pavisam
18 June 2018 @ 01:02 pm
Izturēt līdz galam  
Kad esi nodedzis līdz pamatiem, uzrakstījis atlūgumu, Tev riebjas viss uzņēmumā, tomēr vēl mēnesis jāatstrādā.
Tev riebjas vadītājs, kurš neiedomājās paprasīt, vai nav par daudz tev sagrūdis.
Tev riebjas kolēģi, kuri joprojām prasa "izpalīdzēt", lai gan tava cilvēkmīlestība ir nodegusi līdz ar pašu.
Tev riebjas gudri padomi no vadības un linki uz TED.

Es zinu, kā tas ir. Esmu nodegusi divreiz. Otrajā reizē gan sāku signalizēt un taurēt, bet tomēr par vēlu.

Tagad man ir iespēja redzēt, kā tas ir, kad priekšnieks šādi aiziet.

Šodien saņēmu absolūto pērli:
"Unfortunately, I will not be able to have a meeting today, due to that I want to watch the World Cup in soccer, when Sweden is playing."

Es viņu ļoti labi saprotu, bet gribētos tomēr, ka džekam pietiek iekšu noturēt līdz galam.
No malas tas izskatās tizli.

Izcīnījām viņam vēl pēdējo komandējumu uz Rīgu, būs 2 dienas laika apgūt visus amata trikus. Tikai sāk likties, ka tās būs 2 dienas par bērniem un futbolu.
Džekam motivācija & koncentrēšanās = nulle.
 
 
pavisam
08 June 2018 @ 07:57 am
Notāre  
Nepakautrējos pie notāres noskaidrot - nevis ŠĶIRTENE, bet ŠĶĪRUSIES.
Tātad, neprecējusies, precējusies, šķīrusies un ATRAITNE. Kaut kas te nav pareizi. Atraitnījusies protams arī debili. Varrbūt "atraitnīte"?
Šis statuss mani pavadīšot, kamēr nebūs jauns gredzens pirkstā.
Like that's gonna happen. Tik ekstremāliem soļiem neesmu gatava.

Ja nebūtu darbam vajadzējis paraksta paraugus, būtu palaidusi garām, ka man ir jāatsakās no meiteņu mantojuma.
Es vienkārši apbrīnoju sistēmu:
Es lūdzu pieņemt meitenes mantojumam.
Lemt es nedrīkstu, to lemj bāriņtiesa.
Notārs sūta papīru bāriņtiesai.
Bāriņtiesa lemj atteikt mantojumu.
Bāriņtiesa sūta notāram atteikumu.
Un tad es eju pie notāra ar lūgumu atteikt meiteņu mantojumu.

Prasīju, vai es nevarēju nepieteikt meitenes mantojumam. Varēju, bet notārs redzētu, ka mums ir bērni, vienalga liktu. Notāram jau nav pienākums pārbaudīt mantiniekus, bet, ja pēc gadiem kāds no tiem cels prasību, notāram būs nepatikšanas.
Es kā tāds idiots pa vidu. Bez jebkādām tiesībām jebko lemt, bet ar atvērtu maciņu, jo
lieki piebilst, ka katrs gājiens pie notāra ir ap soķi euro.

Tagad esmu pilnīgi oficiāli vienīgais mantinieks, neviens cits nav pieteicies (kak ņe stranno). Nu, protams, bez visiem ārkārtīgi milzīgajiem labumiem, es mantoju apmēram 55 štukas parādus.
Parādi ir labi, parādi rullē. Bez parādiem Veldzes un Dzīvoklis būtu katrs sadalits 3 jaukās daļās un iesaldēts uz 10 gadiem, kamēr Līvucim paliek 18. Labos, jaukos parādus es maksātu bez 100% īpašumtiesībām un iespējas pārdot, kad nabaga tarba kaklā.
Ir baigi feini, ka valsts aizsargā manus bērnus, bet kāpēc tas ir jādara dauzot mani ar beisbola nūju? Kas aizsargā mani?

Toties 21.gadsimts ir iesoļojis Latvijā lieliem, platiem soļiem - man uz zemesgrāmatām nemaz nebūs jābrauc. Notāre nosūtīs e-mantojuma apliecību uz zemesgrāmatu, zemesgrāmata e-zemesgrāmatas apliecību man uz e-pastu. Ooosom. 2 atvaļinājuma dienas, 2 braucieni un apm 40l dīzeļa kā no gaisa novēlušies.

Sēdējām ar notāri, čalojām par sistēmas nepilnībam. Stāstu, ka saņēmu no otra notāra vēstuli, ka Riharda mantojums atvērts un meitenēm ir tiesības pieteikties, ka man kā likumiskajam aizbildnim jāpiesaka viņas. Otrajā rindkopā - tā kā bērni nepilngadīgi, man nav tiesību lemt pieteikt vai nepieteikt. Nu wtf, kas tad man jādara, ja viena rindkopa runā pretim otrai.
Uzko notāre teica - ā jā, tā ir xxx (neatceros vārdu), viņa man zvanīja. Mēs mācījāmies kopā. Ziniet kā kolēģi mēdz sazvanīties un pakonsultēties par interesantiem gadījumiem. Es teicu jā, pie manis ir otra puse.
Jā nu redziet, jūs negribējāt pieteikties, bet redz kā viss nokārtojās.
Es paķiķināju, cik pasaule maza, kāda iespēja, ka gadās pazīstams notārs. Jā, vīrene tak varējusi aiziet pie jebkura latgales reģiona notāra, redz kā sakrita.

