pavisam
17 September 2018 @ 08:31 pm
Just another manic Monday  
10h darbā
5h no tām sapulcēs
4h gatavošanās sapulcēm
pusdienas nasanoca

koma klāt.

Pirmā mazā uzvara pār Princi Džefu, kurš to vien dara kā bāžas manā lauciņā.
Uztaisīja TĀDU traci "ko mēs esam palaiduši garām Maltas PVN likumā", omg omg, what to do what to do.
Es, protams, orientējos Maltas PVN tikpat labi kā Anniņmuižas lokā, bet likās spocīgi, ka vesela industrija to ir palaidusi garām, jo neviens no klientiem nav norādījis uz nepilnībām mūsu pieejā.
Izrādās, viņš ir MAZLIET pārpratis izmaiņas jebšu nekas no tā nav taisnība. Pēc stundas skaistas ļurināšanas turp un šurp ar konsulatanitem, tiku pie runāšanas un paprasīju
-kas tad īsti ir izmainījies mums?!
-nekas!
Fakin NEKAS!!! Cik stundu izpļurzāts uz NEKO. Es saprotu, tā tāda brāļa un māsas cīņa par tēta uzmanību, bet man ir sakāms tikai viens:
šis )
 
 
pavisam
16 September 2018 @ 10:09 pm
Kad neplānoti darbi izdarās, bet plānoti - ne  
Braucām Sīkam pēc bankas kartes, pie viena salasījām tīņus paēst karotēs.
Izrādās banka svētdienā nemaz nestrādā, tāpēc galubeigās varam teikt - pff, šodien izlēmām brokastot Plazā, slinkums gatavot. Kā tāds zelta vidusslānis :>
Atpakaļceļā gandrīz apstājos ielas vidū, jo ieraudzīju, ka tehniskā apskate vaļā!!!
Nemaz nezināju, ka šie rauj pa svētdienām!
Veni vidi vici! Izmetu liekēžus veloceļa galā un aizpēros uz skati.
Izrādās, ja neizej atgāzīšu dēļ, tad otrreiz pat uz kratīkļa neliek - izpūtēja mazgāšana nav bijusi velta, naķene uz stikla un uz gadu atkal miers.

Diena izglābta!!!
 
 
pavisam
14 September 2018 @ 11:00 pm
Parasta nedēļa Aptiekas ielā  
žēlabas trīs cēlienos )
 
 
pavisam
08 September 2018 @ 09:29 pm
Filosofiska atkāpe  
Šodien ģimenes tuss ar nešķīstu izēšanos un runāšanu vienam caur otru - kam jauna skola, kam atvēries bērnudārzs utt.
3h pagāja kā 5 minūtes un vēl visa kā tik daudz, ko varētu tarkšķēt un tarkšķēt.
Sēdēju un domāju - kāds tomēr es esmu izlaidenis - visi kaut ko gatavojuši - karbonādes, rosolu utt. Un tad atbraucam mēs...ar kūku, ko Pupa ar Ernestu vakar cepa un es šorīt taisīju krēmu.

Tagad, pēc noietiem 10km, sēžot ar omes pīrādziņu aiz vaiga, un ledusaukstu tomātu sulu pie rokas, iekritu dzīves apcerēšanā.

Laikam jau mūsu ģimeni vislabāk raksturo brauciens uz Anakapri.
Viena no manām un mā mīļākajām grāmatām ir Muntes "Stāsts par Sanmikelu".
Man šķiet, 10 gadus atpakaļ, kad bijām sākuši pa bišķim ceļot, es izdomāju, ka jābrauc uz Anakapri, uz Sanmikelu.
Izpētīju salu, izpētīju cenas un sapratu - ne tagad.
Tā tas atcēlās gadu no gada, jo citur ceļot vienmēr bija lētāk.

