arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
arcigaretizobos' LiveJournal:
[ << Previous 20 ]
| Friday, March 6th, 2026 | | 2:03 pm |
Pavasaris klāt.
Send nudes. Man, paziņām, svešiniekiem, mīļākajiem, sievām, vīriem.
Pasaule paliek labāka. | | Thursday, March 5th, 2026 | | 9:32 am |
Man ir ideja mākslas projektam. Instalācijai. Varbūt provokācijai.
Zināt tās mazās kabīnītes, kur ielīst vienam ar datoru poastrādāt open-space birojos? Vai diviem, fiksi pārspriest, kā nopelnīt akcionāriem vairāk naudiņas?
Lūk, kabīnīte tā pati. Labi skaņas izolēta, lai ārpusē nedzird neko, kas notiek iekšā. Iekšā kameras, mikrofoni, skaļruņi.
Ja cilvēks ieiet un klusē, MI sāk apspriest - nē, ne apspriest - komplimentēt - viņa izskatu.
Labi izskaties.
Tev piestāv šī jaciņa.
Tev skaistas lūpas.
Acis, kurās var noslīkt.
Tas viss notiek čukstus, paralēli, daudzbalsīgi, ļaujot cilvēka prātam pašam uzķert un sadzirdēt to, kas visvairāk aktuāli. Bet tie nav generic teksti, tie ir īsti MI komplimenti konkrētam cilvēkam.
Ja cilvēks runā, MI viņam piekrīt. Atbalsta viedokli. Iet soli tālāk.
Jā, tramps ir gudrākais. Pareizi, nafig tos indiešus no Rīgas. Jā, jā, bez viesstrādniekiem nav nākotnes, lai iet dirst, sūda naciķi. Lai spogulī uz sevi paskatās. Palestīnieši nav teroristi, tik vien kā brīvības cīnītāji. Nu ja, Izraēlai jau nav citu variantu, ja grib pastāvēt.
MI būtu lielisks. Pasēdi, iznāc no šīs kabīnes pēc pusstundas, kā apreibis. Tev taču bija taisnība par visu! Tu esi skaists, gudrs. Kopš mamma nomira, nebiji to dzirdējis. Un beidzot, beidzot tevi saprot.
Vispirms šos izrādīt biennālēs, baltās naktīs, utt. Kā prototipu.
Tad radīt gatavu produktu. Galvoju, stāvēs rinda ar cilvēkiem, lai vismaz ar kādu gudru parunāt arī savās mājās. Darbā.
Kad pārdoti tūkstošiem eksemplāru, aktivizēt nākamo stadiju.
Stadiju, kas nevis piekrīt, bet dēsta viedokli. Caur afirmācijām uz radikalizāciju.
Vai arī stadiju, kas pēkšņi, nonstop, ņirgājas par saimnieku, tā izskatu, viedokļiem.
Tad arī taps skaidrs, kam tas āķis kabīnes griestos.
Nepatīk doma? Bet twitterī visus bloķēt gan patīk, ko? | | Saturday, February 21st, 2026 | | 11:39 pm |
Fonā dūca osteodensitometrijas iekārta, darot savu netīro darbiņu.
Iekaramo griestu putuplasta flīzes bija izliektām malam, ar plašāku kadra centru. Filmēts ar zivsaci, es nodomāju. Populārs efekts, lai atainotu reibumu, apjukumu.
Bija tikai viena problēma.
Tas nebija kino. Es gulēju uz tās iekārtas; es skatījos tais griestos.
Un griesti bija izliekti. Kā filmēti ar zivsaci. Kas ir populārs efekts, lai atainotu reibumu vai apjukumu.
Gļuks matriksā? Gļuks Slavikam, kad griestus lika? Sapnis? Murgs? Kaut kas pa vidu?
Viena ripa, katru rītu, pēc brokastīm. Šodien, rīt un parīt. Un aizparīt. Un ceturtdien pēc kara. Tā nav diagnoze, tas nav spriedums, tā ir instrukcija. Sistēma. Kā openspace biroja aizslietnīši, kā naintufaiv, ar bizneslanču pa vidu. Vēl viens rāmītis, vēl viena kastīte, vēl viens .md instrukciju sets, kuram pakļauties, kuru ievērot, kurā dzīvot.
