Vēls vakars, skan The Pet Shop Boys - grupa, kuru atklāju/izjutu pēc Melnās Spermas Ģertrūdes ielas teātrī. Es vairs neatceros sižetu, bet atceros emocijas. Jaudīgi.
Gribas smēķēt. Gribas klusēt un kliegt reize.
Muižas spokainais, neskaitāmos īpašumos sadalītais, pārsvarā gauži slikti uzturētais, komplekss tinas veļu laika miglā un liek uzdot jautāumu, kā te reiz izskatījās, pirms gadiem 100, kad šīvakara klusie ciemiņi nebūt nebija ne klusi, ne ciemiņi.
Durvis ar skatu uz krauju.
Es staigāju pa lapām piebirušo, padomju sieta žogiem izvaroto muižas teritoriju un sapņoju vaļā acīm.
Realitāte sit skaudri, bet šeit no tās var paslēpties. Miglā. Vēja nav un laiks šķiet apstājies. Liekas, ka var ieskatīties jebkurā logā tā, it kā īpašnieku nebūtu uz vietas un nebūtu jābaidās, ka viņi pārnāks.
Laikam tā jutās okupanti, ienākot izsūtīto mājās, es nodomāju.

Esmu tikai ēna, es nozudīšu, pametot aci uz senajām pilsdrupām un pazūdot lejā kraujā, lai krietnu brīdi vēlāk iznirtu gravas otrā pusē. Manis te nav, vai es te biju? Kas zina, kas zina. Paliek vien cigaretes dūmi, kas pamazām sajaucas ar miglu, līdz kļūst par daļu no tās. Tāpat kā tu un es.

Tas pelēkais Nekas, kas nāk un aprij pasauli, tikai es domāju, ka šoreiz Atreju nav ne mazāko izredžu apturēt Neko. Nekas šoreiz nenāk no tālienes, tā prāta migla kas mūs pārņem un piepilda, līdz paliek vien Nekas. Kad mācījos pamatskolā, bez šaubīšanās varēju nosaukt vismaz 30 telefona numuru. Tagad? Precīzi 3 tādus, kam vēl ir adresāti (no kuriem viens ir manējais) un treknu čupiņu tādu, kuriem vairs nav. Vecvecāki, pirmās mīlestības. Skumjas, bet pēc katra pilnīgi dažādu iemeslu dēļ. Pēc vieniem - par zaudēto laiku, ko nepavadīju kopā. Pēc otriem - par zaudēto laiku, ko pavadīju kopā.

Nekas vārās un mutuļo, tas briest, un ik pa brīdim šķiet, ka labāk un vieglāk būtu ļauties. Grūst šo pasauli bezdibenī, zinot, ka neviens bezdibenis nav bez dibena, un, tāpat kā atvarā ierauta, pasaule kaut kur jau izpeldēs. Kāda, kur un kad? To mēs nezinām. To nepateiks zīlnieces, pie kurām policisti ejot, lai palīdz atrast slīkoņus. To nepateiks sektants, kas instagramīgajā reklāmā aicinās pavadīt vairāk laika ar dievu. Smieklīgi jau, ka no mums abiem, viņš sātanam tic krietni vairāk, kā es.

Mūs biedēja ar pasaules pagrimumu, kurā valdīšot sekss, narkotikas un rokenrols. Mani biedē pasaules pagriumus, kurā nebūs nekā no tā - nedz vieglprātīgā kailuma, nedz vieglā kaifa, nedz dziesmu un deju. Būs tikai asinis. Daudz asiņu. Manu, tavējo, svešu. Melna sperma un zaļas asinis.
Kāpēc zaļa, Tu, zaķīt, prasi? Jo rokenrola leģenda tā dziedāja - Sarkana, sarkana asins; pēc stundas tikai zeme, pēc divām puķes un zāle, pēc trijām atkal ir dzīva. Un zaļā taču esot dzīvības krāsa. Tāpēc asinis ir zaļas - jo tās ir sarkanas. Iņ un jaņ, pretmeti un kontrasti un vienotība caur tiem. Nekas nav pilnīgs, pirms nav savijies ar savu pretmetu, tā teica skolotāji augstu kalnos, un mēs viņiem ticam. Noteikti tās nav lielākās muļķības no visām, kam ticam.

Ja reiz mēs paši iemidzinājām Falkoru, vai mums ir tiesības cerēt, ka tas vēl atlidos? Vai arī mums ir pienāums cerēt, ka tas vēl atlidos? Pienākums mūsu pēcnācēju vārdā. Pienākums pret tiem, kam pelēks nav krāsa.

Paceļu acis. Migla ir izklīdusi. Cilvēki to ir apēduši. Var sākties jauns cēliens ar Neko.

Es iedegšu svecīti par tiem, kas klusi no Tīreļpurva ciemos nāk. Iededz arī tu. Varbūt par mums kādreiz kāds to iedegs tāpat.