Rudenī mā uzkrita Lielā Liga. Pēc veiksmīgās operācijas, uzcelšanās un ķīmijas uzsākšanas, es sapratu, ka "vēlāk" var vairs nesanākt - vai nu tagad, vai nekad. Runāju ar mā - viņa nebraukšot. Tomēr februārī nopirku biļetes ar domu - ja viss būs slikti, ņemsim kādu bērnu viņas vietā. Aizbraucām visas 3 - es, mā un mimme.
Anakapri viens no maniem must do bija Feniķiešu kāpnes ar 921 pakāpienu. Saplānojusi, ka kāpšu lejup, lai 30 grādos neatmetu pedāļus augšup ejot, kā arī mā un mimmei braucienu ar autobusu uz tikšanās punktu lejā.

Kāpiena priekšvakarā mimme paziņoja, ka vienu viņa mani nelaidīs. Lai mā viena brauc ar busu.
Mā iestājās pozā, ka nu nafik, viņa jau nu arī viena nebrauks, kamēr mēs tur peramies.
Galubeigās, cēlāmies sešos, lai nav nešķīsti karsts, gājām visas uz kāpnēm ik pa 100 pakāpieniem sēdējām ēniņā.
Mimmi pusceļā parāva histērija, mā lejā gandrīz sabruka - sāka kājas ļimt.
Sēdēju lejā ar abām un domāju - nu kas es par cilvēku? Viena pārcietusi 8h operāciju un 4 ķīmijas, otrai ir fobija no kāpnēm, jo, krītot pa tām, ir lauzusi kaulus.
Un tad atnāku es ar savu "otrreiz te vairs neatbraukšu, man ir jāiet" un abas kāpj pāri sev un 921 pakāpienam.

Tā tas ir vienmēr - es kaut ko ieņemu galvā, mimme mani aizstāv un sargā, mā pavelkās līdzi lai vai kas arī tas nebūtu.
Man vajadzēja ielauzties grāmatvedībā, ņēmos pa 12h dienā kā datu operators, prasīdama citiem, ko dara, kā dara. Mimme ganīja Pupu.
Man vajadzēja piekrist pēc 3 (!!!) gadiem grāmatvedībā uz galvenā grāmatveža amatu un kā pilnīgai nullei no tādas pat nulles taisīt ražošanas uzņēmuma uzskaiti.
Mēnešiem nenormālas stundas, kamēr izdevās visu uzsliet. Brīvdienās bērns pie Zariņiem, mā ievilku grāmatvedībā.
Man vajadzēja mācīties - mā staigā ar sīku ārā, kamēr es lasu grāmatas.
Man vajadzēja, lai mēs visi, visi aizbraucam uz Amsterdamu, visi-visi arī brauca. Kam panika lidojot, kam joprojām ķīmijas kursi...

Man vajadzēja pieņemt ambiciozi jaunu amatu, visi griež rosolu, es iesmērēju krēmu kūkā. Es prasu mā, vai atbrauks padzīvot pie meitenēm, ja man tomēr būs jājājas uz ASV, viņa saka - protams, tik pabrīdini vismaz 3h iepriekš un būšu!

Es esmu tur, kur es esmu tikai pateicoties atbalsta grupai un kaut kādām vājprātīgām ambīcijām (vai kompleksiem), kas nāk komplektā ar darbaholismu.
 
 
Current Music: twenty one pilots: Ride
 
 
pavisam
05 September 2018 @ 09:29 pm
Done  
Nu tā, DnB kredīts arī sadarīts, pat necerēti laipni un ātri.
Interesanti, vai nav kaut kāda sistēma, kur liek atzīmes par klientiem, tipa - "pagājušajā reizē sataisīja traci" vai "pasūdzējās kolēģei, kurai izrādās brālis Liels Čiekurs bankā".
Vai arī vienkārši šoreiz tika profesionālāka meitene.

Ar šo paziņoju viena mantojuma beigas.
Tagad tik tāds sīkums kā maksāt kredītus 8 gadus :>
 
 
pavisam
02 September 2018 @ 11:04 pm
Bedre  
Kritiens )
 
 
Current Music: Ólafur Arnalds - Particles ft. Nanna Bryndís Hilmarsdóttir
 
 
pavisam
29 August 2018 @ 08:20 pm
Komforta zona #2  
Draudzeņu man nav daudz - viena, ja gribam būt precīzi.
Toties man ir māsa un māsīca, kuras ir debesu dotas draudzenes uz mūžu.

