arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
arcigaretizobos' LiveJournal:
[ << Previous 20 ]
| Monday, November 10th, 2025 | | 12:09 am |
Vēls vakars, skan The Pet Shop Boys - grupa, kuru atklāju/izjutu pēc Melnās Spermas Ģertrūdes ielas teātrī. Es vairs neatceros sižetu, bet atceros emocijas. Jaudīgi.
Gribas smēķēt. Gribas klusēt un kliegt reize.
Muižas spokainais, neskaitāmos īpašumos sadalītais, pārsvarā gauži slikti uzturētais, komplekss tinas veļu laika miglā un liek uzdot jautāumu, kā te reiz izskatījās, pirms gadiem 100, kad šīvakara klusie ciemiņi nebūt nebija ne klusi, ne ciemiņi.
Durvis ar skatu uz krauju.
Es staigāju pa lapām piebirušo, padomju sieta žogiem izvaroto muižas teritoriju un sapņoju vaļā acīm.
Realitāte sit skaudri, bet šeit no tās var paslēpties. Miglā. Vēja nav un laiks šķiet apstājies. Liekas, ka var ieskatīties jebkurā logā tā, it kā īpašnieku nebūtu uz vietas un nebūtu jābaidās, ka viņi pārnāks.
Laikam tā jutās okupanti, ienākot izsūtīto mājās, es nodomāju.
Esmu tikai ēna, es nozudīšu, pametot aci uz senajām pilsdrupām un pazūdot lejā kraujā, lai krietnu brīdi vēlāk iznirtu gravas otrā pusē. Manis te nav, vai es te biju? Kas zina, kas zina. Paliek vien cigaretes dūmi, kas pamazām sajaucas ar miglu, līdz kļūst par daļu no tās. Tāpat kā tu un es.
Tas pelēkais Nekas, kas nāk un aprij pasauli, tikai es domāju, ka šoreiz Atreju nav ne mazāko izredžu apturēt Neko. Nekas šoreiz nenāk no tālienes, tā prāta migla kas mūs pārņem un piepilda, līdz paliek vien Nekas. Kad mācījos pamatskolā, bez šaubīšanās varēju nosaukt vismaz 30 telefona numuru. Tagad? Precīzi 3 tādus, kam vēl ir adresāti (no kuriem viens ir manējais) un treknu čupiņu tādu, kuriem vairs nav. Vecvecāki, pirmās mīlestības. Skumjas, bet pēc katra pilnīgi dažādu iemeslu dēļ. Pēc vieniem - par zaudēto laiku, ko nepavadīju kopā. Pēc otriem - par zaudēto laiku, ko pavadīju kopā.
Nekas vārās un mutuļo, tas briest, un ik pa brīdim šķiet, ka labāk un vieglāk būtu ļauties. Grūst šo pasauli bezdibenī, zinot, ka neviens bezdibenis nav bez dibena, un, tāpat kā atvarā ierauta, pasaule kaut kur jau izpeldēs. Kāda, kur un kad? To mēs nezinām. To nepateiks zīlnieces, pie kurām policisti ejot, lai palīdz atrast slīkoņus. To nepateiks sektants, kas instagramīgajā reklāmā aicinās pavadīt vairāk laika ar dievu. Smieklīgi jau, ka no mums abiem, viņš sātanam tic krietni vairāk, kā es.
Mūs biedēja ar pasaules pagrimumu, kurā valdīšot sekss, narkotikas un rokenrols. Mani biedē pasaules pagriumus, kurā nebūs nekā no tā - nedz vieglprātīgā kailuma, nedz vieglā kaifa, nedz dziesmu un deju. Būs tikai asinis. Daudz asiņu. Manu, tavējo, svešu. Melna sperma un zaļas asinis.
Kāpēc zaļa, Tu, zaķīt, prasi? Jo rokenrola leģenda tā dziedāja - Sarkana, sarkana asins; pēc stundas tikai zeme, pēc divām puķes un zāle, pēc trijām atkal ir dzīva. Un zaļā taču esot dzīvības krāsa. Tāpēc asinis ir zaļas - jo tās ir sarkanas. Iņ un jaņ, pretmeti un kontrasti un vienotība caur tiem. Nekas nav pilnīgs, pirms nav savijies ar savu pretmetu, tā teica skolotāji augstu kalnos, un mēs viņiem ticam. Noteikti tās nav lielākās muļķības no visām, kam ticam.