Atvadījāmies uz jaukas nots, vairs man pie viņas nav jāiet, viss notiks elektroniski.

Tikai pie konsulārā departamenta, kur tesos ar saviem parakstu paraugiem, pār mani nogāzās atklāsme (es neesmu pārāk apķērīga pēdējā laikā): kā tā pazvanīja pakonsuletēties par Riharda lietu? Ko tur konsultēties?
Ir divas iespējas:
1) nevis pakonsultēties, bet paklačoties ka tēvs ar dēlu aizgājis divu dienu laikā;
2) ko darīt, ja redzi, ka mirušajam dēlam ir mantinieki, bet māte to nav minējusi.

Otrais variants saslēdzas ar lekciju par to, kas notāram jāpārbauda.
Un, diemžēl, arī ar to, ka tad, kad es teicu vīrenei - "nu varbūt nevajadzēja teikt, ka meitenes palika" viņa klusēja.
Viņa neteica.

Janvārī, kad teicu notārei, ka nepieteikšu meitenes Riharda mantojumam, man no viņiem neko nevajag, viņa ļoti nepiekrita. Viņa saprotot, ka es negribu iesaistīties tajā, bet es atsakos ne no savas, bet meiteņu naudas.
Redz, kā viss PATS sakārtojās.
Man ir sajūta, ka mani kāds ved cauri šim smirdīgajam procesam pa sarkanu paklāju. Nezinu kurš, bet lai viņam/ai viss izdodas!
 
 
pavisam
07 June 2018 @ 07:43 am
Sleeping disorder & pizza  
Šķidrā magne rullē, krampji jau pāris naktis nav mocījuši + traki salda un garda :>
Tomēr izrādās, ka krampji nav negulēšanas iemesls, šorīt Good wife un
Rozentāla Arkādijas puzle:
šitāda )
jau no četriem rītā.
Pēc maniem aprēķiniem, drīz jāsākas neglābjamām galvassāpēm.

Pupa jau divas dienas strādā picērijā.
Pirmajā dienā uz jautājumu "Nu, kā gāja?" dabūju tādus vārdus, kurus ne katrs bocmanis zina.
Otrajā atnācu mājā, viņa gulēja.
Es noteikti degšu elles ugunīs, bet cik tas ir forši!!!
Nav cīņas par vazāšanos pa vakariem.
Nav jādomā, ko viņa visu dienu dara.
Ir cerība, ka tad, kad saņems nožēlojamos grašus par šo verdzību, novērtēs algas pret zīmola cenas attiecību.
Darbs dara brīvu!

Vakar histēriski vajadzēja pases numuru, kad visas iespējamās vietas bija izrakātas, iedomājos, ka latvija.lv varētu ko tādu piedāvāt.
Izvilku pieejamos datus par mani, pirmajā lapā pēc dzimšanas datiem, meitas uzvārda utt Gimenes stāvoklis: ATRAITNE.
Nu bļāviens, kā ar stellatslēgu pa žokli.
Es pieļauju, ka kaut kur kaut kādās juridiskās peripētījās tas ir nepieciešams, bet nu bāc.
Interesanti, ko raksta, kad šķīrusies? ŠĶIRTENE?
 
 
pavisam
01 June 2018 @ 02:22 pm
Topogrāfiskais idiotisms  
Paskatījos, kur ir Malta. Ahreņeķ.
Toties tagad skaidrs, kāpēc viņi visi brauc ceļojumā ur Sicīliju.

Kopumā patlaban ir ārkārtīgi dīvaina situācija - mēs ar Lielo vēl apspriežam pienākumus un es gaidu runāšanu ciparos, kamēr Niklas jau man sūta reporting deadlines 2018/2019 failus.
Un vēl viņš sūta It's up to you to decide e-pastus.
TaNu ir kā līst peldēt - ar roku pabakstot silts, bet, kad ūdens pie ceļiem, sāc domāt, vai tiešām vajag.
 
 
pavisam
31 May 2018 @ 07:43 am
Scenario  
Ehh, tomēr pirmais scenārijs!
Būšu Group Accounting Manager. Nereāli kruta!!!
Dabūšu krampjus vēderā no uztraukuma, jo kā gan es to, kā es šito, es jau neko nejēdzu!!!
Kā nomenedžēt komandejumus vientuļajai māmiņai, plus sūdīga komanda Maltā kā mantojums.
Bet tas ir tik nereāli satraucoši, adrenalīns sit pa smadzenēm ar monķirovku.
 
