pavisam

About Jaunākais

R-U-D-E-N-S15. Sep 2019 @ 20:36
Aiztaupiet man visus "Nav sliktu laikapstākļu, tikai nepiemērots apģērbs", "Katrā gadalaikā savs skaistums" un tamlīdzīgus sūdus.
Man riebjas rudens. Līdz pēdējai vīlītei.

Pēdējo reizi šogad ripinājāmies uz laukiem, ielikt motoru atpakaļ traktorītī, novākt sūkni, savākt supu un ābolus. Nu labi, to, ka tur ir āboli, nezinājām, bet savācām vienalga.
Pēdējo reizi šogad aurojām five hundred miles un resnos putnus nogurdinošajā 520km ceļojumā.
Pēdējo reizi šogad spēlējām monopolu (tā ir kaut kāda netīšām ievazājusies tradīcija, kā auzu putra, kuru neviens ikdienā neēd, bet Veldzēs man katru rītu jāvāra).
(Cerams) pēdējo reizi cīsa bubināja, ka es atkal knapi tiku kalnā, turklāt pa ceļam to uzaru. Nepaliekam jaunākas - ne es, nedz mana bibe.

Nu TIK pretīgs laiks, viss slapjš, drēgns, tumšs, ceļi izšķīduši, nācās redzēt kā izslīdēšanas, tā ABS indikatorus auto panelī.
Šorīt pavadīju 12 gulbju kāsi, pa ezeru rosījās dzērves - tāds mazais, depresīvais lidlauciņš.

Notrausīšu putekļus no Placebo un The Cure daiļradēm, un ietīšos "Life is pain and then you die" līdz pavasarim (jo ziemas jau mums nav).
Nāvīgi uzmundrinošas rudens bildes )

Esi sveicināta aflubīna, slimu bērnu un kadbeidzotpieslēgsapkuri sezona!
Mūzika: Jauns Mēness - Nemanot
Tags:

Viedi12. Sep 2019 @ 16:50
We need some sanity test! © Jākobiņš

10. Sep 2019 @ 21:15
Tātad, parunājām te kādu laiku atpakaļ par porcelāna servīzēm un kā nevajag gaidīt, kad dāmas izaugs, bet jāpērk tagad un jāmācās dzert no smalkiem traukiem.
Tā nu dzima doma, ka vajag pa rubli piecdesmit kādā humpalā nopirkt tādu servīzi, kāda bija Aijas tantei.
Gūgle teica, ka tā esot Rīgas Porcelāna Fabrikas "Sigulda", par "Siguldu" stipras šaubas, jo uz to atrod vēl miljons citas.
Arvienvārdsakot, kaut kas šāds:
Stāsts par kafijas servīzi )
Mūzika: Moby - Porcelain

Epic drama7. Sep 2019 @ 07:32
Sieviete nokrīt, ķerot pie krūtīm, atskrien ārsts.
- krievu audio: “Jums ir stenokardijas lēkme!”
- latviešu subtitri: “Jums ir angīnas lēkme!”

Tomēr pēcāk abās valodās ieteica labu kardiologu, nevis latviski LORu :>

Aizvien labāk6. Sep 2019 @ 20:48
Šī nedēļa pagāja zem projekta zvaigznes - Mīkaels atpērās uz Rīgu, risināt visu aci pret aci.
90% tiešām atrisinājām, bet tas ir tik ļoti nogurdinoši, kad kāds ir pie tevis uz 3 dienām un paģēr nedalītu uzmanību.
Plus pa vidam dažas sapulces, kuras nekur nekā nevarēja aizbīdīt. Plus pamatdarbs, kuru neviens nav atcēlis. Braucu septiņos uz darbu, rāvu līdz deviņiem e-pastus un tad jau atkal projekts...

Mikaels ir vienīgais jēdzīgais cilvēks projektā kopš esmu tajā iegrūsta. Un ar to es domāju - vienīgais ar humora izjūtu. Melnu turklāt. Mēs varam stundu rieties par softu un sapulces beigās gārgt par debiliem jokiem.