Dzīvot.
Tik vienkārša lieta, kura visiem sanāk, kuru visi protam, kopš pirmā elpas vilciena. Es un tu, kas lasa šo, pavisam notekti to protam. Un prot arī par mums stulbāki cilvēki.
Un tad mēs to vairs neprotam. Nezinu, vai aizmirstam, vai pārcenšamies, vai vēl kas notiek, bet vienā brīdī visi - nu, vai gandrīz visi, svecīti neturēju, tā sacīt - un pēkšņi vairs nesanāk. Ko iesākt? Trenēties vai?
Aparāts pabeidzis savu darbu. Stāvoklis vecumam atbilstošs. Konstatētai diagnozei ar nekonstatētu cēloni vismaz arī sekas nav konstatētas.
Noskrienu 7 stāvus pa trepēm, samaksāju daudz par daudz par stāvvietu, paklausot katrai instrukcijai ekrānā. Piebraucu pie barjeras, iemetu žetonu, vārtiņi atveras. Zaļā gaisma, varu braukt. Brīvība. Matriksa nav. Matrikss ir izdomāts. Sfēriski deformētās flīzes ir tikai ilūzija… | | Monday, February 16th, 2026 | | 12:07 am |
Kad jāiet gulēt, bet tā vietā gūglē savu bērnības paziņu, un mēģini saprast - viņš ir mēsls, Bārdas cilvēks pēc pārliecības un apzināti vai neapzināti ir bijis vainojams pie tik daudz episkiem un dārgiem sūdiem Latvijā, vai arī tomēr viņš bijis viens no tiem, kas fonā smagi strādājis, radot risinājumus lai mums visiem būtu vieglāk.
Patiesība gan jau nav pa vidu; nu, ir, bet ne tieši pa vidu. | | Sunday, February 15th, 2026 | | 11:45 pm |
Mans nolādētais pasaules glābēja sindroms. Un tomēr.
Aizraksti, pajautā tai/tam paziņai/am, par kuru sen neesi dzirdējis.
Pajautā, kā iet. Ja neatbild, pasaki, ka tas ir ok. Ka būsi, kad gribēs un varēs.
Pelēkais nekas nav spēcīgāks par mums. | | Wednesday, February 11th, 2026 | | 9:57 am |
Man esot 6.5% iespēja tuvāko 10 gadu laikā atmest pedāļus no sirds un asinsvadu saslimšanām.
No vienas puses, nav jau it kā liela. No otras - esmu līdz šim "laimējis" loterijās, kur iespēja ir ~1 : 1 000 000
Viela pārdomām. | | Monday, February 9th, 2026 | | 5:57 pm |
Septum pīrsingi ir hot. | | Monday, January 19th, 2026 | | 4:49 pm |
Viens vienīgs burts.
Atmiņu vilciens.
Uzrakstīta ziņa.
Viņiem ejot labi.
Es ceru.
Es vispār ceru, ka visiem iet labi. Nevēlu ļaunu nevienam. Nu, gandrīz. | | Monday, January 12th, 2026 | | 12:30 pm |
Redzot, kā vairākas jaunības dienu ex ir sagājušas ezotērikā, nevaru vien nopriecāties par savām izvēlēm.
Izvēlēm, kuras daudzi nesaprata, iespējams, nosodīja.
Izvēlēm, kuras manu dzīvi vieglāku nepadarīja un turpina nepadarīt.
Ir labi būt pašam. Ir labi būt harmonijā. Ir labi būt barā. Savā barā. | | Sunday, January 11th, 2026 | | 10:40 pm |
Eju iekšā ikea, man pa priekšu pāris.
Sieviete jautē vīrietim - ēdīsim te vai kfc?
Vīrietis - labāk te, KFC jau viss eļļā.
Sieviete - exactly... | | Thursday, January 1st, 2026 | | 11:49 pm |
Šovakar skan mans rokenrols. Atkal, aizvien. Atslēga ierakstu lādei, kurā tas bija ieslēgts, mazliet pavērta. Es gribētu teikt, ka skan uz pilnu jaudu, bet tas būtu melots. Ir, ir rūgtums vēl aizvien. Bet štrunts par to.