Ja reiz mēs paši iemidzinājām Falkoru, vai mums ir tiesības cerēt, ka tas vēl atlidos? Vai arī mums ir pienāums cerēt, ka tas vēl atlidos? Pienākums mūsu pēcnācēju vārdā. Pienākums pret tiem, kam pelēks nav krāsa.
Paceļu acis. Migla ir izklīdusi. Cilvēki to ir apēduši. Var sākties jauns cēliens ar Neko.
Es iedegšu svecīti par tiem, kas klusi no Tīreļpurva ciemos nāk. Iededz arī tu. Varbūt par mums kādreiz kāds to iedegs tāpat. | | Wednesday, October 15th, 2025 | | 12:07 am |
Rajona romantika.
Vakars, krēsla. Laternas atspīd slapjajā asfaltā, koki pilni dzeltenām lapām, viegla migla. Gaisā jūt apkures sistēmu dūmus. Rudens, vienvārdsakot.
Man pretim nāk pārītis, jaunieši. Viņa simpātiska, garumā mazliet zem vidējā. Viņš garš, izstīdzējis, patiešām garš, nevis latviešiem tipiskie 190cm.
Droši vien skolēni mājup dodas, nodomāju.
Paiet man garām un dzirdu puisi jautājam viņai:
"Un cik gados tev bija pirmā reize?".
Un tev? | | Thursday, September 25th, 2025 | | 11:08 am |
Es biju slimīgs bērns.
Slimošanas kulminācija bija jaunās tūkstošgades sākumā, kad uz pāris mēnešiem pārvācos starp dažādām Latvijas slimnīcām.
Tur es biju ne vien slimīgs, bet arī garlaikots bērns.
Saziņai ar mājām es pirku un tērēju telekartes. Slimnīcu gaiteņos šur tur bija taksofoni, no kuriem varēja piezvanīt uz mājām parunāties. Liela daļa bērnu šajās slimnīcās to nedarīja - pabija nodaļā dažas dienas un devās mājās, kamēr mani jau sanitāres bija iegaumējušas un blakus atlikušas vienu krūzi tējas bez cukura.
Garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā ir garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā.
Protams, ka slavenās deviņi-nulle-deviņi-četri-nulle-četri-nulle-tu-būsi-mans-vergs reklāmas intriģēja. No mājas tālruņa, protams, zvanīt nesadūšojos - šāds ieraksts rēķinā nebija ne ar ko pamatojams.
Bet slimnīcas gaiteņa taksofons bija lieliska un gana anonīma opcija.
Es atceros, kā saspaidīju tās pogas, lieliski apzinoties, ka no trīs latu telekartes lats nupat ir aizgājis nebūtībā šī eksperimenta vārdā. Satraukti gaidīju. Otrā galā klausuli... pacēla.
Es neatceros, ko tālāk teica. Vai "sveiki", vai "hallo", pat ne to, vai balss man likās seksīga. Tipiskā pusaudža mulsumā, kā pieķerts darām blēņas, es klausuli uzreiz arī noliku.
Domāju, ka neesmu vienīgais ar šādu stāstu.
Kāpēc šo visu atceros?
Jo ceturtdaļgadsimtu vēlāk es aizvien sevi šaustu par to, ka man taču bija piecdesmitdeviņas sasodītas sekundes uzzināt TO. Un varbūt saņemt biksītes pa pastu. | | Wednesday, August 6th, 2025 | | 11:50 am |
Es gribu tikai pajautāt kā tev iet, bet baidos ko citi var padomāt.
Es redzu lokus zem tavām acīm, tas uztrauc, bet nevar jau teikt. Pie visa klāt vēl sāksi pārdzīvot par izskatu.
Es iesāku rakstīt ziņu, bet nodzēšu. Ja negribu, lai ziņa liek justies vainīgai par to, ka neiet labi; ja negribu, lai ziņa liek justies slikti par to, ka iet labi; ja negribu, lai ziņa liek justies slikti par to, ka, iespējams, no malas var redzēt, ka jāpajautā, kā jūties... Tad atliek pajautāt vien bezpersonisko "kā iet?". Un es negribu, lai tas liek justies bezpersoniski vai vainīgai par to, ka nav spēka atbildēt.
