[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 15 friends' journal entries.
| Thursday, October 8th, 2026 | ||
| slepena | 11:42p | Kaut es nekad nedzertu |
| Wednesday, October 7th, 2026 | ||
|
shelly |
4:23p | Braucu mājās no darbiņa, nolemju izkāpt pāris pieturas pirms mājām, drusku pastaigāties, durvis atveras un aiz tām stāv... Lauva. Kurš ir nupat beidzis klaiņot ar citiem zvēriem un tagad dodas mājās. Dikti sapriecājos. Mums ir lemts būt kopā, par to nav nekādu šaubu! |
| Sunday, October 4th, 2026 | ||
| slepena | 1:26a | Šorīt, ap pusdienlaiku, mani pamodināja ābeles ierašanās ar dažādām praktiskām, sadzīviskām dāvanām. Pēc pagājušās nakts politiskā bezmiega, nācās žigli celties un žigli taisīties, lai dotos uz vēlēšanām. Sagatavojos tā, lai pa gabalu nebūtu skaidrs, ka smirdu kā vakardiena. Tas nekas, jo izejot ārā smaržoja kā pavasaris un kā mājas, labajā Latvijas nostūrī. Šīs ir mūsu pirmās vēlēšanas Rīgā. Uzreiz pēc tām bija žigli jādodas satikt savu gadiem nesatikto, pirmo mīlestību. Ceļā uz mūsu tikšanās vietu klausījos skaņdarbus, ko klausījos, kad aktīvi viņu mīlēju. Mazliet baidījos. Ko tad, ja, satiekot viņu atkal, mīlēšu viņu tāpat joprojām? Tas mani nebiedēja pietiekami, lai izvēlētos skaņdarbus neklausīties. Satiku viņu un apskāvu. Nejutu neko, no kā baidījos. Es patiešām esmu brīva no ikviena. Lai turpinātu Liepājā iesākto tradīciju, uzdāvināju viņai vēl vienu krūzi, kas turpina jau iesākto dāvināto krūžu tematiku. Viņa izskatījās citādāk. Tumšāka, bet joprojām silta. Viņas acis ir kļuvušas duļķainākas. Ceru, ka tas bija tikai kāds man neatklāts nogurums. Viņas nostāsti neraisīja aizdomas par citiem, slēptiem iemesliem. Padzirdēju pirmos jaunumus ilgā laikā par manu izbijušo viņu, savu izbijušo Sauli. Dzirdēju citus jaunumus par sen neapspriestiem, pazīstamiem personāžiem. Uzzināju, par ko ir kļuvis viņas tēvs, bet to informāciju papildināšu gadiem vēlāk. Iespaidīga informācija! Tajā ir novērojams arī kāds cikls. Uzzināju, ko viņa dara un ko viņa plāno. Senāk viņa smēķēja Parlamentus, šoreiz viņa smēķēja cigaretes no Portugāles, lai gan tagad ikdienā smēķē tinamo tabaku. Uzjautāju, vai pie viņas ir grāmata, ko gadiem atpakaļ viņai uzdāvināju. Viņa teica, ka nē, nav. Es jautāju, kā! Kāpēc? Viņa atbildēja, jo toreiz liku to nodot tālāk, lai turpina iepriecināt citus. Pēkšņi vairs pārlasīt kādu lappusi no tās grāmatas nebija svarīgi. Vienkārši biju priecīga par piemirsto ģēniju sevī. Grāmata, ļoti iespējams, kādu priecējot kaut kur Rietumeiropā. Viņa piedāvāja man kādreiz doties ar viņu rāpties akmeņos, piedāvāja nosūtīt daļu no sevis uz Franciju. Lai vai cik brīnumaini viss neskanētu, pagaidām tās ir tikai varbūtības. Mēs kopā devāmies atvadīties. Viņa man jautāja, vai joprojām rakstu. Es atbildēju, ka jā, rakstu. Svešinieks, šķērsodams mūsu ceļu, izvēlējās nenoklusēt, ka esam skaistas. Viņas attieksmē bija jaušama neuzticība par svešinieka piezīmi, bet es nevarēju aizvērties par brīnumiem. Viņas brīnumi šodien bija skeptiskāki