arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
arcigaretizobos' LiveJournal:
[ << Previous 20 ]
| Wednesday, April 1st, 2026 | | 1:34 pm |
Es gribu rakstīt, bet man nav, ko teikt.
Gribas smēķēt un klusēt.
Iztēloties kā pēdējo cigareti pirms sprieduma izpildes. Pēdējo brīvību, pēdējo meditāciju, pēdējo paškaitējumu pirms visi paškaitējumi kļūs bezjēdzīgi.
Tu klusējot raudi. Ne jau par mani, ne jau par mums. Par šo vietu, kas apēda mūs dzīvus. Par visiem sapņiem, kuru piepildīšanās jaunībā likās saulaini nenovēršama, bet tad atnāca divtūkstošie, kari, iebrukumi, migrācijas un te nu mēs esam. Pasaulē, kas atgādina kodolapokalipsi, bet vēl pirms kodolapokalipses. Kad cilvēki pārvērtušies par zombijiem un klīst, smadzenes meklēdami. Un šobrīd, vienīgā iespēja šķiet - ļauties. Atteikties no visa, kas bijām un sākt šo dzīvi vēlreiz. Vienkāršāk, bez Debisī, Ešenvalda un Šopēna. Bez Monē, Ticiana un Rembranta. Ar kotleti un aļķīti, toties.
Atteikties no ideāliem, amerikāņu sapņa un pasaules pie kājām. Ienīst tos, kas spogulī neredz mani vai tevi. Jo tikai viņi ir vainīgi pie tā, ka mums nesanāk. Ne jau mēs. Mēs esam upuri un cietēji. Atsūtiet, lūdzu, lidmašīnu, kas nomet pāris paletes tušonkas.
ты выбрался из бедности, но хочется назад...
Current Music: Almary | | 11:58 am |
Reizēm ir sajūta, ka es dzīvoju filmā.
Tādā Bohemian Rhapsody tipa stilu mikslī, kur jaucas arthouse ar postmodernismu; kur vienu ainu režisējis Balabanovs, bet otru - Vess Andersons.
Lasot šīs rindas, aizdomājos, vai tas neliecina par kaut kādu sava veida bipolaritāti? Vai arī tas vienkārši ir normāli, ikdienas čerņas un prieku balanss. Priecīgs galvenais varonis ar sakvojāžu rokās maršē cauri pavasara gaismas pielietai pilsētai, bet sakvojāžā - bandīta galva, piemēram. Vai bioloģijas kabinetā nozagtas burkas ar preparātiem, kuru saturu izdzert varonis dodas. Varonis. Personāžs. Tēls. Kretīns.
Bet varbūt datorspēlē? Vai pac-man, navigējot cauri labirintam, vispār zina, ka viņu medī spoki, pirms ir par vēlu? Varbūt arī viņš, īsti happy-go-lucky stilā, maršē cauri gaiteņiem, nemaz nenojaušot, ka viens nepareizs pagrieziens un viss. Pac-man beigas iestājas momentā, bez ciešanām. Žēl, ka cilvēkiem ļoti bieži tā nesanāk. Mēs ciešam, mokāmies, mocām, apgrūtinām, līdz nonākam pie nenovēršamā iznākuma. Bet varbūt tas iznākums mums uzglūn nepārtraukti, bet mēs vienkārši, to neapzinoties, visu laiku pamanāmies aizbēgt.
Vells viņu zina.
Un vispār. Noskaties nejēdzīgu filmu. Piemēram, Happy go Lucky (2008). Nejēdzīga. Bet laba. Bet nejēdzīga. Tava dzīve nemainīsies. Bet diez vai paliks sliktāka. Tāpēc arī nejēdzīga. | | 11:57 am |
Comment on this | | Sunday, March 29th, 2026 | | 9:34 pm |
Ville Valo, tu nolādētais, nožēlojmais simulat; astmātiķi-pīpētāj ar skābekļa balonu beksteidžā, ja?
