arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
arcigaretizobos' LiveJournal:
[ << Previous 20 ]
| Thursday, February 1st, 2024 | | 5:10 pm |
Gadu laikā esmu dažādi definējis pieaugšanu.
Jaunībā likās, ka pieaudzis esi tad, kad mājās ir daudz alkohola, arī iesāktas pudeles. Kad šmiga netiek pirkta uz ballīti, bet vienkārši ir; kad netiek izdzerta, jo ir, bet tiek baudīta.
Šodien es to definētu kā stadiju, kurā apzinies uiniversālo bezjēdzību un notiekošā nenozīmīgumu, bet izvēlies dienas beigās nevis doties nekurienē, vienā, otrā vai trešajā šī izteiciena izpratnē, bet atgriezties mājās, dušā ļauties karstajam ūdenim, iet gulēt un rīt atkārtot.
Mēs sapņojām par brīvību, par triekšanos horizontā; mēs sapņojām pārrakstīt stāstus par Dullo Dauku un Sprīdīti ar savām pieredzēm tā, lai tie vairs nebūtu stāsti par lohiem. Mēs sapņojām būt lieliski mūžam - rokenrols un roadtrips, nevis fizio un korvalols.
Un te nu mēs esam. Austiņās ķērc sen nomiris čalis, es skumstu pēc jaunības, bet dzīve tik uzņem apgriezienus.
Rokenrols un roadtrips jau nav miruši. Tik laicīgi kalendārā jāieraksta. Un sākt laicīgāk, lai agrāk var beigt - rīt uz darbu tomēr. | | Tuesday, January 30th, 2024 | | 2:14 pm |
Žēl, ka nav pieņemts dziesmu vārdus citēt kā svētos rakstus.
Nevis tur Mozus vēstule korinšu laukā, 10. pantiņš bet
Layne Staley/Alice in Chains, "Nutshell", verse 2. | | Wednesday, January 17th, 2024 | | 12:17 am |
Kā mazs puisītis, bērns, es raugos pasaulē, es raugos zvaigznēs.
Man vajadzētu būt vīrietim, vīram, tēvam, bet te nu es esmu - sajūsminos par pasaules plašumu, par radošuma bezgalību un skaistumu apkārt. Man bail elpot, bail pieskarties; sajūta kā staigājot pa Metropolitēna mākslas muzeju ar mugursomu - visu laiku jābaidās kaut ko neapgāzt. Ak, fantastiskais Ēģiptes spārns, kuru tā arī nepaspēju izstaigāt.
Es klausos un atklāju, Anna Lapwood šovakar ērģeles spēlē man, viņa ir diriģējusi Ešenvaldu, kas ir kaut kāds mūsu brīnumprodukts, kuru šeit, Dievzemītē, nez kāpēc nezinām.
Es varētu stundām vērties Rotko gleznās, Cīrihes Kunsthalles Monē Ūdensrozēs un Šīles gleznās Vīnē. Actiņām patīk impresionisti, ar prātu runā modernisti un ekspresionisti.
Es tajā visā veros, muti pavēris, un meklēju ko jaunu, vēl neizzinātu. Šodien Lapwood, rīt kas cits.
Bet vai man tai laikā nevajadzētu pašam radīt?
Bet ko gan es, vienkāršs cilvēks no laukiem, spēju radīt? | | Saturday, December 23rd, 2023 | | 12:44 am |
There might be a method in your madness, sure.
There is madness in my method, though. | | Sunday, November 19th, 2023 | | 12:36 am |
Skatos Tiny Desk Concert, un domāju, ka gribētu novecot kā PJ Harvey.
Viņa ir praktiski manas mammas vecuma, bet pēc izskata varētu būt bezmaz mana meita. | | 12:32 am |
Manuprāt, 90. gadu beigu un nullto sākuma, kad video aparatūra kĺuva pieejama un spēkus un speķus režijā un ekrānspēlē varēja iemēģinat teju katrs, latviešu amatierporno režisoru uzmanībai paslīdējusi garām laba ideja filmas nosaukumam.
