pavisam

About Jaunākais

Mysterious ways11. Jul 2020 @ 21:47
Šodien mācību viena daļa bija par MK noteikumiem un prasībām.
A G O N I J A

Pirmkārt, vakardienas haips par piektdienu noveda pie sajūtas, ka gulēšu bez palīglīdzekļiem.
Gulēju. Visas savas 4h.
Otrkārt - noteikumi smird. Smird kā metri, tā gadi un pieteikumu formas.
Visā nopietnībā gandrīz izslēdzos.

Otrā daļā indikatoraugi un pļaujmašīnas, miegs nevienā acī!
Iespējams, arī lektores nopelns.
Vakarā iedama apli, ieraudzīju grāvī, ūdens vidū augam purva virzu.
Nekā personiska, protams, bet... purva virza tika minēts kā indikators mitrai pļavai. Ja tā aug ūdenī, vai tomēr fakts, ka bez zābakiem pļavā nevar iebrist, nav jau pietiekams indikators? :D

Onkuliņš atkal jau bez ievada turpināja savu iedomāto sarunu. Palūdza aizvest uz prakses vietu, jo esot palicis bez auto, jo sieva ko tur kur tur. Es nedzirdēju. Es neklausījos, atceroties, kā noguru pagājšreiz.
Automašīnā vienā elpas vilcienā izstāstīja, kā zemi padarīt tik auglīgu, ka uz katru soli sanāk spainis kartupeļu. Ka māju pircis viņa vectēvs, viņi ar sievu tur dzīvo jau 40 gadus.
-Mana sieva tāda pati kā jūs. Rembo!
-... (pag, ko?!)
- Vispār neapstājas. Tagad ar - iešpricē insulīnu un iet.
-...
- khem... un tikpat ātra
- (nometu ātrumu, lai gan pat nepārsniedzu)

Tālāk pārmetās uz naudām un ienesību, peļņas vai nepeļņas no ES fondiem.
-Nu bet jums tagad labs darbs?
-Labs...
-Nu tad sapelniet pensiju un dzīvojiet nost savos laukos. Es par maz nostrādāju, sanāca vien 100EUR pensija, bet jums taču laiks vēl ir.

Tā arī līdz šim nepamet aina no lethal weapon.

Es nesaprotu, ar visiem šitā notiek, vai tikai mani visums apceļ?

Braucot prom no prakses vietas, sapratu, ka esmu kaut kur pazīstamā rajonā un nolēmu apciemot tēvu.
Galubeigās, šo dienu nekas vairs nevarēja padarīt dīvaināku, arī sēdēt uz apmales (jo Jancis reiz teica - kad jūs čiuļi iemācīsieties svinēt kapusvētkus, tad arī uzliksim soliņu) izstieptām kajām, cigareti zobos, runāties ar sevi un vērot, kā jaunieši ar kajakiem aiziras garām kapsētai (Jānoskaidro, kas tas par ūdeni. Man likās, ka tas ir dīķis, bet ko tādā ar kajakiem?!)

Lai vai kā...
Lai arī cik negaidītus eņģeļus debesis šonedēļ man nesūtītu, tie man lika pēkšņi saprast - nu bet taču taisnība. Es taču esmu Rembo. Vienmēr esmu bijusi. I kur apmaldījos?
Mūzika: Survivor - Eye Of The Tiger
Tags:

Burvju televizoriņš10. Jul 2020 @ 11:14
No savas kolēģes reiz nočiepu ideju par burvju televizoriņu.
Viņa stāstīja, kad bērni bija mazi, vietējie CCTV:

visu laiku ziņoja par viņu pārvietošanos utt.
Tad nu viņa iestāstīja bērniem, ka viņai ir burvju televizoriņš, kurā viņa viņus visu dienu redz.

Man liekas, ka pirmo reizi to izmantoju, kad atradu Pupas somā čeku par neatļautu džank fūdu.
Protams, arī mūsu miestā ir CCTV, šad tad paprasīju - a ko tad Tu tur darīji?

Es domāju, ka 100% tā arī nekad nenoticēja, bet nostrādāja līdzīgi kā ar māņticību - ticēt neticu, bet izaicināt arī negribu :D

Ar Līvu gāja stipri vienkāršāk, jo viņa ir cilvēks - rituāls. Jebkāda novirze no ierastās lietu gaitas, tiek uzņemta kā traģēdija.
Ja es zinu, ka viņa ieiet vietējā piparbodītē, es zinu, ko viņa tur nopirka. Arī bez čeka.