vai kautrīgi, tas bija neierasti. Viņa jau bija tā, kura man iemācīja redzēt daudzus no brīnumiem. Kur gan ir noslēpušies viņas brīnumi? Atvadījāmies laikam uz Baznīcas ielas, es neorientējos Rīgā. Viņa devās tuvāk jūrai Liepājā, es devos tuvāk jūrai Jūrmalā. Atvadījāmies katra ar savu ceļa vēju. Ātrā solī smaidīju visu ceļu līdz stacijai. Klausījos mūzikas sarakstu, ko iesāku taisīt vakarnakt, kā smadzeņu atkopšanas terapiju pēc politisko debašu skatīšanās. Tajā esmu iesākusi apkopot dziesmas no mana mīļākā Cibas profila. Nokļuvu Jūrmalā. Apskatījos, kas labs muzejā. Devos uz nākamo mērķi, jūru. Ceļā smaržoja pēc brīnumsvecītēm. Muzicēja kāds Majoru opītis. Gaiss sāka garšot ne tikai pēc labas dienas, bet arī kādas apšaubāmas izvēles. Attapos pie vēl viena Brīnuma, tam pa kreisi bija vīna bode. Nopirku mini pudeli ar savu mīļāko sarkanvīnu. Pludmalē bija negaidīti pārāk daudz cilvēku. Pavēroju vārnas, pieelpojos jūraszāles un drīz vien devos projām. Pateicu garāmejošajam metāla detektora kungam "Cik forši!". Cerēju agrāk nokļūt mājās, lai varētu beidzot izdarīt ko lietderīgu, iekapsulēt šodienas emociju pārpilnību materiālā. Vilcienā pirksti izlēma, ka tomēr ir jāsauc spontānāko draugu un jāturpina baudīt silto oktobra sestdienu. Uzdāvināju viņam kastani. Turpinājām ar jaunu vīnu un priecājāmies. Tad pakašķējāmies. Nekas nopietns, viņš ātri saprata, ka man ir taisnība. Devāmies paēst, atgriezāmies. Iedzērām vēl un atvadījāmies. Atteicu citu rītdienas tikšanos, cerībā, ka beidzot ko lāgā paveikšu. Pārrados mājās Teslā. Esmu piepildīta un nogurusi. Viss ir citādāks vēlreiz. Esmu pavisam, pavisam brīva! Esmu ar visiem un visur. Atnāku un aizeju. Manā gultā mani sagaida tikai mani sapņi un tikai mani murgi. Es mīlu katru svešinieku tieši tik ilgi, līdz paeju tam garām. Tad neatskatos. Pat ja atskatītos, es neredzētu, jo nenēsāju brilles. Vairs neožu kā vakardiena, bet smaržoju kā šodiena. Mana pirmā mīlestība ziņā nosauca mani par sauli, bet izlaboju, ka esmu staru terapija. Tas nekas, tā ir iesācēju kļūda. Esmu tik pateicīga, ka ābele no rīta atnāca, saklāja manu gultu, tad aizgāja. Viņa man šodien pateica, ka protu mīlēt un dzīvot. Šodien nestaigāju, bet plīvoju pāris milimetrus virs zemes. Garāmgājēji pat nenojauta, ka nepieskaros zemei. Tas būs mūsu mazais noslēpums. Šovakar dzeršu liepziedu tēju. Šodien vēlreiz esmu mīlējusi visus un neiemīlējusi nevienu. Esmu bagātākā meitene uz savas ielas, varbūt arī pasaulē. Eolika - Tava Atnākšana |
| Saturday, October 3rd, 2026 | ||
|
shelly |
3:11p | Drama loves me: pat tad, kad aizgāju nobalsot, nokļuvu skandāla epicentrā: iecirkņa vadītāja brēca uz plikpauri ādas jakā. Aizdomīgais subjekts nupat bija izvilkts no iestādes pagraba un tikpat paaugstinātos toņos un ar stipru, zīmīgu akcentu aizstāvēja savas tiesības Es aiz šausmām automātiski, ar muguras smadzenēm, savilku saviem favorītiem plusus. Mīnusus gan kārtīgi aizkrāsoju. Nekas, gan jau arī tā derēs. Bet brīžiem man liekas, ka man virs galvas ir iekarināts pašai savs mākonis. Kā Olafam no Frozen vai Travis solistam. // pieļauju, ka incidentam pat nebija politisks raksturs; visticamāk, vīreli interesēja bez uzraudzības atstāti maki, telefoni vai jelkādas citas vērtslietas. Tā mums te Ķ-ragā dzīvojas |