Jo kā citādi skaidrot, ka radās tā laika leğendas - "Zīd, kuce, zīd", "Rīgas gailis" un citas, bet izpalika, teiksim, "Baltezera anāls"? | | Wednesday, November 15th, 2023 | | 9:17 pm |
Vai tu gribētu vēlreiz piedzīvot nevainības zaudēšanu? | | Thursday, November 9th, 2023 | | 9:12 pm |
Man šķiet, ka pasaule būtu labāka vieta, ja nekad nebūtu eksistējuši tie padibeņu padibenes, paparazzi.
Ja ir cilvēki, kas izsauc riebumu, tad tie ir viņi. | | Wednesday, November 8th, 2023 | | 12:06 am |
Vai pēc kara sešos Nabaklabā spēlēs Gaserata?
Reizēm ir sajūta, ka jaunību bija lemts izdzīvot citādāk.
Bet varbūt vēl nav par vēlu feikot, kamēr meiko.
Mūžīgā bohēma, vai kaut kā tā.
Satiksimies sešos pēc kara. Un skūpstīmies kā pirmoreiz. Vai vienkārši - pirmoreiz.
Tu jau zini, kur. | | Thursday, October 12th, 2023 | | 10:56 pm |
Es zinu, ka pienāks tā diena, kad es sākšu aizmirst.
Aizmirst apkārtesošo sejas, kas raudzīsies manī tik siltām acīm, it kā mēs viens otram būtu pasaulē vistuvākie cilvēki - pasarg die's, kādi vēl cilvēki - tuvāki par kucēnu, kurš, vainu par sagrauztajām kurpēm koridorī apzinoties (un labi zinot, ka vēl priekšā atklājama peļķīte kurpju plauktiņa tālākajā stūrītī, līdz kuras atrašanai, pateicoties nepārprotamā aromāta pakāpeniskai kļūšanai stiprākam, vairs galīgi nebija palicis daudz laika), skatās ar uzticīgām suņa acīm, it kā vaicādams: "Bet tu taču mani tāpat mīli, vai ne?". Un, sasodīts, mīli taču, un zini, ka nespēj dusmoties, un ka kucēns ir tikai kucēns, un ka pats vien esi vainīgs, ka kurpes palika uz grīdas; nu nedrīkst lietas būt reizē tik viegli pieejamas un tik ļoti kārdinošas. Nu, lūk, es redzēšu tās acis, tai mīļumā veroties, bet man nebūs ne mazākās nojausmas, kam tās pieder un kas ir tas, kāpēc tās manī pašlaik tā raugās. Vai es, tāpat kā kucēns, būtu nogrēkojies? Ne ļaunu prāt, saprotams, bet - tāpat kā kucēna dabā ir grauzt, tā veca cilvēka dabā ir aizmirst, sajaukt, kļūdīties. Vai esmu kļūdījies? Vai viss beidzās labi? Šķiet, ka apjukums manā sejā nav noslēpjams, arī viņu sejās es redzu tādu kā īsu mirkļa vilšanos, kas pārtop vēl siltākā, tādā saldsērīgā skatienā. Skatienā, kas reizē ir labs, bet reizē īsti ne - it kā jau neviens neko nepārmet, bet saproti, ka labi jau arī viss līdz galam īsti nav. Un tikai nezini, kas. Un kas, ellē ratā, ir tie jaukie cilvēki apkārt, ko viņiem no manis vajag, lieciet taču mieru - man viss ir labi!
Viņi aiziet. Miers.
Var ievilkt elpu. Var nedomāt.
