Kad Улица Рубинштейна nozīmē ko vairāk par nezināmu ielu svešā pilsētā; kad ir mūzika, kuru klausoties tūkstošo reizi skudriņas uz muguras, zosāda uz rokām un spalvas gaisā; kad austiņās nepietiek skaļuma.

Девочка с глазами из самого синего льда, kad gribas sēsties jaudīgā auto ar pakļpiedziņu un traukties, bet liktenis spēlē ļaunu joku, jo tieši tāda mašīna stāv pagalmā, atslēga kabatā, bet nedrīkst, šodien nedrīkst, un vella vecmāmiņa to vien zina, kad atkal varēs.

Скоро рассвет, Выхода нет; Ключ поверни — и полетели uz nekurieni, it kā nebūtu rītdienas, tīmsa un mītingu, failu un haltūru, pagātnes un rītdienas, tikai mirklis, es un visu manu atmiņu projekcija šai brīdī, kā mirklis pirms kulminācijas, tik saspringuma pilns... un tad lēnām ripot mājās, platu smaidu sejā.
Es nevaru to aprakstīt un izstāstīt. Es skumstu pēc baltajām naktīm, ne pēc baltās ziemas.

Vai es būtu citāds cilvēks, ja būtu bijis tur, Slane castle? Vai mana dzīve būtu citāda, ja būtu redzējis kaut ko no The First Farewell Tour, lai gan tolaik man šī mūzika neizteica neko, apaļu neko, bet tagad ir zosāda, aizrauta elpa un asaras acīs... Pie kam, nav tas gadījums, kad atceries kādu un ilgojies, skumsti. Šī ir mana mūzika, pie kuras nonācu pats, izdzirdot pirmo reizi un apstājoties kā iemiets, lavoties klāt svešam datoram, lai redzētu, kas skan, pēc tam kačājot visu, visu; klausoties un filtrējot, nonākot un paliekot. Divgodvārds, ir sajūta, ka esmu piedzimis desmitgades divas par vēlu, es neesmu šim visam radīts, es nespēju un negribu dzīvot tik ātri, bez elpas, bez pauzēm, ar miskasti kā dzīves centrālo atribūtu, kur metam to, ko vakar pirkām, bet cīnāmies par to, lai nevis mestu ārā mazāk, bet lai mestu ārā pareizāk; tas ir par daudz, es to nesaprotu, vai tiešām jau ir par vēlu?

Es esmu bargaining fāzē. Es apzinos savu un visa mirstību, bet gribas tirgoties, lūgt vairāk laika, vairāk elpu, vairāk smaidu. Bet tas ir bezjēdzīgi, tik sasodīti bezjēdzīgi, un vajadzētu iet un dzīvot, tā vietā lai te un tagad kaulētos, bet tam es vēl neesmu gatavs, tas nevar būt, ka viss jau nolemts un kauliņi mesti, kāpēc jūs neteicāt, ka nav undo pogas, lai mēģinātu vēlreiz? Es gribu savu Bandersnatch, es gribu šķirt uz priekšu un atpakaļ, līdz zinu labirintu līdz galam, es gribu aizbraukt uz Bovija koncertu, samīļot omi, piesiet suni, lai neskrien uz ceļa, pēdējo reizi iesēsties sarkanajā žigulī ar elektronisko pulksteni spogulī un tonētajiem stikliem, aizbraukt pie vectēva brīvdienās; es negribu nest šos tukšumus sev līdzi.

Bet tas nav lemts. Un diez vai kādreiz vēl sagaidīšu saullēktu Ņevas vidū, zem paceltiem tiltiem.

Bet vai es gribētu būt dzimis divdesmit gadus ātrāk? Ja es šodien jūtos apjucis savā ādā, tad kā es justos savu vecāku ādā? Vai es aizietu uz Ļeņingradas rokklubu, pat ja man būtu tāda iespēja, redzēt un dzirdēt kā Boriss stāda priekšā rokrenrola leģendu Viktoru - vai es nebūtu par pareizu, par stīvu?

Верните тротуар, суки!