Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in arcigaretizobos' LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Thursday, March 10th, 2022
9:25 pm	Ausmeņa kebaba pārdevējam ap roku rokassprādzīte. Ar baltu un rozā sirsniņām. Un burtiņiem. H O R N Y (Comment on this)
1:35 am	Wikimapia is turned off for some time (days or even weeks). Stay tuned. Explanation later. F.U.C.K. (Comment on this)
Wednesday, March 9th, 2022
11:57 pm	Šovakar iesāpējās sirds. Braucot gar Valkas un Ausekļa ielas stūri, es izmetu savu parasto jociņu. Jociņu, kas sākumā nebija jociņš, bet tagad ir jociņš, jo saku to vienmēr. Mēs abi nosmējāmies, bet palika tomēr tukšums. Jo abi zinām - ļoti iespējams, pēdējo reizi. Beigusies ēra. Kārtējā. Bet Rīgā jūt pavasari. Siltā gaisma, zilās debesis, vēl plikie koki. Tādu es šo pilsētu iemīlēju. Tādu es to atcerēšos, arī tad, ja orki pāries pāri, neatstājot neko. Tā bija cita Rīga, kuru es iepazinu, tā ir cita Rīga tagad un tā būs cita Rīga, kad manis vairs nebūs. Bet tā aizvien būs Rīga. Am I wasting my life here and now? Send nudes before they send nukes. (Comment on this)
Tuesday, March 1st, 2022
11:12 pm	Tai dienā, kad viss būs beidzies mēs skaļi klsuēsim uz degošā Kremļa mūra. Tu kaut kur tā kā steigsies, Tevi meitenes gaidot uz piektā stūra. Tai dienā, kad viss būs beidzies Mēs negribēsim domāt Ne to un arī ne šo. Ja labi būs veicies, uz sienām rakstīts būs "Цой жив!" un "Путин хуйло"! (1 Comment |Comment on this)
4:32 pm	Telegramā baigi interesanti. Ukraiņu/Baltrievu kanālos operatīvā informācija un dezinofrmācija līst kā no pārpilnības raga. Krievu neatkarīgie kanāli liek abu pušu vairāk/mazāk oficiālo info. IT white-had un black-hat grupās aktivitāte relatīvi zema, bet daudz biezākos toņos kā pirms tam. Priecē vienīgi LV swingeru un BDSM grupas - tur pupi, pakaļas un diņķi aizvien beizā slānī, cilvēki mēģina ielīst biksītēs, utt. Par stabilitāti. (Comment on this)
Saturday, February 26th, 2022
5:49 pm	nav vairs spēka. Ne runāt, ne komunicēt, ne strādāt. Baro tikai ziņas no frontes. Слава Україні! (1 Comment |Comment on this)
Sunday, February 20th, 2022
12:11 am	Ko, nez, par mani pasaka, ka katru dienu Wordle sāku ar minējumiem "NAKED" un "JUICY"? (Comment on this)
Saturday, February 19th, 2022
3:01 pm	Nekad nebūtu iedomājies, ka rētas fotografēt ir tik grūti (8 Comments |Comment on this)
Thursday, January 27th, 2022
8:42 pm	Kad Улица Рубинштейна nozīmē ko vairāk par nezināmu ielu svešā pilsētā; kad ir mūzika, kuru klausoties tūkstošo reizi skudriņas uz muguras, zosāda uz rokām un spalvas gaisā; kad austiņās nepietiek skaļuma. Девочка с глазами из самого синего льда, kad gribas sēsties jaudīgā auto ar pakļpiedziņu un traukties, bet liktenis spēlē ļaunu joku, jo tieši tāda mašīna stāv pagalmā, atslēga kabatā, bet nedrīkst, šodien nedrīkst, un vella vecmāmiņa to vien zina, kad atkal varēs. Скоро рассвет, Выхода нет; Ключ поверни — и полетели uz nekurieni, it kā nebūtu rītdienas, tīmsa un mītingu, failu un haltūru, pagātnes