Bet timēr meitene, kurai ap gadsimtu miju, kad solījies tūlīt-tūlīt galus atdot, bija 14; kas par tevi tā fanoja, jau sen ir mirusi.
Lai ko man dzīve neatņems, tie garie vakari slimnīcā pie izslēgtā tv paliks ar mani.
Infernālā majestāte, bļeģ. | | 9:17 pm |
Nez, vai kāda karevija vecākiem/tuviniekiem jebkad ir pieticis dromses un pašrefleskijas un kritušā kapakmeņa iekalt ģeniālo frāzi
Война дело молодых
Лекарство против морщин | | Saturday, March 14th, 2026 | | 7:52 pm |
Esmu uz salas.
Vakars. Silts, bet ne tik silti, lai nevilktu jaku. Pūš stiprs, bet samērā silts vējš.
Rajona mazais dārzeņu veikaliņš ir kā izgaismota oāze. Ik pa brīdim pie tā pieparkojas kāds tūristu vai vietējo auto, fiksi paķer kaut ko no ārpusē noliktajiem dārzeņiem, ledu no saldētavas vai dzērienu no iekšas plauktiem, un metas atpakaļ haotiskajā salas satiksmē. Karu te nejūt. Gandrīz.
Pie pašas veikala ieejas sēž divas krievu valodā runājošas pusaudzes, iekārto ģitāras futlāri sev priekšā, ieliek pāris akmeņus lai vējš neaizpūš, dažas monētas - ēsmai.
Tā viņas tur sēž, lēnām iespēlē ģitāras, runā par to, ka vienai tētis visu māk un arī ģitāru spēlēt iemācījis, bet otra visu no youtube un tiktoka. Viņas spēlē vieglu melodiju, tik ļoti pienērotu šim vakaram un uz brīdi pat liekas, ka pasaulei ir cerība. Šī mazā, autentiskā ceļmalas oāze, kas vienuviet vienā vakarā, tikai dažādos brīžos, savāc kopā ceļotājus, vietējos, mīlētājus un bērnus ir vieta, kur sajust dzīvi, pasaules garšu. Mirklis īsts un nearkārtojams, ielu fotogrāfa sapnis. Es esmu tur, parkinga stūrī, kā ēna. Jocīgs čalis, kuru nepamanīt un aizmirst.
Te, uz salas, lieliski piestāv cigarete. Auto stūrējot, kafejnīcā sūcot stipru kafiju vai pludmalē, kājas virs vēl aukstās jūras šūpojot. Nesezona. Pustukši apartamenti, tukšas stāvvietas, viesnīcu pagalmos strādnieki steidz pēdējos pirmssezonas darbus darīt. Baseini nedarbojoties, lai gan mums, Baltijas klimata rūdītajiem, tajos esošais caurspīdīgais ūdens liekas visnotaļ kārdinošs.
10 gados sala nav pārāk mainījusies. Bet izmaiņas tomēr ir. Man aizvien te nepatīk un patīk reizē. Paņemt kameru, aizklīst piekrastes ieliņās un ķert sauli, ēnas, kontrastus. Sala ir vieta, kas atkailina - kā burtiski, tā emocijas.
Bet es dodos tālāk, ar ledus paku un mazo vīna pudeli maisiņā. Ir satumsis pavisam, taisās uz lietu. | | Friday, March 6th, 2026 | | 2:03 pm |
Pavasaris klāt.
Send nudes. Man, paziņām, svešiniekiem, mīļākajiem, sievām, vīriem.
Pasaule paliek labāka. | | Thursday, March 5th, 2026 | | 9:32 am |
Man ir ideja mākslas projektam. Instalācijai. Varbūt provokācijai.
Zināt tās mazās kabīnītes, kur ielīst vienam ar datoru poastrādāt open-space birojos? Vai diviem, fiksi pārspriest, kā nopelnīt akcionāriem vairāk naudiņas?
