arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
arcigaretizobos' LiveJournal:
[ << Previous 20 ]
| Thursday, November 21st, 2024 | | 4:56 pm |
Send nudes.
Iekopē saiti komentārā un izdzēs. Es redzēšu. | | Thursday, October 24th, 2024 | | 11:38 pm |
Tajā netipiski siltajā oktobra vakarā mēs izgājām no Dailes teātra un devāmies uz mašīnu.
“Kāpēc tu tā skrien?” – man aizelsies jautāja Olivers.
“Es jau nemaz neskrienu, tikai ātri eju” - es atbildēju. Mēs tikko bijām apsteiguši visu pūli, kas no teātra jau bija izplūdis pa apkārtnes krustojumiem, un lēnā garā, pārspriežot redzēto, devās pa mājam.
“Bet tu ej ĻOTI ātri. Kāpēc?”
Es pasmaidīju.
“Te ir pilsēta, tā vajag. Ja tu iesi lēni, pilsēta tevi apēdīs. Nu, ne apēdīs, bet tu tajā pazudīsi.”
“Es nesaprotu.” – Olivers novilka.
“Redzi, ja tu ej lēni, tātad, tev nav plāna. Nekur nav jābūt, nekur nav jāpaspēj. Bet pilsētā plāna nav tikai vājajiem. Stiprie nekavējas, viņi pastumj malā tos, kas čammājas uz ietves un pazūd. Stiprie negaida zaļo gaismu luksoforā – viņi iet, kad nav mašīnu. Dažreiz iet arī tad, ja mašīnas ir. Pilsēta ļauj viņiem būt.”
Citādi ir ar vājajiem. Tiem, kas laiski pastaigājas, groza galvu, kaut ko pēta. Pilsēta viņus pamana. Un tu negribi, lai pilsēta tevi pamana, o, tici man. Tas sākums būs vienkāršs. Tev paprasīs cigareti vai sīknaudu. Ja būsi uzvedies izcili jocīgi, varbūt piedāvās pazīlēt. Un it kā viens un vienkāršs gadījums, tu teiksi. Kam negadās. Bet nē, pilsēta nemaz nav tik liela, un tu taču pārsvarā esi vienos un tajos pašos rajonos, vai ne? Nu lūk, ne tikai tu.
Un nesaki, ka tā taču nav pilsēta, tie ir gopņiki, urlas un huligāni. Bet kā tu domā, kas tad ir pilsēta? Viņi jau arī ir pilsēta. Pilsēta viņus ir padarījusi par tiem, kas viņi ir. Viņi kalpo pilsētai, ļauj tai izsūkt viņu nožēlojamo eksistenci un tiek izmesti, kad pilsētai vairs nav vajadzīgi. Kurš kapos, kurš cietumā. Domā, ka mazais Vova vai Žeņa piedzima, sapņojot par cigarešu streļīšanu un narkotiku tirgošanu? Nē, protams, ka nē. Bet pilsēta piespieda viņus – būt ātrākiem, veiklākiem, nekaunīgākiem par citiem. Un tagad viņi medī nākamos pilsētas upurus. Tos, kas neiederas. Tos, kas nesteidzas. Kurus pilsēta neaizstāvēs.
Tāpēc tu ej ar mērķi. Vienmēr. Esi ātrāks par pūli, zini, kur un kad var iet pie sarkanā, kur uzmanīgi jāskatās pie zaļā. | | Saturday, July 27th, 2024 | | 12:04 am |
Skatos Olimpiādes atklāšanu, un man ir dežavū. Ha, franču vārds - pat piestāv.
Bet ir sajūta, ka atkal esmu Berlīnes spēlēs - tas monumentālisms, valstiskums. Naivums. Ieroču žvadzoņa.
Man šķiet, ka biju tur. Nezinu, kā un kas, bet esmu drošs, ka esmu piedzīvojis 1936. gada Olimpiādi Berlīnē, klātienē. Un tolaik man metās šķērmi, tas ir diezgan droši.