un rītdienas, tikai mirklis, es un visu manu atmiņu projekcija šai brīdī, kā mirklis pirms kulminācijas, tik saspringuma pilns... un tad lēnām ripot mājās, platu smaidu sejā. Es nevaru to aprakstīt un izstāstīt. Es skumstu pēc baltajām naktīm, ne pēc baltās ziemas. Vai es būtu citāds cilvēks, ja būtu bijis tur, Slane castle? Vai mana dzīve būtu citāda, ja būtu redzējis kaut ko no The First Farewell Tour, lai gan tolaik man šī mūzika neizteica neko, apaļu neko, bet tagad ir zosāda, aizrauta elpa un asaras acīs... Pie kam, nav tas gadījums, kad atceries kādu un ilgojies, skumsti. Šī ir mana mūzika, pie kuras nonācu pats, izdzirdot pirmo reizi un apstājoties kā iemiets, lavoties klāt svešam datoram, lai redzētu, kas skan, pēc tam kačājot visu, visu; klausoties un filtrējot, nonākot un paliekot. Divgodvārds, ir sajūta, ka esmu piedzimis desmitgades divas par vēlu, es neesmu šim visam radīts, es nespēju un negribu dzīvot tik ātri, bez elpas, bez pauzēm, ar miskasti kā dzīves centrālo atribūtu, kur metam to, ko vakar pirkām, bet cīnāmies par to, lai nevis mestu ārā mazāk, bet lai mestu ārā pareizāk; tas ir par daudz, es to nesaprotu, vai tiešām jau ir par vēlu? Es esmu bargaining fāzē. Es apzinos savu un visa mirstību, bet gribas tirgoties, lūgt vairāk laika, vairāk elpu, vairāk smaidu. Bet tas ir bezjēdzīgi, tik sasodīti bezjēdzīgi, un vajadzētu iet un dzīvot, tā vietā lai te un tagad kaulētos, bet tam es vēl neesmu gatavs, tas nevar būt, ka viss jau nolemts un kauliņi mesti, kāpēc jūs neteicāt, ka nav undo pogas, lai mēģinātu vēlreiz? Es gribu savu Bandersnatch, es gribu šķirt uz priekšu un atpakaļ, līdz zinu labirintu līdz galam, es gribu aizbraukt uz Bovija koncertu, samīļot omi, piesiet suni, lai neskrien uz ceļa, pēdējo reizi iesēsties sarkanajā žigulī ar elektronisko pulksteni spogulī un tonētajiem stikliem, aizbraukt pie vectēva brīvdienās; es negribu nest šos tukšumus sev līdzi. Bet tas nav lemts. Un diez vai kādreiz vēl sagaidīšu saullēktu Ņevas vidū, zem paceltiem tiltiem. Bet vai es gribētu būt dzimis divdesmit gadus ātrāk? Ja es šodien jūtos apjucis savā ādā, tad kā es justos savu vecāku ādā? Vai es aizietu uz Ļeņingradas rokklubu, pat ja man būtu tāda iespēja, redzēt un dzirdēt kā Boriss stāda priekšā rokrenrola leģendu Viktoru - vai es nebūtu par pareizu, par stīvu? Верните тротуар, суки! (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, January 26th, 2022
10:50 pm	Atcerējos laikus, kad Kino Rīga, jeb tagad Krāšņā Pils demonstrēja kino šedevru Romance X. No turies laikam pirmo reizi apzināti sapratu savu tieksmi uz BDSM. (Comment on this)
Sunday, January 23rd, 2022
10:21 pm	Vai tev ir bijuši partneri, par kuriem tā arī nekad nesaprati - viņam/ai patika vai arī vnk nekas sevišķs? (Comment on this)
Wednesday, January 19th, 2022
9:02 pm	Vai esi kādreiz iedomājies par visiem cilvēkiem, kurus būtu saticis kaut kādā savas dzīves posmā, bet nekad nesatiki - jo viņi bija pirms tam priekšlaicīgi miruši? (Comment on this)
Monday, January 17th, 2022