Lūk, kabīnīte tā pati. Labi skaņas izolēta, lai ārpusē nedzird neko, kas notiek iekšā. Iekšā kameras, mikrofoni, skaļruņi.
Ja cilvēks ieiet un klusē, MI sāk apspriest - nē, ne apspriest - komplimentēt - viņa izskatu.
Labi izskaties.
Tev piestāv šī jaciņa.
Tev skaistas lūpas.
Acis, kurās var noslīkt.
Tas viss notiek čukstus, paralēli, daudzbalsīgi, ļaujot cilvēka prātam pašam uzķert un sadzirdēt to, kas visvairāk aktuāli. Bet tie nav generic teksti, tie ir īsti MI komplimenti konkrētam cilvēkam.
Ja cilvēks runā, MI viņam piekrīt. Atbalsta viedokli. Iet soli tālāk.
Jā, tramps ir gudrākais. Pareizi, nafig tos indiešus no Rīgas. Jā, jā, bez viesstrādniekiem nav nākotnes, lai iet dirst, sūda naciķi. Lai spogulī uz sevi paskatās. Palestīnieši nav teroristi, tik vien kā brīvības cīnītāji. Nu ja, Izraēlai jau nav citu variantu, ja grib pastāvēt.
MI būtu lielisks. Pasēdi, iznāc no šīs kabīnes pēc pusstundas, kā apreibis. Tev taču bija taisnība par visu! Tu esi skaists, gudrs. Kopš mamma nomira, nebiji to dzirdējis. Un beidzot, beidzot tevi saprot.
Vispirms šos izrādīt biennālēs, baltās naktīs, utt. Kā prototipu.
Tad radīt gatavu produktu. Galvoju, stāvēs rinda ar cilvēkiem, lai vismaz ar kādu gudru parunāt arī savās mājās. Darbā.
Kad pārdoti tūkstošiem eksemplāru, aktivizēt nākamo stadiju.
Stadiju, kas nevis piekrīt, bet dēsta viedokli. Caur afirmācijām uz radikalizāciju.
Vai arī stadiju, kas pēkšņi, nonstop, ņirgājas par saimnieku, tā izskatu, viedokļiem.
Tad arī taps skaidrs, kam tas āķis kabīnes griestos.
Nepatīk doma? Bet twitterī visus bloķēt gan patīk, ko? | | Saturday, February 21st, 2026 | | 11:39 pm |
Fonā dūca osteodensitometrijas iekārta, darot savu netīro darbiņu.
Iekaramo griestu putuplasta flīzes bija izliektām malam, ar plašāku kadra centru. Filmēts ar zivsaci, es nodomāju. Populārs efekts, lai atainotu reibumu, apjukumu.
Bija tikai viena problēma.
Tas nebija kino. Es gulēju uz tās iekārtas; es skatījos tais griestos.
Un griesti bija izliekti. Kā filmēti ar zivsaci. Kas ir populārs efekts, lai atainotu reibumu vai apjukumu.
Gļuks matriksā? Gļuks Slavikam, kad griestus lika? Sapnis? Murgs? Kaut kas pa vidu?
Viena ripa, katru rītu, pēc brokastīm. Šodien, rīt un parīt. Un aizparīt. Un ceturtdien pēc kara. Tā nav diagnoze, tas nav spriedums, tā ir instrukcija. Sistēma. Kā openspace biroja aizslietnīši, kā naintufaiv, ar bizneslanču pa vidu. Vēl viens rāmītis, vēl viena kastīte, vēl viens .md instrukciju sets, kuram pakļauties, kuru ievērot, kurā dzīvot.
Dzīvot.
Tik vienkārša lieta, kura visiem sanāk, kuru visi protam, kopš pirmā elpas vilciena. Es un tu, kas lasa šo, pavisam notekti to protam. Un prot arī par mums stulbāki cilvēki.