Un tagad man metas šķērmi.
Dirsā, vienvārdsakot. Bet pagaidām uzdejosim. Nav jau teikts, ka 28. gada pasākums notiks. Gluži kā 40. gada. | | Monday, July 15th, 2024 | | 4:20 pm |
Brīžos, kad galīgi nejūties pieaudzis, šķiet, esi tieši vispieaugušākais.
Kad "es nezinu" kļūst ne tikai par derīgu atbildi, bet kad tā kļūst par galveno atbildi, par atbruņojošu atzīšanos, ka nezini, nespēj aptvert, nesaproti, kā tagad būt. Gan globāli, gan sīkumos.
Es nezinu. Es nezinu, kā būt. Es nezinu, kā BŪT. Es nezinu, ko darīt. Tu man prasi, kā būt jautriem, bet, Dievs, ja tāds ir, var man par liecinieku nākt - es nezinu.
Tie vārdi liek justies tik vājam, atzīt savas esības nepareizumu un kļūmīgumu, justies kā pārpratumam un kļūdai. Reizē gribas ticēt, ka tā ir atbilde, kuru var atļauties pieaugušais, kurstcelēs stāvot. Es nezinu, kurp tālāk; es nezinu, kā elpot; es nezinu, cik ilgi melot; es nezinu, kāpēc ir tā; es nezinu...
Mēs sanāksim un smiesim, koķetēsim un spiegsim. Varbūt uz sekundi noticēsim, ja vien tik ilgi spēsim. Es, Tu, viņi un viņas, teātrī bez skatītājiem, dzīvi inscenējot un dzīvošanu tēlojot.
Es negribu, lai maniem tuvajiem sāp, kad man būs grūti. Iziet vakarā līdz sliedēm, uzlikt to soli. Egoistiski, jā. Bet kaut kā tā šķiet labāka opcija. Ja pienāks laiks, nē - kad! Kad pienāks laiks, vai es to spēšu? Vai gļēvi cīnīšos līdz pēdējai elpai zaudētā spēlē? Es nezinu.
Vai viens gads bez sērām būtu par daudz prasīts? Es nezinu. | | Sunday, July 7th, 2024 | | 1:58 am |
Sātanam tic tikai tie, kas tic dievam. | | Saturday, July 6th, 2024 | | 9:56 pm |
Mēs visi reiz bijām jauni un skaisti.
Tad daži no mums palika vairs tikai jauni. Daži no mums palika vairs tikai skaisti.
Nupat jau izplēn tā jaunība, nepielūdzami. Daži vēl turas, bet...
Skaistums turas ilgāk.
Vilšanās tiem, kam bija lemts būt jauniem.
Kā gribētos tagad nospiest pauzi.
Patīt filmu gadus desmit atpakaļ. Vai piecpadsmit.
Aiziet kalnos. Sākt fotografēt. Varbūt aiziet kalnos un sākt fotografēt.
Vai es toreiz zināju, ka esmu jauns un skaists? Nē. Man nelikās, ka esmu vairs jauns. Un skaists es vēl nebiju.