Lietas apkārt ir tik ļoti pazīstamas un reizē nē. Es zinu, ka tas ir galds, uz kura ir pults no gultas, radioaparāts, ūdens pudele un tablešu traucīņš. Es īsti nezinu, kas tās par tabletēm, bet zinu, ka tās man vajag, un no rīta ir trīs - divas maziņas, viena strīpaina. Un viena maziņā ir zaļa, Bet pa dienu divas, lielas, ļoti līdzīgas; atšķiras tikai strīpiņa vidū. Un vakarā atkal trīs. Tāda pati maza zaļa, viena garena un neliela apaļa - līdzīgā tām, pa dienu, tikai mazāka. To es pazīstu. Tā ir miedziņš. Ja es to neiedzeršu, tad nakts būs gara. Naktis tāpat ir garas, bet ar šo vismaz es nesēžu tukšā, tumšā istabiņā viens pats; man apkārt ir cilvēki, kuri neskatās uz mani tām muļķīgajām acīm - es nejūtos sliktāk, es jūtos īsts, dzīvs. Tāds pats, kā viņi.
Vispār, no kurienes es tik labi zinu, kā uzvedas mazi kucēni? Man bērnībā bija suns, bet es nevarētu teikt, ka labi atceros to kucēna vecumu. Es pats tad biju, ja tā var teikt, tāds kucēns vien.
Kāpēc es atceros kucēnu, bet neatceros tos, ar tām kucēnu acīm?
Vienas tās acis ir skaistas. Kāds teiktu - latviešu pelēkās, bet nē, viņas es redzu bieži, tur ir krāsiņas un lāsumiņi, un dažreiz, kad pēcpusdienas saule trāpa logā, tās acis izskatās zaļas. Ne smaragda zaļas, bet tādas purva pavasara zaļas. Tas zaļums, kas ir pāris dienas pirms viss kļūst košs un priecīgs. Tas dzīves zaļais.
Otras acis ir zilas. Metāliski pelēkzilas. Man šķiet, ka man tādas bija - tagad, kad redzu spoguli, ja izdodas atcerēties paskatīties sev acīs, palicis vien pelēkais. Tās skatās ar izbrīnu, bailēm. Jā, mīļumu, bet ne tikai. Es nesaprotu. Kas tās par acīm? KO VIŅAS GRIB NO MANIS?
Viss, elpa, miers. Nevar satraukties. Dakteris saka, ka nevar. Es nezinu, kāpēc viņš man ko saka, bet runā viņš daudz. Laikam patīk. Es gan neko daudz nevaru viņam izstāstīt, tik daudz jau nu es saprotu. Varbūt tās ir daktera acis? Nē, viņam tās ir brūnas. Vai acis var mainīt krāsu? Varbūt viņš liek krāsainās kontaktlēcas, un mani nerro?
Jā, labi, laiks zālītēm. Man piepilda pudeli un palīdz atgulties. Jauki tā. Un es domāšu par tālām zemēm, par Itālijas piekrasti un Toskānas zaļajām nogāzēm, par Islandes melno zemi un sarkanajiem vulkāniem, par piparmētru tēju Marokā, Atlantijas okeāna krastā un vaļa steiku Norvēģijas fjordos. Vai es tur būtu bijis? Vai varbūt lasīju grāmatā? Nezinu.
Tas ir tik jocīgi. Es zinu, ko es zinu, bet es nezinu, kāpēc es to zinu. Es zinu, ka ir jādzer zāles, trīs reizes dienā, no zāļu trauciņa, kur tās katru rītu saliek māsiņa. Māsiņa? Vai man būtu māsa? Ja man būtu māsa, vai tad viņa arī neskatītos kucēna acīm? Bet šeit taču nav to acu. Vai mana māsa, varbūt, ir ļauna? Bet kāpēc vienu dienu vina izskatās tā, un pēc tam citādāk - un pēc tam atkal tāpat, kā no sākuma? Kas tas par teātri? Nesaprotu.
