arcigaretizobos' Journal
 
 [Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in arcigaretizobos' LiveJournal:

    [ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
    Saturday, April 15th, 2023
    12:37 am
    Visa dzīve ir garš ceļš, meklējot iznīcību.
    Es sēžu uz lidostas termināļa grīdas, pie geita ir rinda, kas jau sākusi kustēt, bet es vēl spaidu pēdējās pogas, lai, pirms dotos stundu garā lidojumā, kaut kur, kaut kas ieraudzītu ekrānā pareizos cipariņus. Tas ir tik ļoti svarīgi. Un tik ļoti nē.
    Es sēžu ar gudru ģīmi bezgalīgā sapulcē, kur mēs lemjam kā un kam tērēt naudu un kādā krāsā būs zaļā poga, nolikta starp trīs paralēlām līnijām, viena no kurām ir perpendikulāra pārējām. Mēs zinām, ka mēs nezinām, vai rīt to pogu vēl vajadzēs, bet mēs baidāmies to skaļi pateikt, jo tas nozīmētu atzīt savas šodienas eksistences bezjēdzību. Sākumā tu cīnies, tad sities pret sienu, un tad tevi pamāca, ka lēmums ir jāpieņem, vienalga kāds, un tad jārīkojas attiecīgi. Un tagad mums būs zila poga par dažiem tūkstošiem nekurienē. Un mums ir vienalga, jo tā nav mūsu nauda, kuru tērējam. Tik ļoti to pogu tur vajag. Pat, ja tomēr nē.
    Saleju glāzē negaršīgu, atšālējušos sidru ar pretīgu rauga piegaršu, pieleju tam portvīnu, citronu sulu un minerālūdeni. Dzert var. Iztriecu kā šotu.
    Četri bundzinieki piesit ritmu. Mēs iesim, līdz galam, cik tālu vien varēsim, un, tad tik turēt. Apturi mani, ja dzirdi.
    Tuesday, March 14th, 2023
    6:07 pm
    Es esmu seja vakara vilcienā.

    Salijis, pelēkās drēbēs, piebāztu mugursomu, es dodos pretim pilsētai. Es esmu vienkārši kārtējā neievērojamā seja starp citām. Austiņās skan mazliet mistiska mūzika, tāda, pie kuras pīpēt zāli, izģērbt sievieti, un/vai doties darīt lietas, no kurām atpakaļceļa nav.
    Vilciens šķērso kanālu. Skaists tipveida dzelzceļa tilts. Man uz tādiem fetišs, tas ir bezmaz pēdējais piemineklos 19.gadsimta inženieru veikumam. Skrūves, kniedes, daudz metāla. Katrs tāds tilts man atgādina Bruklinas tiltu, ar policistiem katrā tilta galā, kas, rīta pastaigā Tevi vienkārši pasveicina. Novēl labu dienu. Bet tas tiek darīts ar nodomu, lai Tu justos droši, zinot, ka policists nav iesnaudies savā mašīnītē. Lai Tu nesadomātu kādam nočiept vai atņemt maku, telefonu vai kameru.

    Vilciens dun tālāk. Šodien līdz galam.
    Es izkāpšu stacijā, slapjo jaku aizpogāšu līdz augšai, uzlikšu kapuci, un iejukšu lidzīgi nošņurkušo cilvēku pūlī. Ja Remarks dzīvotu mūsdienās, esmu drošs, viņš visu dienu pavadītu vilcienu stacijās. Tā ļaužu soļanka, kas tur grozās - kur katrs ir citāds, bet visi vienādi tukši un nožēlojami - būtu izcils materiāls kādai jaunai grāmatai. Ēnas paradīzē, haha, žēl, ka jau aizņemts.

    Nav jau iemesla sūdzēties. Viss ir labi. Pat ļoti. Tikai tas tukšums iekšā, tā vecuma sākum sajūta, kad beigu pulkstenis skaļāk sāk tikšķēt, kad aizvien biežāk aiziet tie, kas vēl vakar bija jauni, bet nu jau vairs nē, un tas nozīmē, ka pats jau arī turpat vien esmu. Un pēc statistikas, pat tuvāk.

    Mūzika uzlādē. Stacija tuvojas. Iejukt pūlī, kuru es nicinu tikpat ļoti, kā pūlis nicina mani. Pat ja nav korekti to atzīt un visi cilvēki brāļi.

    Smēķēt tādās dienās kā šī ir mazohistiska izprieca. Tīra bauda.

