arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in
arcigaretizobos' LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Saturday, May 21st, 2022 | | 11:12 pm |
Pasaule būtu labāka, ja "labdien" un "uz redzēšanos" vietā mēs teiktu "send nudes". | | Sunday, May 8th, 2022 | | 7:17 pm |
Labās Skolas bērni. II.
Roberts. Visur citur Roberts būtu spilgti izcēlies, bet šeit, Labajā Skolā, bija teju vai daļa no pelēkās masas. Teju vai, jo vienpadsmitajā klasē bez pieciem centimetriem divus metrus gari jaunieši nav pārāk bieži sastopami jebkurā skolā. Sevišķi, sportiska auguma (peldēšana un vieglatlētika), zilām acīm, izteiktu žokļa līniju, plašu smaidu. Arī mācībās gāja labi; Roberts nebija ne teicamnieks, bet arī ne viduvējība. Zolīdi astotnieki un devītnieki liecībā, un ne tikai tāpēc, ka Roberts, šķiet, dabiski apzinājās savu pievilcīgumu un nekautrējās, kaut zēniski nevainīgi, tomēr flirtēt ar lielāko daļu skolotāju.
Arī klases meitenes Robertu bija pamanījušas, taču dalījās divās grupās – tās, kuras nekautrējās jūsmot un izrādīt savas simpātijas, un tās, kuras izlikās, ka šādu simpātiju viņām nav – lai gan vienkārši skaidri apzinājās to, ka Roberta uzmanību pievērst sev viņām nebija nekādu iespēju. Nu, vai vismaz tā viņām likās.
Roberta vecāki arī bija beiguši Skolu, tēvam bija veiksmīgs transporta uzņēmums, bet māte bija galvenā grāmatvede Bankā. Abiem bija skaidrs, “kā lietas notiek”, un, attiecīgi, viena otra dārga spēļmantiņa Skolas mācību klasēs bija dāsns vecāku ziedojums. Pateicībā par vecākiem dāvāto izglītību, protams, ne jau par to, lai kāds tomēr atrastu sešus trūkstošos punktus dēla iestājeksāmenos.
Iestājeksāmeni vispār bija atsevišķa tēma. Absolūti lielākā daļa uzņemamo skolēnu godīgi saņēma uzaicinājumu pievienoties Skolai, atkarībā no eksāmenu rezultātiem. Tomēr, ja gadā skola uzņēma ap 100 skolēnu, tad labās ziņas sākotnēji paziņoja ap 90 līdz 95 skolēniem. Pārējie saņēma ziņu, ka “mazliet pietrūcis”.
Tad, ja nu kāds no skolēniem vai viņa vecākiem izrādījās vairāk motivēts, bija iespēja pārskatīt rezultātus un atrast kļūdaini saskaitītos punktus. Ja tādu nebija, tad, aptuveni nedēļu pēc pirmajiem rezultātiem, nākošie skolēni saņēma ziņu, ka daži ir atteikušis, un, ja pretendents nav pārdomājis, var būt daļa no Skolas. Absolūti nevainīgs process, kura laikā gan Skola turpināja turēt pašas uzlikto augsto iestāšanās latiņu, gan arī spēja rast iespēju izremontēt Skolotāju istabu, nopirkt jaudīgākus datorus informātikas klasei, un pat pamazām krāt savam peldbaseinam, kuram zemi bija testamentā atstājuši seni Skolas absolventi, kas kara gados nonāca Otrā Krastā, kur veiksmīgi izcīnīja savu vietu zem saules. Protams, neiztika arī bez prozaiskākiem ieguvumiem, tā teikt, ikdienā taustāmākiem, bet Direktorei par to domāt nepatika. “Nepieciešamais ļaunums”, viņa mēdza par to domāt, kad augusta beigās labi iesauļotie kolēģi stāstīja par saviem vasaras braucieniem uz Eiropu. Un nebija jau tā, ka arī pati nevarēja pastāstīt par to, kā tad klātienē izskatās Kolizejs, Partenons un Panteons.
Stundas bija beigušās un Roberts steidzās uz autoskolu. Vasarā viņam paliks 18 gadi, un tētis bija licis noprast, ka pats domā par jaunu auto, bet vecais bembis varētu palikt dēla lietošanai. Galu galā, jau četrus gadus veca mašīna uzņēmuma direktoram tomēr īsti nepiestāvēja.
Madara noķēra Robertu jau ārpusē uz kāpnēm:
- “Robi!” – viņa sauca.
- “Ā, čau. Man autoskola, jāsteidzas”. Roberts atbildēja.