Ar draugiem gan vienmēr viss ir kaut kā vienkāršāk.
Vērojot Līvuci, šķiet, viņa brauc tais pašās auzās, kur māmiņa - es vairs nespēju izsekot puišu vārdiem, ar kuriem iet ar peniju/riteni/triku skūteri/utt.
Es teiktu, ka runa ir par interesēm - neviena no pieejamajām meitenēm nevēlas ar triku skūteri aplauzt kaulus pie Raibās Pupas.

Acīmredzot, kad atradīšu bābu, kas klausās manu mūziku, skatās kreisus seriālus un nerunā par kāju depilāciju un tamborēšanu, saukšu par draudzeni.

Tas gan mani noveda pie amizanta zvana pirms drauga kāzām pagājušajā pavasarī:
- Klaudij, es te rīkoju brālim vecpuišu ballīti...
- Un ko es tur varu līdzēt?
- Nu es nezinu, es sasaucu Kadagu un man liekas, ka bez tevis kaut kā nebūs :)))
- Meh...

Protams, ka aizgāju, kad vēl būs tāda iespēja?! Iestādīt koku, nosist čūsku un aiziet uz vecpuišu ballīti!!!

Tā arī vakar - brāžos uz alus pagrabu, kā parasti kavēju & zemā lidojumā rakstu:
- skrienu, bet kavēšu!
- Klasika :D

Ne dusmu, ne pārmetumu.
Iekrīti krēslā, dabū dīvainas konsistences sarkanu alu un bez ievada čalo par to, cik resns ir palicis Aksels Rouzs, vecs Niks Keivs un kā Maltā saulriets ir precīzi 5 minūtes. Visi vadītāji ir kretīni un pidari, bet tas ka esam vadītāji nozīmē, ka tātad esam izņēmums likumam :D

Lai vai kā, tas viss ir daudz vienkāršāk.

Tātad, uzskaitei, kopā ir atrastas 3 komforta zonas:
1) ģimene
2) LV komanda
3) draugi

It's good!
 
 
Current Music: MESA "Vērtības"
 
 
pavisam
26 August 2018 @ 05:33 pm
Freids my ass  
Sagaidīju Pupu ostā (kas interjera ziņā tikpat labi varētu būt Rēzeknes autoosta).
Viena pati.

Es: Neviens nav jāved? Es speciāli atstāju māsu mājā, lai var salasīt vairāk...
P : Nu bija Ernests un Vilks domāts, bet nevedīsim.
Es: Saplēsāties?
P : Nē.
Es: Nu tak aizvedam, ko viņi kulsies!
P : Nē!
Es: Nu kas notika?!
P : Nekas.
Es: Piedzērās no rīta?
P : Jā...
Es tagad zinu, kā tu vienmēr juties. Un saprotu, kāpēc tik bieži ar tēti šķīrāties.
Es: Tev jāsaprot, ka tas nekad nemainīsies, paliks tikai sliktāk. Tev nebūs nevienu svētku.
P : Jā, es jau sāku apsvērt kopā ar viņu neiet uz tusiņiem. Apriebies vāķīt.
Es: Jo skaidrā viss ir ļoti labi?
P : Jā, viss ir kolosāli! Bet kā piedzeras, tā besī. Viņš paliek tizls. Citi tādi nepaliek.
Es: Visi tādi paliek, tikai savējais sāp.
P : Nu bet ko darīt?!
Es: Es teiktu - bēdz, kamēr nav bērnu un kopīgu kredītu, bet tev pašai līdz lēmumam ir jānonāk.

