Kā mazs puisītis, bērns, es raugos pasaulē, es raugos zvaigznēs.
Man vajadzētu būt vīrietim, vīram, tēvam, bet te nu es esmu - sajūsminos par pasaules plašumu, par radošuma bezgalību un skaistumu apkārt. Man bail elpot, bail pieskarties; sajūta kā staigājot pa Metropolitēna mākslas muzeju ar mugursomu - visu laiku jābaidās kaut ko neapgāzt. Ak, fantastiskais Ēģiptes spārns, kuru tā arī nepaspēju izstaigāt.
Es klausos un atklāju, Anna Lapwood šovakar ērģeles spēlē man, viņa ir diriģējusi Ešenvaldu, kas ir kaut kāds mūsu brīnumprodukts, kuru šeit, Dievzemītē, nez kāpēc nezinām.
Es varētu stundām vērties Rotko gleznās, Cīrihes Kunsthalles Monē Ūdensrozēs un Šīles gleznās Vīnē. Actiņām patīk impresionisti, ar prātu runā modernisti un ekspresionisti.
Es tajā visā veros, muti pavēris, un meklēju ko jaunu, vēl neizzinātu. Šodien Lapwood, rīt kas cits.
Bet vai man tai laikā nevajadzētu pašam radīt?
Bet ko gan es, vienkāršs cilvēks no laukiem, spēju radīt?