    Man pietrūkst metāliskās aizslēga skaņas, pulvera smakas. Čaulīšu uz grīdas. Cik ļoti dzīvs var sajusties, trenējoties dzīvību ņemt.
    Bet es esmu labs cilvēks. Varbūt. Man esot labsirdīgas acis. Varbūt.

    Es te esmu un manis te nav. Nakamā pietura mana. Pilsēta satumst, pamostas mafija.

    Sirdi silda seši auksti bundzinieki.
    Wednesday, February 8th, 2023
    1:02 am
    Fake it till you... Are fake.
    Kur palika tas puisītis ar absurdo jostassomu, baltajām zeķēm sandalēs?
    Kāpēc te sēž čalis ar cigareti zobos, un pirmo reizi pa ilgiem laikiem, patiešām grib aizsmēķēt?
    Sunday, January 15th, 2023
    12:59 am
    Un kurā brīdī tu no jaunā un perspektīvā pārvērties potenciālu nerealizējušajā?
    Thursday, November 17th, 2022
    9:14 pm
    Jancīga sajūta apspriest haltūru, kurā kopā ar viena multimiljonu Eiropas uzņēmuma CEO ieviešam nelielu, pat ļoti nelielu, projektiņu vienā citā multimiljonu uzņēmumā.
    Pretkrīzes haltūras vajag visiem.
    Wednesday, November 9th, 2022
    5:59 pm
    Cilvēka raksturs parādās brīdī, kad tas atrod vienīgo iespējamo izeju no situācijas.
    Šī izeja arī ir raksturs.
    Monday, October 31st, 2022
    1:28 am
    Vai tu jau zini, ko gribētu, lai palicēji uzraksta uz tava kapakmens?
    Friday, October 21st, 2022
    7:13 pm
    Send nudes.
    Tuesday, October 11th, 2022
    9:52 am
    Ar ko tie svešo spickurpīšu topi un balsošanas atšķiras no tā džeka, kas tieši un pārnesti dročīja uz ādas jaciņām?
    Friday, October 7th, 2022
    11:42 am
    Turies.
    Šis bezjēdzīgais vārds.
    Turies, turies, turies...
    Būs labi, Tu tikai turies.
    Turies.
    Es ienīstu to vārdu.
    Tas nepalīdz, tas nerisina, tas neatvieglo.
    Tas neko nemaina, jo neturēties jau nevar.
    Tas ir tukšs, kā pārsprādzis balons; tas ir lēts, kā vakardienas ziņas.
    Apnicis.

    Un tomēr.

    Lūdzu, turies.
    Tuesday, September 27th, 2022
    11:33 pm
    Ir lietas, kam dzīve nespēj sagatavot.
    Sunday, September 11th, 2022
    11:20 pm
    Es reiz būšu tas dīvainītis, kas nopērk teātra vai operas biļetes, bet visu izrādi nosēž kafejnīcā.
    Ar zināmu regularitāti.
    Tieši tik bieži, lai mani atceras, bet ne tik ļoti, lai sāk komunicēt.

    Vai alkas pēc vientulības ir ārstējamas?
    Thursday, September 1st, 2022
    11:09 pm
    All my bad habits have got to go
    Monday, August 29th, 2022
    11:35 pm
    Viņu šodien aiznesa vētra,
    bez drāmas un patosa lēta.
    Piemiedza aci un pateica čau,
    mirklis, un viņas vairs nav.

    No rīta jau būs pavisam ne tā -
    auksti un siltums tikai atmiņā.
    Bet aizies rudens, pāries ziema,
    un pienāks atkal viņas diena.

    Vētra šodien aiznesa viņu,
    neatstāja ne vēsti, ne ziņu.
    Izliksimies, noslaukot asaru,
    ka dzejolis šis ir par vasaru.
    Friday, August 19th, 2022
    6:08 pm
    A flat white just made me a flat white.
    Thursday, July 14th, 2022
    12:33 am
    Esmu noguris.
    Thursday, June 16th, 2022
    11:19 pm
    Es citēju grāmatas, kuras nekad neesmu lasījis, lai iekļautos sabiedrībā, kurā neiederos.
    Sunday, May 22nd, 2022
    4:30 pm
    Stāvu Māmuļā, klausos ar vienu ausi kori gatavojamies koncertam.
    Otrā ausī skan Кино - звезда по имени солнце.
    Un telefonā personiska nude.
    Nav slikti.
    Saturday, May 21st, 2022
    11:12 pm
    Pasaule būtu labāka, ja "labdien" un "uz redzēšanos" vietā mēs teiktu "send nudes".
    Sunday, May 8th, 2022
    7:17 pm
    Labās Skolas bērni. II.