Tikko izgāja abi ārā...
Es neko nevaru izdarīt, viņa visu saprot, visu ir redzējusi tūkstošiem reižu. Un tomēr nevar salauzt stulbo Freida kodu.
Es cerēju, ka tas padzisīs ar paaudzēm - Pupas tēvs tomēr nebija TIK slims kā manējais.
Nekas te nedzisīs, tā arī vāķīs visu mūžu.
Un ko darīt man? Jancis no manas mātes baidījās kā no velns no krusta. Neko jau daudz tas nemainīja, bet man bija drošības sajūta.
Varbūt man arī uzrīkot kopīgas vakariņas un, mierīgi smērējot maizīti, paziņot: "Ja nodarīsi viņai pāri, tev dzīves nebūs!"?
Vienīgi nelaime tā, ka mūsu sabiedrībā "nodarīt pāri" sākas tikai ar iekaustīšanu. Sadirsta psihe neskaitās.
 
 
Current Music: Lana Del Rey - Young and Beautiful
 
 
pavisam
26 August 2018 @ 09:02 am
 
Nospļāvos uz visu, sarijos kārtīgu devu nervostronga un atslēdzos desmitos.

Nakts vidū kājās uzrāva Pupas iecienītais pantiņš pilnā skaļumā (nav paredzēts cilvēlkiem ar vājiem nerviem un estētiem)

Vietējais planktons svin sestdienu... Laimīgā kārtā mūsu stūris bija tikai pieturvieta.
Troksnis aizbrauca, vien paspēju nodomāt - nez kas mani uztrauc vairāk - ka mani uzcēla, vai ka actually zinu dziesmu :>

Lai vai kā, esmu novilkusi 9h, galva kā spainis, bet pilna spara.
Nu tūliņ gāzīšu kalnus!!!
Tikai padzeršu kafiju un nocelšu Pupu no Tallinka.
 
 
pavisam
25 August 2018 @ 05:51 am
Update vulgaris  
Atradu savu komforta zonu, viss nav tik slikti :)
Pēc 2,5 nedēļu prombūtnes atgriezos LV birojā un tur - manējie!!!
Neskatoties uz ieviesto US/CA grafiku (dienas vidus + vakars), atnācu astoņos, lai ir laiks papļāpāt. Prātā gan nebija ienācis, ka kompi ieslēgšu divos...vairs nebija skaidrs, vai ir vērts.
Tik nereāli forši - katrs samīļo, satupās pa galdiem ap mani, lai pastāstītu, kas noticis, izprašņātu, kāda ir Maltas komanda, ko dara nepareizi :)
Mazliet sabijos, kā Kristaps uztvers šādu sagaidīšanu, zinot viņa ambīcijas un tarakānus - par pieķeršanos bijušajam priekšniekam pienākas nošaušana bez tiesas un sprieduma... panika atceļas, metās ap kaklu arī pats, rādīja savu jauno kompi, izstāstīja jaunākās klačas un 2h notarkšķējām par darbu.
Mēs joprojām esam priekšnieks-padotais attiecībās, jo pakāpāmies abi, bet kaut kas ir stipri mainījies.
Atslēgas teikums es domāju ir šis: "bļe, cik tie e-pasti un sapulces aizņem laika!!! es neko nedaru, bet diena paiet!!!" Būs beidzot sapratis, ko es darīju 3 gadus.

In other news, Riharda mantojuma saraksts bāriņtiesā ir apstiprināts, jāsūta uz Latgali un tad jau pati jautrība janvārī. Dalīsim bisi 5 daļās :>
Saraksts, protams, eklektisks - 3-istabu dzīvoklis 1550EUR vērtībā, džeta 250EUR un noguldījums...Norvēģijas kronās. Uzskatu, ka Rihards bija vienīgais ar smadzenēm tai ģimenē. Bet NOKi, nopietni?!