- “Zinu taču, tu vakar teici. Klau, par Viktoru... Tu zināji?!”.
- “Nē, neesmu viņu saticis kopš klases vakara.”
- “Kā tev liekas, vai tas... vai tas varēja notikt tai vakarā?”
- “Nerunā muļķības. Mēs visi aizgājām mājās un arī viņš aizgāja mājās. Varbūt pa brīvdienām vazājās, un kaut kur ievēlās. Šausmīgi, ka tā. Bet tu jau zini, viņš tur pa tām pamestajām mājām ar metālistiem tusēja, nebrīnītos, ja būtu piekodies vai ar kādu sakasījies”.
- “Pats nerunā muļķības. Viņš nekasījās ne ar vienu!”
- “Ja?! Un kas tad tas bija tovakar?! “Jūs visi esat mēsli, es jūs visus nostučīšu, blablabla”.”
- “Nu, viņš bija pālī. Un dusmīgs. Tas nebija nopietni”.
- “Es zinu, ka tas nebija nopietni. Tāpēc jau mēs viņu tikai nobiedējām. Sāka bimbāt un aizgājām mājās. Kad pirmdien nebija skolā, padomāju, ka kauns.”
- “Ivars un Dainis arī neko nezina?”
- “Nē, mēs pat neesam par to vairāk runājuši. Un ko tu vispār, tā satraucies? Saķērusies vai?!” – Roberts nosmējās.
- “Idiots tu esi. Nekur es neesmu saķērusies, tu taču zini. Vienkārši... traki. Mūsējais taču”.
- “Nu, cik nu mūsējais, bet jā, traki. Labi, viss, man jāskrien, kavēju jau. Pēc tam pie tevis?”
- “Labi” - Madra priecīgi noteica, paskatījās apkārt, pacēlās pirkstgalos un uzspieda fiksu buču uz Roberta vaiga.
Roberts ātrā solī izgāja cauri parkam. Pa ceļam uzmeta aci kioska skatlogam, un nopriecājās, ieraugot tur tieši to, ko cerēja tur ieraudzīt – bariņu sīko, apmēram trīspadsmit gadus vecu. Viņš iegāja kioskā, pāris minūtes pagrozījās ap plauktiem, kamēr sīkie strīdējās, kurus saldumus labāk ņemt un vai divas mazās kolas vai vienu divlitrīgo. Pēc tam tikpat mierīgi izslīdēja no kioska ārā, un dažus metrus tālāk izvilka no kabatas snikeru, kura vēl nupat tur nebija, un, ar apmierinātu smīnu, nokoda kumosu. Pārdevējas šajos kioskos mainījās bieži un viņu lielākā bēda bija sīko bari, kas, labi zinot savu nesodāmību, nekautrējās veseliem bariem bāzt kabatās saldumus, tikko jauniņās meitenes, kas apvienoja darbu ar studijām, pagrieza skatu citā virzienā. Jebkurā citā virzienā. Reizēm Robertam likās, ka pārdevējas labi zināja, ka lielie izmantoja šo troksni, lai paši kaut ko nočieptu, bet tas tāpat bija mazāk, kā regulāri stiepa ārā sīkie. Viens pat reiz bija nospēris cigarešu paciņu, kas vispār bija kaut kas neticams, jo cigaretes bija plauktā aiz letes un pārdevējas. Turklāt, tas sīkais taču pat nepīpēja, bet to izdarīja tikai tāpēc, lai citiem parādītu, ka var. Jā, tā varbūt nebija epizode no Roberta dzīves, kuru rakstīt CV, bet tā noteikti bija epizode, kas lika pasmaidīt arī četrus gadus vēlāk.
Autoskola, vakarā Madara, kopīgi izpildīt mājas darbus, varbūt kādu filmu paskatīties. Madaras senči it kā bija diezgan cool, bet vienmēr centās būt mājās, kad Roberts bija ciemos. Nekas, Roberts domāja. Nolikšu tiesības, tētis atdos bembi, varēsim izbraukt zaļumos. Likās, ka Madarai nekā iebilstama pret šo nebija.
Garastāvokli mazliet sabojāja īsziņa no Daiņa, kas atnāca autoskolas laikā. “Ivars jēgu pārmīzis, vajag satikties. Deviņos pie Platā?”.
“Būšu pus10os. Pieskati viņu.” Roberts atbildēja Dainim. Un, krietni neapmierināts, drukāja nākamo ziņu.
“Senči grib, lai kopā eju uz kaut kādu pasākumu šovakar. Piedod, tiksimies rīt skolā”.
Un nākamo.