    Roberts. Visur citur Roberts būtu spilgti izcēlies, bet šeit, Labajā Skolā, bija teju vai daļa no pelēkās masas. Teju vai, jo vienpadsmitajā klasē bez pieciem centimetriem divus metrus gari jaunieši nav pārāk bieži sastopami jebkurā skolā. Sevišķi, sportiska auguma (peldēšana un vieglatlētika), zilām acīm, izteiktu žokļa līniju, plašu smaidu. Arī mācībās gāja labi; Roberts nebija ne teicamnieks, bet arī ne viduvējība. Zolīdi astotnieki un devītnieki liecībā, un ne tikai tāpēc, ka Roberts, šķiet, dabiski apzinājās savu pievilcīgumu un nekautrējās, kaut zēniski nevainīgi, tomēr flirtēt ar lielāko daļu skolotāju.

    Arī klases meitenes Robertu bija pamanījušas, taču dalījās divās grupās – tās, kuras nekautrējās jūsmot un izrādīt savas simpātijas, un tās, kuras izlikās, ka šādu simpātiju viņām nav – lai gan vienkārši skaidri apzinājās to, ka Roberta uzmanību pievērst sev viņām nebija nekādu iespēju. Nu, vai vismaz tā viņām likās.
    Roberta vecāki arī bija beiguši Skolu, tēvam bija veiksmīgs transporta uzņēmums, bet māte bija galvenā grāmatvede Bankā. Abiem bija skaidrs, “kā lietas notiek”, un, attiecīgi, viena otra dārga spēļmantiņa Skolas mācību klasēs bija dāsns vecāku ziedojums. Pateicībā par vecākiem dāvāto izglītību, protams, ne jau par to, lai kāds tomēr atrastu sešus trūkstošos punktus dēla iestājeksāmenos.

    Iestājeksāmeni vispār bija atsevišķa tēma. Absolūti lielākā daļa uzņemamo skolēnu godīgi saņēma uzaicinājumu pievienoties Skolai, atkarībā no eksāmenu rezultātiem. Tomēr, ja gadā skola uzņēma ap 100 skolēnu, tad labās ziņas sākotnēji paziņoja ap 90 līdz 95 skolēniem. Pārējie saņēma ziņu, ka “mazliet pietrūcis”.
    Tad, ja nu kāds no skolēniem vai viņa vecākiem izrādījās vairāk motivēts, bija iespēja pārskatīt rezultātus un atrast kļūdaini saskaitītos punktus. Ja tādu nebija, tad, aptuveni nedēļu pēc pirmajiem rezultātiem, nākošie skolēni saņēma ziņu, ka daži ir atteikušis, un, ja pretendents nav pārdomājis, var būt daļa no Skolas. Absolūti nevainīgs process, kura laikā gan Skola turpināja turēt pašas uzlikto augsto iestāšanās latiņu, gan arī spēja rast iespēju izremontēt Skolotāju istabu, nopirkt jaudīgākus datorus informātikas klasei, un pat pamazām krāt savam peldbaseinam, kuram zemi bija testamentā atstājuši seni Skolas absolventi, kas kara gados nonāca Otrā Krastā, kur veiksmīgi izcīnīja savu vietu zem saules. Protams, neiztika arī bez prozaiskākiem ieguvumiem, tā teikt, ikdienā taustāmākiem, bet Direktorei par to domāt nepatika. “Nepieciešamais ļaunums”, viņa mēdza par to domāt, kad augusta beigās labi iesauļotie kolēģi stāstīja par saviem vasaras braucieniem uz Eiropu. Un nebija jau tā, ka arī pati nevarēja pastāstīt par to, kā tad klātienē izskatās Kolizejs, Partenons un Panteons.

    Stundas bija beigušās un Roberts steidzās uz autoskolu. Vasarā viņam paliks 18 gadi, un tētis bija licis noprast, ka pats domā par jaunu auto, bet vecais bembis varētu palikt dēla lietošanai. Galu galā, jau četrus gadus veca mašīna uzņēmuma direktoram tomēr īsti nepiestāvēja.