 
pavisam
28 May 2018 @ 12:35 pm
Nikolā  
Pagājušo pirmdien Niklas piezvanīja, lai pateiktu, ka iet prom.
Trīsreiz uzsvēra, ka Lielais grib runāt ar mani, bet izsitis atļauju pirmais ar mani parunāt.
Ārkārtīgi glaimojoša tāda vēlme parunāt, bet tas nemaina faktu, ka esmu briesmīgi izsista no sliedēm.
Esmu pietiekoši ilgi strādājusi globālos uzņēmumos, lai absolūti nesatrauktos par pastāvīgo vadības/kolēģu maiņu.
Tomēr šoreiz tas viss ir kaut kā sūnaini:
1) Mani nepamet sajūta, ka tas nav pilnībā viņa lēmums aiziet;
2) Esmu bijusi trīs gadus laimīgā aizvējā, jo Niklas mani aizstāv vienmēr un visur;
3) Lielais ir PR-ščiks nevis finansists, ar viņu strādāt būs elle Indijā;
4) Viņi katrs saka man ko citu - Niklas, ka es kāpju pa karjeras kāpnēm un visus vadīšu no LV, Džeikobs - ka atdošu kādus darbus savam vietniekam un paņemšu kādus Niklasa darbiņus. Tās tomēr ir divas dažādas versijas un otrajā nemaz neesmu ieinteresēta.

Līdz šim nepārtrauktie darba piedāvājumi kaitināja, visiem atteicu - jo kāds gan man pamats kaut ko mainīt? Un kā es to pateiktu Niklasam pēc visa tā, ko viņš manā labā darījis, ko neprasa neviens darba likums.

Pēc trīs gadiem neformālas sarakstes, šodien saņēmu atbildi uz naudas pieprasījumu:
"I acknowledge your request and it will be handled."

Mana pārliecība, ka ne viņš pats izlēma aiziet, aizvien nostiprinās un es teiktu, ka šie būs 2 ļoti smagi mēneši pirms viņš aizies.
Jo pār kurām galvām gan ies viņa dusmas un rūgtums?

Jāatjauno CV un jāsagaida trešdien Rīgā Lielais. Redzēs, vienmēr jau pastāv iespēja uz pārpratumiem, kad nevienai no pusēm angļu nav dzimtā valoda.
Bet nu stipri šaubos.
Ļoti stipri.
 
 
pavisam
26 May 2018 @ 10:21 am
Veldzes  
Laukos pienenes izaugušas līdz "tai vietai" (cerams, džinsas nepaliks uz mūžiem ar dzeltenas).
apmēram šādi )
Pirmā diena bija baisa, pret vakaru šķita, ka nu ir laiks vēnu griešanai.
Mošanās piecos (nolādētais sleeping disorder), tipu tapu ar Robi, 250km busā, kapi, mūžam raudošā vīrene.
Tad aizbrauc uz savu svētnīcu, bet tur peļu kolonija izārdījušas māju (pultij nograuztas pogas, virtuves galdam vaskadrāna, plastmasas kaste, kas sargā paiku no pelēm, sagrauzta granulās). Ir visādi bijis - pannas lāpstiņa ar maliņām kā pastmarkai, migas segās utt, bet šitādu postažu manas acis nav redzējušas.
Laipiņas statņi sašķiebušies, laipiņa stāv blakus ezeram.
Mājā tecējis ūdens, peļķe istabas vidū.
Drausmīga postaža.

Mimme divas dienas mēza māju kamēr mēs ar Uldi cīnījāmies ap zāli.
Nokāvām trimmeri, nokāvām traktoru. Brauciens nebija veltīgs :>

Citās ziņās - tukšums.
Nekad neesam sēdējuši roku rokā un vērojuši saulrietu, vienmēr dzīvojām maķenīt paralēli, bet Veldzēs jo īpaši. Viņš vai nu ar viesiem, vai ezerā, kamēr es - mājā, vai arī ezerā, tik es bez laivas.
Tagad, kad tās paralēlās pasaules nav, ir baigais tukšums.
Slavas zāle (klēts ar galdiem un 12-nieces līdakas bildi) pārvērtusies piemiņas zālē.
Viss, ko spriedām, ka vajadzētu izdarīt, tur arī palicis pie vajadzētu. Elektrība uz pamatiem sarauta, nojumi pirmo gadu pļāvu arī no iekšpuses.
Pa vidu maisās dusmas par to visu. Jo viņš tur brauca atpūsties, nevis vīt ligzdu pensijai.

Otrā dienā vairs nebija tik briesmīgi. Taisījām sarakstus, ko vajag, spriedām, ko ar trimeriem utt.