Ir kaut kāds laiks pagājis, kad cilvēkiem šķiet, ka vajadzētu mani pabakstīt. Varētu būt, ka nesenā dzimene ir iemesls.
Janča Agrītis uzkrita kā sniegs uz galvas. (Pupa: - Nafig? Es: - Man bija neērti to paprasīt!)
Domāju - droši vien atkal kāds akadēmiskas dabas jautājums par grāmatvedību, bet nē - tā arī nožūžojām līdz pusnaktij.
Kad Agrīša pudele gāja uz galu, tad arī pārgāja no ceļojumiem un dārzkopību uz to, kas patiesībā prātā: Jūs ļoti sastrīdējāties tai nedēļā? Kad Jancis zvanīja, vai nevaru uz darbu aizvest, teica, ka viss slikti, ar sievu sastrīdējies.
Uzsprāgu, jo kā viņam šķiet, vai ir normāli, ka 2.janvārī jāmeklē kāds, kurš aizvedīs uz darbu? Cik var to paciest? Kāds piezvana naktī un pasaka "tavs vīrs ir lejā pie mašīnas", un tad tu domā - stiept kā pelavu maisu augšā, vai atstāt gulēt pagalma vidū? Pēc tam sadirst jauno gadu ar tādu pat pāli un drāmu otrā rītā?
Man par lielu pārsteigumu, nemanīju ne mazāko nosodījumu, vairāk - mēģinājumu mazināt manas dusmas. Kristīne metās pa vidu - man jau ar šitas jāstiepj laiku pa laikam. Skaidrs, ka tas nav normāli!!!
Janča problēma esot bijusi, ka tusēt gribējies kā jaunībā, bet organismam nē.
Es teiktu, ka tā nebija vienīgā viņa problēma.
Mūsu vienošanās nevienam neteikt neko nenozīmēja tāpat kā daudz citu lietu. Izklaigājis pa visu pasauli, ka sieva liek ārā no mājas. Ai nu lai.
Laikam esmu iestrēgusi dusmu fāzē.
fāzes )
Šrinks teica, ka vidēji gads, kamēr iziet cauri visām. Nez vai man kā žultainai vecenei vienk visas fāzes ir dusmas, vai arī process vilksies stipri ilgāk?
Toties noskaidroju, kur palicis džips - iedevuši Sergejam, ar kuru mūsu maršruti nekā nekrustojoties.
Kas interesanti, arī Pupu šis jautājums ir mocījis, tas bija pirmais, ko paprasīja - vai nenoskaidroju, kur tēta mašīna? Gan jau tāpat peilēsim visus XC90, kas brauc garām, bet tomēr mierīgāk. Zinot viņa kolēģu īpatsvaru mūsu miestā, bija bažas, ka tas ir baigi reāli.
It kā sīkums, bet ļoti novērtēju piedomāšanu.

Joprojām neguļu, nu wtf? Stress, pilnmēness vai idiotisms?
 
 
Current Music: Элджей - Минимал
 
 
pavisam
21 August 2018 @ 11:36 pm
Stokholma  
Stokholma, tikpat gari un pārāk detalizēti )
 
 
Current Music: A Great Big World, Christina Aguilera - Say Something
 
 
pavisam
20 August 2018 @ 06:02 am
RIX  
Nu bļāviens, sleeping disorder ir atgriezies, piecēlos pusdivos un nekā vairs aizmigt.
Atkal lidosta, atkal lietus. The same shit another day.
Pēdējais piliens PhM traukā bija, kad pamodos viesnīcā un 5 min mēģināju saprast, kur - Tallinā vai Viļņā.
Kad nācu uz šejieni, teicu, ka komandējumi mani demotivē.
Līdz šim arī tas tika ievērots 1x gadā Tallina neskaitās, turklāt bez nakšņošanas.
Nu ir viena mēneša laikā otrais ceļojums.
Saprotu, ka “trešās pasaules problēmas”, bet, ja darbdiena līdz ar to ilgst 16-17h, nav baigā cukurmaize.
Plus vēl šefs saplānojis šo dienu pa stundai, ar 6h miega uz 2 diennaktīm tas būs saldi.
Atkal tiku pie taksista numura piedāvājuma, tik šoreiz arī paņēmu. Tas, ka man abas reizes 5 minūtēs taksis klāt, esot tīrā veiksme.
Es vispār esmu nenormāli veiksmīga!
 