Tomēr, ir bijuši arī feili - piemēram, Līva paprasīja, vai es savā TV neredzēju, kur viņa iebāza savas atslēgas? :D
Vai arī - vai tad Tu neredzēji, kā es sasitu celi?

Bet vispār burvju televizoriņi nenormāli rullē.
Tās lietas, kas notiek tieši tad, kad visvairāk vajag, tas ir tāpēc, ka kāds tajā skatās.
Kas ir patiesībā divtik kruta, jo ne tikai nāk kā risinājums, bet nozīmē, ka kāds cares enough tērēt laiku un tajā skatīties.
Tags:

Runājot par kaitinošām lietām...10. Jul 2020 @ 08:35
Ir reāli ērti nopirkt, teiksim Holland & Barrett milzu pudeli ar kalciju/zivju eļļu/vienalga ko un (rēķinot, ka 30% aimirstas iedzert) pietiek gadam.
Bet agonija sākas, kad tajā ir palikušas 10 tabletes :D vai nu ātrāk izdzert, vai pirkt jaunu toveri un pārbērt atikušās tur.

Ar paciņām gan ir tas pats, ja no 10 tablešu vietām 9 ir tukšas, es sāku apgraizīšanu, tad nogriežas uzraksts, pēc mēneša nav ne jausmas, kas tas ir un izmetu :D
Tags:

Un kura ir jūsu aurojamā dziesma?8. Jul 2020 @ 22:44
The Cure - Doing the unstuck

Ar piebildi, ka auto un vienatnē :D
Tags:

Triekt un skriet4. Jul 2020 @ 20:05
Kas man mazliet skauž angļu valodā - lakonisms.
Un es nerunāju par nodrāzto pen - kugelschreiben.

Vairāk par:
- hit & run
- (the car is) keyed
- (sorry, didn't want to) sandbag (you)
- nailed it
(Izlase eklektiska, jo LMT ielikuši jaunu CSI sezonu).

Bija daudz vairāk, vajag taču pierakstīt.

Mēs arī varētu kaut ko tā smalki saīsināt.
Bet mums pat nav tik īsu vārdu kā hit & run.

Atslēgots auto. Ja novilktu ar naglu pa sāniem, būtu apnaglota, nonaglota vai vienkārši naglota mašīna?
Vai, cik smalki skanētu - piedod, negribēju tevi smilšmaisot...

Ehh.
Tags:
Other entries
» Every dog has its day...
Kādu laiku atpakaļ, burtiski pēdējās stundās norāvās paliels darījums, jo konkurents nopirka grupiņu, kuru bijām noskatījuši.
Tas bija tāds diezgan nepatīkams sitiens zem jostasvietas - bijām tikuši jau līdz "Lora, skaiti naudu!!!" fāzei. Asiņainiem sviedriem biju izslaucījusi visus apcirkņus, salasījusi visu piķi vienuviet... un - še, tev, brālīt, vasarsvētki!!!
Visi nolīdām dūņās uz dienām 3, lai netīšām nenoķertu acu kontaktu ar vadību.

Atvaļinājumā atveru e-pastu - tur preses relīze, paziņojumi, apsveikumi ar to, ka plānojam pirkt... konkurentu, kurš nopirka grupiņu, kuru bijām noskatījuši.
Sen nebiju tik gardi smējusies.

Bet, ķeza.
1. Konurentam ļoti patika pārvilināt mūsējos un vienmēr kādā smadzeņu daivā sēdēja kā plāns B. Nosvila zilām liesmām.
2. 1.punkta ietvaros šamējie savāca Mīsli Gatavo (sūdzības autors visam C levelim par mani situācijā, kas galīgi no manis nebija atkarīga).

Šefam izrādīju sajūsmu, cik nu patreizējais dvēseles stāvoklis ļauj. Tik novilku, ka neesmu starā no domas, ka nopērkam arī Mīsli Gatavo.
Viņš nedomājot, ka tā būs tāda veida sinerģija.
Šķiet, pārbēdzējus neviens neplāno paturēt.

Vai tiešām man būs tā laime redzēt, kā viņu ATKAL atlaiž? :D
Un vēl saka, ka kaķa lāsti debesīs nekāpjot...
» BDUZ
And now for something completely different...
THE LARCH!