Diemžēl, viņš aktualizēja vienmēr nobīdītu problēmu.
Salikās kaut kā tik stulbi, ka man nācās viņu vest uz viesnīcu.
Faktiski divas nobīdītas problēmas.
Pirmā - tikai Krustmeitas altruisms mani paglāba no kauna - sestdien izmēza mašīnu tā, ka tagad iekāpšana tikai bahilās. Iepriekš pirms iekāpšanas bija trīsreiz jāsasit plaukstas, lai aizbēg tur iemitinājusies flora un fauna.

Mikaels, kāpjot auto, dziļi izbrīnīts: vai ta ģimenei ar šādu auto pietiek?
Es: (automātiski) - 3 meitenēm pilnībā.
M: (ieraugot Margo gultiņu) un sunim.
Es: ...un sunim!
M: Un vīrs?
Es: Un vīra nav.
M: Ak tā? Saki, lūdzu, ka vismaz bija vīrs?
Es: Bija...
M: (jautājošs skatiens)
Es: Nomira.

Šī otrā.
Ko izdomāt, lai nav jāsaka? Tas ir kā iemērkt ar slapju lupatu pa muti. Pagāja diena līdz viņš atjēdzās un varējām atkal zirgoties.

No vienas puses cilvēkiem nevajadzētu bāzties otra ģimenes stāvoklī. No otras - bāžas jau un diezgan bieži.
Cerēt kaut kādus pantiņus a ļa "nekad nav bijis", "esmu lesbiete un bērnus adoptēju", "vīrs aizbēga ar cirka trupu/taboru/manu labāko draudzeni" ar kaut kā stulbi.
Bet tik ļoti kaitina neērtā situācija un mazliet žēl to, kas iebriduši, kur nevajag, un nekad dzīvē vairs nevienam neprasīs, kur vīrs.

Jābūt kādai formulai. Kā piemēram, Džoņa klasika - ja kāds prasa, "kā tev iet?", saki - "aizvien labāk!" un tālāki jautājumi nesekos, jo nevienu, Pilnīgi Nevienu neinteresē, ka tev iet labi.

Varētu teikt "vairs neesam kopā", kas arī nebūtu melots, bet (nedod dies) pretī būs šķirtenis (-e), auzās varu iebraukt es.

Tā vai citādi, ar Mikaelu esam kviti. Dalījāmies pieredzē par Prāgu, un es pilnīgi noteikti izvēmu kaut ko par ķīniešu masām uz Kārļa tilta. Cik nekorekti un rasistiski es to pateicu, neatceros, jo... nu jo stulba.
Droši vien arī būtu izlaidusi viedokļa noskaidrošanu par imigrantu jautājumu Zviedrijā, ja viņš savlaicīgāk būtu izstāstījis, ka viņa meita ir adoptēts ķīnietēns.

Man riebjas tik ļoti pārspīlētais politkorektums visapkārt, bet šādos brīžos to sāc novērtēt kā ES direktīvas pārtikas aprites jautājumos, kad jānopērk paika Tbilisi...
Other entries
» (No Subject)
Varu apzvērēt - kad slēdzu līgmu ar Lattelecom, bezvadu rūteris nāca dāvanā.
Šodien saņēmu uzaicinājumu atgriezt iekārtas, tai skaitā rūteri.

Nerakšos pa papīriem, tāpat man tas viņu piec eiro rūteris nav vajadzīgs.
Kā lūpu uzmetusi vecmeita!
» Demence klāt!
Omigod, omigod, no rītiem rāda Čipendeilus!!!
Tos, kas burunduki, nevis pusplikās sešpakas.
» (No Subject)
Kā man nepietrūks pirmo skolas dienu (es tā klusībā ceru, ka nākamgad vairs neiesaistīšos šajā atrakcijā).
Starp drāmām e-pastos un videozvanos vicināties ar lokšķērēm, taisīt pušķus, visam pa virsu gražīgs sīks, kurš (tāpat kā es) fiziski necieš izejamās drēbes, brauciens uz pagasta centru, uz otro skolu. Drūzmēšanās ap sarakstiem, pilnas zāles, nesaturīgās svinīgās uzrunas

Sēžu zālē, skaitu prātā, ka jau divpadsmito reizi, un domāju - par ko?
Par kādiem grēkiem man iedots 12 gadu spriedums, ja maksimālais, ko Latvijā dod, ir 15?