“Pēc autoskolas iešu pie Daiņa, rīt kontroldarbs, jāatkārto. Ja kas, varbūt palikšu tur.”
Tētis atbildēja uzreiz, kā vienmēr. “Ok.”. Kā vienmēr. | | 2:19 am |
Do we ever heal or the fresh wounds just hurt more than the old ones? | | 2:15 am |
Vai visi ieraksti cibā ir saucieni pēc palīdzības? | | Saturday, May 7th, 2022 | | 9:46 pm |
Noskaties ar mani kādu Tinto Brasa filmu šovakar. | | Thursday, May 5th, 2022 | | 1:33 pm |
Man šķiet diezgan adekvāti, ka ar dzīvi neapmierināti, visdrīzāk, latenti homoseksuāli, pusmūža vīrieši savas seksuālās frustrācijas apogejā spriež par to, vai atļaut sievietēm abortu.
Galu galā, tieši viņi, kā neveiksmīgu abortu rezultāts, vislabāk var spriest par traumu, ko šāds lēmums atstāj uz viņu dzīvi.
Kurš nākamais rindiņā? | | Saturday, April 30th, 2022 | | 5:50 pm |
Ironiski, ka kalpa dvēsele sevi par augstmani dēvē. | | Saturday, April 23rd, 2022 | | 11:56 pm |
Pamosties. ievilkt elpu, atvērt logu un attapties deviņdesmit piektajā. Cik naiva pasaule, kas tic mieram un labajam, ar pilnu krūti kampj Klintona runu Derijā. Uz galu iet karš Bosnijā, un liekas, ka, nupat nupat, arī Tuvajos austrumos viss nomierināsies, un sākises laime un piena upes ķīseļa krastos. Esmu maziņš, uz krāsns brūnā apmetuma ar kaut ko asu skrāpēju greizus ciparus viens deviņi deviņi pieci. Var jau teikt, ka zāle jaunībā vienmēr zaļāka šķit, bet liekas, ka tomēr tieši tā arī bija. https://www.youtube.com/watch?v=wikiq0-hdaI | | Tuesday, April 19th, 2022 | | 2:58 pm |
Cilvēki ir varen jokaini.
Visupirms, savus mirušos tuviniekus mēs norokam kādā vietiņā, un cenšamies to paturēt prātā. Reizi pa reizei ejam apciemot. Pieņemu, lai pārbaudītu, vai nelaiķi kāds nav nofenderējis.
Un tad, reizi gadā, par godu viena nelaiķa veiksmīgai nofenderēšanai, mēs ņemam 2 extra brīvdienas un nejēgā pārrijamies.
Go figure. | | Saturday, April 2nd, 2022 | | 9:58 pm |
Man bail no izdošanās. | | 12:45 am |
| | Friday, April 1st, 2022 | | 1:35 am |
Pavasaris ir īpašs laiks.
Cilvēki nāk ielās, spodrina spalvas. Gribas iespiest pedāli grīdā, teju pie katra luksofora blakus vai priekšā auto par 80-100 pakām - teslas, merši, bembji.
Izbraukt pa jaunības ielām, izgriezt uz Skolas ielas un nospiest pedāli grīdā - Skolas iela ir šaura, augstiem mūriem, sanāk tāds kā tuneļa efekts, skan labi. Bet pa Skolas ielu tā brauc tikai dalbajobi. Es neesmu dalbajobs, un tieši tāpēc tā tur braucu. Atcerēties jaunību, izlikties par lielāku dalbajobu, kā esmu. Tikai toreiz man bija mazs, samērā silts hečbeks, bet tagad liels un no skata tūļīgs auto.
Pagājuši vien daži gadi, bet tik spilgi iezīmējas - toreiz, jaunība un tagad. Nē, ne vecums. Briedums? Da hujviņzin.
Pasūtu kebabu, bet nez kāpēc paņemu līdzi. Sēžu mašīnā vietā, ko vairs neatpazīstu, ēdu kebabu un vēroju cilvēkus.
Čalis, pie bankomāta. Noņem čupiņu banknošu, neizlēmīgi iet pāri ielai. Kaut kādās kustībās atpazīstu sevi, pirms daudziem gadiem, ņemot aizlienētu naudu, lai atstātu iespaidu un kaut mazliet justos kā cilvēks.
Pāris, kas nāk no veikala un vīrietis saka - tev ir biresmīga pieeja veikaliem. Lai veicas.
Klusā centra vārti un šlagbaumi, kas aaizvien atveras ar vieglu rokas kustību. Toreiz es te neiederējos, šovakar, no malas skatoties, iederos. Bet patiesībā toreiz es te dzīvoju, tagad esmu tikai ciemiņš. Un vairs jau nav pat pie kā ciemos aiziet.