Izģērb mēnessgaismu, koķetē ar rīta miglu, rasu velc kā galvas rotu. Izgaisti, izplēni. Pauzes nav un nekad nebūs. Bohēma ir mirusi, alus un vīna vietā ūdens un D vitamīns. Jaunieši muļķīga mulsuma pilni atklāj jaunus pakalnus, paugurus un lejas tais pašās kopmītnēs un īres dzīvokļos, kur to savulaik darījām mēs. Tas mulsums mūs vieno, pārējais starp mūsu paaudzēm ir bezdibenis. Mēs varam stundām strīdēties, bet mums abiem ir taisnība, tikai katram savā laikmetā. Tu domā, ka es redzēju dinozaurus, es saku, ka tev piens vēl uz lūpām. Es laboju, ka tie nebija dinozauri, bet gan 90o bandīti un politiķi, kurus vēlāk kļuva grūti atšķirt. Tu labo, ka tas nav vis piens, un liec man sarkt kā Sargangalvīte vilkam, tai anekdotē, kuru tu nezini. Mēs esam viens otram interesanti šai īsajā saskarē; tai vietā, kur riņķa līnija 90 grādu leņķī pret rādiusu saskaras ar Pieskari. To vienīgo, šai konkrētajā punktā. Bet pulkstenis notikšķ tālāk, rādiuss aiziet un pieskare nāk tam atkal cita. Uz tikšanos 359 grādus vēlāk. | | Thursday, July 4th, 2024 | | 5:11 pm |
Bet, nu tiešām, nav reizēm sajūtas, ka sen jau visi сильные да смелые головы сложили в поле в бою? | | Thursday, May 23rd, 2024 | | 6:03 pm |
Vai "nakurīne" ir vieta, kur nesmēķē? | | Monday, May 13th, 2024 | | 10:24 pm |
I am Jacks' wasted potential. | | 4:52 pm |
Man vakar atsūtīja bildi. Bildi ar mani.
Es gribētu, lai cilvēki tieši tādu mani atceras. Saulainā dienā, mežā, upes ielokā, pārgājiena drēbēs, vieglajā pārgājienu krēslā, īsi grieztiem matiem, vienu kāju otrai pārlikušam, sēžot, un lasot sen jau mirušu vai vismaz ļoti vecu cilvēku jaunībā atstātos skrāpējumus smilšakments atsegumos. Mana natural habitat.
Tik ļoti ir tā sajūta, ka šī bezrūpība pavisam drīz, viena vai cita iemesla dēļ, beigsies.
Atcerieties mani tādu. Bez cigaretes zobos.
Війна не десь там, а набагато ближче, ніж декому здається. | | Thursday, February 1st, 2024 | | 5:10 pm |
Gadu laikā esmu dažādi definējis pieaugšanu.
Jaunībā likās, ka pieaudzis esi tad, kad mājās ir daudz alkohola, arī iesāktas pudeles. Kad šmiga netiek pirkta uz ballīti, bet vienkārši ir; kad netiek izdzerta, jo ir, bet tiek baudīta.
Šodien es to definētu kā stadiju, kurā apzinies uiniversālo bezjēdzību un notiekošā nenozīmīgumu, bet izvēlies dienas beigās nevis doties nekurienē, vienā, otrā vai trešajā šī izteiciena izpratnē, bet atgriezties mājās, dušā ļauties karstajam ūdenim, iet gulēt un rīt atkārtot.
Mēs sapņojām par brīvību, par triekšanos horizontā; mēs sapņojām pārrakstīt stāstus par Dullo Dauku un Sprīdīti ar savām pieredzēm tā, lai tie vairs nebūtu stāsti par lohiem. Mēs sapņojām būt lieliski mūžam - rokenrols un roadtrips, nevis fizio un korvalols.
Un te nu mēs esam. Austiņās ķērc sen nomiris čalis, es skumstu pēc jaunības, bet dzīve tik uzņem apgriezienus.
Rokenrols un roadtrips jau nav miruši. Tik laicīgi kalendārā jāieraksta. Un sākt laicīgāk, lai agrāk var beigt - rīt uz darbu tomēr. | | Tuesday, January 30th, 2024 | | 2:14 pm |
Žēl, ka nav pieņemts dziesmu vārdus citēt kā svētos rakstus.
Nevis tur Mozus vēstule korinšu laukā, 10. pantiņš bet
Layne Staley/Alice in Chains, "Nutshell", verse 2. | | Wednesday, January 17th, 2024 | | 12:17 am |
Kā mazs puisītis, bērns, es raugos pasaulē, es raugos zvaigznēs.