Ceļmalā nopirktās dālijas no rīta klase audzinātājai vēl izskatījās ok, vakarā, izvairoties no acu kontakta ar instrumenta pedagogu, aizmukām neatdevušas puķes un ielidinājām tās urnā, turpat pie kultūras nama.
Mājupceļā iebraucām nopirkām puķi PODĀ. Atdosim rīt pie grafiku skaņošanas.

Stāvam ar podu rokā pie kases, tikko izstāvējusi 0,5h rindu pēc vienas nošu burtnīcas, jo izrādās šogad iešķiebtas klavieres, "viegli" aizkaitināta.
Izklaidīgi vēroju iepriekšējās pircējas produktus, viņai nosver cepumus, kasē uzrādās 75 (!!!) eiro, pircēja ieliek karti, lūdzu, paldies, visu gaišu.
Griežos pie sievietes pilnīgā a*ujā - jūs redzējāt, ko jums iesita?
Viņa (pilnīgā neizpratnē) - ko?!
Rādu ar pirkstu uz kases ekrānu, jo skaidrs, ka salikt teikumu (atkal jau) nevaru.
Momentā abas atjēdzās un risināja kā nu mācēja.
Tas manu stāvēšanu rindā nekā nepaīsināja, toties varbūt kādu caurumu karmā aizlāpīju un trešo termiņu mūzikas skolā nenāksies atsēdēt.

Es stabili esmu tikpat neuzmanīga, ceru, kad mana stunda sitīs šādai kļūdai, aiz manis arī stāvēs psihs grāmatvedis.
» Rudens kā rudens
Šorīt pa galvu maļas vārds rugpjūtis.
Leiši kārtējo reizi mūs ir apsteiguši - nu kāds augusts, tas ir tīrs rugpjūtis, pēc kura seko rugsējis.
Ar februāri gan pilnīgi nošāvuši greizi (vasaris), un lapkritis tā kā ču par vēlu (novembris), bet neviens nav perfekts.

Neko uz rudeni nevar saplānot - ne ārstus pieteikt, ne frizierus - gaidām skolu grafikus. Kārtējais žurku skrējiens tuvojas.
Arī gada beigas.

Bail jau cerēt, bet klusībā šķiet, ka šim pārskatam jābūt mierīgākam:
1) aptuveni zinu, ko sagaidīt;
2) nav 3 jaunu standartu, kas iemestu mani tabulās un aprakstos uz mēnesi;
3) ir nodokļu meitene, kura varēs atsisties kā nu mācēs;
4) uz to laiku jābūt konsolidācijas tūlim, kas krietni atvieglos manu operēšanu ar 17 ekseļiem, kur katram 30 lapas/tabulas.

Bet:
1) joprojām nav beidzies softa ieviešanas projekts un nav cerību uz tā gludu norisi;
2) 50/50, ka jaunais tūlis nofeilos, jo cilvēki to nezina, vaboļu būs vairāk kā uz kartupeļu lapām;
3) jaunais projekts, kas rūgst kkur kuluāros.

Nu un plus reorganizācija, ko pati iesāku.

Aizbraucu no Stokholmas ar uzdevumu izdomāt jaunajam asistentam darba aprakstu. Par headcount, protams, paldies, bet nebija sajūta, ka tas ko līdzēs.
Un tad tas atāca, RISINĀJUMS. Nu tā salikās, kā komisāram Megrē.
Tādā ziņā Niklas mani labāk zināja - viņš tā arī būtu teicis - paguli uz šitā un tad parunāsim.