11:32 pm	Nez, vai agrāk pasaule bija naivāka vai vienkārši es/mēs tādi bijām? (2 Comments |Comment on this)
11:05 pm	Labās skolas bērni II rakstās. Lēni. Vakar kā reiz vienu satiku. Foršs džeks, bet iekšēji salauzts. Varbūt man skauž. Nezinu. Gribas kādu, ar ko padalīties nepiedienīgās domās. Tikai domās. Par to, kā tagad gribas tik ļoooti, bet spēka nav, bet, iespējams, tāpat - ielīdīšu zem segas, ļaušu rokām vaļu, elpai palikt straujai, tad atslābt... un no rīta nevarēs saprast, vai tas bija tikai sapnis... (Comment on this)
Friday, December 31st, 2021
3:24 am	Ir tādi brīži, kad jūti - iekšā kaut kas mainās. Zobrati griežas, lampiņas mirgo, releji klikšķ - un viss. Rīt es būšu jau cits cilvēks. Ar vienu tik dziļas vilšanās slāni, kādu sagādāt var tikai tuvs cilvēks. (Comment on this)
Wednesday, December 15th, 2021
2:56 am	Labās Skolas bērni. I. Par daudziem dzīves ceļa nomali nogaršojušiem jauniešiem mēdz teikt – viņu izskoloja iela, ko citu gan varēja gaidīt. Nedomāju, ka atrastos daudz tādu, kas nebūtu pārsteigti, uzzinot, cik ļoti no šī paša ceļa tālu aizklīduši tie, no Labās Skolas. Uz papīra, protams, mūsu Skola skaitījās tieši tāda pati, kā visas citas. Un tomēr, ja neskaita vienlīdz pelēkās telpas, no kuru ar zaļo grīdas krāsu klātajām sienām, tāpat kā daudzām citām Galvaspilsētas skolām, kas bija nevis no jauna celtas, bet atstātas vai nu vecajās telpās, vai ieviestas kādās buržuju muižu vai piļu gaiteņos, vēl vāji dvesa kādreizējā spozme, vismaz pērnā gadsimta pēdējās desmitgades sākumā nekā parasta šai skolā nebija gan. Visu pirms tie bija skolotāji. Lielākoties mazrunīgi, ja sarunas tēma neskāra viņu pasniedzamo priekšmetu, bet ne jau tāpēc, ka viņiem nebūtu zināšanu par citām tēmām – tās viņus, pārsvarā, gluži vienkārši garlaikoja. Nopelniem bagāti, teju ikkatram kabinetā bija pa viena vai pat vairākām Valsts augstāko amatpersonu dāvātām pildspalvām, kas pienācās tikai par visaugstākajiem skolēnu sasniegumiem. Visi kā viens – stingri, nekādas atlaides saviem skolēniem nedeva. Jā, protams, bija arī mīluļi – tiem vienkārši ielika slikto atzīmi, bez pazemošanas visas klases priekšā. Ja gadījās nokavēt stundas sākumu, bija skaidrs – iesi pie tāfeles un no turienes neaiziesi, kamēr skolotājs nebūs atradis kaut ko, ko nezini, lai varētu ielikti vien apmierinošu atzīmi. Jā, jā, šodien tas skan neticami, bet tolaik pret šādu Sistēmu neviens – ne skolēni, ne vecāki, ne direktore – neiebilda un par to nesūdzējās. Jo visi zināja, ka tikai tāds bija Ceļš, kuru noejot līdz galam, tu, niecība bez nākotnes perspektīvas – bet, toties, ar tukšu pauri – kļuvi par Absolventu. Un tikai retais to negribēja. Absolventi, savukārt, bija otrā neparastā ļaužu grupa šai skolā. Nē, nē – skolā viņi gan pārsvarā neuzturējās, lai gan apmeklēja to visai bieži, stāstot vecāko klašu skolēniem gan par saviem individuālajiem panākumiem, gan piedaloties dažādos pasākumos, gan vienkārši – būvējot savu tēlu, kā tagad teiktu. Bet nē, viņu klātbūtne bija daudz tuvāka, jo