Tu, iespējams, sauc pēc palīdzības, bet es nedrīkstu atbildēt, jo nedrīkst tev likt justies, kā saucot pēc palīdzības.
Tu slīksti, bet es skatos, jo glābt un palīdzēt liktu justies tev vainīgai par to, ka nepeldi gana labi, lai neslīktu.
Mūsu iekļaujošā komunikācija mūs atrauj un šķeļ. Mēs iekļaujam tos, kas neplāno iekļaut mūs. Ja gribam viņus iekļaut, mums nāksies viņus pakļaut. Pretrunu pretruna pretrunai galā, vai mēs spēsim uzaudzēt biezu ādu vai tā arī pazudīsim vēstures mēslainē, kā ne reizi vien mums līdzīgie ir zuduši? Vai mēs ar tevi jebkad vēl runāsim par būtisko, uzdrīkstoties viens otru aizvainot un atzīt savas bailes, kompleksus un sāpes?
Mēs runājam par Pastardienu kā punktu uz laika nogriežņa, bet patiesībā jau tas ir spektrs uz laika stara; visa mūsu esība ir nolemta tās rašanās brīdī un pat pirms, kā indivīdam, tā sugai un sistēmai. Zem akmeņa ūdens netekot, mācīja senči, bet oh, tek gan, un kā vēl! Vai tad senči to nezināja? Vai tomēr izvēlējās "nezināt"? Un, ielāgo, tas ir laika stars, ne nogrieznis. Tam ir sākums, bet beigu nav un nebūs; beigas ir man un tev, ne laikam vai staram. Mēs esam strīpiņas, ar zīmuli vilktas kā stenderē, kuru nākamie īrnieki pārkrāso un aizmirst. Un mēs paliekam tur, starp divām kārtām eļļas krāsas. Vai varbūt ar celtniecības fēnu uzkarsēti, nokasīti čumurā un izmesti gružos. Kas to lai zina. Mēs pārstājām eksistēt jau brīdī, kad mūs tur uzvilka. Mums vienalga. Laikam.
Sirdsapziņa ir tā balss tevī, kas jautā. Kas trijos naktī uzdod jautājumus, uz kuriem negribi atbildēt. Jo atbildēt nozīmētu atzīt. Tu dzer un lieto, lai sirdsapziņu apklusinātu, un tā apklust. Kā vecāks, kad vairs nav spēka ne kliegt, ne lūgties, ne sist. Kā vecāks, kas skatās tukšām acīm tevī kā melnajā caurumā. Kā visu vilšanos vilšanās tu jūties un esi. Un ar savu melnā cauruma gravitāciju tāds top arī vecāks. Jūs divas vilšanās riņķojat viena ap otru, līdz jūsu aizvienaugošās masas saskaras un eksplozijā parauj līdzi visu pārējo un turpina rotēt šai galaktikā, citus melnos caurumus meklējot un aprijot. No maza, tīra bērniņa pirmajā autiņā līdz melnam, toksiskam, nolādētam un neglābjamam tu nonāc ātri, mērķtiecīgi. Šķiet, ka visa tava esība uz to būvēta, tu pievelc vilšanos un ar vilšanos pievelc vēl vilšanos. Tu izvairies to, kuriem vienalga. Tu izvairies to, kuri grib pajautāt, kā tev iet.
Vai tas nozīmē, ka nejautājot un izolējoties mēs glābjam paši sevi? Vai vientulība ir atbilde cilvēces iznīcībai? Vienīgā pretinde?
Es pieglaužos tev tuvāk un noskūpstu plecu. Klusums ir mūsu balss. Distance mūsu tuvība. | | Thursday, June 19th, 2025 | | 4:11 pm |
Kur pazudi? | | Sunday, April 6th, 2025 | | 12:16 am |
Ir vakari, kuros gribas noslīkt.
Noslīkt, nogrimt brūnu acu siltā skatā. | | Thursday, March 27th, 2025 | | 9:20 am |
Šodien ir lieliska diena klausīties Gaserata.
Current Music: Gaserata - Zolotaya Kroshka | | Thursday, October 24th, 2024 | | 11:38 pm |
Tajā netipiski siltajā oktobra vakarā mēs izgājām no Dailes teātra un devāmies uz mašīnu.