Taisīšu jaunu nodaļu, zem kuras paslaucīsim visus mazos. Tāds maziņš shared service veidojumiņš. Tad lai tā vadītājs perās un seko, lai viss ir iesniegts, izmaiņām un compliance.
La-la-lā!
Jākobiņš arī starā, deva momentānu "dobro", jo risinājums acīmredzami veiksmīgāks un vieglāk prezentēt CEO kā papildus asistentu.
Lielāko daļu nedēļas ar to arī nopēros - kārtējo reizi izārdām LV komandu, bet cilvēki priecīgi - atkal 50% kolektīva pakāpjas par solīti.

Malta apraudājās (jo noņemu viņai 3 uzņēmumus un attiecīgi samazinu komandu), bet godīgi sakot, kā Dogvilas Greisai, man viņas nav ne kripatiņas žēl. Mierīgi varētu pateikt, ka ņemšu vēl pa vienam nost, kamēr nepārstās raudāt. Nevajag mani novest līdz kliņķim ar saviem debilajiem jautājumiem. (Pēdējais hīts - a kur dabūt līgumus? 10 gadi uzņēmumā, 3 no tiem kā galvenais grāmatvedis.)

Tā nu šī nedēļa ir pagājusi zem pacēluma un enerģijas zīmes, noslēgta ar ģimenes rautu. Kā secinājām - visiem rudens kā rudens, tik mums vienā dzeršanā - uz 10 cilvēkiem 20 vārda un dzimšanas dienas, no tām 14 ir laika posmā no augusta beigām līdz janvāra sākumam.
Prozit!
» (No Subject)
Atgriežoties pie tēmas "tizli bērni", kurā saņēmu komentāru:
Paprasi kaadudien manuaali nomazgaat traukus. Man tas ir neglaabjami pazaudeetu smadzenu tests. Ja svammee iespiez puspudeli feirii un nenomazgaa skiivim apaksu.© [info]kihelkonna

Vakar nomazgāju salātu bļodu, šodien plauktā ieraudzīju tās apakšu...
Tagad skaidrs, kurš šai mājā ir braindead :D
» ap-jū-se-no
Skolā ne reizi vien nācās dzirdēt "Šo jāzina pat nakts vidū uzceltiem!!!". Diez' kas tas bija?

"nopīpēts" (no-pie-pēc)?

Kamilla uzrakstīja, ka vizīti bankā dabūja tikai uz četriem (23:00 Dievzemītē), vai es nevarot turēt telefonu pa rokai, ja nu viņai mani ievajagās.
Protams, varu. Ja runa par banku, visu varu.

die-der-das-die?

Diena no tām pilnasinīgajām - ar izbraukšanu septiņos un atgriešanos ap deviņiem (14h, ne 2), pastaigu un iegāšanos pēlī pilnīgā besamaņā.

-īt-īties-ināt-ināties?

Viņa pat bija rakstījusi whatsapp pēc vienpadsmitiem, ka gaida jau 20 minūtes, banka kavē. Tad "drīz man iespējams tevi vajadzēs".
To visu es, protams, nedzirdēju.

pī-er-kvadrātā?

00:05 telefona zvans pie auss mani izrāva no veļu valstības tāpat pa taisno cauri dolomītu un mālu kārtām. Sekundes simtdaļa, lai atcerētos, kas tas ir un ko tas kliedz uz mani.

H2O5OH? C2H5OH

Bez īpašiem ievadiem - Čau, čau, es lieku tevi uz skaļruni - mēs te esam ar Havjieru, Helēnu un Esnedzirdējuvārdutrešajam. Pie reizes skatāmies, ka iesprūdis 810EUR maksājums, tur kaut kas nav pareizi. Nevar saprast, kam skaitījām?

I am You are He she it is?