nebija iespējams ne ieslēgt Vakara Jaunumu pārraidi vai atšķirt avīzes, lai vismaz kādi pieci seši personāžu vārdi neizrādītos karājamies pie lielās Panākumu Sienas, uz kuras, uz mazām, mazām lapiņām bija praktiski visu to Absolventu vārdi un nodarbošanās, par kuriem bija pieejamas jel kādas ziņas. Direktori un direktrises, diplomāti un vēstnieces, menedžeri un vadītājas, deputāti un tā tālāk; Siena aizņēma teju visu Svētku Zāles galu, un nepatikšanas, ja kāds to iedomātos bojāt vai aizstiept kādu no lapiņām, pavisam noteikti draudēja lielākas, nekā nosaucot klases priekšā Direktori par muļķi. Nē, nē, Ivaru no Skolas par to neizmeta – patiesībā, neviens viņam neko pat nepārmeta, nejautāja. Vienīgi no apaļa teicamnieka astotajā klasē, pa nieka diviem gadiem Ivara atzīmes nokritās līdz līmenim, kurā neviena atzīme viņa liecībā nebija augstāka par trīs ballēm no piecām iespējamajām. Un, tai pat laikā, neviena arī nebija zemāka. Ar tādām atzīmēm viņš Skolu arī pabeidza. Kaut ko tālāk mācījās, strādāja kaut kādās finansēs, bet pie Absolventu sienas gan nenonāca. Kad Sienai pievienoja pērnā gada absolventus, Direktore vien nicīgi iesmējās – un šito viduvējību lai mēs liktu pie Sienas?! Ha, nebūs! – un ar to arī izgaisa ziņas par Ivara panākumiem. Dažus gadus vēlāk pienāca Grandķeza, jeb vietējo varas pārstāvju (daudzu Skolas solus deldējušu, starp citu) pieredzes trūkuma, tuvredzības un pārliekā optimisma vadīto lēmumu seku kolīzija ar daudz lielāka mēroga starptautiskiem notikumiem; finanšu iestāde, pārciešot grūtus laikus, atlaida lielāko daļu darbinieku, starp viņiem arī Ivaru. Pēc tam ziņas pazuda, bet šopavasar, braucot cauri grandioziem ceļa remontiem, likās, ka redzu tieši viņa stūraino žokli. Kāds strādnieks, šķiet, tik pat garš kā Ivars, kas savas klases fizkultūras stundās vienmēr stāvēja pirmais rindā, lēnām, taču noteiktām un ierastām kustībām līdzināja šķembas uz ceļa. Es nudien neesmu drošs, ka tas bija viņš, bet pārliecināties par to man nav īsti iespēju – ceļu remonta palīgstrādnieku uz Sienas tik tiešām nav… Trešā neparastā grupa bija viņi – Skolēni. Tie bija laiki, kad par Skolēniem vēl rakstīja raksturojumus, pēc veco laiku inerces – ja kādreiz tos rakstīja, lai Partijai būtu ko parādīt, tagad – tāpat vien, pēc inerces, ja nu noder. Biezās, biezās mapēs krājās vienu vai divas, bet dažreiz – pat desmit un vairāk – lapas gari apraksti par jauniešiem, pusaudžiem. Tika skaitītas kļūdas, neapdomīgi izmestie vārdi. Ja Skolotājs sāka konfliktēt ar kādu no audzēkņiem, vispirms viņš devās pie Lietvedes lai lasītu šos raksturojumus. Es vienmēr esmu domājis – cik netaisnīgi, ka viena puse netraucēti ved šādu kartotēku, kas palīdz savstarpējos ķīviņos sist trāpīgāk. Piemēram, “Tavu mammu no Skolas izmeta, gan jau pašu izmetīs” – nebija taču reāli atcerēties katru lūzeru skuķi – bet ieraksts Ilzes lietā “māte, Marta, dzimusi 54. gadā, Galvaspilsētā. Skolas audzēkne no 68.-69. mācību gada līdz 69.