmēr ir uz labu.

Tedijs šodien sadarīja lielas blēņas un tad diedelēja kārumus.
Sākumā teicu, ka kārumi nepienākas, bet tad sapratu, ka blēņas viņam iespējams gadījās arī vecuma dēļ,
un, protams, sakaunējos, ka tēloju dusmīgo saimnieci un nelielu kārumu iedevu.

Es tik ļoti neesmu gatava, ka viņam varētu notikt, kas nopietni slikts. l

Kāpēc ceļojumi nevar būt vienkārši vieglā noskaņojumā, bet vienmēr atgadās kaut kas, ka jādomā/jāzvana/jārisina.

Papildus tam visam vēl sakliedz uz vīrieti, kurš uzbāžas ar rozēm visiem, bet viņš traki nolamā tevi tikai sev zināmā valodā.

No gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr līdz manai apraudāšanās darbā kolēģu priekšā,
sanāca apmēram stunda.

Neesmu pieradusi brīvdienās daudz domāt par darbu,
bet šobrīd rodas sajūta, ka pirms rītdienas gada plānošanas sapulces būs jādzer Noofens.
Bail, ka atkal būs daudz viedokļa, bet ļoti centīšos savas domas pievaldīt.

Ļoti dažāds gads. Iespējams tāpēc ar neierasti daudz domu un sajūtu gadam noslēdzoties.
Žēl, ka šogad sanāca atsvešināties ar it kā tuviem draugiem.

Jaunajā gadā gribas iemācīties vairākas lietas, bet viena no tām noteikti ir tas, ka gribas nebaidīties ļauties
priecīgiem mirkļiem. Jo bieži pārāk daudz uztraucos, ka kaut kas var noiet greizi, bet gribas vienkārši no sirds priecāties, nedomājot par blakus lietām.

Viena no lietām, kas man manī kaitina visvairāk ir nemācēšana svinēt obligātis svētkus.
Vienmēr aizmirstu par tiem un, kad pietuvojušies jau pavisam tuvu, apzinos, ka nekas interesants nav izdomāts vai sarunāts, lai arī kādreiz varētu.