Brīžos, kad galīgi nejūties pieaudzis, šķiet, esi tieši vispieaugušākais.
Kad "es nezinu" kļūst ne tikai par derīgu atbildi, bet kad tā kļūst par galveno atbildi, par atbruņojošu atzīšanos, ka nezini, nespēj aptvert, nesaproti, kā tagad būt. Gan globāli, gan sīkumos.
Es nezinu. Es nezinu, kā būt. Es nezinu, kā BŪT. Es nezinu, ko darīt. Tu man prasi, kā būt jautriem, bet, Dievs, ja tāds ir, var man par liecinieku nākt - es nezinu.
Tie vārdi liek justies tik vājam, atzīt savas esības nepareizumu un kļūmīgumu, justies kā pārpratumam un kļūdai. Reizē gribas ticēt, ka tā ir atbilde, kuru var atļauties pieaugušais, kurstcelēs stāvot. Es nezinu, kurp tālāk; es nezinu, kā elpot; es nezinu, cik ilgi melot; es nezinu, kāpēc ir tā; es nezinu...

Mēs sanāksim un smiesim, koķetēsim un spiegsim. Varbūt uz sekundi noticēsim, ja vien tik ilgi spēsim. Es, Tu, viņi un viņas, teātrī bez skatītājiem, dzīvi inscenējot un dzīvošanu tēlojot.
Es negribu, lai maniem tuvajiem sāp, kad man būs grūti. Iziet vakarā līdz sliedēm, uzlikt to soli. Egoistiski, jā. Bet kaut kā tā šķiet labāka opcija. Ja pienāks laiks, nē - kad! Kad pienāks laiks, vai es to spēšu? Vai gļēvi cīnīšos līdz pēdējai elpai zaudētā spēlē? Es nezinu.

Vai viens gads bez sērām būtu par daudz prasīts? Es nezinu.