Ceļš manas mājas un mīlestībai tur vietas nav. Ceļš manas mājas un mīlestībai tur vietas nav?
| | Monday, November 10th, 2025 | | 12:09 am |
Vēls vakars, skan The Pet Shop Boys - grupa, kuru atklāju/izjutu pēc Melnās Spermas Ģertrūdes ielas teātrī. Es vairs neatceros sižetu, bet atceros emocijas. Jaudīgi.
Gribas smēķēt. Gribas klusēt un kliegt reize.
Muižas spokainais, neskaitāmos īpašumos sadalītais, pārsvarā gauži slikti uzturētais, komplekss tinas veļu laika miglā un liek uzdot jautāumu, kā te reiz izskatījās, pirms gadiem 100, kad šīvakara klusie ciemiņi nebūt nebija ne klusi, ne ciemiņi.
Durvis ar skatu uz krauju.
Es staigāju pa lapām piebirušo, padomju sieta žogiem izvaroto muižas teritoriju un sapņoju vaļā acīm.
Realitāte sit skaudri, bet šeit no tās var paslēpties. Miglā. Vēja nav un laiks šķiet apstājies. Liekas, ka var ieskatīties jebkurā logā tā, it kā īpašnieku nebūtu uz vietas un nebūtu jābaidās, ka viņi pārnāks.
Laikam tā jutās okupanti, ienākot izsūtīto mājās, es nodomāju.
Esmu tikai ēna, es nozudīšu, pametot aci uz senajām pilsdrupām un pazūdot lejā kraujā, lai krietnu brīdi vēlāk iznirtu gravas otrā pusē. Manis te nav, vai es te biju? Kas zina, kas zina. Paliek vien cigaretes dūmi, kas pamazām sajaucas ar miglu, līdz kļūst par daļu no tās. Tāpat kā tu un es.
Tas pelēkais Nekas, kas nāk un aprij pasauli, tikai es domāju, ka šoreiz Atreju nav ne mazāko izredžu apturēt Neko. Nekas šoreiz nenāk no tālienes, tā prāta migla kas mūs pārņem un piepilda, līdz paliek vien Nekas. Kad mācījos pamatskolā, bez šaubīšanās varēju nosaukt vismaz 30 telefona numuru. Tagad? Precīzi 3 tādus, kam vēl ir adresāti (no kuriem viens ir manējais) un treknu čupiņu tādu, kuriem vairs nav. Vecvecāki, pirmās mīlestības. Skumjas, bet pēc katra pilnīgi dažādu iemeslu dēļ. Pēc vieniem - par zaudēto laiku, ko nepavadīju kopā. Pēc otriem - par zaudēto laiku, ko pavadīju kopā.
Nekas vārās un mutuļo, tas briest, un ik pa brīdim šķiet, ka labāk un vieglāk būtu ļauties. Grūst šo pasauli bezdibenī, zinot, ka neviens bezdibenis nav bez dibena, un, tāpat kā atvarā ierauta, pasaule kaut kur jau izpeldēs. Kāda, kur un kad? To mēs nezinām. To nepateiks zīlnieces, pie kurām policisti ejot, lai palīdz atrast slīkoņus. To nepateiks sektants, kas instagramīgajā reklāmā aicinās pavadīt vairāk laika ar dievu. Smieklīgi jau, ka no mums abiem, viņš sātanam tic krietni vairāk, kā es.
Mūs biedēja ar pasaules pagrimumu, kurā valdīšot sekss, narkotikas un rokenrols. Mani biedē pasaules pagriumus, kurā nebūs nekā no tā - nedz vieglprātīgā kailuma, nedz vieglā kaifa, nedz dziesmu un deju. Būs tikai asinis. Daudz asiņu. Manu, tavējo, svešu. Melna sperma un zaļas asinis.
Kāpēc zaļa, Tu, zaķīt, prasi? Jo rokenrola leģenda tā dziedāja - Sarkana, sarkana asins; pēc stundas tikai zeme, pēc divām puķes un zāle, pēc trijām atkal ir dzīva. Un zaļā taču esot dzīvības krāsa. Tāpēc asinis ir zaļas - jo tās ir sarkanas. Iņ un jaņ, pretmeti un kontrasti un vienotība caur tiem. Nekas nav pilnīgs, pirms nav savijies ar savu pretmetu, tā teica skolotāji augstu kalnos, un mēs viņiem ticam. Noteikti tās nav lielākās muļķības no visām, kam ticam.