Tā kā pilnīgā ķitē mēģināt lasīt grāmatu - burti lēkā, rindiņas viļnojas, tu miedz vienu aci, otru, šķobies un mēģini fokusēt skatienu, bet vaiksties kā gribi - pleķis lapā ir un paliek pleķis lapā.
Klausos, kas sekos.
Seko klusums.
Ā, jūs MAN jautājat?
810EUR... tiem jābūt šitiem te...nuuu...kas mūs tur pārstāv... nu ne pa nodokļiem, bet tie otri...
-Ā, juristi? Jā, tiešām, xxx Ltd!

(a-b)2=a2-2ab+b2?

Minūtes piecas un tad jau aizgāja - varēju pat atbildēt vienkāršos, nepaplašinātos teikumos, uzbraukt un vienoties par rīcības plānu.

DDU - delivered, duty upaid?

Tad nu, mīļie pedagogi, neņemiet ļaunā.
Uzrauta nakts vidū, es nemāku pat noformulēt vārdu "jurists", kāda iespēja nosaukt vācu valodas artikulus vai riņķa laukuma formulu?
» Vai...?
Baltijas ceļam 30 gadi!!! Jā, jā, es tur biju un pat atceros... Jēgu, protams, ne pārāk ķēru, bet patika vispārējais satraukums, pēršanās ar pemkas busu kaut kur ārpus Rīgas (Ķekava?), jo Rīgā pietika cilvēku. Es gan joprojām neticu, ka ķēde bija nepārtraukta, bet nav jau svarīgi.
Vispār tas laiks briesmīgi patika, arī necērtot jēgu - tik daudz dziesmu visapkārt, visi tik vienoti, pat māte ar tēvu šķiet rimās rieties. Uz brīdi. Viens skaņo LTF kongresu, otrs piedalās. Ceļš, mežaparks, krastmala...

Šorīt konstatēju, ka pēc "Vai viegli būt jaunam?" un "Vai viegli būt...?" ir iznākusi - "Vai viegli...?". Es visu, pilnīgi VISU dzīvē palaižu garām.
Esiet labi, ierakstiet kāds cibā, ja jātinās palagos un bez panikas jāvirzās uz kapsētu.

Tātad LMT piedāvā visas trīs... Kāpēc gan (atkal) neuzsākt svētdienu ar harakiri.
Mani vienmēr fascinēja puiks, kurš uzskaitīja, kas viss viņam būs, nebaidoties tikt nosodīts par patērētāja ideoloģiju. Šodien šķiet smieklīgi, bet pateikt, ka gribi būt bagāts, patiešām prasīja iekšas. Jutos tikpat kā pati kaut ko paveikusi, kad uzzināju, ka viņš strādā par grāmatvedi UK.
Tikai šodien sapratu, ka tas ir Juris Gulbis. Another one bites to dust.
Un otrais, kurš mani vienmēr traumēja - morga puiks, kurš pirmajā daļā atklāti pasaka, ka viņam nav iekšu šim darbam, bet ir sevi ir piespiedis.
Vai vajag?
Es saprotu, ka pēc priekšrakstiem nedrīkst tupa veģetēt visu dzīvi. Bet kurš pateiks, kur beidzas veselīga būšana ārpus komforta zonas un sākas sevis laušana?
Par karu un cietumiem nemaz nesākšu. Tie sadirš cilvēku dzīves pašos pamatos.

Mazliet pārsteidza meitene, kurai šķiet smieklīga mammas emocionālā runa par nesaindēta ābola noplēšanu.
Bailes. Postpadomju paaudzes nezina, kas ir bailes.
Es (aleluja) nezinu kara bailes, bet zinu bailes runāt, izcelties no pelēkās masas, bailes no radioaktīva lietus un bailes svinēt svētkus.
Ļoti labi, ka viņi nezina. Ļoti slikti, ka nespēj un pat necenšas saprast.