| slepena | 5:20a | Esmu uzzinājusi (sajutusi ar doto mājienu palīdzību), ka pazīstamie ir uzrakuši manu Cibu. Un ne tie pāris, kuriem esmu ieminējusies par šo profilu. Tiem cilvēkiem vispār nav saistības ar šiem cilvēkiem. Kādam vienmēr ir jāizbojā jautrību! Ciba nav pagrīdē pietiekami. Manam slepeni publiskajam ekshibicionismam ir pienācis gals. Nāksies noklusēt savas šī brīža spilgtākās emocijas un apšaubāmākos notikumus. Turpināšu runāt par neslepeniem notikumiem, ko pļurkstu visiem. Gan jau tāpat turpināšu autobiogrāfēt savu dzīvi, tikai ar gadu atkāpi. Ko jutu šodien, varēsiet izlasīt pēc pāris gadiem. Drīzumā gaidiet to, kas notika pirms piecpadsmit! Šodien došos uz vēlēšanām. Satikšu ābeli un vēlāk arī savu pirmo mīlestību. Neesmu viņu satikusi gadiem. Uzgāju @aurora_borealis profilam Cibā. Kā es gribētu zināt, kas viņa ir un kā viņa raksta šodien, 16. gadus vēlāk. Noteikti kādreiz esmu apsiekalojusies, šķērsodama viņas ceļu |
| slepena | 5:08a | Goldie glezno? Var kaut kur apskatIt? |
| slepena | 4:27a | Pirmsvēlēšanu pārdomas: 1) Kādam derētu arī Šleseram iemācīt, ka nav "patreiz" 2) Izlaiziet kāda Stepaņenko pežu beidzot 3) Novērtēju kā Valainis apkaunoja Kulbergu Raiņa jautājumā 4) Kurš to Hermani vispār tur ielaida. Kā pirksts dibenā, lai cik seksīgi tas neizklausītos 5) Par spīti manam optimismam un cerībām, man tiešām ir tikai viena opcija, par ko balsot Es varu, jo nebraucu ne ar velo, ne auto. Brauciet ar sabiedrisko un ostiet apčurājušos večus kā es, nebūs par ko sūdzēties Viņi visi ir neciešami, izņemot Šuvajevu. Tas vismaz nesprēgājot pieturās pie savām vērtībām, sakarīgi atbild un šķiet cilvēcīgākais Kopš esmu nozudusi no Cibas, jūs esat palikuši vēl vairāk šizo. Es jūs mīlu, nesajūciet prātā pavisam, lai jums viss labi |
| Wednesday, September 30th, 2026 | ||
|
shelly |
8:52a | Es nejūku prātā, vismaz ne vairāk kā parasti, man šodien darbā agrā dežūra - pusē septiņos, vēl tramvajā sēžot, iespraudu sērkociņus acīs, lai neaizkrīt, un sāku rukāt. |
|
shelly |
7:51a | Mans rīta dopamīns
Mother Mother - It's Alright
|
| Monday, September 28th, 2026 | ||
|
f |
9:38p | : birthdays nu ko, jaunatne. kā teica viens mans draugs ar īpatnēju takta izjūtu - šodien tu iesoļo piektajā gadu desmitā! ar to arī mūs visus apsveicu. |
|
magnolia |
8:33p | . |
| Sunday, September 27th, 2026 | ||
|
shelly |
8:50p | Mēs ar Lauvu savus kaķus nikneimojam pēc atbilstošiem desertiņiem. Gizmo bija Oreo, Bīne līdz šim bija Persiki ar Putukrējumu (vai Plombīru). Bet kopš šodienas viņa ir Burkānkūciņa, un tas viņai tik ļoti piestāv. |
| Saturday, September 26th, 2026 | ||
