arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in
arcigaretizobos' LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Thursday, October 12th, 2023 | | 5:49 pm |
Nav ne jausmas, kāpēc, bet "Mazā Juglas iela" man vienmēr liek domāt par Mazās Veras pozu. | | 11:50 am |
Kā es zinu, ka esmu kašķīgs?
Uz stacijas perona sieviete sarunājas videozvanā. Sarunājas, abos virzienos, zīmju valodā.
Gribas pieiet klāt un stingri pateikt N E K L I E D Z | | Sunday, September 24th, 2023 | | 1:44 am |
Ja es būtu teātra režisors, visās manās izrādēs pie sienas karātos bises. Un nekad netiktu lietotas.
Ne jau tāpēc, lai mani uzskatītu par oriģinālu. Ne jau tāpēc, lai tantuki starpbrīža bufetē runātu "redzēji, atkal bise!" - "nu ja, bet gan jau atkal nešaus" - "man gan liekas, ka vienreiz jau vajag, neviens tak vairs negaida" /ievieto skaņu, kā no augstās kājas glāzītes tiek izsūkts upeņu balzāms pa virsu pusotrai karotei rasola par četri eiro piecdesmit/.
Nē, tak pofig.
Es tikai gribētu, lai tie, kas skatās citu režisoru filmas/izrādes, nenojaustu turpinājumu, tikai ieraugot rekvizītus kadrā.
Pasaule ir haotiski organizēta struktūra. Kā tie burtu režģi, kuros ieraugi pirmos trīs vārdus un uzzini, kāds būs tavs nākamais gads.
Tikai joks tāds, ka šajā režģī nemaz nav neviena vārda.
Jo tava dzīve būs bardaks. Joprojām un aizvien. | | Friday, September 22nd, 2023 | | 11:43 am |
Parā' pupus. | | 12:21 am |
Mani mīļie mani zaudē nakts seriālos | | Thursday, September 21st, 2023 | | 11:26 am |
Grāmatas,
Plauktos, bez jēgas.
Pēc izmēra un krāsas.
Tik skaistas.
Smarža,
Pēc tintes un drukas,
Starp lapām cieši
Slēpta.
Burti,
Sauli neredzējuši koši,
Tik daudz stāstu tie
Glabā.
Plaukti,
biezām grāmatām pilni
Aiz muguras cilvēkam
Stāv.
Cilvēks,
Kam plauktos grāmatu daudz.
Viņš noteikti ir
Tik gudrs. | | Wednesday, September 20th, 2023 | | 4:35 pm |
Starp savējiem svešos meklējot pie laimē diešanas netikt.
Vēsture rāda, ka spēks ir tiem, kas zem viena karoga, saukļa un lozunga, ar labu vai ne tik labu, saliek pēc iespējas vairāk dažādu cilvēku.
Tiesa, tāpat kā visas impērijas, arī šādi režīmi mirst no pārēšanās.
Balanss it visā ir svarīgs.
Bet mēs meklējam, un meklējam. Reizēm pat atrodam.
Tikām svešie maliņā priecīgi pīpē, mēs viņu vietā melno darbu darām. | | Thursday, September 14th, 2023 | | 11:33 pm |
Es ceru, ka kādreiz man svingeru klubs būs.
Kad pasaule šī būs beigusies, bet jauna vēl nebūs paspējusi sākties, mēs meklēsim vietu, kur kalpot brīvībai no kalpības.
Katoļu baznīcas altāra zēnu murgu vietā mēs brīvi būsim. Mēs dejosim un skurbsim, mīlēsim un ļausimies, uz greznajām marora grīdām, zem bībeļu sižetiem apglezotajām velvēm. Tik patiesi, tik dabiski, it kā nekas mūs neturētu vietās. Mēs skriesim, mēs smiesim, visiem viesiem vīnu liesim, līdz nespēkā kritīsim, pirms vēl gulēt iesim.
Un ausīs jauna diena, un ausīs jauna saule, un taps jauna pasaule. Bez mums, bet ar atmiņām par mums. Par dievu dzīrēm pirmssākumā, par kritušajiem un drosmīgajiem. Par eņģeļiem un meņģeļiem, un ļaudis nāks, un pielūgt sākts, un tas aizies atkal spirālē, kur naids būs galvenais mīlestības apliecinājums, kur dzīvības vārdā nāve skries.
...vai tu esi redzējis brīdi, pirms sprādziena? Ar miljonskadriemsekundē filmētu, vienalga, granātas vai atombumbas, brīdi, pirms. Kad reakcija jau ir notikusi, kad triecienvilnis vēl nav izlauzes, bet apturēt to nav iespējams. Vai lode, kad ielido olā, vai apelsīnā. Esi redzējis? Vienalga, no kāda materiāla struktūra, tā piepūšas, izplešas, turoties pretī neapturamajam spēkam, cik vien tai dots, pirms ļaut vaļu haosam, ugunij, liesmām, kliedzieniem, kas beigu beigās norimst klusumā. Un tikai kaut kur tālumā pulkstens tikšķ, skaitot laiku no jauna, no jauna.