“Kāpēc tu tā skrien?” – man aizelsies jautāja Olivers.
“Es jau nemaz neskrienu, tikai ātri eju” - es atbildēju. Mēs tikko bijām apsteiguši visu pūli, kas no teātra jau bija izplūdis pa apkārtnes krustojumiem, un lēnā garā, pārspriežot redzēto, devās pa mājam.
“Bet tu ej ĻOTI ātri. Kāpēc?”
Es pasmaidīju.
“Te ir pilsēta, tā vajag. Ja tu iesi lēni, pilsēta tevi apēdīs. Nu, ne apēdīs, bet tu tajā pazudīsi.”
“Es nesaprotu.” – Olivers novilka.
“Redzi, ja tu ej lēni, tātad, tev nav plāna. Nekur nav jābūt, nekur nav jāpaspēj. Bet pilsētā plāna nav tikai vājajiem. Stiprie nekavējas, viņi pastumj malā tos, kas čammājas uz ietves un pazūd. Stiprie negaida zaļo gaismu luksoforā – viņi iet, kad nav mašīnu. Dažreiz iet arī tad, ja mašīnas ir. Pilsēta ļauj viņiem būt.”
Citādi ir ar vājajiem. Tiem, kas laiski pastaigājas, groza galvu, kaut ko pēta. Pilsēta viņus pamana. Un tu negribi, lai pilsēta tevi pamana, o, tici man. Tas sākums būs vienkāršs. Tev paprasīs cigareti vai sīknaudu. Ja būsi uzvedies izcili jocīgi, varbūt piedāvās pazīlēt. Un it kā viens un vienkāršs gadījums, tu teiksi. Kam negadās. Bet nē, pilsēta nemaz nav tik liela, un tu taču pārsvarā esi vienos un tajos pašos rajonos, vai ne? Nu lūk, ne tikai tu.
Un nesaki, ka tā taču nav pilsēta, tie ir gopņiki, urlas un huligāni. Bet kā tu domā, kas tad ir pilsēta? Viņi jau arī ir pilsēta. Pilsēta viņus ir padarījusi par tiem, kas viņi ir. Viņi kalpo pilsētai, ļauj tai izsūkt viņu nožēlojamo eksistenci un tiek izmesti, kad pilsētai vairs nav vajadzīgi. Kurš kapos, kurš cietumā. Domā, ka mazais Vova vai Žeņa piedzima, sapņojot par cigarešu streļīšanu un narkotiku tirgošanu? Nē, protams, ka nē. Bet pilsēta piespieda viņus – būt ātrākiem, veiklākiem, nekaunīgākiem par citiem. Un tagad viņi medī nākamos pilsētas upurus. Tos, kas neiederas. Tos, kas nesteidzas. Kurus pilsēta neaizstāvēs.
Tāpēc tu ej ar mērķi. Vienmēr. Esi ātrāks par pūli, zini, kur un kad var iet pie sarkanā, kur uzmanīgi jāskatās pie zaļā. | | Saturday, July 27th, 2024 | | 12:04 am |
Skatos Olimpiādes atklāšanu, un man ir dežavū. Ha, franču vārds - pat piestāv.
Bet ir sajūta, ka atkal esmu Berlīnes spēlēs - tas monumentālisms, valstiskums. Naivums. Ieroču žvadzoņa.
Man šķiet, ka biju tur. Nezinu, kā un kas, bet esmu drošs, ka esmu piedzīvojis 1936. gada Olimpiādi Berlīnē, klātienē. Un tolaik man metās šķērmi, tas ir diezgan droši.
Un tagad man metas šķērmi.
Dirsā, vienvārdsakot. Bet pagaidām uzdejosim. Nav jau teikts, ka 28. gada pasākums notiks. Gluži kā 40. gada. | | Monday, July 15th, 2024 | | 4:20 pm |
Brīžos, kad galīgi nejūties pieaudzis, šķiet, esi tieši vispieaugušākais.
Kad "es nezinu" kļūst ne tikai par derīgu atbildi, bet kad tā kļūst par galveno atbildi, par atbruņojošu atzīšanos, ka nezini, nespēj aptvert, nesaproti, kā tagad būt. Gan globāli, gan sīkumos.