| slepena | 5:05p | Paldies Eiženam! Mans pirmais attēls Cibā. Joprojām nesaprotu, kā jūs izzīlējat, kādus izmērus jāraksta. 300 px un 10000 baiti derēs arī turpmāk. Kvalitāte gan sasūdinājās, triepienu blāzmas izpaliks. I'll be your mirror Reflect what you are, in case you don't know I'll be the wind, the rain and the sunset The light on your door to show that you're home When you think the night has seen your mind That inside you're twisted and unkind Let me stand to show that you are blind Please put down your hands 'Cause I see you I find it hard to believe you don't know The beauty that you are But if you don't let me be your eyes A hand in your darkness, so you won't be afraid When you think the night has seen your mind That inside you're twisted and unkind Let me stand to show that you are blind Please put down your hands 'Cause I see you I'll be your mirror  |
| slepena | 4:32p | Lūdzu, iemāciet kāds man iepublicēt šeit attēlu. Bilžinatorā man neuzrāda, ka datorā būtu kaut viens fails |
| slepena | 2:49a | Reiz man bija labākais draugs. Viņš bija visspilgtākā persona, kādu esmu jebkad pazinusi, un es pazīstu daudzas tiešām spilgtas personības. Varbūt neproporcionāli daudz mērot pret to, kas esmu es. Mēs iepazināmies, jo iegāju nepareizajā klasē un vienīgā sēdvieta bija blakus viņam. Mums bija vienādi vārdi. Kopš tās dienas mēs kļuvām nešķirami uz daudziem turpmākajiem gadiem. Es viņu apbrīnoju katru mirkli, pat kad jutos kā viņa aksesuārs vai rokassomas sunītis. Blakus viņam nekad nejutos pietiekami. Reiz viņam uzzīmēju, ka jūtos tā, it kā viņš būtu mana Saule un es viņa Mēness - viņš spīd, es atstaroju. Arī dienās un periodos, kad svarīgāki viņam kļuva citi, vai ar kādu citu būt bija izdevīgāk, es viņu mīlēju vienlīdzīgi. Manī naivi nemita opcija, ka mums kādreiz būs jāatvadās, vai ka neredzēšu viņu blakus pat savās vecumdienās. Tad lēnām, bet nemainīgi noskatījos, kā visspožāko cilvēku manā dzīvē apēda grami. Ne tikai grami, neapšaubāmi arī mentālā veselība. Teicu savai mīļākajai psihoterapeitei, ka kaut kas ir ar viņas acīm, kaut kas nav kārtībā. Psihoterapeite teica, ja acīs, tad to obligāti vajag novērot. Tad satiku viņu, teicu, ka apmaksāšu vizīti, tikai, lūdzu, atnāc ar mani. Viņa nenāca. Tie bija gramu saasinājuma pirmsākumi. Viņa sāka attālināties, lai pavadītu laiku ar cilvēkiem, kuriem bieži bija grami. Sākumā skumu, jo jutos atraidīta no cilvēka, kuru mīlēju visvairāk pasaulē. Man arī nepiemita tāda harizma, lai tik daudzi un tik regulāri gribētu mani barot ar narkotikām tādā apmērā. Tagad esmu pateicīga, ka tā. Tolaik nupat biju uzsākusi dzert antidepresantus, jau kādu laiku devos risināt savu galvu. Pirmo reizi atturējos no pilnībā visa, kas ir apreibinošs. Piektdienas bija vissmagākās. Dzīvoju netālu no visiem bāriem, ko regulāri apmeklēju. Siltajos vakaros, ja atvēru logu, dzirdēju bāru dzīvību no sava dzīvokļa. Katru piektdienu raudāju, jo nevarēju baudīt dzīvi kopā ar visiem un to, kuru mīlu. Viņai vairs nebija tik interesanti ar mani pavadīt laiku. Savā pārdesmit kvadrātmetru dzīvoklītī izslēdzu lielās gaismas, ieslēdzu lampiņas un iededzināju visas sveces. Iedarbināju gaisa