Man vajadzētu būt vīrietim, vīram, tēvam, bet te nu es esmu - sajūsminos par pasaules plašumu, par radošuma bezgalību un skaistumu apkārt. Man bail elpot, bail pieskarties; sajūta kā staigājot pa Metropolitēna mākslas muzeju ar mugursomu - visu laiku jābaidās kaut ko neapgāzt. Ak, fantastiskais Ēģiptes spārns, kuru tā arī nepaspēju izstaigāt.
Es klausos un atklāju, Anna Lapwood šovakar ērģeles spēlē man, viņa ir diriģējusi Ešenvaldu, kas ir kaut kāds mūsu brīnumprodukts, kuru šeit, Dievzemītē, nez kāpēc nezinām.
Es varētu stundām vērties Rotko gleznās, Cīrihes Kunsthalles Monē Ūdensrozēs un Šīles gleznās Vīnē. Actiņām patīk impresionisti, ar prātu runā modernisti un ekspresionisti.
Es tajā visā veros, muti pavēris, un meklēju ko jaunu, vēl neizzinātu. Šodien Lapwood, rīt kas cits.
Bet vai man tai laikā nevajadzētu pašam radīt?
Bet ko gan es, vienkāršs cilvēks no laukiem, spēju radīt? | | Saturday, December 23rd, 2023 | | 12:44 am |
There might be a method in your madness, sure.
There is madness in my method, though. | | Sunday, November 19th, 2023 | | 12:36 am |
Skatos Tiny Desk Concert, un domāju, ka gribētu novecot kā PJ Harvey.
Viņa ir praktiski manas mammas vecuma, bet pēc izskata varētu būt bezmaz mana meita. | | 12:32 am |
Manuprāt, 90. gadu beigu un nullto sākuma, kad video aparatūra kĺuva pieejama un spēkus un speķus režijā un ekrānspēlē varēja iemēģinat teju katrs, latviešu amatierporno režisoru uzmanībai paslīdējusi garām laba ideja filmas nosaukumam.
Jo kā citādi skaidrot, ka radās tā laika leğendas - "Zīd, kuce, zīd", "Rīgas gailis" un citas, bet izpalika, teiksim, "Baltezera anāls"? | | Wednesday, November 15th, 2023 | | 9:17 pm |
Vai tu gribētu vēlreiz piedzīvot nevainības zaudēšanu? | | Thursday, November 9th, 2023 | | 9:12 pm |
Man šķiet, ka pasaule būtu labāka vieta, ja nekad nebūtu eksistējuši tie padibeņu padibenes, paparazzi.
Ja ir cilvēki, kas izsauc riebumu, tad tie ir viņi. | | Wednesday, November 8th, 2023 | | 12:06 am |
Vai pēc kara sešos Nabaklabā spēlēs Gaserata?
Reizēm ir sajūta, ka jaunību bija lemts izdzīvot citādāk.
Bet varbūt vēl nav par vēlu feikot, kamēr meiko.
Mūžīgā bohēma, vai kaut kā tā.
Satiksimies sešos pēc kara. Un skūpstīmies kā pirmoreiz. Vai vienkārši - pirmoreiz.
Tu jau zini, kur. | | Thursday, October 12th, 2023 | | 10:56 pm |
Es zinu, ka pienāks tā diena, kad es sākšu aizmirst.