Pavadīju dienu mācībās par ZĀLĀJIEM.

Varētu jau smalki stāstīt, ka esmu nodevusies interešu izglītībai, bet kailā patiesība ir prasta kā gārsene.
Vīra kungs atstāja mantojumā savu un drauga - kārklu lauksaimnieka - projektu, t.i. bioloģisko zālāju.
Eiropa izlēma, ka ņefiga nemaksās tāpat vien par to uzturēšanu, tāpēc KATRAM, kas piedalās projektā jāiesniedz apliecinājums par 2 dienu kursa apguvi.
Vai arī būs jāatmaksā 5 (PIECU) gadu maksājumi. Protams, ir piektais gads un, kas gadā varbūt nav daudz, tas piecos ir vesels kapitāls.

Tā nu es piektdienā, mēneša slēgšanā, nepasakot Ješkam ne vārda, sēdēju Ozolniekos un mācījos smilgas uzbūvi.
Ja pavisam godīgi, uz brīdi reāli ieštirīja (c) [info]zazis.
Vienkārši tupa sēdi, klausies par pļavu veidiem, kā tās dzimst un mirst, kā lopi ar nagiem un kažokos pārnēsā sēklas, kakā pļavās, putni apēd kakas, zvēri putnus, cilvēks zvērus... nu arvienvārdsakot - "Vējatēv, kā tu esi parvērties".
Absolūts hīts - "visi ēd visus, lai iegūtu enerģiju". Labāk nepateiksi, turklāt der visām dzīves jomām :D

Programma paredzēja 3h praktiskās nodarbības Lielupes palienas pļavās, lepni uzliku endomondo un nogājām...950 metrus.
950 metri pusotrā stundā. Principā nedzēsīšu, tautai jāzina savi varoņi...
Sadalījāmies pāros un skaitījām kvadrātmetrā augu sugas. Saskaitījām veselas 17 dažādas lapiņas un smildziņas.

Lektore no LLU, ļoti forša, tikai ilūzijās par savu auditoriju. Ar mērenu patosu piedāvāja iepazīstināt ar sevi un pastāstīt, kur tad kuram tās pļavas apsaimniekojamas, pavīpsnājot - ka te jau "dīvāna zemnieku" nebūs. Stādījos priekšā kā tipisks Dīvāna Zemnieks ar pļavu Rēzeknes novadā. Kas smieklīgākais, reāli 13 cilvēku grupā viens bija zemnieks. Viens tāds kā vīra draugs, kārklu zemnieks. Un 11 tādi kā es. Ar varu aizdzīti mācīties.

Vienīgais zemnieks, foršs, mazs onkuliņš, lai vai kur mani sastapa, turpināja kaut kādu paša uzsāktu sarunu. Uzzināju gan cik šogad maksā lauksaimniekiem degviela, kā viņš galubeigās ieberzās gandrīz sodā ar bioloģiskajiem zālājiem, kā viņam mašīna veca gan, bet uzticama (nu tas bija kompleksiņš, jo viņa auto patiesi izcēlās ar vecumu, pat manai blakus). Galubeigās noguru gan kā kuce, lekcijas par smilgām - ok, socializācija - paldies, bet nē, paldies.

Kas apbrīnojami, kursi pat ar ēdināšanu, diezgan kvalitatīvu prezentāciju, ar lektoru, kurš māk nospiest F5 ppt, māk atbildēt uz grupas "pasniedzēj, a kas ir šis?!" debilismiem. Toties nevarēja komentēt ES debilismus, tur mums nākamnedēļ būšot konsultante uz saplosīšanu.

Kas briesmīgi stulbi un stresojoši - nākamās mācības sestdien, bet izrādās, ka sestdien slēgšanas mītiņš. Kopš kura laika slēdzam sestdienā, nav ne jausmas. Jau šodien ar hotspotu maksāju Gruzijai nomu no palienu pļavām, jo kkas kkam Gruzijā nosprāga.
Kā iezvanīties videozvanā, kad jāskaita puķītes pļavā, vēl neesmu izdomājusi.