mitrinātāju uz maksimumu un gāju dedzinoši karstās, varbūt divu stundu ilgās dušās. Ar pelējumu cīnījos vēlāk. Es gribēju iznākt jūtoties kā lietus mežā, lai viscaur dzīvoklim būtu migla. Tad sāku par dzeršanas vai narkotiku naudu doties uz tirgu un pirkt dārgas tējas vai ziedus. Katru piektdienu bēdājos, katru sestdienas rītu pamodos pateicīga, ka nekur negāju. Gramu saasinājuma pirmsākumi tapa saasinājumu turpmākumos. Viņa kļuva arvien tumšāka, arvien neatpazīstamāka. Viņas krāsas aizstāja tumšie toņi, tekstūras un faktūras aizstāja trīs līnijas. Ekscentriskumu aizstāja pielāgošanās mērenībai un saplūšana ar pūli. Skolas rītos viņa arvien biežāk nevarēja ilgi nostāvēt, jo bija vakardiena. Mani aizstāja citi cilvēki, ar kuriem iznīcināties varēja biežāk. Arī es nebeidzu šņaukt uzreiz, bija mans tīrības mirklis, tad atkal atsāku. Tad atkal beidzu, tad atkal atsāku. Arī es reti pirku, vienkārši bieži devos meklēt jebkuru, kuram būs. Man paveicās, ka cilvēki mani nemīlēja tā, kā mīlēja viņu. Lai gan, atskatoties, arī pret viņu arī nebija nekāda mīlestība, drīzāk izklaide uz otra rēķina, papildus attaisnojums iznīcināties pašiem. Psihoterapeite bija ierosinājusi, lai dodos uz kādu bāru vai pasākumu, esmu skaidrā un pavēroju lietotājus. Pirmo reizi, kad aizgāju uz bāru, lai būtu skaidrā, vairs nevajadzēja ģērbt visatkailinošāko apģērbu, lai apsargs mani ielaistu bez dokumentiem. Ierados un skaidrā nemācēju runāt. Kāds izvēmās pāri margām, vēlāk, man šķiet, kāds arī nokrita pāri margām. Nesapratu neko, ko dzērāji gvelž. Neilgi pēc tā devos uz reivu. Neatceros, vai todien nedzēru, bet narkotikas noteikti nelietoju. Todien izskatījos ļoti labi. Turpat satiku viņu, izsmērētu gar zemi, paņēmušu iedomāties nevaru cik ripas un ko vēl. Man kļuva baisi redzot viņu tādā stāvoklī, lai gan esam bijušas dažādās situācijās kopā. Tas bija viens no baisākajiem skatiem manā dzīvē. Viņa nefunkcionēja un vecāki, slideni tipāži meklēja, vai nav palicis vēl kaut kas, ko viņai iedot. Pēc tā es atkal mēģināju būt skaidrā. Kad pabeidzu skolu, paņēmu brīvu gadu, lai dzīvotu nekurienē un attālinātos no kaitīgajiem ieradumiem un cilvēkiem, ar kuriem viegli nākas būt kaitīgai. Nometu antidepresantu svaru un mācību laikā piedzīvoto. Āda atguva apjomu un spīdumu, kļuvu skaista vēlreiz. Aizrāvos ar dārzniecību, jogu un sarkanvīnu. Vēl labu laiku naktīs sapņoju, ka precos ar kristālu un pamodos apraudoties, jo tā nedrīkst notikt. Virs gultas biju pielikusi lapu, kur biju uzrakstījusi "Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā Es esmu drošībā". Draudzības gadu laikā mēdzām apmainīties ar vēstulēm. Manās mājās joprojām ir tik daudz viņas mākslas darbu no mūsu brīnišķīgajiem pirmsākumiem, no mūsu narkotiku laikiem, no mūsu beigu tuvošanās. Es varu salikt šos zīmējumus un vēstules secīgi un vērot izmaiņas. Kā viņas rotaļīgi glītais rokraksts pārtapa par drudžainām, nerūpīgam līnijām. Kā viņas mākslas darbi mainījās no neuzspiestas, dabiskas meistarības uz arvien nesaprotamāku