Šovakar iesāpējās sirds. Braucot gar Valkas un Ausekļa ielas stūri, es izmetu savu parasto jociņu.
Jociņu, kas sākumā nebija jociņš, bet tagad ir jociņš, jo saku to vienmēr.
Mēs abi nosmējāmies, bet palika tomēr tukšums.
Jo abi zinām - ļoti iespējams, pēdējo reizi.
Beigusies ēra. Kārtējā.
Bet Rīgā jūt pavasari. Siltā gaisma, zilās debesis, vēl plikie koki. Tādu es šo pilsētu iemīlēju. Tādu es to atcerēšos, arī tad, ja orki pāries pāri, neatstājot neko.
Tā bija cita Rīga, kuru es iepazinu, tā ir cita Rīga tagad un tā būs cita Rīga, kad manis vairs nebūs. Bet tā aizvien būs Rīga.

Am I wasting my life here and now?
Send nudes before they send nukes.