Aizmirst apkārtesošo sejas, kas raudzīsies manī tik siltām acīm, it kā mēs viens otram būtu pasaulē vistuvākie cilvēki - pasarg die's, kādi vēl cilvēki - tuvāki par kucēnu, kurš, vainu par sagrauztajām kurpēm koridorī apzinoties (un labi zinot, ka vēl priekšā atklājama peļķīte kurpju plauktiņa tālākajā stūrītī, līdz kuras atrašanai, pateicoties nepārprotamā aromāta pakāpeniskai kļūšanai stiprākam, vairs galīgi nebija palicis daudz laika), skatās ar uzticīgām suņa acīm, it kā vaicādams: "Bet tu taču mani tāpat mīli, vai ne?". Un, sasodīts, mīli taču, un zini, ka nespēj dusmoties, un ka kucēns ir tikai kucēns, un ka pats vien esi vainīgs, ka kurpes palika uz grīdas; nu nedrīkst lietas būt reizē tik viegli pieejamas un tik ļoti kārdinošas. Nu, lūk, es redzēšu tās acis, tai mīļumā veroties, bet man nebūs ne mazākās nojausmas, kam tās pieder un kas ir tas, kāpēc tās manī pašlaik tā raugās. Vai es, tāpat kā kucēns, būtu nogrēkojies? Ne ļaunu prāt, saprotams, bet - tāpat kā kucēna dabā ir grauzt, tā veca cilvēka dabā ir aizmirst, sajaukt, kļūdīties. Vai esmu kļūdījies? Vai viss beidzās labi? Šķiet, ka apjukums manā sejā nav noslēpjams, arī viņu sejās es redzu tādu kā īsu mirkļa vilšanos, kas pārtop vēl siltākā, tādā saldsērīgā skatienā. Skatienā, kas reizē ir labs, bet reizē īsti ne - it kā jau neviens neko nepārmet, bet saproti, ka labi jau arī viss līdz galam īsti nav. Un tikai nezini, kas. Un kas, ellē ratā, ir tie jaukie cilvēki apkārt, ko viņiem no manis vajag, lieciet taču mieru - man viss ir labi!
Viņi aiziet. Miers.
Var ievilkt elpu. Var nedomāt.
Lietas apkārt ir tik ļoti pazīstamas un reizē nē. Es zinu, ka tas ir galds, uz kura ir pults no gultas, radioaparāts, ūdens pudele un tablešu traucīņš. Es īsti nezinu, kas tās par tabletēm, bet zinu, ka tās man vajag, un no rīta ir trīs - divas maziņas, viena strīpaina. Un viena maziņā ir zaļa, Bet pa dienu divas, lielas, ļoti līdzīgas; atšķiras tikai strīpiņa vidū. Un vakarā atkal trīs. Tāda pati maza zaļa, viena garena un neliela apaļa - līdzīgā tām, pa dienu, tikai mazāka. To es pazīstu. Tā ir miedziņš. Ja es to neiedzeršu, tad nakts būs gara. Naktis tāpat ir garas, bet ar šo vismaz es nesēžu tukšā, tumšā istabiņā viens pats; man apkārt ir cilvēki, kuri neskatās uz mani tām muļķīgajām acīm - es nejūtos sliktāk, es jūtos īsts, dzīvs. Tāds pats, kā viņi.
Vispār, no kurienes es tik labi zinu, kā uzvedas mazi kucēni? Man bērnībā bija suns, bet es nevarētu teikt, ka labi atceros to kucēna vecumu. Es pats tad biju, ja tā var teikt, tāds kucēns vien.
Kāpēc es atceros kucēnu, bet neatceros tos, ar tām kucēnu acīm?
Vienas tās acis ir skaistas. Kāds teiktu - latviešu pelēkās, bet nē, viņas es redzu bieži, tur ir krāsiņas un lāsumiņi, un dažreiz, kad pēcpusdienas saule trāpa logā, tās acis izskatās zaļas. Ne smaragda zaļas, bet tādas purva pavasara zaļas. Tas zaļums, kas ir pāris dienas pirms viss kļūst košs un priecīgs. Tas dzīves zaļais.
Otras acis ir zilas. Metāliski pelēkzilas. Man šķiet, ka man tādas bija - tagad, kad redzu spoguli, ja izdodas atcerēties paskatīties sev acīs, palicis vien pelēkais. Tās skatās ar izbrīnu, bailēm. Jā, mīļumu, bet ne tikai. Es nesaprotu. Kas tās par acīm? KO VIŅAS GRIB NO MANIS?