Mana bēdu sagrauztā vīrene meklē trimmeri - Jancis Rihardam dāvinājis, nez kur tas ir?
Tiesa, dāvinājām (nevis Jancis bet mēs), desmit gadus atpakaļ. Dzīvē Rihards to rokās nav ņēmis, jo ar izkapti pierastāk, lētāk un nesasit zāli putrā.
Tā arī paši lietojām un labojām katru sezonu.
Tagad šī meklē. Jo visas izkaptis ļurkājas, Ivars neko nevar nopļaut.
Saku, trimeris salūzis, tam ir desmit gadu. Viņa nepiekrītoši kaut ko ņurd.
Saku, pārdodam traktorīti, to vairāk jālabo kā var kaut ko izdarīt. Ne viņu ir ar ko aizvilkt no vienas mājas uz otru, ne kāds jēdz braukt, kur nu vēl taisīt. Varēsim katra pa trimerim nopirkt (jo traktorīts pirkts uz pusēm ar Rihardu).
Šī šaubās. Bija ērti malku vest. Prasu, kas tad vedīs un kam, ja plānojat iet uz dzīvokli dzīvot? Klusums.

Artūrs (Janča krustdēls) uzmetis lūpu un nerunā ar Pupu, jo uz Amsterdamu paņēmām viņas draudzeni nevis viņu.
Taisnības labad jāsaka, ka es Laurai teicu, ka mož Artūru, bet viņa izvēlējās Ēriku.
Pāris vārdos par manām izjūtām pret vīra ģimeni - līdz brošai.
 
 
pavisam
24 May 2018 @ 08:05 am
Village  
Pilnīgs kosmoss, pirms bāriņtiesas sēdes paspēju sastresoties līdz tādam līmenim, ka vispār nesapratu, ko runāt, ko vilkt.
Zvanīju mātei un prasīju, vai man tērpties sērās, nekrāsoties un noliekt galvu, lai būtu bēdu sagrauzta māte, kurai bērni palicis vienīgais šajā dzīvē, vai uzvilkt koši sarkanu blūzi un augstus papēžus, lai parādītu, ka esmu neatkarīga, stipra sieviete. Māte apsutlba (kas nenotiek bieži) un teica, lai eju tā kā katru dienu uz darbu.
Man vajadzēja, lai bāriņties atsaka bērniem mantojumu.
Atkristu visu īpašumu sadrumstalošana daļās, ņemtne ar atskaitēm bāriņtiesai, kā es labi uzturu bērnu īpašumus par saviem līdzekļiem, bet man nav tiesību tos nafik pārdot, lai nav ņemtnes.
Sēde ilga 5 minūtes, to vadīja mans kaimiņš (nolādētais miests!!!) un mantojumu meitām atteica.

Toties mātei kārtējo reizi izrādījās taisnība - ģērbties kā parasti bija pareizais lēmums, ņemot vērā, ka sēdi vada cilvēks, kurš redz mani ikdienā un viens vai otrs teātris gan būtu radījis ja ne izbrīnu, tad smieklus noteikt.
Nu kā var būt tik drausmīgi stulbi. Tāda sajūta, ka plika stāvu. Tagad visa daudzdzīvokļu māja zinās, kas mums ir un kas mums nav. Rrrrr.
 
 
pavisam
17 May 2018 @ 12:36 pm
Man arī  
Jau kādu nedēļu katru vakaru dežūrēju pie ezera, baroju odus un pieskatu peldētājas.
Kādu vakaru uz blakus soliņa piemetās dāma, palūdza pieskatīt mantas, viņa ātri nopeldēšoties.
Nekādu problēmu, varu barot odus arī ar divām misijām sirdī.

Pēc 3 minūtēm iznāca ārā, bez ievada paziņoja:
-Man 7.decembrī nomira vīrs!
Es kaut kā automātiski - man janvārī.
Viņa palika uz pauzes.
-No kā?
-Sirds!
-Nu skaidrs, ka sirds! Slimoja?
-Nē.
-(ar manāmu pārākumu) Mans gan! Diabēts ar 3 špricēm dienā, aknu ciroze. Solīja nodzīvot vēl 5 gadus, bet nekā. Cik jūsējam bij gadu?
-41
-(atkal ar pārākumu) manam 36. Augustā būtu 37.
Es vairs neko neatbildēju, bija uz mēles, ka manam arī augustā būtu, bet kaut kā briesmīgi nomācoša sacensība.

Vēl dzirdēju par draugiem, un radiem, un tiem, kas izrādās pilnīgi pidari gan no vienas, gan otras sadaļas.

Secinājums viens - lai vai cik unikāls nešķistu katra gadījums, kopaina tomēr ir tā pati: ir radi, draugi un pidari.
 
 
pavisam
17 May 2018 @ 07:40 am
Rosinante  
Taksisti ir īpaša suga - cik dzīvesstāstu dzirdēts, cik valdības aprunātas.
Otrdien uz lidostu veda Sančo Pansa. Sapratis, ka nepaspēs visu izstāstīt, prasīja telefonu...
Nesaprotu, kur nošāvu greizi - varbūt pārak lielu pārsteigumu izrādīju, ka pensionārs, varbūt nevajadzēja teikt, ka pēc nakts maiņas gluži labi izskatās.
Bet nu šis ir 100% tas tips, kas man var paprasīt telefonu - militārs pensis ar alus vēderiņu. PhM apsargs pat negāja aplinkus ar telefonu, bet blieza pa taisno - ejam uz Rīgas svētkiem kopā!!!