 
pavisam
18 August 2018 @ 11:37 pm
Meklējot komforta zonu  
Pierunāju Uldi aizbraukt uz Meldriem. Kopš māju pārdeva, nav tur būts.
Tā gribējās paskatīties, izstaigāt gaileņu ceļu...
Kopumā nobraucām 160km, lai iepērtos mežā, kas ir kārtējo reizi izārdīts.
Nogājām 2h sutīgā svelmē pa brikšņiem, pa izdangātiem, ar zariem samētātiem ceļiem.
Līva vilkās no pakaļas bubinādama "Šitajā mežā tu nekad neapmaldīšoties? Tad pasaki, kur mēs esam?! Kur ir ceļš?"
Gaileņu ceļu tā arī neatradām, lieki piebilst, ka pašas sēnes arī. Odzes gan tur ir nemainīgi biezā slānī.
Koki ap māju izretināti, garām braucot īsti nesapratu, kuri, bet izskatās slikti. Māja plika un pelēka.
Vasaras zaļuma vidū viss pagalms tāds blāvs, nosaukuma zīme sašķiebusies.
Nostāsti, ka tur viss iet uz augšu ir stipri pārspīlēti.

Pēdējā laikā moka kaut kāda histēriska vēlme atgriezties gadus 20-25 atpakaļ. Pat apsvēru iespēju nomainīt uzvārdu.
Pēc šī brauciena sapratu, ka nebūs. Lubāna darbdienas vidū ir kā spoku pilsēta, Indrānu tiltiņš sabrucis, Jasmīnu māja vairs nemaz nav redzama no ceļa. Ceļaposmā Lubāna - Meldri redzējām precīzi vienu mašīnu.
"Atpakaļ" nesanāks.

Savukārt "tagad" kaitina un besī.

Saku Pupai, ka gribu ko mainīt dzīvē. Viņa atbild īsi - mēs nekur nepārvāksimies.

Darba vienmuļā, pretīgā, bet tik ierastā rutīna ir atņemta.
Mājas ikdienas vulgaris nav.
Atpakaļ "jaunībā" nesanāks.
Man faktiski vairs nav komforta zonas.

Nopirku atvaļinājumam piepūšamo sup dēli.
Trīs dienas pēros kā tāds tizlenis - nu nekā nevar piecelties kājās. Kā mēģinu slieties, tā kājas tirinās, dēlis šūpojas un es krītu atpakaļ uz ceļiem.
Visi var, es nevaru.
Tomēr vakar pie ceturtā mēģinājuma, ezera virsmas kā spoguļa, pieslējos.
To, protams, grūti nosaukt par supošanu - kājas joprojām kā galerts, skatiens piekalts dēļa purngalam, airis ūdenī tikai tik daudz, lai neapstātos, bet nesašķoba trauslo līdzsvaru...
Pašai briesmīgs prieks. Līva saka, lai tikai tagad nesadomājos, ka visu varu - ar izpletni lekt un gumiju.
Apsolīju nesadomāties :)

Pirmdien Stokholma, jāatcerās pārbaudīt reisu laikus un datumus :>
 
 
pavisam
12 August 2018 @ 10:27 am
Komandējums uz Maltu  
Malta, gari un pārāk detalizēti )
 
 
pavisam
29 July 2018 @ 06:47 pm
Bēres #2  
Kad Māsa bija pateikusi piekto reizi "Visi sapratīs, ja tu nebūsi...", man aizgāja, ka viņi grib, lai braucu.
Sabozu pupus, pabrīdināju darbu, nopirku krizantēmas un aidā.
Karstā laikā auto ar kondišku ir tomēr zināmas ērtības. Sarāvām manu trosi, ievelkot Jaunjelgavā noslāpušo Ulda māsu. Tuvāk viesītei pārsēdinājām Ulda mammu pie kondiškas, jo tai palika slikti. Galubeigās, stundas vietā pērāmies stundu un 40 minūtes.
Varbūt kādu caurumu karmā būšu aizlāpījusi?
Sarijos nervu zāles, kas beidzās ar to ka es stāvēju kapličā, ar interesi klausījos Jānīša dzīvesstāstu, bet pār seju vēlās asaras, sviedri un puņķi. Sajūta drausmīga, mana psihe ar rumpi vairs nesadarbojas.
Ja tā netalantīgā izvadītāja runātu vēl 5 minūtes, es vai nu būtu nogāzusies (kauns) vai izgājusi (drausmīgs kauns). Paldies visžēlīgajam, viņa raksta ne tikai sūdīgi, bet arī īsi.
Kopumā šaipus Aiviekstei tas aizņem stundu. Lai gan kopumā 4h -10 grādos Latgalē, vai 1h +30 grādos Sēlijā ir vienlīdz agoniski.
Sapratu, ka papildus vatei nedēļas garumā, man ir trūkusi filma bērēs - neatceros rakšanu. Tagad, vērojot kā kaprači strādā, sapratu, ka mēs ar Pupu uzklājām segu un tad es pagriezos un bija viena liela guba ar ziediem un visi nāk man strīpā garām kā Ļeņima mauzolejā - izsaka līdzjūtību, samīļo.
Kikis saka, ka raka un piedevām drausmīgi ilgi. Nabaga puiks.

