Fonā dūca osteodensitometrijas iekārta, darot savu netīro darbiņu.
Iekaramo griestu putuplasta flīzes bija izliektām malam, ar plašāku kadra centru. Filmēts ar zivsaci, es nodomāju. Populārs efekts, lai atainotu reibumu, apjukumu.
Bija tikai viena problēma.
Tas nebija kino. Es gulēju uz tās iekārtas; es skatījos tais griestos.
Un griesti bija izliekti. Kā filmēti ar zivsaci. Kas ir populārs efekts, lai atainotu reibumu vai apjukumu.

Gļuks matriksā? Gļuks Slavikam, kad griestus lika? Sapnis? Murgs? Kaut kas pa vidu?

Viena ripa, katru rītu, pēc brokastīm. Šodien, rīt un parīt. Un aizparīt. Un ceturtdien pēc kara. Tā nav diagnoze, tas nav spriedums, tā ir instrukcija. Sistēma. Kā openspace biroja aizslietnīši, kā naintufaiv, ar bizneslanču pa vidu. Vēl viens rāmītis, vēl viena kastīte, vēl viens .md instrukciju sets, kuram pakļauties, kuru ievērot, kurā dzīvot.

Dzīvot.
Tik vienkārša lieta, kura visiem sanāk, kuru visi protam, kopš pirmā elpas vilciena. Es un tu, kas lasa šo, pavisam notekti to protam. Un prot arī par mums stulbāki cilvēki.
Un tad mēs to vairs neprotam. Nezinu, vai aizmirstam, vai pārcenšamies, vai vēl kas notiek, bet vienā brīdī visi - nu, vai gandrīz visi, svecīti neturēju, tā sacīt - un pēkšņi vairs nesanāk. Ko iesākt? Trenēties vai?

Aparāts pabeidzis savu darbu. Stāvoklis vecumam atbilstošs. Konstatētai diagnozei ar nekonstatētu cēloni vismaz arī sekas nav konstatētas.
Noskrienu 7 stāvus pa trepēm, samaksāju daudz par daudz par stāvvietu, paklausot katrai instrukcijai ekrānā. Piebraucu pie barjeras, iemetu žetonu, vārtiņi atveras. Zaļā gaisma, varu braukt. Brīvība. Matriksa nav. Matrikss ir izdomāts. Sfēriski deformētās flīzes ir tikai ilūzija…