Toties šodien gāju apli un redzēju divu veidu madaras, mazos sukulentus ar dzeltenajiem ziediņiem un dzirkstelītes, nevis zaļu masu :)

Ā un vēl es dabūju briesmīgi smuku grāmatu, ar izvelkamām bildītēm utt. Saturs šāds. (tur viena daļa, lai redzētu nākamo, jāmaina linkā numurs).
Bildītes izskatīju, lasīt negrasos.
Piedodiet, labās, bet neatceros, kuras tieši te mainījās ar velēnām un runājās ar ceļtekām, tomēr, ja ir interese par grāmatu, varu aiz-om-ni-vēt. Lai nestāv dīkā.
» visa šokā
Man atzvanīja VC4 filiāle.
Nezināja atbildi uz manu jautājumu, paņēma Nr un pēc 2 min man atzvanīja attiecīgais kabinets.

Es esmu kaut ko palaidusi garām un mūsu med sistēma pārgājusi premium režīmā?!

Apbrīnojami!!! Jāuzraksta kkur atsauksme.
» takā zb
Piedraudēju Līvai ieviest "takā burku":
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/ae/Swear_jar_2.jpg

10 saņi par katru tā kā.
Viņai esot 60 centi.
Nu jau kādu laiku klusē...
Acīmredzot, kā atvērs muti, tā vienā teikumā visa nauda vējā.

Goda vārds, nes smadzenes ārā.
» Digitalizācija
No "uzzinu pēdējā" sadaļas.

Ir veikta kapu digitalizācija.
Ne visos pagastos, bet tomēr.

Lai vai cik slimi tas šķiet uz pirmo mirkli, tas tomēr ir kkas nereāli ērts.
Var atrast vajadzīgo kapu kopiņu. Var pasūtīt uzturēšanu.
(varbūt pēc 17 gadu cenšanās mums ar mimmi pārstāt mēģināt ieaudzēt efeju un uzticēt to kādam, kas to jēdz?)

Ko es secināju?
- man nemaz nav tik daudz mirušo radiņu, kurus uzmeklēt. Pēc tēva, vīra un Veltastantes iestājās "hmm" moments. Tas pozitīvi.
- Jelgava un Smiltene digitalizētas, Rēzekne (surprise, surprise) - nē.
- pilnīgi netīšām (tēva audžuvecāki apglabāti blakus viņam) noskaidroju, ka Margas tanti patiesībā sauca Ārija. Un tas ne šajā gadsimtā, kad jādomā līdzi, kas ir niks, kas vārds. Pilnīgs wtf. Es saprotu, kā viņas vīrs Voldiņš izrādījās Vladimirs, bet kā no Margas sanāk Ārija, vai otrādi?!

Starp citu, abi atgādināja, ka dzīvē notiek arī tā - dzīvoja ilgi un laimīgi, nomira vienā dienā, 80 gadu vecumā.

Tas vairāk par apkārt virmojošo tēmu, ka mūža kopdzīve ir rudiments.
Mūžs tagad pārāk garš, nav jēgas mocīties un mocīt otru, jāpaliek kopā, līdz atvase čurā pati.

VVZ, vēl neesmu izdomājusi, ko par to domāju :)
» Par prieku
Sūdi rallā, 2 nedēļas atvaļinājuma, un es sapratu, kas man kaiš.
Es vairs nepriecājos. Un arī faktiski nebēdājos.

Atvaļinājums tūliņ cauri? ēēh.
Jāiet uz darbu? ēēh.
Bērni lieli, mož ieviest hobiju? ēēh.
Nopirkt sev kko, iepriecināt? ēēh.
Pārvākties kkur? ēēh.
Nomainīt auto? ēēh.
Nomainīt darbu? ēēh.
Padarīt kko jēdzīgu? ēēh.
Nedarīt neko? ēēh.
Padzīvot laukos ar visu darbu? ēēh.
Braukt mājās, kur pilns komforts? ēēh.

Es esmu aizmirsusi, kā tas ir zaudēt miegu 31.augustā no sajūsmas par iespēju satikt klasi un atrādīt tiem savu jauno skolas somu.
Uznāca bzdinkš, nopirku ģimenes spotify, pusi dienas aizrautīgi krāmējos ap dziesmām un pleilistēm kā traka zebiekste, tad apnika, visas pleilistes smird, vienā ir 4 dziesmas, jo... pēkšņi apnika.
Izbēru puzli uz galda, sāku šķirot, saliku atpakaļ, ēēh.
Reāli, man viss ir un nekas no tā nepavelk.