Toties uz Tallinas lidostu veda pats Dons Kihots - tāds pats pensis, tikai kalsns un izstīdzējis.
Mazliet samocīta saruna angliski (jo es slikti runāt krieviski plus eesti ne pārāk novērtē krievu valodu), tomēr beigās dabūju čeku ar "Here you go, young lady!" un ar briesmīgu vīpsnu atvadījos.
Par young, protams, paldies :>

In other news, sestdien braucam uz Veldzēm, kas, protams, ir nenormāli kruta, jo citādi zāle būs līdz padusēm un vispār viss aizies postā, bet kamols vēderā atkal neļauj gulēt.
Pupa pieteicās braukt, bet vakar noleca. Vai nu arī kamols, vai vienk plāno izmantot mūsu prombūtni dzerstiņa sarīkošanai mājā.

Pupa pēkšņi ir sākusi skatīties hokeju. Vienīgais pluss šajā visā sāk izbalēt, jo vienalga mūsu mājās skan hokejs :>

Katru vakaru, vedot Līvu un Katrīnu, peldēt, sāku ievērot, ka Līva kaut kā nebūt cenšās pieminēt tēti sarunā. "Mēs ar tēti to", "Mans tētis darīja šitā".
Var manīt kā Katrīna mulst, bet es esmu vieglā neizpratnē.
Tātad tomēr kaut kas tai bērnā sēž, un vajag runāt par tēti. Bet kāpēc ne ar mani?

Vispār slīkstu apātijā, neko negribu un savākt procentus sen vairs nav aktuāli. Pat vairs nezinu, ar cik aizeju gulēt.

Vīrene nokārtojusi notāra lietas, atnāca vēstule, ka meitenes iestājas Riharda testamentā Janča vietā.
Iepriekšējais aleluja bija stipri pārsteidzīgs, viss sākas no nulles - iesniegumi, inventāra lietas un liecinieki.
 
 
pavisam
08 May 2018 @ 10:45 am
AMS  
Trīs dienas Amsterdamā.
Visi 10 + Pupas draudzene Ērika.
Ārkārtīgi stresaini - skaitīt līdz 11 ik pa 5 min, uzpasēt un regulāri aizmirst par Līvu (lai slavēti radi, kas vislaik viņu savāķīja).
Uztraukties par katru pārbraucienu, pārgājienu, ieeju muzejā un kuģītī.
Tomēr mēs esam lauvas, visu plānu izpildījām un, man par lielu pārsteigumu, joprojām sarunājamies!

Kā jau metropole, Amsterdama ir drausmīga bābele, tur valda nepārtraukta burzma un netīrība.
Zāles dūmos tīta un nešķīsti dārga (cola 2,50EUR/0,5L, ūdens 3,00EUR/0,5L, zāle 4EUR/kāsis).
Saprotams, kāpēc dūmi vairākumā.

Tomēr ļoti skaista, romantiska un laipna.
Kopumā ceļojums kolosāls, un pilnīgi norestartēja smadzenes.
Tagad golfa skrūves šķiet dzīves sīkums.

Šodien saņēmu uzaicinājumu uz bāriņtiesas sēdi, tas nozīmē beigu sākumu visām juridiskajām peripētijām.
Aleluja!
 
 
pavisam
03 May 2018 @ 03:53 pm
Oranž Garaž pidari  
Serviss noplēsa par divu sekretku noņemšanu 45EUR. Čeku pat nepiedāvāja. Uz letes stāv "Tehnisku iemeslu dēļ maksājumu kartes nepieņemam". Pēc putekļu kārtas izskatās, ka tehniskie iemesli ir kopš uzņēmuma dibināšanas un rūtiņu kladītes ieviešanas,
Esot viss bijis ļoti sarežģīti. Es uz pauzes, bet ko lai dara? Vienīgi vairāk novērtēju Ulda darbu.
Pagrābstijos ap kalpakiem, rokas noķēzīju, bet nost nedabūju. Nezinu, ko gan gribēju tur ieraudzīt.
Svētdien Uldis (bez mazākās piepūles) noņēma kalpakus un konstatējām, ka puiši ir tik briesmīgi noņēmušies, ka aizmirsusi ieskrūvēt vietā parastās skrūves.
45EUR par divu skrūvju noņemšanu un man vēl jāskrien meklēt, ko ielikt vietā.
Zvanīju pirmdien, neceļ. Uzrakstīju e-pastu, 0 reakcijas.
Šodien piezvanīju un morda lopatoj pateicu, ka šodien piebraukšu ielikt aizmirsušās skrūves.
Kaut ko gribēja iebilst, bet aprāvās.
Kretīni.

Ja man katra "vīrišķā lieta" ies tik smagi, es... pat nezinu, ko.
Nav jau variantu, jāperās.