Viss, elpa, miers. Nevar satraukties. Dakteris saka, ka nevar. Es nezinu, kāpēc viņš man ko saka, bet runā viņš daudz. Laikam patīk. Es gan neko daudz nevaru viņam izstāstīt, tik daudz jau nu es saprotu. Varbūt tās ir daktera acis? Nē, viņam tās ir brūnas. Vai acis var mainīt krāsu? Varbūt viņš liek krāsainās kontaktlēcas, un mani nerro?
Jā, labi, laiks zālītēm. Man piepilda pudeli un palīdz atgulties. Jauki tā. Un es domāšu par tālām zemēm, par Itālijas piekrasti un Toskānas zaļajām nogāzēm, par Islandes melno zemi un sarkanajiem vulkāniem, par piparmētru tēju Marokā, Atlantijas okeāna krastā un vaļa steiku Norvēģijas fjordos. Vai es tur būtu bijis? Vai varbūt lasīju grāmatā? Nezinu.
Tas ir tik jocīgi. Es zinu, ko es zinu, bet es nezinu, kāpēc es to zinu. Es zinu, ka ir jādzer zāles, trīs reizes dienā, no zāļu trauciņa, kur tās katru rītu saliek māsiņa. Māsiņa? Vai man būtu māsa? Ja man būtu māsa, vai tad viņa arī neskatītos kucēna acīm? Bet šeit taču nav to acu. Vai mana māsa, varbūt, ir ļauna? Bet kāpēc vienu dienu vina izskatās tā, un pēc tam citādāk - un pēc tam atkal tāpat, kā no sākuma? Kas tas par teātri? Nesaprotu.
Kad es nesaprotu, es uztraucos. Kad es uztraucos, es sāku straujāk elpot, un sirds sāk sisties. Ja es satraucos pavisam stipri, nāk māsiņas. Māsinas. Varbūt man ir divas māsiņas? Droši vien. Abas tādas jauniņas, es laikam esmu lielais brālis. Lai tik nāk. Lai jau jaunie palīdz. Māsas. Skaistas, jā. Bet tās acis, kāpēc tās tik tukšas? Būs dakterim jāpaprasa, varbūt viņām vitamīni jāpadzer.
Atnākušas vēl trešās acis. Siltas, bet steidzīgas. Kopā ar tām pirmajām. Es taču redzu, ka jaunietis steidzas, kas viņam te meklējams? Un aizsteidzas ar, tā savādi roku uz manējās tik pirms promiešanas uzliek. Ek, gribētu es gan zināt, kas viņš tāds. Varbūt pārdevējs? Gribēja iepārdot kādu spīdīgu nieku vai vitamīnu? Droši vien.
Tāds savāds tukšums. Te ir, te nav. Neko nevar saprast. Es esmu, bet vai es ESMU? Varbūt pateikt, lai tās acis nenāk? Mani viņas uztrauc. Es nesaprotu. Viņas nāk un nāk, laikam no manis kaut ko grib. Bet nekā jau man nav - pults, radio, ūdens un zāles. Ko tad vēl cilvēkam vajag?
Atkal atnāca acis. Šoreizi visi trīs kopā. Divas sievietes un tas puisis. Skaisti cilvēki. Es gan nezinu, ko viņiem teikt. Tā nu mēs klusējām, līdz palika tumšs, un ienāca māsiņa un teica, ka viņiem jāiet. Māsiņa, mīļā labā māsiņa. Cik silti tas skan. Tas nekas, ka acis aukstas, tā jau gadās. Nav jau viņas vaina. Ko tās siltās acis dod, ja nezinu, kas tās ir un ko tām vajag? Tad vēl pasākušas raudāt, ne stipri, bet es taču redzu, ka miklas. Nu vai anv muļķi, nu! Vecu cilvēku, šitā satraukt - vai tad nezina, ka nedrīkst?
Es zinu, ka pienāks tā diena, kad sākšu aizmirst.
Aizmirst arī acis, kuras vēl neesmu skatījis, bet kurās skatīšos ar to kucēna siltumu. Līdz siltums manās dzisīs. |
[ << Previous 20 ]
|