Jau kādu laiku maļas pa galvu ainiņa no Kapteiņa Granta - kur Grants par jukušo matrozi izsakās lakoniski - kādā dienā viņš pārstāja skatīties uz jūru.
Šķiet, pati vien esmu visām problēmām sakne. Pasūtīju grāmatu par perfekto māmiņu, klausos kaut kādu "tu esi pati svarīgākā pasaulē" krapu par anxiety.
Es jau labprāt skatītos uz jūru, tikai džungļi tādi, ka hvz, kurā virzienā tā ir.
» Brūnā pasaka
Top problēma mūsu ģimenē.

Kaimiņiene Nr. 1 spriež, ka ilgā slimošana pie vainas - pārāk vēlu tika ārā un nav sajēgas par lietu kārtošanu ārā.
Kaimiņiene Nr. 2 toties uzskata, ka nepieciešams gads un es par agru psihoju.
Kolēģe Nr. 1 dalījās ar pieredzi, ka viņas Rodēzijas Ridžbeks tā normāli ārā sāka iet gadā un divos mēnešos (!!!), tā kā viss normāli.
Kolēģe Nr. 2 kaut kur lasījusi, ka dzīvoklī ierīko zāles stūrīti, lai lopam ir reflekss kārtoties zālē.
Rudenī stūrītī varēšu saliet dubļus, un ziemā uzklāšu mākslīgo ledu un pārkaisīšu ar retām smiltīm, būs autentiska mūsu miesta ietve.

Esmu mēģinājusi staigāt tik ilgi, kamēr viņa vairs nevar izturēt. Nočāpojām vairāk kā 2h un, kad man bija līdz aknām, atnācām mājās, kurs sunce beidzot varēja mierīgi nokārtot darīšanas.

Līdz brošai grīdu slaucīšana un kaku vākšana. Reiz sapsihojos tā, ka saģērbusies sēdēju, gaidīju, kad suņam nāks iedvesma, lai rautu procesā ārā.
Lēmums nenāca viegli - riska analīzē leca sarkani brīdinājumi - otrais stāvs tomēr, būs sūdi. No otras puses - būs šā kā tā. Jautājums tikai - te vai tur.
Tā mēs pavadījām vakaru - viņa meklēdama kādu privātu kaktiņu, es staigādama pakaļ.
Līdz es piekusu un uz brīdi piesēdu, tikmēr mošķis daudz nevilcinājās un tvēra mirkli.

Es tik pacietīgi vēroju un gaidu brīdi, kad bekai mice vai kotletei sāni paliks brūni, bet katru reizi kaut kas novērš uzmanību un varu vien konstatēt faktu...

Šad un tad netīšām sanāk arī ārā, es teiktu, ka esam izmantojušas kādus 5 maisiņus kopš drīkstam iet ārā. Labi, ka neiepirku tos vairumā, samestos kodes pat plastmasā, kamēr tā vellata iemācīsies...
Beeeeeet!!!! Vakar, nesot miseni, izdarījām visu kā lielie suņi! Domāju - varbūt no rīta pietrūka tās 5 minūtes (jo parasti nenesām miseni - ārā, pačurāt un atpakaļ)?
Šorīt staigājām parasto laiku +5min un IR!!!

Pirksti krustā, ka vismaz rīta tiesa aizies.

Pastaigās visvienkāršāk ir iet divatā - viens iet pa priekšu, otrs ved. Tad ir kaut cik organizēta kāda kustība. Citādi bezcers.
Ar skaudību domāju par Dinča Riču, kuram, ejot staigāt, uzliek siksniņu ap kaklu un viņš iet rātni kā jēriņš. Bez pavadiņas, bez nekā. Ir siksniņa ap kaklu, ir disciplīna. Apbrīnojami.
Vai mā Džese, kura izvēlas maršrutu un cilpo, nokārto pa ceļam lietas, viss kā vajag.
Manai besetai - iemauktiņi, pavadiņa un tad tik sākas lielā jautrība - vai nu es velku viņu, vai viņa mani. Pa labi, pa kreisi, uz riņķi, te skrējējs, tur velobraucējs, omgomg - cits suns - kamēr abas sapinušās murskulī.