Aizpērāmies uz laukiem pie Līvas un mā, iegāzāmies ezerā, bet atdzist tā arī nesanāca. Tāda sajūta, ka karstums iekodies kaulos, izvārījis smadzenes un aprijis dvēseli.
Izgulēties arī nesanāca, jo mīlīgais pagraba vēsums ir pametis māju.

Šorīt Ulda māsas puika apmeta kūleni ar mašīnu. Beha lupatās, abi ar meiteni slimnīcā.

Man ir tikai viens jautājums - wtf?!
 
 
pavisam
25 July 2018 @ 08:10 am
Jānītis  
Vakar nomira Viesītes Jānītis.
Nenormāli foršs onka. Cīsam brālēns vai kas tamlīdzīgs.
Māsa prasa, vai braukšu uz bērēm?
Noskrēja kaleidoskops ar smiltīm, skujām un melniem lakatiem.
Pēc Janča bērēm nosolījos vairs nevienas neizlaist aiz sava gļēvuma. Kaut kādā dīvaini samaitātā veidā liels viesu skaits palicējiem rada gandarījumu. Visa sērojošā ģimene ne reizi vien cilāja, ka bija pāri divsimt cilvēkiem. Tas laikam kā lasīt ziņās par savu nelaimi, cilvēks ir tik sīks un patmīlīgs radījums, ka ir gatavs pat tādā veidā nokļūt uzmanības centrā.

Lai vai kā, es nevaru. Vienkārši tupa nevaru.
 
 
pavisam
13 July 2018 @ 08:11 am
Cirslītis  
Mazliet sāku sapīties visā.
Sapulču skaits dienā joprojām beidz nost. Vakar histērijā apstiprināju visus maksājumus ne pārāk iedziļinoties, puspiecos izvācu atvilknes, sametu jaunajā vietā un skrēju prom.
Aizskrēju uz veikalu pēc guašu un lineālu pasūtījuma, kas mani tur gaidīja kopš otrdienas, tad dipadu dapadu uz māju, pagrābu Līvu un skrējām pie ārsta.
Ieraudzījusi Līvas ādu, medmāsa momentā sašpricēja jaunkundzi un tikai tad uzdeva jautājumus.
Kak na zlo šī bija māsu diena ar Billi, šopingu un (pretēji maniem ieteikumiem aiziet uz kādu suši ēstuvi) hesīti. Noskaidrojot, ko Līva šodien ir ēdusi un kādus saldumus cik bieži ēd (saldējums dienā, trū dat, jo ir taču 30grādi!!!), māsiņa ir pārliecināta, ka Līva no tā vien pārtiek. Plus, izrādās viņas grāmatiņā ir ieraksti par to, cik bieži viņa man ir zvanījusi un es tā arī neesmu atvedusi bērnu uz potēm.
Lielā sagaidīja ar urrā saucieniem, jo kamēr mēs ar sīku pa doktorātu un aptieku, viņa sēž un gaida, kamēr parakstīšu atļauju braukt ar Tallink un kolektīvs sēž un gaida, kamēr viņa atskries ar atļauju.
Iedzēru suprastīnu, jo Līvai nopirkām citas alerģijas zāles. Atslēdzos uz skaitli viens, nesaprotot, kas notiek. Kādreiz nogurums tā slēdza ārā tikai piektdienā.
Šorīt, ieraugot suprastīna paciņu, atausa medmāsas teikums - suprastīns? nē, labāk nopērciet fenkarolu, suprastīns ir ar miega efektu.
Nesaprotu, esmu vairāk korķis visam vai cirslītis?
 