Es nezinu. Es nezinu, kā būt. Es nezinu, kā BŪT. Es nezinu, ko darīt. Tu man prasi, kā būt jautriem, bet, Dievs, ja tāds ir, var man par liecinieku nākt - es nezinu.
Tie vārdi liek justies tik vājam, atzīt savas esības nepareizumu un kļūmīgumu, justies kā pārpratumam un kļūdai. Reizē gribas ticēt, ka tā ir atbilde, kuru var atļauties pieaugušais, kurstcelēs stāvot. Es nezinu, kurp tālāk; es nezinu, kā elpot; es nezinu, cik ilgi melot; es nezinu, kāpēc ir tā; es nezinu...
Mēs sanāksim un smiesim, koķetēsim un spiegsim. Varbūt uz sekundi noticēsim, ja vien tik ilgi spēsim. Es, Tu, viņi un viņas, teātrī bez skatītājiem, dzīvi inscenējot un dzīvošanu tēlojot.
Es negribu, lai maniem tuvajiem sāp, kad man būs grūti. Iziet vakarā līdz sliedēm, uzlikt to soli. Egoistiski, jā. Bet kaut kā tā šķiet labāka opcija. Ja pienāks laiks, nē - kad! Kad pienāks laiks, vai es to spēšu? Vai gļēvi cīnīšos līdz pēdējai elpai zaudētā spēlē? Es nezinu.
Vai viens gads bez sērām būtu par daudz prasīts? Es nezinu. | | Sunday, July 7th, 2024 | | 1:58 am |
Sātanam tic tikai tie, kas tic dievam. | | Saturday, July 6th, 2024 | | 9:56 pm |
Mēs visi reiz bijām jauni un skaisti.
Tad daži no mums palika vairs tikai jauni. Daži no mums palika vairs tikai skaisti.
Nupat jau izplēn tā jaunība, nepielūdzami. Daži vēl turas, bet...
Skaistums turas ilgāk.
Vilšanās tiem, kam bija lemts būt jauniem.
Kā gribētos tagad nospiest pauzi.
Patīt filmu gadus desmit atpakaļ. Vai piecpadsmit.
Aiziet kalnos. Sākt fotografēt. Varbūt aiziet kalnos un sākt fotografēt.
Vai es toreiz zināju, ka esmu jauns un skaists? Nē. Man nelikās, ka esmu vairs jauns. Un skaists es vēl nebiju.
Izģērb mēnessgaismu, koķetē ar rīta miglu, rasu velc kā galvas rotu. Izgaisti, izplēni. Pauzes nav un nekad nebūs. Bohēma ir mirusi, alus un vīna vietā ūdens un D vitamīns. Jaunieši muļķīga mulsuma pilni atklāj jaunus pakalnus, paugurus un lejas tais pašās kopmītnēs un īres dzīvokļos, kur to savulaik darījām mēs. Tas mulsums mūs vieno, pārējais starp mūsu paaudzēm ir bezdibenis. Mēs varam stundām strīdēties, bet mums abiem ir taisnība, tikai katram savā laikmetā. Tu domā, ka es redzēju dinozaurus, es saku, ka tev piens vēl uz lūpām. Es laboju, ka tie nebija dinozauri, bet gan 90o bandīti un politiķi, kurus vēlāk kļuva grūti atšķirt. Tu labo, ka tas nav vis piens, un liec man sarkt kā Sargangalvīte vilkam, tai anekdotē, kuru tu nezini. Mēs esam viens otram interesanti šai īsajā saskarē; tai vietā, kur riņķa līnija 90 grādu leņķī pret rādiusu saskaras ar Pieskari. To vienīgo, šai konkrētajā punktā. Bet pulkstenis notikšķ tālāk, rādiuss aiziet un pieskare nāk tam atkal cita. Uz tikšanos 359 grādus vēlāk. | | Thursday, July 4th, 2024 | | 5:11 pm |
Bet, nu tiešām, nav reizēm sajūtas, ka sen jau visi сильные да смелые головы сложили в поле в бою? | | Thursday, May 23rd, 2024 | | 6:03 pm |
Vai "nakurīne" ir vieta, kur nesmēķē? | | Monday, May 13th, 2024 | | 10:24 pm |
I am Jacks' wasted potential. | | 4:52 pm |
Man vakar atsūtīja bildi. Bildi ar mani.