Kad es nesaprotu, es uztraucos. Kad es uztraucos, es sāku straujāk elpot, un sirds sāk sisties. Ja es satraucos pavisam stipri, nāk māsiņas. Māsinas. Varbūt man ir divas māsiņas? Droši vien. Abas tādas jauniņas, es laikam esmu lielais brālis. Lai tik nāk. Lai jau jaunie palīdz. Māsas. Skaistas, jā. Bet tās acis, kāpēc tās tik tukšas? Būs dakterim jāpaprasa, varbūt viņām vitamīni jāpadzer.
Atnākušas vēl trešās acis. Siltas, bet steidzīgas. Kopā ar tām pirmajām. Es taču redzu, ka jaunietis steidzas, kas viņam te meklējams? Un aizsteidzas ar, tā savādi roku uz manējās tik pirms promiešanas uzliek. Ek, gribētu es gan zināt, kas viņš tāds. Varbūt pārdevējs? Gribēja iepārdot kādu spīdīgu nieku vai vitamīnu? Droši vien.
Tāds savāds tukšums. Te ir, te nav. Neko nevar saprast. Es esmu, bet vai es ESMU? Varbūt pateikt, lai tās acis nenāk? Mani viņas uztrauc. Es nesaprotu. Viņas nāk un nāk, laikam no manis kaut ko grib. Bet nekā jau man nav - pults, radio, ūdens un zāles. Ko tad vēl cilvēkam vajag?
Atkal atnāca acis. Šoreizi visi trīs kopā. Divas sievietes un tas puisis. Skaisti cilvēki. Es gan nezinu, ko viņiem teikt. Tā nu mēs klusējām, līdz palika tumšs, un ienāca māsiņa un teica, ka viņiem jāiet. Māsiņa, mīļā labā māsiņa. Cik silti tas skan. Tas nekas, ka acis aukstas, tā jau gadās. Nav jau viņas vaina. Ko tās siltās acis dod, ja nezinu, kas tās ir un ko tām vajag? Tad vēl pasākušas raudāt, ne stipri, bet es taču redzu, ka miklas. Nu vai anv muļķi, nu! Vecu cilvēku, šitā satraukt - vai tad nezina, ka nedrīkst?
Es zinu, ka pienāks tā diena, kad sākšu aizmirst.
Aizmirst arī acis, kuras vēl neesmu skatījis, bet kurās skatīšos ar to kucēna siltumu. Līdz siltums manās dzisīs. | | 5:49 pm |
Nav ne jausmas, kāpēc, bet "Mazā Juglas iela" man vienmēr liek domāt par Mazās Veras pozu. | | 11:50 am |
Kā es zinu, ka esmu kašķīgs?
Uz stacijas perona sieviete sarunājas videozvanā. Sarunājas, abos virzienos, zīmju valodā.
Gribas pieiet klāt un stingri pateikt N E K L I E D Z | | Sunday, September 24th, 2023 | | 1:44 am |
Ja es būtu teātra režisors, visās manās izrādēs pie sienas karātos bises. Un nekad netiktu lietotas.
Ne jau tāpēc, lai mani uzskatītu par oriģinālu. Ne jau tāpēc, lai tantuki starpbrīža bufetē runātu "redzēji, atkal bise!" - "nu ja, bet gan jau atkal nešaus" - "man gan liekas, ka vienreiz jau vajag, neviens tak vairs negaida" /ievieto skaņu, kā no augstās kājas glāzītes tiek izsūkts upeņu balzāms pa virsu pusotrai karotei rasola par četri eiro piecdesmit/.
Nē, tak pofig.
Es tikai gribētu, lai tie, kas skatās citu režisoru filmas/izrādes, nenojaustu turpinājumu, tikai ieraugot rekvizītus kadrā.
Pasaule ir haotiski organizēta struktūra. Kā tie burtu režģi, kuros ieraugi pirmos trīs vārdus un uzzini, kāds būs tavs nākamais gads.
Tikai joks tāds, ka šajā režģī nemaz nav neviena vārda.
