Reizēm ir sajūta, ka es dzīvoju filmā.
Tādā Bohemian Rhapsody tipa stilu mikslī, kur jaucas arthouse ar postmodernismu; kur vienu ainu režisējis Balabanovs, bet otru - Vess Andersons.
Lasot šīs rindas, aizdomājos, vai tas neliecina par kaut kādu sava veida bipolaritāti? Vai arī tas vienkārši ir normāli, ikdienas čerņas un prieku balanss. Priecīgs galvenais varonis ar sakvojāžu rokās maršē cauri pavasara gaismas pielietai pilsētai, bet sakvojāžā - bandīta galva, piemēram. Vai bioloģijas kabinetā nozagtas burkas ar preparātiem, kuru saturu izdzert varonis dodas. Varonis. Personāžs. Tēls. Kretīns.
Bet varbūt datorspēlē? Vai pac-man, navigējot cauri labirintam, vispār zina, ka viņu medī spoki, pirms ir par vēlu? Varbūt arī viņš, īsti happy-go-lucky stilā, maršē cauri gaiteņiem, nemaz nenojaušot, ka viens nepareizs pagrieziens un viss. Pac-man beigas iestājas momentā, bez ciešanām. Žēl, ka cilvēkiem ļoti bieži tā nesanāk. Mēs ciešam, mokāmies, mocām, apgrūtinām, līdz nonākam pie nenovēršamā iznākuma. Bet varbūt tas iznākums mums uzglūn nepārtraukti, bet mēs vienkārši, to neapzinoties, visu laiku pamanāmies aizbēgt.
Vells viņu zina.

Un vispār. Noskaties nejēdzīgu filmu. Piemēram, Happy go Lucky (2008). Nejēdzīga. Bet laba. Bet nejēdzīga. Tava dzīve nemainīsies. Bet diez vai paliks sliktāka. Tāpēc arī nejēdzīga.