Un tad mēs to vairs neprotam. Nezinu, vai aizmirstam, vai pārcenšamies, vai vēl kas notiek, bet vienā brīdī visi - nu, vai gandrīz visi, svecīti neturēju, tā sacīt - un pēkšņi vairs nesanāk. Ko iesākt? Trenēties vai?
Aparāts pabeidzis savu darbu. Stāvoklis vecumam atbilstošs. Konstatētai diagnozei ar nekonstatētu cēloni vismaz arī sekas nav konstatētas.
Noskrienu 7 stāvus pa trepēm, samaksāju daudz par daudz par stāvvietu, paklausot katrai instrukcijai ekrānā. Piebraucu pie barjeras, iemetu žetonu, vārtiņi atveras. Zaļā gaisma, varu braukt. Brīvība. Matriksa nav. Matrikss ir izdomāts. Sfēriski deformētās flīzes ir tikai ilūzija… | | Monday, February 16th, 2026 | | 12:07 am |
Kad jāiet gulēt, bet tā vietā gūglē savu bērnības paziņu, un mēģini saprast - viņš ir mēsls, Bārdas cilvēks pēc pārliecības un apzināti vai neapzināti ir bijis vainojams pie tik daudz episkiem un dārgiem sūdiem Latvijā, vai arī tomēr viņš bijis viens no tiem, kas fonā smagi strādājis, radot risinājumus lai mums visiem būtu vieglāk.
Patiesība gan jau nav pa vidu; nu, ir, bet ne tieši pa vidu. | | Sunday, February 15th, 2026 | | 11:45 pm |
Mans nolādētais pasaules glābēja sindroms. Un tomēr.
Aizraksti, pajautā tai/tam paziņai/am, par kuru sen neesi dzirdējis.
Pajautā, kā iet. Ja neatbild, pasaki, ka tas ir ok. Ka būsi, kad gribēs un varēs.
Pelēkais nekas nav spēcīgāks par mums. | | Wednesday, February 11th, 2026 | | 9:57 am |
Man esot 6.5% iespēja tuvāko 10 gadu laikā atmest pedāļus no sirds un asinsvadu saslimšanām.
No vienas puses, nav jau it kā liela. No otras - esmu līdz šim "laimējis" loterijās, kur iespēja ir ~1 : 1 000 000
Viela pārdomām. | | Monday, February 9th, 2026 | | 5:57 pm |
Septum pīrsingi ir hot. | | Monday, January 19th, 2026 | | 4:49 pm |
Viens vienīgs burts.
Atmiņu vilciens.
Uzrakstīta ziņa.
Viņiem ejot labi.
Es ceru.
Es vispār ceru, ka visiem iet labi. Nevēlu ļaunu nevienam. Nu, gandrīz. | | Monday, January 12th, 2026 | | 12:30 pm |
Redzot, kā vairākas jaunības dienu ex ir sagājušas ezotērikā, nevaru vien nopriecāties par savām izvēlēm.
Izvēlēm, kuras daudzi nesaprata, iespējams, nosodīja.
Izvēlēm, kuras manu dzīvi vieglāku nepadarīja un turpina nepadarīt.
Ir labi būt pašam. Ir labi būt harmonijā. Ir labi būt barā. Savā barā. | | Sunday, January 11th, 2026 | | 10:40 pm |
Eju iekšā ikea, man pa priekšu pāris.
Sieviete jautē vīrietim - ēdīsim te vai kfc?
Vīrietis - labāk te, KFC jau viss eļļā.
Sieviete - exactly... | | Thursday, January 1st, 2026 | | 11:49 pm |
Šovakar skan mans rokenrols. Atkal, aizvien. Atslēga ierakstu lādei, kurā tas bija ieslēgts, mazliet pavērta. Es gribētu teikt, ka skan uz pilnu jaudu, bet tas būtu melots. Ir, ir rūgtums vēl aizvien. Bet štrunts par to.