P.S. Mimmi gandrīz ķēra trieka - mēs visi pagalmā, šī iznāk - un paverās ainiņa:
Uldis, Kikis un Sandra satupuši kur kurais uzmanīgi vēro, kā es tupus rāpus mēģinu nomainīt riepu, Līva dzenā Robi apkārt mājai.
Atskan - nē nu normāli!!!
Uz ko Uldis izmisis - bet viņa pati gribēja iemācīties!!!
Pusstundu cīnījos ap divām riepām slapju muguru, pēc tam Uldis pa 10 minūtem nomainīja otras divas :)))
Toties ir sajūta, ka zinu, kā.
 
 
pavisam
02 May 2018 @ 04:35 pm
Pipī  
Brīžiem šķiet, ka Līva ir stipri īpašāka, kā domāju.
Padzirdējusi, ka daudzbērnu ģimenēm brīvpusdienas, nāk man virsū, ka vajag brālīti.
Pāris sekundes klusējot nogaidīju, varbūt prasības absurdums pieleks pašai, bet tak nē.
Nācās vilkt ārā manu mūžseno argumentu "I'm too old for this shit!" :>
 
 
pavisam
27 April 2018 @ 09:23 am
Izglābt?  
Manikīrei vīra tēvs saļima uz līdzenas vietas kā Jancis.
Atskrēja ātrie, tad atskrējusi vēl kaut kāda ekipāža.
Atdzīvinājuši, aizrāvuši uz slimnīcu, kaut kādā "seklajā komā" - viņš šķauda, žāvājas, bet uz apkārtni nereaģē.

Vakar biju pie Allas - ir pagājuši 2 mēneši... viņš joprojām guļ. Tagad ar atvērtām acīm.
Slimnīca liek ārā - vai nu ved uz māju, vai pansionātu. Vīra māte bez pensijas.
Jebkurā iznākumā, Allas ģimenei jāuzņemas atbildība par abiem.
Izgulējumi, nogurums, izmisums. Salauzta ikdiena un absolūta neziņa. Skaidrs ir tikai viens - ja arī atjēgsies, tad sāks mācīties runāt, staigāt utt.

Es vairs neesmu pārliecināta, ka dusmojos uz lauku mediķiem.
Tāda sajūta, ka kāds man tīšām rāda, kas būtu, ja būtu.
 
 
pavisam
26 April 2018 @ 08:03 am
Melns  
Kaut kā netieku ārā no melnā.
Nav tā, ka apzināti tērpjos sērās, vai "man visu mūžu lemts staigāt tikai melnā" © vīrene.
Melns vienmēr ir bijusi mana krāsa, biju vienīgā, kam nekas nebija jāpiepērk bērēm.
Tagad apčamdu sakranos kreklus, pat pamēģinu, bet nē. Nevaru.
Nedomāju, ka tā kāda pataloģija, vējjaka - gaiši zila, staigājamā vējjaka - sarkana, utt. Pat kurpes nopirku bordo.
Kaut kā nesamenedžējām loģistiku ar veļas mašīnu, plus pēkšņi atgriezās februāris, vakar uzvilku kaut ko no melnas trikotāžas ar garām rokām un baltiem rakstiem (ne ta puķes, ne ta pīlādži).
Cilvēki reaģēja un skatījās.

Domāju, cik ļoti tieši viņi ir vainīgi pie tā, ka esmu melnā.
Vai tiešām laikā, kad vairs nav tik būtiski, kādā krāsā kāzu kleita vai bēru uzvalks, cilvēki sagaida no manis gadu melnā?
Un vai tiešām tas mani krata?
Par šo es vēl padomāšu.
 
 
pavisam
20 April 2018 @ 07:30 am
Premjera lietas  
Aleluja, 4 nedēļas ir cauri!
Sausais atlikums -12,3kg un dzīvotprieks tuvu nullei :D
Nevaru teikt, ka esmu bijusi tīra kā bāreņa asara, bija dienas, kad kaut kādas normas tika pārkāptas, bet nu tās bija tādas, kad vajadzētu gulēt un kustināt tikai acis un arī tam kaloriju nepietiktu.
Esmu briesmīgi lepna ar sevi, bet nav ne mazākās idejas, ko darīt tālāk.
Kā noturēt šo ciparu vismaz kādu laiku, lai rumpis domā, ka tas ir jaunais normālais svars.
Un tad vajadzētu domāt nākamo uzbrukumu.

Bet par to domāšu rīt, šodien ilgi kārotā aukstā zupa un lavašs ar lasi!
(Kolēģe noleca no diētas, lai brokastīs apēstu putru, tā kā es vēl neesmu pats slimākais gadījums :D)
 
 
pavisam
19 April 2018 @ 10:08 am
Men's world  
Katram VW ir viena "slepena" skrūve, kuru var atskrūvēt tikai ar tikpat slepenu uzgali.
Protams, kā jau tam ir jānotiek - uzgalis ir pazudis. Pēdējam, kurš mainīja riepas, nepaprasīsi, kur bāza!
Bremzes mainot, Uldis konstatēja faktu, noskaldījis ar skaldīšanu aizmugurējās slepenās un ielicis parastas.