-70. mācību gada pirmajam semestrim, atskaitīta.” deva lielisku iespēju radīt iespaidu, ka tas tomēr ir iespējams, pat ja skolotāja, kas šo piezīmi izteica, pati bija daudz jaunāka par augstāk minēto Martu un pavisam noteikti nevarēja būt bijusi viņas skolotāja. Bet nē, skolēniem šādu privilēģiju nebija. Skolēniem nācās vien sadzīvot ar šīm skolotāju izmestajām piezīmēm, kuras klasesbiedri nekavējās atgādināt vienmēr un visur. Tad nu lūk. Raksturojumi par lielāko daļu Skolēnu sākās apbrīnojami līdzīgi – “augsti attīstīts intelekts un loģiskā domāšana”. Tālākās daļas, toties, bija apbrīnojami dažādas – no “noslēgts, starpbrīžos nemeklē kompāniju, viens pats nodarbojas klasē; bieži risina šaha problēmas” līdz “bravūrīgs, izrāda izteiktas līdera dotības, pulcē ap sevi domubiedrus. Konfliktsituācijas risina no spēka pozīcijām”. Arī par ģimenēm informācija bija ļoti dažāda – no “vecāki Skolas audzēkņi, zinātnieki; finansiālas palīdzības iespēju Skolai nav” līdz “tēvs nodarbojas ar uzņēmējdarbību, māte galvenā grāmatvede Bankā. Ģimene situēta, atsaucīga”. Lieki teikt, ka bērniem pieaugot, tie testē šo pasauli sev apkārt. Testē robežas, meklē savu vietu tajā. Atrod to. Vai neatrod. Kā Viktors, kluss un noslēgts, ļoti kalsns puika, kurš vienmēr staigāja tumšā adītā džemperī, kas šķita vismaz divus izmērus par lielu, bet tai pat laikā elkoņi bija izdiluši caurspīdīgi. Viktors tikai šai gadā bija sācis mācības Skolā, bet īsi pirms Ziemassvētku brīvlaika vienā dienā Viktors uz skolu neatnāca. Neatnāca arī pēc brīvlaika beigām, neatnāca vēl pēc nedēļas un divām. Bet mēnesi vēlāk Viktora klasē Vēstures stundā Skolotāja ieveda kādu maza auguma sievieti tumšās drēbēs, kas, šķita, ļoti nervozēja un rokās žņaudzīja mazu, baltu kabatlakatiņu. Arī skolotāja izskatījās manāmi satraukta. - “Es… es esmu Viktora mamma, Ludmila Ivanovna” – ar jūtamu akcentu trīcošajā balsī iesāka sieviete. - “Paldies… paldies jums… Viktors… Viktors, viņš vienmēr tik labi… labi par jums. Priecājās, ka sadraudzējies, stāstīja, cik visi jūs gudri… Viņš jau ļoti gribēja… pie jums. Teica, esot garlaicīgi. Skolotāji jau, viņi ar tiem sliktajiem, Viktors visu saprata, vieni piecinieki, bet bija garlaicīgi, un tie viņa klasesbiedri, tie viņu arī droši vien tur ievilka… Nē, es nevaru, piedodiet…” – sievietes balss aizlūza, viņa ievilka elpu vēlreiz. - “Lūdzu, jūs… man jāiet” – viņa nobēra skolotājas virzienā un savādiem soļiem – vienlaikus noteiktiem, ātriem, bet tik ļoti nestabiliem, ka likās, viņa tūdaļ nokritīs – teju izskrēja no klases. Visa klases uzmanība nu bija pievērsta Skolotājai. Skolotāja stāvēja, nodurtu galvu un likās, ko meklēja klases žurnālā. Līdz beidzot, skatiens apstājās. Skolotāja ievilka elpu. - “Viktora vairs nav. Viktoru aizvakar atrada vienā no pamestajām mājām. Acīmredzot, bija staigājis tur apkārt un iekritis lifta šahtā. Bēres ceturtdien, no klases diviem būtu jāatbrauc man līdzi, Olga, Mārtiņ, ceru, uz jums var paļauties. Ja grib vēl kāds, līdz dienas beigām piesakieties.” Skolotāja beidzot bija pacēlusi galvu un skatījās