Mēs esam tai punktā. Apturēt vairs nevar neko. Viss kustas tik ātri un tik lēni reizē, viss ir uzpūties pie maksimuma, tas vilnis nāk, un būs skaļi, karsti, asiņaini, sāpīgi. Tad klusums. Un tad, ja paveiksies, vai varbūt arī, ja nepaveiksies, mēs iesim, meklēt to jau vairs nevienam nevajadzīgo baznīcu, kurā ļauties priekiem zem liekulības tūkstošgadi pieredzējušo fresku valgajām acīm; kad laikam nebūs nozīmes un telpa būsim mēs paši. Brīvība dos mums varu, nāve - mūžīgo dzīvību, bet dzīvības lāsts garantēs nāvi. Mēs esam pašsavijusies pašnolieguma spirāle, kur beigas ir sākums, laiks izplešas un telpa skrien, pirms sakoncetrējas vienā punktā, iestājas tumsa, pauze un laiks jaunam sākumam.
Man sāpēs, bet es negribu, ka man sāp. Es zinu to sajūtu, kad būšu palicis es, bet neviens ko pazīstu. Tās būs sāpes un vienaldzība reizē, jo jēga būs zudusi ne tik vien līdz ar viņiem, kā arī ar manu nolemtību.
Saritināties kamolā un aizmigt, zem izdegušajām debesīm, un sapņot par pasauli, kurā trīs stundu brauciena attālumā nevar nonākt ļaunuma un tumsas valstībā. Par pasauli, kurā ļaunumu izdedzina no katra kontinenta, valsts, apgabala, pilsētas, ciema, sādžas, mājas un istabas. Kurā ļaunumu jāuzveic ar lielāku ļaunumu, lai vismaz kaut kur būtu iespēja rasties labajam.
Vsstulbāk pokeru ir spēlēt pie galda, kurā ir vairāki stulbeņi, kas uzliek likmi ar blefu, un tad nevar apstāties. Jo 100 punkti, tai reizē, kad ar pāri iesi viņem līdzi, riverā atnāks kaut kāds sūds, un viņiem saies. Tāpat šai karā. Sakostiem zobiem tie mēsli liek likmes, tu zini, ka viņu roka ir tukša, un nedrīkst apstāties, bet čipi sarūk un kārtis nāk jaunas.
Norepo šito, ai dēr ju. | | Saturday, April 15th, 2023 | | 1:51 am |
Atklāsme, ka esmu tomēr aizgājis vecāku pēdās.
Saka jau, ka ābele no ābola tālu neaugot.
Vidēji labs potenciāls, un tas pats izniekots.
Huizin, ko es tur beigās pats izaudzināšu tagad. Varbūt nav vērts nemaz censties? | | 12:37 am |
Visa dzīve ir garš ceļš, meklējot iznīcību.
Es sēžu uz lidostas termināļa grīdas, pie geita ir rinda, kas jau sākusi kustēt, bet es vēl spaidu pēdējās pogas, lai, pirms dotos stundu garā lidojumā, kaut kur, kaut kas ieraudzītu ekrānā pareizos cipariņus. Tas ir tik ļoti svarīgi. Un tik ļoti nē.
Es sēžu ar gudru ģīmi bezgalīgā sapulcē, kur mēs lemjam kā un kam tērēt naudu un kādā krāsā būs zaļā poga, nolikta starp trīs paralēlām līnijām, viena no kurām ir perpendikulāra pārējām. Mēs zinām, ka mēs nezinām, vai rīt to pogu vēl vajadzēs, bet mēs baidāmies to skaļi pateikt, jo tas nozīmētu atzīt savas šodienas eksistences bezjēdzību. Sākumā tu cīnies, tad sities pret sienu, un tad tevi pamāca, ka lēmums ir jāpieņem, vienalga kāds, un tad jārīkojas attiecīgi. Un tagad mums būs zila poga par dažiem tūkstošiem nekurienē. Un mums ir vienalga, jo tā nav mūsu nauda, kuru tērējam. Tik ļoti to pogu tur vajag. Pat, ja tomēr nē.
Saleju glāzē negaršīgu, atšālējušos sidru ar pretīgu rauga piegaršu, pieleju tam portvīnu, citronu sulu un minerālūdeni. Dzert var. Iztriecu kā šotu.
Četri bundzinieki piesit ritmu. Mēs iesim, līdz galam, cik tālu vien varēsim, un, tad tik turēt. Apturi mani, ja dzirdi. | | Tuesday, March 14th, 2023 | | 6:07 pm |
Es esmu seja vakara vilcienā.
Salijis, pelēkās drēbēs, piebāztu mugursomu, es dodos pretim pilsētai. Es esmu vienkārši kārtējā neievērojamā seja starp citām. Austiņās skan mazliet mistiska mūzika, tāda, pie kuras pīpēt zāli, izģērbt sievieti, un/vai doties darīt lietas, no kurām atpakaļceļa nav.