Radžu sezona cauri, jāmaina riepas, "a divas priekšējās ta joprojām slepenas".
Izmēginājām 2 citus VW. Skuju.
Jāskalda. Bet izrādās nav parasto skrūvju, ko ielikt.
Uldis saka - šitās, kas man ir, neder, vajag tādas, lai der.

Es, protams, palieku uz pauzes, jo tikai tagad tā pa īstam sarpotu, ka tā pilnībā ir mana problēma.
Kādas tās ir, kuras der? Klusums. Kur tādas pērk? Klusums.

Pirmdien biju pirmo reizi dzīvē servisā.
Eju gar boksiem un jūtu, kā mani svilina skatieni - it kā es būtu veču atejā iegājis balts zvirbulis.
Paldies dievam, administrators normāls, izstāstu bēdu, uzzinu 3 veidus, kā to izdarīt, nav zināms, kurš būs jāpielieto, tāpēc nav zināma cena.
Pieraksta mani uz trešdienu. Cool!!! That's one small step for man, one giant leap for woman.

Tas, protams, būtu skaisti, ja es vakar nebūtu AIZMIRSUSI, ka man ir pieteikts serviss. Vienkārši tupa aizmirsu. Sazvanīju, tagad pirmdien. Saliku visus atgādinājumus, salīmēju lapiņas, nu, ja tagad aizmirsīšu, braukšu ar šipiem līdz jaunajai sezonai.

Toties sestdien Laura ar čikām izlēma desmitos naktī braukt uz Krasta maķīti. Ap pusvienpadsmitiem slīkstu saldā miegā, kad atskan zvans:
-Mām!
-Nu?
-Nūū, man ēē, saplīsa ķēde, es esmu uz Dienvidu tilta.
Minūtes 3 pagāja, kamēr sapratu, kur tieši viņa ir, kā tur tikt...
Absolūtā komā sēžos pie stūres, pa ceļam sāk līt...

Tādu es viņu tur atradu, samirkušu, apstulbušu un dusmīgu. Trijatā iestūķējam riteni golfā, braucam mājās.
Esot parāvis raudamais - būtu tētis, vai nu salabotu, vai bez problēmām iemestu džipā.

Neko gan nekomentēju, bet reāli mainītos tikai 3 lietas:
- Nebūtu tik sīki jāstāsta, kur viņas ir un kā tur nokļūt;
- Tiešām vienkārši iemestu džipā un brauktu mājā;
- Es gulētu kā susurs un nevazātos pusaizmigusi pidžamā pa pasauli.

BET! Pateica paldies, ka atbraucu! Bieži tā negadās...

Uldis ķēdi sataisīja, bet vispār vajagot apkopi uztaisīt.
A tas Tu taisītu apkopi vai jāmeklē kāds tipa Treks?
Nē nu Treks dārgs, bet nu ko tādu, es jau tik nomazgāt protu.

Atkal jau nesapratu, tas ir joks or something. Tiko sataisīja ķēdi, tagad tikai nomazgāt prot.
Es saprotu "nav laika", "nav vajadzīgo instrumentu", "negribu" utt, bet šī pieeja man nav saprotama.
Tāds kā aizvainojums, bet par ko? Ka uzkraujos? Ka uzskatu, ka viņš visu atrisinās? Kaut ko ne tā pateicu?

Skaidrs, ka nabas saite ir jāpārcērt un man pašai to sen vajadzēja saprast.
Esmu gana ciniska, lai 99% no tiem "Jūs, meitenes, tikai sakiet, ja vajag palīdzēt!" neuztvertu nopietni, bet kā šitā iekritu un nesapratu laikus, ka jāātšujas, vvz.

Norakstīšu uz shit happens un aizmirsīšu.
Toties tiko sapratu, ka riteņu meistaram neatzvanīju izstāstīt, kas kaiš rumakam.
Fck, vajadzēja tomēr to ginko-boloba nopirkt...
 