Jo tava dzīve būs bardaks. Joprojām un aizvien. | | Friday, September 22nd, 2023 | | 11:43 am |
Parā' pupus. | | 12:21 am |
Mani mīļie mani zaudē nakts seriālos | | Thursday, September 21st, 2023 | | 11:26 am |
Grāmatas,
Plauktos, bez jēgas.
Pēc izmēra un krāsas.
Tik skaistas.
Smarža,
Pēc tintes un drukas,
Starp lapām cieši
Slēpta.
Burti,
Sauli neredzējuši koši,
Tik daudz stāstu tie
Glabā.
Plaukti,
biezām grāmatām pilni
Aiz muguras cilvēkam
Stāv.
Cilvēks,
Kam plauktos grāmatu daudz.
Viņš noteikti ir
Tik gudrs. | | Wednesday, September 20th, 2023 | | 4:35 pm |
Starp savējiem svešos meklējot pie laimē diešanas netikt.
Vēsture rāda, ka spēks ir tiem, kas zem viena karoga, saukļa un lozunga, ar labu vai ne tik labu, saliek pēc iespējas vairāk dažādu cilvēku.
Tiesa, tāpat kā visas impērijas, arī šādi režīmi mirst no pārēšanās.
Balanss it visā ir svarīgs.
Bet mēs meklējam, un meklējam. Reizēm pat atrodam.
Tikām svešie maliņā priecīgi pīpē, mēs viņu vietā melno darbu darām. | | Thursday, September 14th, 2023 | | 11:33 pm |
Es ceru, ka kādreiz man svingeru klubs būs.
Kad pasaule šī būs beigusies, bet jauna vēl nebūs paspējusi sākties, mēs meklēsim vietu, kur kalpot brīvībai no kalpības.
Katoļu baznīcas altāra zēnu murgu vietā mēs brīvi būsim. Mēs dejosim un skurbsim, mīlēsim un ļausimies, uz greznajām marora grīdām, zem bībeļu sižetiem apglezotajām velvēm. Tik patiesi, tik dabiski, it kā nekas mūs neturētu vietās. Mēs skriesim, mēs smiesim, visiem viesiem vīnu liesim, līdz nespēkā kritīsim, pirms vēl gulēt iesim.
Un ausīs jauna diena, un ausīs jauna saule, un taps jauna pasaule. Bez mums, bet ar atmiņām par mums. Par dievu dzīrēm pirmssākumā, par kritušajiem un drosmīgajiem. Par eņģeļiem un meņģeļiem, un ļaudis nāks, un pielūgt sākts, un tas aizies atkal spirālē, kur naids būs galvenais mīlestības apliecinājums, kur dzīvības vārdā nāve skries.
...vai tu esi redzējis brīdi, pirms sprādziena? Ar miljonskadriemsekundē filmētu, vienalga, granātas vai atombumbas, brīdi, pirms. Kad reakcija jau ir notikusi, kad triecienvilnis vēl nav izlauzes, bet apturēt to nav iespējams. Vai lode, kad ielido olā, vai apelsīnā. Esi redzējis? Vienalga, no kāda materiāla struktūra, tā piepūšas, izplešas, turoties pretī neapturamajam spēkam, cik vien tai dots, pirms ļaut vaļu haosam, ugunij, liesmām, kliedzieniem, kas beigu beigās norimst klusumā. Un tikai kaut kur tālumā pulkstens tikšķ, skaitot laiku no jauna, no jauna.
Mēs esam tai punktā. Apturēt vairs nevar neko. Viss kustas tik ātri un tik lēni reizē, viss ir uzpūties pie maksimuma, tas vilnis nāk, un būs skaļi, karsti, asiņaini, sāpīgi. Tad klusums. Un tad, ja paveiksies, vai varbūt arī, ja nepaveiksies, mēs iesim, meklēt to jau vairs nevienam nevajadzīgo baznīcu, kurā ļauties priekiem zem liekulības tūkstošgadi pieredzējušo fresku valgajām acīm; kad laikam nebūs nozīmes un telpa būsim mēs paši. Brīvība dos mums varu, nāve - mūžīgo dzīvību, bet dzīvības lāsts garantēs nāvi. Mēs esam pašsavijusies pašnolieguma spirāle, kur beigas ir sākums, laiks izplešas un telpa skrien, pirms sakoncetrējas vienā punktā, iestājas tumsa, pauze un laiks jaunam sākumam.
