mans sīkais un druškas meita spēlē kopīgu spēli caur netu un runā, sazvanījušies pa telefonu.

vecums: seši ar pusi un septiņi ar pusi:

- katrīna, iedod man, lūdzu, šito arī

- edvard, tu man tikai prasi, bet pats neko nedod

- labi, es tev arī kaut ko iedošu

*notiek kaut kā iedošana*

- katrīna, pasaki man paldies par dāvanu

- edvard, tu esi pats labākais!

kaut kāds galīgs ne-fen-šuj darbā. nevaru noturēt iekšējo zen, pirms aizmigšanas izspēlēju dialogus, un kad šķiet, ka ir solis uz priekšu, tad uzreiz arī ir solis ne tikai atpakaļ, bet arī uz sānu, un trauksmes līmenis paceļas uz red līmeni, līdz es saņemos un nokratu to visu no sevis un saku, kā būs, tā būs, ja nesanāks, tātad nesanāks. un ja nesanāks termiņā, značit, nesanāks termiņā. bet laikam jau lielāko triecienu pašapziņai rada kļūdas. kļūdas, kuru, atpakaļ skatoties, varētu nebūt, ja vien es būtu izdarījusi, piemēram, x. labākais scenārijs būtu, ka "tu pārāk kritiski skaties uz sevi". bet man gan šķiet, ka visi no manis sagaida vairāk, un es pilnīgi jūtu to spiedienu. bet varbūt es pati to spiedienu lieku un saklausu citu vārdos to, kā tur nav. tas arī būtu labais scenārijs. bet varbūt ir. tas būtu sliktais scenārijs.  

šo rakstot esmu sapratusi, ka man vajag kaut kādu prioritāšu plānu. bet tādu, kāds vēl nav bijis, jo iepriekšējie diez ko ilgi nenoturas.