Ja reiz mēs paši iemidzinājām Falkoru, vai mums ir tiesības cerēt, ka tas vēl atlidos? Vai arī mums ir pienāums cerēt, ka tas vēl atlidos? Pienākums mūsu pēcnācēju vārdā. Pienākums pret tiem, kam pelēks nav krāsa.
Paceļu acis. Migla ir izklīdusi. Cilvēki to ir apēduši. Var sākties jauns cēliens ar Neko.
Es iedegšu svecīti par tiem, kas klusi no Tīreļpurva ciemos nāk. Iededz arī tu. Varbūt par mums kādreiz kāds to iedegs tāpat. | | Wednesday, October 15th, 2025 | | 12:07 am |
Rajona romantika.
Vakars, krēsla. Laternas atspīd slapjajā asfaltā, koki pilni dzeltenām lapām, viegla migla. Gaisā jūt apkures sistēmu dūmus. Rudens, vienvārdsakot.
Man pretim nāk pārītis, jaunieši. Viņa simpātiska, garumā mazliet zem vidējā. Viņš garš, izstīdzējis, patiešām garš, nevis latviešiem tipiskie 190cm.
Droši vien skolēni mājup dodas, nodomāju.
Paiet man garām un dzirdu puisi jautājam viņai:
"Un cik gados tev bija pirmā reize?".
Un tev? | | Thursday, September 25th, 2025 | | 11:08 am |
Es biju slimīgs bērns.
Slimošanas kulminācija bija jaunās tūkstošgades sākumā, kad uz pāris mēnešiem pārvācos starp dažādām Latvijas slimnīcām.
Tur es biju ne vien slimīgs, bet arī garlaikots bērns.
Saziņai ar mājām es pirku un tērēju telekartes. Slimnīcu gaiteņos šur tur bija taksofoni, no kuriem varēja piezvanīt uz mājām parunāties. Liela daļa bērnu šajās slimnīcās to nedarīja - pabija nodaļā dažas dienas un devās mājās, kamēr mani jau sanitāres bija iegaumējušas un blakus atlikušas vienu krūzi tējas bez cukura.
Garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā ir garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā.
Protams, ka slavenās deviņi-nulle-deviņi-četri-nulle-četri-nulle-tu-būsi-mans-vergs reklāmas intriģēja. No mājas tālruņa, protams, zvanīt nesadūšojos - šāds ieraksts rēķinā nebija ne ar ko pamatojams.
Bet slimnīcas gaiteņa taksofons bija lieliska un gana anonīma opcija.
Es atceros, kā saspaidīju tās pogas, lieliski apzinoties, ka no trīs latu telekartes lats nupat ir aizgājis nebūtībā šī eksperimenta vārdā. Satraukti gaidīju. Otrā galā klausuli... pacēla.
Es neatceros, ko tālāk teica. Vai "sveiki", vai "hallo", pat ne to, vai balss man likās seksīga. Tipiskā pusaudža mulsumā, kā pieķerts darām blēņas, es klausuli uzreiz arī noliku.
Domāju, ka neesmu vienīgais ar šādu stāstu.
Kāpēc šo visu atceros?
Jo ceturtdaļgadsimtu vēlāk es aizvien sevi šaustu par to, ka man taču bija piecdesmitdeviņas sasodītas sekundes uzzināt TO. Un varbūt saņemt biksītes pa pastu. | | Wednesday, August 6th, 2025 | | 11:50 am |
Es gribu tikai pajautāt kā tev iet, bet baidos ko citi var padomāt.
Es redzu lokus zem tavām acīm, tas uztrauc, bet nevar jau teikt. Pie visa klāt vēl sāksi pārdzīvot par izskatu.