Ceļš manas mājas un mīlestībai tur vietas nav. Ceļš manas mājas un mīlestībai tur vietas nav?
| | Monday, November 10th, 2025 | | 12:09 am |
Vēls vakars, skan The Pet Shop Boys - grupa, kuru atklāju/izjutu pēc Melnās Spermas Ģertrūdes ielas teātrī. Es vairs neatceros sižetu, bet atceros emocijas. Jaudīgi.
Gribas smēķēt. Gribas klusēt un kliegt reize.
Muižas spokainais, neskaitāmos īpašumos sadalītais, pārsvarā gauži slikti uzturētais, komplekss tinas veļu laika miglā un liek uzdot jautāumu, kā te reiz izskatījās, pirms gadiem 100, kad šīvakara klusie ciemiņi nebūt nebija ne klusi, ne ciemiņi.
Durvis ar skatu uz krauju.
Es staigāju pa lapām piebirušo, padomju sieta žogiem izvaroto muižas teritoriju un sapņoju vaļā acīm.
Realitāte sit skaudri, bet šeit no tās var paslēpties. Miglā. Vēja nav un laiks šķiet apstājies. Liekas, ka var ieskatīties jebkurā logā tā, it kā īpašnieku nebūtu uz vietas un nebūtu jābaidās, ka viņi pārnāks.
Laikam tā jutās okupanti, ienākot izsūtīto mājās, es nodomāju.
Esmu tikai ēna, es nozudīšu, pametot aci uz senajām pilsdrupām un pazūdot lejā kraujā, lai krietnu brīdi vēlāk iznirtu gravas otrā pusē. Manis te nav, vai es te biju? Kas zina, kas zina. Paliek vien cigaretes dūmi, kas pamazām sajaucas ar miglu, līdz kļūst par daļu no tās. Tāpat kā tu un es.
Tas pelēkais Nekas, kas nāk un aprij pasauli, tikai es domāju, ka šoreiz Atreju nav ne mazāko izredžu apturēt Neko. Nekas šoreiz nenāk no tālienes, tā prāta migla kas mūs pārņem un piepilda, līdz paliek vien Nekas. Kad mācījos pamatskolā, bez šaubīšanās varēju nosaukt vismaz 30 telefona numuru. Tagad? Precīzi 3 tādus, kam vēl ir adresāti (no kuriem viens ir manējais) un treknu čupiņu tādu, kuriem vairs nav. Vecvecāki, pirmās mīlestības. Skumjas, bet pēc katra pilnīgi dažādu iemeslu dēļ. Pēc vieniem - par zaudēto laiku, ko nepavadīju kopā. Pēc otriem - par zaudēto laiku, ko pavadīju kopā.
Nekas vārās un mutuļo, tas briest, un ik pa brīdim šķiet, ka labāk un vieglāk būtu ļauties. Grūst šo pasauli bezdibenī, zinot, ka neviens bezdibenis nav bez dibena, un, tāpat kā atvarā ierauta, pasaule kaut kur jau izpeldēs. Kāda, kur un kad? To mēs nezinām. To nepateiks zīlnieces, pie kurām policisti ejot, lai palīdz atrast slīkoņus. To nepateiks sektants, kas instagramīgajā reklāmā aicinās pavadīt vairāk laika ar dievu. Smieklīgi jau, ka no mums abiem, viņš sātanam tic krietni vairāk, kā es.
Mūs biedēja ar pasaules pagrimumu, kurā valdīšot sekss, narkotikas un rokenrols. Mani biedē pasaules pagriumus, kurā nebūs nekā no tā - nedz vieglprātīgā kailuma, nedz vieglā kaifa, nedz dziesmu un deju. Būs tikai asinis. Daudz asiņu. Manu, tavējo, svešu. Melna sperma un zaļas asinis.