vienaldzību, jukšanu un brukšanu. Ilgi smaržoju viņas vēstules, kas bija piesūkušās ar amfetamīna smaku. Šie mākslas darbi ir pārcietuši septiņus gadus, blaktis, sešas dzīvesvietas. Vairums no tiem ieplaisāja vai saplīsa, es sēdēju un tos restaurēju ar caurspīdīgo līmplēvi un skoču. Tie joprojām ir ar mani, dziļākajā skapja nostūrī, izņemot gleznu, kas stāv virtuvē. Gleznā esmu attēlota es, tā ir 2020. gada Ziemassvētku dāvana. Tā ir melnbalta, neliela izmēra glezniņa, kur sēžu pie galda, uz vienas plaukstas turot vārnu, bet ar otru lasot nelielu grāmatiņu. Uz galda, kas pārklāts ar baltu galdautu, atrodas ziedi, tējkanna un tasīte ar apakštasīti. Kad biju savākusies pietiekami, ik pa laikam ierados Rīgā, lai apciemotu manu viņu. Mana viņa kļuva arvien tālāka un tālāka, tievāka un tievāka. Tvīkoja arvien biežāk un arvien spēcīgāk. Mūsu kopā pavadīto laiku sāka aizstāt sēdēšana Telegramā. Centos mūs atturēt no lietošanas, kamēr esmu tur. Vienreiz sanāca. Nākamreiz piekritu sadalīt ripu uz pusēm. Tad šņaucām mazliet, tad mazliet vairāk. Tad jau atkal attapāmies benderos. Pirmā no skaidrajām attapšanās reizēm bija tad, kad Līgo pārpūtos, un viņai es vairs nerūpēju. Man šķita, ka tūlīt nomiršu, bet viņai bija vienalga, viņa sēdēja Telegramā. Es biju kļuvusi tikai par neērtību. Grami nonāca virs manis, lai gan esmu daudzi kilogrami. Es tam vēl mēnešiem nevarēju noticēt (Nu, varēju, tikai vēl to noliedzu. Pirms brīvā gada bija līdzīgi. Mēs devāmies kopā ballēties, nesen kā sāku lietot antidepresantus. Ja dzēru ar zālēm, varēju aizmigt turpat uz vietas. Vienu dienu aizmigu bārā, viņa un cita draudzene mani tur atstāja. Apsargs ar kādu svešinieci esot mani nogādājuši mājās, un nākamajā rītā saņēmu no apsarga ziņu, lai es padomāju, vai tie vispār ir mani draugi. Pēc tam atkal beidzu dzert un lietot). Nākamreiz attapos viņas dzimšanas dienā, nākamajā benderī. Tur pārpūtās kāda cita, un todien par neērtību kļuva viņa. Es kļuvu par bendera mammu un redzēju šo vienaldzību no malas. Tas laikam bija mans pēdējais piliens, kas izlija vēl vēlāk. Aptuveni mēnesi vēlāk jau biju pārvākusies uz Rīgu. Par spīti visām narkotiku blakusparādībām, neizmaināmajām atšķirībām un gadus ilgajai draudzībai, jau kādu laiku biju viņā iemīlējusies. Viņa bija mānīga, mainīga, neskaidra un nestabila. Mēdza rasties pamatoti iespaidi, ka varbūt atšķirības nav tik lielas, tikai lai tas mainītos pēc mirkļa. Narkotiku situācija arī bija kļuvusi intensīvāka. Es nevarēju vairs uz to noskatīties un vairs nevarēju tur būt. Beidzot sapratu, ka es neko nevaru mainīt. Es nevaru nevienu pierunāt lietot mazāk, ne maigi, ne skarbi. Ne piedāvājot uzsaukt psihoterapeitu, ne ierosinot devu sadalīt, lai otram būtu jāņem mazāk. Ne atbalstot, ne nosodot. Ne esot klāt, ne attālinoties. Es nevaru nevienu pierunāt meklēt palīdzību, es nevaru nevienam likt netirgot. Es nevaru nevienam pavēlēt nebūt apkārt citiem veicinātājiem, līdzdalībniekiem, ļāvējiem, ierosinātājiem. Es nevaru nevienam likt dzīvot savu skaidri spožo