Es iesāku rakstīt ziņu, bet nodzēšu. Ja negribu, lai ziņa liek justies vainīgai par to, ka neiet labi; ja negribu, lai ziņa liek justies slikti par to, ka iet labi; ja negribu, lai ziņa liek justies slikti par to, ka, iespējams, no malas var redzēt, ka jāpajautā, kā jūties... Tad atliek pajautāt vien bezpersonisko "kā iet?". Un es negribu, lai tas liek justies bezpersoniski vai vainīgai par to, ka nav spēka atbildēt.
Tu, iespējams, sauc pēc palīdzības, bet es nedrīkstu atbildēt, jo nedrīkst tev likt justies, kā saucot pēc palīdzības.
Tu slīksti, bet es skatos, jo glābt un palīdzēt liktu justies tev vainīgai par to, ka nepeldi gana labi, lai neslīktu.
Mūsu iekļaujošā komunikācija mūs atrauj un šķeļ. Mēs iekļaujam tos, kas neplāno iekļaut mūs. Ja gribam viņus iekļaut, mums nāksies viņus pakļaut. Pretrunu pretruna pretrunai galā, vai mēs spēsim uzaudzēt biezu ādu vai tā arī pazudīsim vēstures mēslainē, kā ne reizi vien mums līdzīgie ir zuduši? Vai mēs ar tevi jebkad vēl runāsim par būtisko, uzdrīkstoties viens otru aizvainot un atzīt savas bailes, kompleksus un sāpes?
Mēs runājam par Pastardienu kā punktu uz laika nogriežņa, bet patiesībā jau tas ir spektrs uz laika stara; visa mūsu esība ir nolemta tās rašanās brīdī un pat pirms, kā indivīdam, tā sugai un sistēmai. Zem akmeņa ūdens netekot, mācīja senči, bet oh, tek gan, un kā vēl! Vai tad senči to nezināja? Vai tomēr izvēlējās "nezināt"? Un, ielāgo, tas ir laika stars, ne nogrieznis. Tam ir sākums, bet beigu nav un nebūs; beigas ir man un tev, ne laikam vai staram. Mēs esam strīpiņas, ar zīmuli vilktas kā stenderē, kuru nākamie īrnieki pārkrāso un aizmirst. Un mēs paliekam tur, starp divām kārtām eļļas krāsas. Vai varbūt ar celtniecības fēnu uzkarsēti, nokasīti čumurā un izmesti gružos. Kas to lai zina. Mēs pārstājām eksistēt jau brīdī, kad mūs tur uzvilka. Mums vienalga. Laikam.
Sirdsapziņa ir tā balss tevī, kas jautā. Kas trijos naktī uzdod jautājumus, uz kuriem negribi atbildēt. Jo atbildēt nozīmētu atzīt. Tu dzer un lieto, lai sirdsapziņu apklusinātu, un tā apklust. Kā vecāks, kad vairs nav spēka ne kliegt, ne lūgties, ne sist. Kā vecāks, kas skatās tukšām acīm tevī kā melnajā caurumā. Kā visu vilšanos vilšanās tu jūties un esi. Un ar savu melnā cauruma gravitāciju tāds top arī vecāks. Jūs divas vilšanās riņķojat viena ap otru, līdz jūsu aizvienaugošās masas saskaras un eksplozijā parauj līdzi visu pārējo un turpina rotēt šai galaktikā, citus melnos caurumus meklējot un aprijot. No maza, tīra bērniņa pirmajā autiņā līdz melnam, toksiskam, nolādētam un neglābjamam tu nonāc ātri, mērķtiecīgi. Šķiet, ka visa tava esība uz to būvēta, tu pievelc vilšanos un ar vilšanos pievelc vēl vilšanos. Tu izvairies to, kuriem vienalga. Tu izvairies to, kuri grib pajautāt, kā tev iet.
Vai tas nozīmē, ka nejautājot un izolējoties mēs glābjam paši sevi? Vai vientulība ir atbilde cilvēces iznīcībai? Vienīgā pretinde?
Es pieglaužos tev tuvāk un noskūpstu plecu. Klusums ir mūsu balss. Distance mūsu tuvība. | | Thursday, June 19th, 2025 | | 4:11 pm |
Kur pazudi? | | Sunday, April 6th, 2025 | | 12:16 am |
Ir vakari, kuros gribas noslīkt.