Es gribētu, lai cilvēki tieši tādu mani atceras. Saulainā dienā, mežā, upes ielokā, pārgājiena drēbēs, vieglajā pārgājienu krēslā, īsi grieztiem matiem, vienu kāju otrai pārlikušam, sēžot, un lasot sen jau mirušu vai vismaz ļoti vecu cilvēku jaunībā atstātos skrāpējumus smilšakments atsegumos. Mana natural habitat.
Tik ļoti ir tā sajūta, ka šī bezrūpība pavisam drīz, viena vai cita iemesla dēļ, beigsies.
Atcerieties mani tādu. Bez cigaretes zobos.
Війна не десь там, а набагато ближче, ніж декому здається. | | Thursday, February 1st, 2024 | | 5:10 pm |
Gadu laikā esmu dažādi definējis pieaugšanu.
Jaunībā likās, ka pieaudzis esi tad, kad mājās ir daudz alkohola, arī iesāktas pudeles. Kad šmiga netiek pirkta uz ballīti, bet vienkārši ir; kad netiek izdzerta, jo ir, bet tiek baudīta.
Šodien es to definētu kā stadiju, kurā apzinies uiniversālo bezjēdzību un notiekošā nenozīmīgumu, bet izvēlies dienas beigās nevis doties nekurienē, vienā, otrā vai trešajā šī izteiciena izpratnē, bet atgriezties mājās, dušā ļauties karstajam ūdenim, iet gulēt un rīt atkārtot.
Mēs sapņojām par brīvību, par triekšanos horizontā; mēs sapņojām pārrakstīt stāstus par Dullo Dauku un Sprīdīti ar savām pieredzēm tā, lai tie vairs nebūtu stāsti par lohiem. Mēs sapņojām būt lieliski mūžam - rokenrols un roadtrips, nevis fizio un korvalols.
Un te nu mēs esam. Austiņās ķērc sen nomiris čalis, es skumstu pēc jaunības, bet dzīve tik uzņem apgriezienus.
Rokenrols un roadtrips jau nav miruši. Tik laicīgi kalendārā jāieraksta. Un sākt laicīgāk, lai agrāk var beigt - rīt uz darbu tomēr. | | Tuesday, January 30th, 2024 | | 2:14 pm |
Žēl, ka nav pieņemts dziesmu vārdus citēt kā svētos rakstus.
Nevis tur Mozus vēstule korinšu laukā, 10. pantiņš bet
Layne Staley/Alice in Chains, "Nutshell", verse 2. | | Wednesday, January 17th, 2024 | | 12:17 am |
Kā mazs puisītis, bērns, es raugos pasaulē, es raugos zvaigznēs.
Man vajadzētu būt vīrietim, vīram, tēvam, bet te nu es esmu - sajūsminos par pasaules plašumu, par radošuma bezgalību un skaistumu apkārt. Man bail elpot, bail pieskarties; sajūta kā staigājot pa Metropolitēna mākslas muzeju ar mugursomu - visu laiku jābaidās kaut ko neapgāzt. Ak, fantastiskais Ēģiptes spārns, kuru tā arī nepaspēju izstaigāt.
Es klausos un atklāju, Anna Lapwood šovakar ērģeles spēlē man, viņa ir diriģējusi Ešenvaldu, kas ir kaut kāds mūsu brīnumprodukts, kuru šeit, Dievzemītē, nez kāpēc nezinām.
Es varētu stundām vērties Rotko gleznās, Cīrihes Kunsthalles Monē Ūdensrozēs un Šīles gleznās Vīnē. Actiņām patīk impresionisti, ar prātu runā modernisti un ekspresionisti.
Es tajā visā veros, muti pavēris, un meklēju ko jaunu, vēl neizzinātu. Šodien Lapwood, rīt kas cits.
Bet vai man tai laikā nevajadzētu pašam radīt?
Bet ko gan es, vienkāršs cilvēks no laukiem, spēju radīt? | | Saturday, December 23rd, 2023 | | 12:44 am |
There might be a method in your madness, sure.
There is madness in my method, though. |
[ << Previous 20 ]
|