    Madara noķēra Robertu jau ārpusē uz kāpnēm:
    - “Robi!” – viņa sauca.
    - “Ā, čau. Man autoskola, jāsteidzas”. Roberts atbildēja.
    - “Zinu taču, tu vakar teici. Klau, par Viktoru... Tu zināji?!”.
    - “Nē, neesmu viņu saticis kopš klases vakara.”
    - “Kā tev liekas, vai tas... vai tas varēja notikt tai vakarā?”
    - “Nerunā muļķības. Mēs visi aizgājām mājās un arī viņš aizgāja mājās. Varbūt pa brīvdienām vazājās, un kaut kur ievēlās. Šausmīgi, ka tā. Bet tu jau zini, viņš tur pa tām pamestajām mājām ar metālistiem tusēja, nebrīnītos, ja būtu piekodies vai ar kādu sakasījies”.
    - “Pats nerunā muļķības. Viņš nekasījās ne ar vienu!”
    - “Ja?! Un kas tad tas bija tovakar?! “Jūs visi esat mēsli, es jūs visus nostučīšu, blablabla”.”
    - “Nu, viņš bija pālī. Un dusmīgs. Tas nebija nopietni”.
    - “Es zinu, ka tas nebija nopietni. Tāpēc jau mēs viņu tikai nobiedējām. Sāka bimbāt un aizgājām mājās. Kad pirmdien nebija skolā, padomāju, ka kauns.”
    - “Ivars un Dainis arī neko nezina?”
    - “Nē, mēs pat neesam par to vairāk runājuši. Un ko tu vispār, tā satraucies? Saķērusies vai?!” – Roberts nosmējās.
    - “Idiots tu esi. Nekur es neesmu saķērusies, tu taču zini. Vienkārši... traki. Mūsējais taču”.
    - “Nu, cik nu mūsējais, bet jā, traki. Labi, viss, man jāskrien, kavēju jau. Pēc tam pie tevis?”
    - “Labi” - Madra priecīgi noteica, paskatījās apkārt, pacēlās pirkstgalos un uzspieda fiksu buču uz Roberta vaiga.

    Roberts ātrā solī izgāja cauri parkam. Pa ceļam uzmeta aci kioska skatlogam, un nopriecājās, ieraugot tur tieši to, ko cerēja tur ieraudzīt – bariņu sīko, apmēram trīspadsmit gadus vecu. Viņš iegāja kioskā, pāris minūtes pagrozījās ap plauktiem, kamēr sīkie strīdējās, kurus saldumus labāk ņemt un vai divas mazās kolas vai vienu divlitrīgo. Pēc tam tikpat mierīgi izslīdēja no kioska ārā, un dažus metrus tālāk izvilka no kabatas snikeru, kura vēl nupat tur nebija, un, ar apmierinātu smīnu, nokoda kumosu. Pārdevējas šajos kioskos mainījās bieži un viņu lielākā bēda bija sīko bari, kas, labi zinot savu nesodāmību, nekautrējās veseliem bariem bāzt kabatās saldumus, tikko jauniņās meitenes, kas apvienoja darbu ar studijām, pagrieza skatu citā virzienā. Jebkurā citā virzienā. Reizēm Robertam likās, ka pārdevējas labi zināja, ka lielie izmantoja šo troksni, lai paši kaut ko nočieptu, bet tas tāpat bija mazāk, kā regulāri stiepa ārā sīkie. Viens pat reiz bija nospēris cigarešu paciņu, kas vispār bija kaut kas neticams, jo cigaretes bija plauktā aiz letes un pārdevējas. Turklāt, tas sīkais taču pat nepīpēja, bet to izdarīja tikai tāpēc, lai citiem parādītu, ka var. Jā, tā varbūt nebija epizode no Roberta dzīves, kuru rakstīt CV, bet tā noteikti bija epizode, kas lika pasmaidīt arī četrus gadus vēlāk.

    Autoskola, vakarā Madara, kopīgi izpildīt mājas darbus, varbūt kādu filmu paskatīties. Madaras senči it kā bija diezgan cool, bet vienmēr centās būt mājās, kad Roberts bija ciemos. Nekas, Roberts domāja. Nolikšu tiesības, tētis atdos bembi, varēsim izbraukt zaļumos. Likās, ka Madarai nekā iebilstama pret šo nebija.
    Garastāvokli mazliet sabojāja īsziņa no Daiņa, kas atnāca autoskolas laikā. “Ivars jēgu pārmīzis, vajag satikties. Deviņos pie Platā?”.
    “Būšu pus10os. Pieskati viņu.” Roberts atbildēja Dainim. Un, krietni neapmierināts, drukāja nākamo ziņu.
    “Senči grib, lai kopā eju uz kaut kādu pasākumu šovakar. Piedod, tiksimies rīt skolā”.
    Un nākamo.
    “Pēc autoskolas iešu pie Daiņa, rīt kontroldarbs, jāatkārto. Ja kas, varbūt palikšu tur.”
    Tētis atbildēja uzreiz, kā vienmēr. “Ok.”. Kā vienmēr.
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
About Sviesta Ciba