Vilciens šķērso kanālu. Skaists tipveida dzelzceļa tilts. Man uz tādiem fetišs, tas ir bezmaz pēdējais piemineklos 19.gadsimta inženieru veikumam. Skrūves, kniedes, daudz metāla. Katrs tāds tilts man atgādina Bruklinas tiltu, ar policistiem katrā tilta galā, kas, rīta pastaigā Tevi vienkārši pasveicina. Novēl labu dienu. Bet tas tiek darīts ar nodomu, lai Tu justos droši, zinot, ka policists nav iesnaudies savā mašīnītē. Lai Tu nesadomātu kādam nočiept vai atņemt maku, telefonu vai kameru.
Vilciens dun tālāk. Šodien līdz galam.
Es izkāpšu stacijā, slapjo jaku aizpogāšu līdz augšai, uzlikšu kapuci, un iejukšu lidzīgi nošņurkušo cilvēku pūlī. Ja Remarks dzīvotu mūsdienās, esmu drošs, viņš visu dienu pavadītu vilcienu stacijās. Tā ļaužu soļanka, kas tur grozās - kur katrs ir citāds, bet visi vienādi tukši un nožēlojami - būtu izcils materiāls kādai jaunai grāmatai. Ēnas paradīzē, haha, žēl, ka jau aizņemts.
Nav jau iemesla sūdzēties. Viss ir labi. Pat ļoti. Tikai tas tukšums iekšā, tā vecuma sākum sajūta, kad beigu pulkstenis skaļāk sāk tikšķēt, kad aizvien biežāk aiziet tie, kas vēl vakar bija jauni, bet nu jau vairs nē, un tas nozīmē, ka pats jau arī turpat vien esmu. Un pēc statistikas, pat tuvāk.
Mūzika uzlādē. Stacija tuvojas. Iejukt pūlī, kuru es nicinu tikpat ļoti, kā pūlis nicina mani. Pat ja nav korekti to atzīt un visi cilvēki brāļi.
Smēķēt tādās dienās kā šī ir mazohistiska izprieca. Tīra bauda.
Man pietrūkst metāliskās aizslēga skaņas, pulvera smakas. Čaulīšu uz grīdas. Cik ļoti dzīvs var sajusties, trenējoties dzīvību ņemt.
Bet es esmu labs cilvēks. Varbūt. Man esot labsirdīgas acis. Varbūt.
Es te esmu un manis te nav. Nakamā pietura mana. Pilsēta satumst, pamostas mafija.
Sirdi silda seši auksti bundzinieki. | | Wednesday, February 8th, 2023 | | 1:02 am |
Fake it till you... Are fake.
Kur palika tas puisītis ar absurdo jostassomu, baltajām zeķēm sandalēs?
Kāpēc te sēž čalis ar cigareti zobos, un pirmo reizi pa ilgiem laikiem, patiešām grib aizsmēķēt? | | Sunday, January 15th, 2023 | | 12:59 am |
Un kurā brīdī tu no jaunā un perspektīvā pārvērties potenciālu nerealizējušajā? | | Thursday, November 17th, 2022 | | 9:14 pm |
Jancīga sajūta apspriest haltūru, kurā kopā ar viena multimiljonu Eiropas uzņēmuma CEO ieviešam nelielu, pat ļoti nelielu, projektiņu vienā citā multimiljonu uzņēmumā.
Pretkrīzes haltūras vajag visiem. | | Wednesday, November 9th, 2022 | | 5:59 pm |
Cilvēka raksturs parādās brīdī, kad tas atrod vienīgo iespējamo izeju no situācijas.
Šī izeja arī ir raksturs. | | Monday, October 31st, 2022 | | 1:28 am |
Vai tu jau zini, ko gribētu, lai palicēji uzraksta uz tava kapakmens? | | Friday, October 21st, 2022 | | 7:13 pm |
Send nudes. | | Tuesday, October 11th, 2022 | | 9:52 am |
Ar ko tie svešo spickurpīšu topi un balsošanas atšķiras no tā džeka, kas tieši un pārnesti dročīja uz ādas jaciņām? | | Friday, October 7th, 2022 | | 11:42 am |
Turies.
Šis bezjēdzīgais vārds.
Turies, turies, turies...
Būs labi, Tu tikai turies.
Turies.
Es ienīstu to vārdu.
Tas nepalīdz, tas nerisina, tas neatvieglo.
Tas neko nemaina, jo neturēties jau nevar.
Tas ir tukšs, kā pārsprādzis balons; tas ir lēts, kā vakardienas ziņas.
Apnicis.
Un tomēr.
Lūdzu, turies. | | Tuesday, September 27th, 2022 | | 11:33 pm |
Ir lietas, kam dzīve nespēj sagatavot. |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|