Kopumā sāk iezīmēties nelāga tendence - Margo guļ manā istabā, nu jau pat, ja Pupa ir mājās. Joprojām guļ man uz kājām. Braukājam kopā ciemos, jo visiem citiem ir savi plāni.
Stiepju pasistu padusē slapju muguru, otrā rokā misene, trešajā - pārējie loriņi.
Esmu sirmā vecumā tikusi pie bebja...

Smadzeņu krokojums arī iztaisnojies gluži kā pēc bērna dzimšanas - kā tā nedrīkst ieiet veikalā ar suņiem? Un arī jūrā? Nu un, ka jūsu bērnam bail no suņiem?
Visiem citiem varbūt suņi un lopiņi, mums taču ir bebis! Allaž tīrām ķepiņām, tīrīga un kārtīga, kakas ēd reti (tikai, ja paspēj pirms es pamanu), negrauž (tā taburete pati izšķīda), nemūžam nevienam nekostu (Līva pati vainīga, pati allaž sakacina).
Nu tā kaut kā.
Rakstu, kā parasti, par sūdiem, taču pirmo reizi burtiski :>
» Pleķis telpā
Īsumā par to, kā meitas mani redz - pusceļā uz ciemiem sapratu, ka krekls uz kreiso pusi...
» Sonny channel titri
Labdien, izdarbiniet motoru!
» Home alone test #1
Nu tātad, izlēmām uz Stokholmas trīs dienām "mājāzi" neņemt - skolas nav, nekādu plānu nav, kaut kad taču jāmācās izdzīvot pašām.
Savārīju milzu katlu ar mērci, samizoju kartupeļus. Atstāju norādes, kas ledusskapī ir ēdams, jo skaidri zinu, ka parakāties un pameklēt ir Drausmīgi Grūti.
Ieskaitīju lielajai 10EUR, ko izņemt Katrīnas dāvanai un mazajai 5, ko nopirkt šoceni un naudas konvertu (Sīks nemāk izņemt naudu, jāiemāca...).

Protams, otrās dienas vakarā jautājums (Lielā!)
- klau, tai mērcei tādas putiņas pa virsu, tas ir ok? Un smarža ... īpatnēja.
- es teiktu, ka skāba.
- nu bļāviens!
- es nesaprotu, kā var ledusskapī 2 dienās saskābt?
- bija jāliek ledusskapī?
- nu mļe nu...
- nu kartupeļi ar krējumu nav slikts variants.
- tādiem, kas nejēdz mērci ielikt ledusskapī pat ļoti labs!
Pēc minūtes atjēdzos, rakstu, lai neiedomājas gāzt podā, lai nokāš un gaļu met misenē.

Dusmas drausmīgas, bet acīmredzot, kādam katlam mērces jāsaskābst, lai zinātu, ka tā jātur ledusskapī.

Protams, ka trešajā dienā mazais taisās pie lielā uz darbu, lai paēstu. (Jo - lasīt augstāk!)
Skaitu piecīti. Sapulcē vēroju, kā Sīks ārdās, ka bankas aplikācija atjaunota, neredz, vai ienāca nauda. Es vienā jaukā dienā viņu nožņaugšu par flūdošanu vacapā.
Beigās "Nu labi, es pagaidīšu, varbut no Stokholmas ilgāk nāk nauda..."
Nu kā lai uz tādu stulbenīti dusmojas?

Atbraucu mājās, it kā plus mīnus kārtība.
-Naudu Katrīnai izņēmi?
-!@#$%
-Naudas konvertu nopirki?
-!@#$%

Aizdzinu lielo pēc 12h maiņas izņemt naudu, uzcēlu mazo sestdienā astoņos, lai aiziet uz veikalu pēc konverta. Principā pati nerisināju.
Vienu lietu uzticēju katrai. VIENU LIETU.