Kāpēc zaļa, Tu, zaķīt, prasi? Jo rokenrola leģenda tā dziedāja - Sarkana, sarkana asins; pēc stundas tikai zeme, pēc divām puķes un zāle, pēc trijām atkal ir dzīva. Un zaļā taču esot dzīvības krāsa. Tāpēc asinis ir zaļas - jo tās ir sarkanas. Iņ un jaņ, pretmeti un kontrasti un vienotība caur tiem. Nekas nav pilnīgs, pirms nav savijies ar savu pretmetu, tā teica skolotāji augstu kalnos, un mēs viņiem ticam. Noteikti tās nav lielākās muļķības no visām, kam ticam.
Ja reiz mēs paši iemidzinājām Falkoru, vai mums ir tiesības cerēt, ka tas vēl atlidos? Vai arī mums ir pienāums cerēt, ka tas vēl atlidos? Pienākums mūsu pēcnācēju vārdā. Pienākums pret tiem, kam pelēks nav krāsa.
Paceļu acis. Migla ir izklīdusi. Cilvēki to ir apēduši. Var sākties jauns cēliens ar Neko.
Es iedegšu svecīti par tiem, kas klusi no Tīreļpurva ciemos nāk. Iededz arī tu. Varbūt par mums kādreiz kāds to iedegs tāpat. | | Wednesday, October 15th, 2025 | | 12:07 am |
Rajona romantika.
Vakars, krēsla. Laternas atspīd slapjajā asfaltā, koki pilni dzeltenām lapām, viegla migla. Gaisā jūt apkures sistēmu dūmus. Rudens, vienvārdsakot.
Man pretim nāk pārītis, jaunieši. Viņa simpātiska, garumā mazliet zem vidējā. Viņš garš, izstīdzējis, patiešām garš, nevis latviešiem tipiskie 190cm.
Droši vien skolēni mājup dodas, nodomāju.
Paiet man garām un dzirdu puisi jautājam viņai:
"Un cik gados tev bija pirmā reize?".
Un tev? | | Thursday, September 25th, 2025 | | 11:08 am |
Es biju slimīgs bērns.
Slimošanas kulminācija bija jaunās tūkstošgades sākumā, kad uz pāris mēnešiem pārvācos starp dažādām Latvijas slimnīcām.
Tur es biju ne vien slimīgs, bet arī garlaikots bērns.
Saziņai ar mājām es pirku un tērēju telekartes. Slimnīcu gaiteņos šur tur bija taksofoni, no kuriem varēja piezvanīt uz mājām parunāties. Liela daļa bērnu šajās slimnīcās to nedarīja - pabija nodaļā dažas dienas un devās mājās, kamēr mani jau sanitāres bija iegaumējušas un blakus atlikušas vienu krūzi tējas bez cukura.
Garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā ir garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā.
Protams, ka slavenās deviņi-nulle-deviņi-četri-nulle-četri-nulle-tu-būsi-mans-vergs reklāmas intriģēja. No mājas tālruņa, protams, zvanīt nesadūšojos - šāds ieraksts rēķinā nebija ne ar ko pamatojams.
Bet slimnīcas gaiteņa taksofons bija lieliska un gana anonīma opcija.
Es atceros, kā saspaidīju tās pogas, lieliski apzinoties, ka no trīs latu telekartes lats nupat ir aizgājis nebūtībā šī eksperimenta vārdā. Satraukti gaidīju. Otrā galā klausuli... pacēla.
Es neatceros, ko tālāk teica. Vai "sveiki", vai "hallo", pat ne to, vai balss man likās seksīga. Tipiskā pusaudža mulsumā, kā pieķerts darām blēņas, es klausuli uzreiz arī noliku.
Domāju, ka neesmu vienīgais ar šādu stāstu.
Kāpēc šo visu atceros?
Jo ceturtdaļgadsimtu vēlāk es aizvien sevi šaustu par to, ka man taču bija piecdesmitdeviņas sasodītas sekundes uzzināt TO. Un varbūt saņemt biksītes pa pastu. |
[ << Previous 20 ]
|