klasē. Tas bija savāds skatiens – it kā pāri galvām, tukšumā, bet vienlaikus, katrs no divdesmit diviem klases skolēniem varēja apzvērēt, ka Skolotāja skatās acīs tieši viņam. Klase skatījās pretim līdzīgu skatienu – visu acis bija pievērstas Skolotājai, bet skatieni bija tukši. Divi tukšumi satikās un klasē valdīja pilnīgs klusums. Tā bija pirmā un vienīgā tāda reize, kad gan klase, gan Skolotāja skatoties viens otram virsū, neredzēja neko. Klusums ilga gandrīz precīzi minūti. - “Šodienas tēma – Romas impērijas krīze. Divpadsmitā nodaļa grāmatā. Mūsu ēras trešajā gadsimtā Romas impērijā nomainījās trīsdesmit divi imperatori…” (5 Comments |Comment on this)
2:33 am	Huļi visi guļ?! (Comment on this)
1:06 am	thérapie est probablement nécessaire (4 Comments |Comment on this)
12:25 am	Būt ne-līdz-galam sociopātam ir tīri izdevīgi. Nu, līdzīgi kā večukam, kas nāk pie daktera reizi 2 nedēļās pēc receptes 1 viagras tabletei - sadala 14 daļās, lai varētu pačurāt, netrāpot uz kurpēm. Tu zini, kas notiks kārtējā sazvanā. Tu zini, kā sarunu atmīnēt, novērst domas, nobīdīt gultnē, kurā izdevīgi. Ar kuru iesākt personiski, kuram sāpēs laikapstākļi, kuram pajautāt, kā siltumsūknis tiek galā trakajos mīnusos. Tu zini, kā izsprukt sveikā cauri, kā izsprukt no tiešām konfrontācijām. Uz kuriem e-pastiem atbildēt nekavējoties, uz kuriem - var gaidīt. Kad dienas beigās cross-referencē kādu veiktspēju, tad neizrādīties par zemu, bet nelekt ačis kā aizdomīgi augstu. Tieši šodien iesmēju, ka varētu pasniegt prokrastinācijas kursus, tikai, diemžēl, es droši vien iemanītos nodot tieši tik maz info, lai būtu sajūta, ka kaut kas ir dzirdēts, bet skilla nebūtu. Protams, nav tā, ka tas notiek bez panikas. 5 minūtes pirms mītiņa gribas vemt. Bet viss notiek. Mani aizvien glābj lai arī ar vecumu rūkošās, tomēr aizvien relatīvi augstās darba spējas. Šodien, nepārspīlējot, 20 minūtēs izdarīju darbu, uz ko biju norakstījis 2 nedēļas. Ne kā vienīgo darāmo, bet tomēr. Un neba nu pliks slinkums. Ir kaut kāda apātija, tukšums - kas liek dienām tukši blenzt ekrānā. Sajūta par visa notiekošā bezjēdzību. Skaties uz atvērtajiem tabiem, cilvēku lamāšanos un apsaukāšanos tajos, un domā, cik tas viss ir pretīgi tizli un bezjēdzīgi. Neko pasaulē nemainoši. Gribas zoom out un izkāpt. Neredzu izeju no apkārt valdošā stulbuma un tam paredzamā triumfa. Tāds noskaņojums, ka varētu atkal Remarku palasīt. Sen nav gribējies, bet tagad ir akurāt tāds Ēnas paradīzē noskaņojums. Plus, spekulācijas par bargo ziemu un no tās izrietošajām sekojošajām ģeopolitikas pavērsienu iespējām galīgi, galīgi nepriecē. Ēnas paradīzē, ka es jums saku. (Comment on this)
Sunday, December 5th, 2021
1:17 am	Sniega gurkstošā skaņa man atgādina mammu. Es tik maz patiesībā zinu par viņu. Bet es zinu, ka viņai tā nepatīk. Viņa vienmēr lieliski mācējusi noslēpt to, kas viņai nepatīk, sakot, ka patīk. Dāvanas, pārsteigumus, idejas. Visu. Bet zinu, ka vismaz var ticēt par to, ko pati saka, ka nepatīk. Doma mierina. (Comment on this)