Nevar saprast, kaut kāda smaka tualetē. Kopš kapitālā remonta Smirdonītis (kanalizācijas rūķītis) mūsmājās nebija manīts.
Ne jau tā, ka ļoti, bet nu kaut kas nav. Un pat nevar teikt, ka pēc kanalizācijas.
Otrā rītā sāk likties, ka vēl pamanāmāk.
Kas pie velna?
Sāku cilāt dvieļus un visu, kas varētu sapūt, it kā nav.
Pie poda birstes gandrīz apvēmos. Aplipusi ar gaļasgabaliņiem, iemērkta ūdenī, klusītēm pūst kaktiņā.

Metos pie Pupas - tomēr sagāzi mērci podā?!
-Nēēēē...
-Tad kāpēc uz birstes ir gaļa?
-Nu...
-Es taču tev pat uzrakstīju, es taču paredzēju!!!
-Nu paredzēji... bet nepaspēji...
-Viena minūte! Es uzrakstīju pēc vienas minūtes!!! Pēkšņi tu kusties kā gepards!
-...
-Viss, nākamreiz, lai brauc ome!
-Nu nē, mēs taču gluži labi tikām galā!!!
-Tad kāpēc mana māja smird pēc Midsommeras, kur atrod divus līķus dienā?!

Pati mērcēja, lika trauķenē, mazgāja trauķeni. Smaka pazuda, dusmas nē.
Nu kā var būt tādi tizleņi?!
Sanāk viss, ko esmu darījusi "Lai nekā netrūkst" vārdā ir padarījis viņas par vienšūņiem.

Ar omi gan piedraudēju, bet principā nesaukšu. Un arī mērci nevārīšu.
Lai ēd olas. Kaut nedēļu. Neviens kojās cingu nedabūja no rupjmaizes ar kečupu.
Es esmu Tik Drausmīgi Vīlusies, ka joprojām nespēju ar Pupu normāli runāt. Palūdzu brīvdienā aiziet pēc komunālo rēķina. Nav aizgājusi līdz šim un nav pat atcerējusies, ka aizmirsa.
Labi, Līva ir pastāvīgi mākoņos, bet ar ko var būt piepildīta galva 18 gados?!
Skaidas. Skaidas un hormoni.
» Kad labā puslode sastrīdas ar kreiso
Tā vietā, lai pamidžinātu šoferim, ka laižu, es... nomazgāju vējstiklu!

Iedomājos ainiņu no viņa skatu punkta un nevaru vien beigt ķiķināt :D
» Stockholm #3
Tātad ikgadējais finanšu plānošanas sabats Stokholmā.
Jeb otrais :D )
» (No Subject)
Atbraucu pasūdzēties šefam par to, cik man viss slikti.
Neesmu līdz runāšanai vēl tikusi, toties šamējam jau daudz satraucošu jaunumu:
+ apmēram 8 uzņēmumi/3 jaunas valstis
+ ieņēmumu departaments pāries pie manis
+ vēl viena jauna sistēma, kas puslīdz sacakota, tik jāievieš

Vēl nav izdomājis, kā, jāsadalās pa reģioniem, lai man neesot visi tiešā pakļautībā.

Un treasury cilvēku vajag. Bet nav. Vismaz mūsu jomā. Saproti - NAV.

Pat īsti nezinu, vai ir vērts runāt?

Man jau ļauj praktiski visu, tik nav laika izdomāt, ko paprasīt :D Kad lavīna iet pāri galvai, baigā jēga plānot, ka vajag līdzi skābekļa balonus vai ko tur.
Tupa piemest vēl 3 asistentus nevar, jo tad man būs padsmit tiešo padoto. Tad es tikai vadu cilvēkus. Tas tā kā iešaut kājā, lai galva nesāp tik ļoti...
» Videozvans
-ES, mammu, sestdien nebūšu mājās! Katrīnai ir dzimšanas diena un mēs brauksim uz bubble tea!!!
-aha...labi. Ko tu Katrīnai dāvināsi?
-Bļāviens!!!
-...
-A OBLIGĀTI VAJAG? Nē nu vajag jau... ja?


Top of Page Powered by Sviesta Ciba