nākotni, ja kāda sapnis ir kļūt par bomzi. Tie nav mani vārdi, ja kas. Es to sapratu kādā dienā neilgi pēc pārvākšanās uz Rīgu. Bija ļoti pelēka pēcpusdiena. Es dzēru vīnu un centos atrast, kā nokļūt pie viņas ar izlādējušos telefonu. Satiku kādu kundzi vārdā Karmena, kura mīkstsirdīgi piekrita man palīdzēt. Viss, ko atceros, ir ka mēs runājām par viņas vārdu. Arī to, ka arī viņa vairākkārt esot pārvākusies. Vienreiz pārvācoties viņa netīšām saplēsa viņai nozīmīgu porcelānu. Runājām arī par dzejoļiem un to rakstīšanu. Transportā mēs satikām manu draudzeni-filozofi-dzejnieci-gudrinieci-d Šo penteri ir ierosinājuši nesen dzirdētie vārdi "Vai kādam šeit ir kokaīns?". Nevienam nebija. Piederības pēc, pateicu ko līdzīgu vārdiem "Cik žēl", bet klusībā ļoti priecājos. Es neesmu šņaukusi kopš pagājušā gada aprīļa. Pāris nedēļas atpakaļ biju gana dzērusi, attapos jautājot kādai attālai paziņai "Vai tev nav ko iepūst?". Esmu priecīga, ka saņēmu atbildi "Nē, es nepūšu" nosodoša skatiena pavadījumā. Mans veselais saprāts nemaz negrib pūst, bet dzerot saprāts ir nevesels biežāk. Esmu tik priecīga par nosodošiem skatieniem un cilvēkiem, kuri nepūš. Vairs nevaru pateikt pēc garāmgājēju sviedriem, vai viņi ir šņaukuši. Šī uztrenētā spēja ir aizmirsta, šī smaka vēlreiz ir nepazīstama. Vairs neesmu skatījusies uz neviena nāsīm, lai meklētu atbildi, vai kāds man nemelo. Tomēr, es joprojām regulāri apskatos, cik bieži mana izbijusī viņa ieiet Telegramā. Vairs nezinu pilnībā neko par viņu, un man nav pilnībā nevienas iespējas uzzināt. Tas ir mans vienīgais veids kā minēt, cik skaidrā viņa varētu būt un vai viņa vispār vēl ir dzīva. Reiz, neilgi pirms beigām, mēs gulējām kopā apskāvienā un klausījāmies viena otras sirdspukstus. Tie vienlaicīgi sāka pukstēt vienā ritmā. Satrūkos un teicu, vai arī tu to juti? Viņa atbildēja, ka to juta arī viņa. Es ceru, ka viņa ir atlabusi vai atlabs pavisam drīz. Es ceru, ka viņa ir līdzās visai sev vajadzīgajai palīdzībai. Ceru atkal redzēt viņu starojam. Esmu mūžīgi pateicīga viņai, ka viņa uzdrīkstējās turēt manas hroniski svīstošās plaukstas, mierinot, ka viņai tās patīk tieši tik slapjas. Tajās varot ielūkoties kā spogulī. Viņa tās satvēra tik bieži, ka viņas satvērienā tās mēdza nesvīst. Viņas plaukstas vienmēr bija patīkami sausas. Reizēm domāju, ka varētu uzrakstīt, varētu apjautāties, varētu satikties. Tad atceros, ka ir lielāka iespējamība, ka tas būtu tikai vēl viens cikla atkārtojums nevis jauns sākums. Esmu izlēmusi nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, bet grābt lapas ar kailām plaukstām. No benderiem uz penterēm. Šodien ābele man uzdāvināja divas dārgās tējas, Antistresu un Afrodītes dzērienu. Nu jau pasen esmu palaidusi savu Sauli, esmu iemācījusies starot pati. Kad ābelei atklāja vēzi un viņa ārstam uzdeva jautājumu, "Kā var atšķirt vēzi no labdabīga veidojuma?'' viņai parādīja attēlu un teica, "Redzi, izskatās ka tam ir stari? Kā saulītei." Es negribu būt ļaundabīgs audzējs, es gribu būt staru terapija. |