Man sāpēs, bet es negribu, ka man sāp. Es zinu to sajūtu, kad būšu palicis es, bet neviens ko pazīstu. Tās būs sāpes un vienaldzība reizē, jo jēga būs zudusi ne tik vien līdz ar viņiem, kā arī ar manu nolemtību.
Saritināties kamolā un aizmigt, zem izdegušajām debesīm, un sapņot par pasauli, kurā trīs stundu brauciena attālumā nevar nonākt ļaunuma un tumsas valstībā. Par pasauli, kurā ļaunumu izdedzina no katra kontinenta, valsts, apgabala, pilsētas, ciema, sādžas, mājas un istabas. Kurā ļaunumu jāuzveic ar lielāku ļaunumu, lai vismaz kaut kur būtu iespēja rasties labajam.
Vsstulbāk pokeru ir spēlēt pie galda, kurā ir vairāki stulbeņi, kas uzliek likmi ar blefu, un tad nevar apstāties. Jo 100 punkti, tai reizē, kad ar pāri iesi viņem līdzi, riverā atnāks kaut kāds sūds, un viņiem saies. Tāpat šai karā. Sakostiem zobiem tie mēsli liek likmes, tu zini, ka viņu roka ir tukša, un nedrīkst apstāties, bet čipi sarūk un kārtis nāk jaunas.
Norepo šito, ai dēr ju. | | Saturday, April 15th, 2023 | | 1:51 am |
Atklāsme, ka esmu tomēr aizgājis vecāku pēdās.
Saka jau, ka ābele no ābola tālu neaugot.
Vidēji labs potenciāls, un tas pats izniekots.
Huizin, ko es tur beigās pats izaudzināšu tagad. Varbūt nav vērts nemaz censties? | | 12:37 am |
Visa dzīve ir garš ceļš, meklējot iznīcību.
Es sēžu uz lidostas termināļa grīdas, pie geita ir rinda, kas jau sākusi kustēt, bet es vēl spaidu pēdējās pogas, lai, pirms dotos stundu garā lidojumā, kaut kur, kaut kas ieraudzītu ekrānā pareizos cipariņus. Tas ir tik ļoti svarīgi. Un tik ļoti nē.
Es sēžu ar gudru ģīmi bezgalīgā sapulcē, kur mēs lemjam kā un kam tērēt naudu un kādā krāsā būs zaļā poga, nolikta starp trīs paralēlām līnijām, viena no kurām ir perpendikulāra pārējām. Mēs zinām, ka mēs nezinām, vai rīt to pogu vēl vajadzēs, bet mēs baidāmies to skaļi pateikt, jo tas nozīmētu atzīt savas šodienas eksistences bezjēdzību. Sākumā tu cīnies, tad sities pret sienu, un tad tevi pamāca, ka lēmums ir jāpieņem, vienalga kāds, un tad jārīkojas attiecīgi. Un tagad mums būs zila poga par dažiem tūkstošiem nekurienē. Un mums ir vienalga, jo tā nav mūsu nauda, kuru tērējam. Tik ļoti to pogu tur vajag. Pat, ja tomēr nē.
Saleju glāzē negaršīgu, atšālējušos sidru ar pretīgu rauga piegaršu, pieleju tam portvīnu, citronu sulu un minerālūdeni. Dzert var. Iztriecu kā šotu.
Četri bundzinieki piesit ritmu. Mēs iesim, līdz galam, cik tālu vien varēsim, un, tad tik turēt. Apturi mani, ja dzirdi. |
[ << Previous 20 ]
|