 
pavisam
09 July 2018 @ 10:39 pm
Status update  
Īsumā par to, kā man tiek nodoti jaunie pienākumi:


Niklas ar katru dienu paliek neciešamāks, rūgtums un "man ir vienalga" iet pāri malām.
Sāku saprast, kāpēc globālie uzņēmumi atlaiž uz sitiena - esi brīvs... tagad!

Un vēl mani sveicina tādi, kas nekad neturēja par vajadzīgu sveicināt. Linkedins un feisbuks uzsprāguši. Smaidi palikuši lielāki. Vēl tikai trūkst pazemīgas klanīšanās.

4-5 sapulces, vismaz pāris "kad būsi iejutusies, mums vajag izrunāt šito" dienā, pilnīga postažas aina Maltas komandā un vienkārši nefunkcionējoša Kirasao... Piektdien nopietni sāku apsvērt, kas notiek, ja atkāpjos.
Muļķīgi, bet šķiet, ka tad ir jāaiziet. Ir uztaisīta tāda rokāde, ka nolikt "kā bija" ir faktiski nereāli.

Nu neko, pērsimies tālāk.

3 brīvdienas, mājās praktiski neesmu bijusi, no rīta mocīja svētdienas dusmu lēkmes.

In other news, nekustamie īpašumi ir mani, esmu laimīgi piereģistrēta pašnodarbināta persona, īres līgums pārslēgts, uzņēmums pārrakstīts uz mani.
Swed apsolīja nekādus mērus nepieņemt attiecībā uz to, ka man ir kredīts bez galvojuma.
Paliek vien DnB, ko es reāli atlieku, zinot apkalpošanas līmeni.


Kopumā viss briesmīgi pozitīvi, ja vien nebūtu nenormāla slodze un tāds pats nogurums. Un tas pie fakta, ka Līva ir vienkārši uzkrauta mātei un Laura dzīvo savu dzīvi un mēs praktiski nesatiekamies. (Būs kādreiz jānoskaidro, no kā viņa pārtiek).
Atliek cerēt, ka tad, kad sāksies skola, turbulence būs pierimusi.
 
 
pavisam
19 June 2018 @ 02:23 pm
the entrepreneur's dilemma /R.Zuckerberg/  
Work, sleep, family, fitness, or friends. Pick three.

Still picking.
 
 
pavisam
18 June 2018 @ 01:02 pm
Izturēt līdz galam  
Kad esi nodedzis līdz pamatiem, uzrakstījis atlūgumu, Tev riebjas viss uzņēmumā, tomēr vēl mēnesis jāatstrādā.
Tev riebjas vadītājs, kurš neiedomājās paprasīt, vai nav par daudz tev sagrūdis.
Tev riebjas kolēģi, kuri joprojām prasa "izpalīdzēt", lai gan tava cilvēkmīlestība ir nodegusi līdz ar pašu.
Tev riebjas gudri padomi no vadības un linki uz TED.

Es zinu, kā tas ir. Esmu nodegusi divreiz. Otrajā reizē gan sāku signalizēt un taurēt, bet tomēr par vēlu.

Tagad man ir iespēja redzēt, kā tas ir, kad priekšnieks šādi aiziet.

Šodien saņēmu absolūto pērli:
"Unfortunately, I will not be able to have a meeting today, due to that I want to watch the World Cup in soccer, when Sweden is playing."

Es viņu ļoti labi saprotu, bet gribētos tomēr, ka džekam pietiek iekšu noturēt līdz galam.
No malas tas izskatās tizli.

Izcīnījām viņam vēl pēdējo komandējumu uz Rīgu, būs 2 dienas laika apgūt visus amata trikus. Tikai sāk likties, ka tās būs 2 dienas par bērniem un futbolu.
Džekam motivācija & koncentrēšanās = nulle.