[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Below are the most recent 5 friends' journal entries.
| Wednesday, June 24th, 2026 | ||
|
shelly |
7:00p | Kā lai tagad saņemas izpakot koferi. |
| Tuesday, June 23rd, 2026 | ||
| sweetpotato | 1:53a | Uztaisīju rabarberu kūku. Protams, ka vēlu. Un diezgan labu - tādu sulīgu un paskābu, tieši kā man garšo. Tik garšīgu, ka šo rakstot man ir pilna mute ar siekalām. Ko par to saka mans kuņģis? 🤯 🐉🐲🐦🔥☄️🔥🌚 Vai tas bija tā vērts? Iespējams. Šonakt atkal gulēšu pussēdus. Bet bāc, ja man būtu vesels kuņģis, tas tāpat vairs nebūtu vesels, jo es vienkārši nevaru noturēties pretī rabarberu, ķiršu un citronu kūku vilinājumam. Saldskābs vai maigi svaigs ir labākās garšas universā. |
| Wednesday, June 17th, 2026 | ||
| sweetpotato | 11:50p | #8 Es esmu savās bērnības mājās laukos. Ir silta vasaras diena, visi citi ir kaut kur aizbraukuši, tur esam tikai mēs ar suni un varbūt kaut kur pie jumta korēm ielīduši un siltumā sauļojas kaķi. Vējš purina lapegļu rindu aiz mājas, ābeles dārzā un piemājas mežus. Tas brīdis ir kā viena gara, gadiem ilgstoša izelpa. Suns vispirms izskraida visas malas, lai izostītos, tad izvārtās zālē, bet beigās viņam piemetas zūmiji. Un kas tie ir par zūmijiem laukos, kur ieskriet var nevis sētā, sienā vai mēbelēs, bet tikai pļavā vai mežā, vai uz iebraucamā ceļa! Manām ausīm jāpierod pie tā, ka tikai kaut kur pavisam tālumā var dzirdēt vien atsevišķas mašīnas, bet citādi te ir tikai vēja šalkas un putnu dziesmas, un mūsu soļi uz zemes ceļa. Smaržo pēc svaigi pļautas zāles un malkas grēdas pie šķūņa. Varbūt vēlāk es to sporta pēc paskaldīšu - es dievinu malkas skaldīšanu, un man šī darba ļoti pietrūkst. Garšo pēc zemenēm, kuras tikko saulē sasilušas atradām dārzā. Uz brīdi ieejam mājās un vecajā kafijas automātā uztaisām kafiju "ar putiņām". Tad sēžam ārā - es uz sola, bet suns blakus zālē - un es dzeru vienlaikus gan šo kafiju, gan to, kuru dzēru ar vecmāmiņu, rakstot bakalaura darbu, vakaros ar māsu un pusdienlaikos, kad visi tāpat kā šodien jau bija aizbraukuši savās gaitās, bet es tikai sāku dienu. |
| sweetpotato | 1:41a | Šodien atkal bija mūzikas diena. 10-15 dziesmas. Vēl guļot sapņoju, ka esmu Derils no “The Office” un piedzīvoju to pēdējo deju, ko viņi dejoja, kad viņš beidza strādāt Dunder Mifflin. Earth, Wind & Fire - Boogie Wonderland. Īstenībā lieliska dziesma. Pēc kādas 10., 15. reizes, kad man galvā uz riņķi bija noskanējis piedziedājums, gan palika neomulīgi. Vidus dziesmas es neatceros (ja neskaita TBBT theme song), bet tās bija lielākoties patīkamas un laida vaļā. Nu, vai es varēju tās palaist. Bet pēdējā dziesma bija gandrīz kā apskāviens no pagātnes - Muse - Blackout. Tā vietā, lai šovakar mēģinātu pazust, es pasēdēšu ar tēju, acīm ciet un to dziesmu. Un būšu pateicīga, ka zāles strādā. |
| Tuesday, June 16th, 2026 | ||
| sweetpotato | 3:02p | #7 Esmu slimojusi jau apmēram mēnesi. Lai gan, ja man kāds jautātu, kad tieši tas sākās, gribētos atbildēt, ka tas vienmēr tā bijis. Neko vairs neatceros. Spēja domāt un fokusēties atstājusi čatu, izmetusi datoru pa logu un nodedzinājusi visas SIM kartes. Es nezinu, kas šis ir, bet zinu, ka esmu vienā no savas dzīves līdz šim zemākajiem punktiem. Tieši šis mirklis gan ir pat mazliet skaists. Sēžu dīvānā, klēpī dators un pie labā sāna piespiedies suns ar galvu man klēpī.
Jā, man nav spēka ieiet dušā. Vai sākt strādāt, lai gan darbu saraksts nav īss. Sunim vajag ausu zāles, pēc kurām nav spēka aiziet. Nāk raudiens. Bet es neesmu viena, esmu drošībā, man ir pilns ledusskapis un, ja es kādam uzprasītu kaut kādu noteiktu palīdzību, visticamāk, to arī saņemtu. Tas nav nekas. Vēl viens lielisks brīnums, kas notika šodien - dabūju valsts apmaksātu vizīti pie alergologa ar pirmo zvanu 30. jūnijā. Jāiztur šādi vēl divas nedēļas un varbūt tad labāk zināsim, kas notiek un kas nenotiek. Man niez acis, mute, deguna iekšpuse, atsevišķi ādas laukumi un pat ausu iekšpuse, bet šis kādreiz beigsies. Es gan nezinu, kā viņi uzstādīs diagnozi, ja tas būs kaut kas komplekss, alerģija plus vēl kaut kāds mēsls, jo man liekas, ka šis nevar būt tikai kaut kas viens. Varbūt vēl sūtīs pie LORa. Droši vien vajadzētu saņemties pajautāt to tuvāko dienu laikā, lai nepaildzinātu izmeklējumu laiku. Vēl man vajadzētu beigt izvairīties no jušanas. Vakaros sēžu un stundām skatos TBBT un paralēli spēlēju tetri. Ir sajūta, ka tā ir mana vienīgā drošības saliņa dienā, kad varu aizmirst, cik slikti, bet tas atņem laiku atpūtai un neko nerisina. Pēc tam tikai vairāk nožēloju, ka esmu izvēlējusies pavadīt savu laiku. Gribētu iemācīties arī palūgt tuvākajiem cilvēkiem atbalstu, bet īsti nevaru saprast, ko man vajag un kā viņi man varētu palīdzēt. Varbūt vienkārši pietiek ar dalīšanos, ka ir grūti. Then again, esmu slimojusi mēnesi, un visiem droši vien jau krīt nost ausis no manas sūdzēšanās. Tāpēc es sūdzos te, ha. |