 
pavisam
13 April 2018 @ 10:14 pm
Laiva  
Vakar atbrauca Matainis. Atveda dažas mantas, ko bijām aizmirsuši darbā.
Briesmīgā atmosfēra mazliet izkliedējās, kad pateicu, lai patur GPS par piemiņu un liku, lai salasa vismaz kasti ar vobleriem, kas liekas noderīgākie.
Noņēmāmies ap CSDD briesmīgi - cilvēks, kas negrib pārrakstīt laivu un cilvēks, kas to negrib atsāt cita īpašumā.
Sajūta līdzīgi pretīga kā pie Carnikavas pārdošanas.
Es stāvu blakus un komandēju - spied tur pilnvarot mani īpašumtiesību maiņai. Vai skaitu naudu par vasarnīcu kā tāds resnais Kazačs, kas uzbarojos no bāreņu asarām (te).
Nekas, pilnīgi NEKAS neattaisno rakstīt savu īpašumu uz cita vārdu. Ne nodokļu shēmas, ne kredītu ņemšanas. Tas viss atnāk atpakaļ kā bumerangs un tu paliec par lūdzēju, lai atgūtu savu.
Tomēr, kad tas tika nodarīts, nomierinājās arī viņš. Sakrāmējām vizuļu plauktu, sēdējām uz lodžijas, klausījos viņa nostāstus.
Tik dzīvi stādos priekšā kā pēc copes viņi aizperās uz Tanagu, trijatā ar Janci un Rihardu klausās prezidenta 18.novembra uzrunu un, stāvot apenēs, dzied himnu.
Viņš apgalvo, ka Jancis Andžam rudenī ir sūdzējies par aizdusu. Man nekad.
Un man likās ka caurspīdīgākas attiecības grūti sameklēt. Hren. Tautas medicīnas atvilknēs, aizdusas sūdzības.
Visu citu izstāstīja, šo vajadzēja pataupīt. Zināja tak, ka būtu triekusi pie ārstiem...

Laivu šodien nokārtoju, atnāca baigā atvieglojuma sajūta - tas nu ir! Tagad tik jāgaida maijs, bāriņtiesas sēde un jūnijs ar pieteikšanās termiņa beigām.
Nu un tad nākamais vinis ar īpašumtiesību maiņu kārtošanu, kredītu pārslēgšanu utt utjpr utml

Nostiprinās mana pārliecība, ka mana vaina ir tur, ka izravēju viņu no laukiem.
Matainis uzskata, ka visas aizdusas neko nenozīmē. Jancis nebija radīts pilsētai, darbam 6 dienas nedēļā un skriešanai vāveres ritenī.
Tas viss, protams, ir taisnība. Katrs, kurš redzējis Janci Veldzēs, to apstiprinās.
Tikai, kurš izsvērs, kas labāk - 80 gadi uz mūrīša pie brāgas bačoka un spininga, vai 41 ar paliekošām atmiņām un nodrošinājumu bērniem?
Droši vien katrs izvēlētos 80.
Un pareizi darītu.
 
 
pavisam
10 April 2018 @ 11:04 am
Taisno matu diena  
Briesmīgi viļņi. Vienā dienā esmu gatava visu sākt no sākuma, jau nākamajā - neko.

Diezgan pamatīgi izsita no līdzsvara fakts, ka vīrene aizbrauca uz Salaspili (pie visvairāk šajā situācijā cietušās), nepasakot ne pusplēsta vārda.
Tad piezvana Laurai, pasauc uz Rīgu satikties, atsūta olas, Līvai končas.
Kaut kā sick-as-fuck, ja tā pavisam atklāti.
Toties viņa to visu padara stipri vienkāršāku. Jau tā nebija nekādas vēlmes uzturēt sakarus, šo tad uzskatīšu par oficiālu apliecinājumu, ka ļautiņi ir atguvušies un iknedēļas zvanus varu pārtraukt.
Arī šrinks neko nevarētu pārmest - norādījums, ka man jāļauj tikties ar mazbērniem tiek izpildīts. Mazbērnus pašus izsaucam atlases kārtībā uz tikšanos.

Dīvaina gandarījuma sajūta, ka cilvēki pēc notikušā dodas pārbaudīties pie ārstiem.
Šķiet, varbūt tad Janča nāve nebija tik bezjēdzīga. Varbū kādu izglābs. Ja ne fiziski, tad vismaz liks pārkārtot dzīves vairāk ārpus vāveres riteņa.
Toties mūsu medicīna "Ko jūs nākat, ja nav nekādu sūdzību?!" liek smadzeņu pakaļējā daivā vilkt ārā no krāsmatām pensiju plānu ar dzīvi laukos.
Kretīni sen jau nedejo pagalmos, pārsvarā ārstu kabinetos.

"Godmanim" gan viss kārtībā, esam sasnieguši -9kg un nolauztas 2 ned.4.dienas. Toties rīt/parīt būs kritiskais punkts - viena veida augļi visu dienu. Varētu būt, ka melones un bumbieri pazudīs uz kādu laiku no ēdienkartes.
Nu tas pie nosacījuma, ja izdosies izturēt.
 
 
pavisam
06 April 2018 @ 02:08 pm
Godmanis  
Ir, protams, visādi sūdi dzīvē mēģināti, bet kas šitāds pirmo reizi.
Godmaņa kungs nometis 17kg, uz to īsti neceru, bet pēc 2 nedēļām un 46 apēstām olām -8,6kg tomēr ir.
Baigais bads it kā nav (skat augšā info par olām), un lomkas nezkāpēc ir pēc bietēm nevis šocenes vai kartupeļiem jebkādā formā, tomēr spēka arī īsti nav.
Šodien vēl aizpēros uz donoriem, tagad tāds Bertas lakatiņš vien no manis sanāk.

Augļu dienas varētu būt kas tāds, ko ir vērts ieviest pamatdzīvē kā atslodzes dienu.