Braucu pa ielām, zinu, kur ir zaļais vilnis, kur var braukt, neraustoties un luksofors paspēs iedegties. Pie dirsas, cik maksā degviela, no krustojuma paātrinos pirmais. Kā vienmēr. Kāds atkal aizbrauc pie sarkanā. Policija sargā vēstniecības, turpat degungalā aizbraucu zem dzeltenā arī es. Galvenais, darīt to pārliecinoši. Fake it till you make ir. But have I made it?
Es esmu kļuvis prātīgāks. Laikam.
Būs jāatbrauc kaut kad maijā, apēst nakts vidū desu ar skatu uz Daugavu.
Braucu pāri tiltam, pagriežu skaļāk mūziku, kustību atmiņa grib pārkārtoties uz labo joslu, nospiest pedāli grīdā un aizbraukt visiem garām, ar kaucošiem ratiem nogriezties pa labi. Kā toreiz, kad braucu pa vakariem ciemos pie tevis, labā noskaņojumā, priecīgi pacilāts.
Kaut kas vilina atpakaļ tai centrā. Varbūt, kādreiz.
Pavasaros cilvēki ir skaisti. | | Sunday, March 27th, 2022 | | 1:08 am |
Kad bernībā lasīju austrumu pasakas par džiniem, kas parādās, kad paberzē lampu, vienmēr iedomājos to lampu tādu nelielu naktslampiņu, ar bēšu abažūru, zem kura bārkstīs karājas bumbiņas. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju Aladina lampu komiksos. Sajaukuši, nodomāju es. Vai nu zīmētājs un uzzīmējis nepareizi, vai tulkotājs, un priekšmets nemaz nav bijis domāts lampa.
To prikolu, kāpēc priekšmetu, kas viennozīmīgi vairāk atgādina tējkannu, sauc par lampu, neesmu sapratis līdz šai dienai.
Pieņēmis - jā. Sapratis - nē. | | Sunday, March 20th, 2022 | | 2:10 pm |
Gribu pie mājas pielikt plāksnīti. ŠAJĀ MĀJĀ 1925. GADĀ RAINIS UN ASPAZIJA NESPĒRA KĀJU | | 12:16 pm |
Uzliec mūziku.
Gribu optimistiski nostaļģisku klasiskā roka vai britpopa gabalu. | | Friday, March 18th, 2022 | | 10:09 am |
Man Zemfira atgādina Kamensku. Nu, to, tipa, labo menteni no MURa, kas murrā vien un neaiztiek protestētājus ar baltu lapu, un tā tālāk.
Zemfira ar saviem izplucinātajiem bēniņiem (sasodīti hot) atgādina to bardaku, kas Kamenskajai privātajā dzīvē darījās, mikrovalnofka ar uzrakstu "ieslēdz mani", kur mīļotais ielicis zafftraku.
Degs tur viss elles ugunīs. Naroda v urodi peredelali. | | Thursday, March 17th, 2022 | | 7:38 pm |
Kad runa par rotaslietu pārkausēšanu, man visai divējādas sajūtas. Es pat teiktu, vairāk negatīvas.
Skatoties uz tīģelim nolemtajiem 100 gadus senajiem zelta izstrādājumiem, nevaru nedomāt par to darbu, kuru tur ielicis rotkalis, gatavojot konkrēto izstrādājumu.
No otras puses, protams, tas ir tikai metāls un ir daudz senāks par rotkali, plus, nav jau zināms, kas no tā zelta bija izveidots vēl iepriekšējā iterācijā.
Es laikam pats nespētu atdot rotu pārkausēšanai, lai pats tiktu pie citas.
Izdzīvošanai - bez jautājuma. | | Wednesday, March 16th, 2022 | | 9:45 pm |
Parex 2.0
Jeb inde&co taisīšot banku.
Interesanti, lai neteiktu vairāk. | | Tuesday, March 15th, 2022 | | 10:31 pm |
Ausma Kantāne jaunībā bija so fucking hot. | | 3:56 pm |
Kad zāle bija zaļāka un mūziku griezu skaļāk(i), tad bija tā, kā pietrūkst tagad.
Un šodien pietrūkst Gaserata piebāztā Nabaklabā, kad naudas pietiek vienam kokteilim; kad patīk mūzika, bet neinteresē pūlis, bet, lai neizlektu, centies kustēties ar to.
Es neiederējos. Es neiederos. Es neiederēšos.
Zolotaya Kroshka. |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|