Noslīkt, nogrimt brūnu acu siltā skatā. | | Thursday, March 27th, 2025 | | 9:20 am |
Šodien ir lieliska diena klausīties Gaserata.
Current Music: Gaserata - Zolotaya Kroshka | | Thursday, October 24th, 2024 | | 11:38 pm |
Tajā netipiski siltajā oktobra vakarā mēs izgājām no Dailes teātra un devāmies uz mašīnu.
“Kāpēc tu tā skrien?” – man aizelsies jautāja Olivers.
“Es jau nemaz neskrienu, tikai ātri eju” - es atbildēju. Mēs tikko bijām apsteiguši visu pūli, kas no teātra jau bija izplūdis pa apkārtnes krustojumiem, un lēnā garā, pārspriežot redzēto, devās pa mājam.
“Bet tu ej ĻOTI ātri. Kāpēc?”
Es pasmaidīju.
“Te ir pilsēta, tā vajag. Ja tu iesi lēni, pilsēta tevi apēdīs. Nu, ne apēdīs, bet tu tajā pazudīsi.”
“Es nesaprotu.” – Olivers novilka.
“Redzi, ja tu ej lēni, tātad, tev nav plāna. Nekur nav jābūt, nekur nav jāpaspēj. Bet pilsētā plāna nav tikai vājajiem. Stiprie nekavējas, viņi pastumj malā tos, kas čammājas uz ietves un pazūd. Stiprie negaida zaļo gaismu luksoforā – viņi iet, kad nav mašīnu. Dažreiz iet arī tad, ja mašīnas ir. Pilsēta ļauj viņiem būt.”
Citādi ir ar vājajiem. Tiem, kas laiski pastaigājas, groza galvu, kaut ko pēta. Pilsēta viņus pamana. Un tu negribi, lai pilsēta tevi pamana, o, tici man. Tas sākums būs vienkāršs. Tev paprasīs cigareti vai sīknaudu. Ja būsi uzvedies izcili jocīgi, varbūt piedāvās pazīlēt. Un it kā viens un vienkāršs gadījums, tu teiksi. Kam negadās. Bet nē, pilsēta nemaz nav tik liela, un tu taču pārsvarā esi vienos un tajos pašos rajonos, vai ne? Nu lūk, ne tikai tu.
Un nesaki, ka tā taču nav pilsēta, tie ir gopņiki, urlas un huligāni. Bet kā tu domā, kas tad ir pilsēta? Viņi jau arī ir pilsēta. Pilsēta viņus ir padarījusi par tiem, kas viņi ir. Viņi kalpo pilsētai, ļauj tai izsūkt viņu nožēlojamo eksistenci un tiek izmesti, kad pilsētai vairs nav vajadzīgi. Kurš kapos, kurš cietumā. Domā, ka mazais Vova vai Žeņa piedzima, sapņojot par cigarešu streļīšanu un narkotiku tirgošanu? Nē, protams, ka nē. Bet pilsēta piespieda viņus – būt ātrākiem, veiklākiem, nekaunīgākiem par citiem. Un tagad viņi medī nākamos pilsētas upurus. Tos, kas neiederas. Tos, kas nesteidzas. Kurus pilsēta neaizstāvēs.
Tāpēc tu ej ar mērķi. Vienmēr. Esi ātrāks par pūli, zini, kur un kad var iet pie sarkanā, kur uzmanīgi jāskatās pie zaļā. | | Saturday, July 27th, 2024 | | 12:04 am |
Skatos Olimpiādes atklāšanu, un man ir dežavū. Ha, franču vārds - pat piestāv.
Bet ir sajūta, ka atkal esmu Berlīnes spēlēs - tas monumentālisms, valstiskums. Naivums. Ieroču žvadzoņa.
Man šķiet, ka biju tur. Nezinu, kā un kas, bet esmu drošs, ka esmu piedzīvojis 1936. gada Olimpiādi Berlīnē, klātienē. Un tolaik man metās šķērmi, tas ir diezgan droši.
Un tagad man metas šķērmi.
Dirsā, vienvārdsakot. Bet pagaidām uzdejosim. Nav jau teikts, ka 28. gada pasākums notiks. Gluži kā 40. gada. |
[ << Previous 20 ]
|