Viena no lietām, kas man sevī visvairāk kaitina ir tas, cik ļoti mēdzu cakināties ap cilvēkiem, rakstīt viņiem visērtākajās stundās, vienmēr piedomāt pie noskaņojumiem un daudz kā cita, kamēr citi piedomā pie manis, kad ir kaut kas nepieciešams un pat neplāno iedomāties, ka var izdarīt kaut ko ērtu un neplānotu priekš manis, tāpat vien.
Es, protams, zinu, ka cikvēki nav vainīgi, ka es cakinos ap viņiem, varētu dzīvot tikpat egoistiski kā viņi, bet nesanāk man :/

Jo jautrāks esi internetā, jo bēdīgāks dzīvē.

Kad tu pēkšņi pamani, ka threadā tavu ierakstu ielaiko ģimenes locekle, no kuras pat instagram storijus esmu paslēpusi 😬 😄
Neko jau tādu tur nerakstu, bet tāpat tad jāpiedomā.

Īsumā par to kā laiks skrien - pirms 20 gadiem piereģistrējos cibā

Tā tizluma sajūta, kad pirmo reizi aizej uz grupu nodarbību sporta zālē, kad gandrīz visi pārējie zina, ko pareizi darīt, bet tu tik centies tikt līdzi.
Pirmajā reizē īsti nesanāk ne fiziski, ne tehniski, bet cerams ar laiku.
Galvenais nesabīties būt tizlai arī otrā reizē.

šobrīd tik daudz soc tīklu, bet man vajag kādu, kurā var žēloties par mana suņa veselības problēmām :(

Jaunas analīzes un jauni konstatējumi, cik viņa organismā viss ir slikti :( Nabaga mans draugs..

Es saprotu, ka mājdzīvnieki mūs pamet ātrāk kā cilvēki, bet tomēr ir tik bēdīgi, kad ārsts pasaka, ka sunim aknās metastāzes un tev nav jausmas, cik ātri tās attīstīsies.
Traki skatīties vai domāt par vienmēr dzīvespriecīgo draugu un apzināties, ka viņu iekšēji iznīcina slimība :(

Diena, kad nav vēlēšanās un mentālā spēka izlīst no gultas un darīt lietas, piemēram darbu.
Vienīgais, ko gribas ir gulēt, lai nav jādomā par to, cik ļoti neizdodas dzīvot.

Labi, ka drīz suns pieprasīs pastaigu un tomēr būs jāatrod spēki dienai.

Ļoti, ļoti gribas atvaļinājumu.
Kaut kur aizbraukt un neko nedarīt un neuztraukties.

Pēc pārvākšanās un dzīvokļa iztīrīšanas vairāk kā mēneša garumā, sāku domāt vai pārmaiņas vienmēr ir uz labu.