Pat aizlavījos šorīt pusseptiņos uz ezeru viena, kad ūdens ir kā spogulis, klusums bezgalīgs, vienatni kliedē tikai gārnis, kas sēž uz nolūzuša koka un uzmanīgi vēro. Idille.
ēēh.

Gulējām vēlāk ezera vidū kā divas jūraszvaigznes ar Cīsu un filosofējām, kā tomēr ir paveicies dabūt māju ezera krastā, tagad jau tikai par miljoniem, ja vispār. Es zinu. Es to saprotu. Es apzinos. Bet nu... ēēh. Es nespēju par to priecāties.
Nē, tas nav "taking for granted" ēēh. Tas ir "cik kruta, ka mums ir māja ezera krastā, nemūžam nepārdotu. jābrauc šodien prom? ok, whatever"

Un nevajag to norakstīt uz "ģimenes stāvokli". Jūtu, ka apkārtējiem ir tieksme tā darīt.
Viņai nav hobija? Nu, protams, velk viena visu vezumu.
Pārstrādājusies? Nu, protams, - nevar atļauties palikt bez darba!
Viņai negaršo sēnes? Nu ko var gribēt, viņai nomira vīrs.
Tas viss tā bija arī pirms tam.

Kā besī katrs pārsteigtais ārsts ar asinsspiediena mērītāju rokās, tā besī mūžīgā līdzjūtība un visa piedošana, JO.
Veči, es šitā izlaidīšos pavisam.

Tāpat nevajag norakstīt to uz dzelzs trūkumu.
Dzeru to tik, ka drīz jāsāk uzmanīties no magnētiem.

Esmu diezgan ilgi "kačājusi skilu" pēc labākajām psiholoģijas tradīcijām vakaros uzskaitīt 5 labas lietas, kas notikušas dienā. Viss, ko uzkačāju - spēju identificēt 5 labas lietas aizvadītajā dienā. Ne priecāties.

Tad kas tas ir? Pēc 40 vienkārši "atdzīvo" atvēlēto?
Par ko jūs priecājaties?
» Līgo bez Līgo
Svētki aizvadīti Murjāņu sporta skolas stilā:
- soļošana - katru rītu 12km aplītis
- peldēšana - 3-4x dienā
- supošana - 1-2x dienā (ne es, mans vestibulārais aparāts mirst skaļi kliegdams, nelabi jau no domas par šūpošanos)
- (ir kāda sporta distance, kas paredz strauju raušanu no visa spēka?) - svētku aizsegā nokūpinājām nolūzušās ābeles zarus, kas jau paspējuši ieaugt zālē;
- svarcelšana un šķēpmešana - tai pat aizsegā sakrāvām piekabē un sametām ugunī vecu dēļu kaudzi
- darba terapija - savācām sapļauto sienu

Arvienvārdsakot, 30-35 tūkstoši soļu katru dienu :)

Mūsu bērni pašķīduši kur kurais, tikai nabaga Līvucim un Margo vēl ilgi lemts dirnēt Līgo ar mums - vienai gadu par maz, otrai kāju par daudz.
Faktiski, šis ir mans formāts - bez izēšanās, bet ne bez gardumiem, bez liela bara, bet ar izmeklētu kompāniju - ja ciemos ģimene ar francīti, katram sanāk pa sabiedrotajam :)

Veidojas jaunas tradīcijas, ar Līgo gan tām maz sakara, bet nekad jau tā īsti arī nav bijis.

Vienīgais, ko nesapratu - apuķestakur?!
Madaras knapi atvērušās, margrietiņu vispār nav, gaužām nabadzīgi. Līvucis palika bez vainaga un cienītajam "tradicionālā" lauku pušķa vietā pāris skumjas pojenes... bet tās tagad esot trendā...

Atvaļinājums turpinās, ļapota!!!

» Pie mums ir tik karsts, ka...
...nesot izkārt nākamo porciju izmazgātās vešas, iepriekšējo var lasīt nost;
...Cīsa guļ, neko nedara un neliek pie darba mūs;
...Mimme pārvietojas мелкими перебежками no ēniņas uz ēniņu
...nosvilināju ļeškas, kuras ir tik baltas, ka atstaro sauli;
...Margo guļot vairs nelien līkumiņā;
...mazgājam traukus pa taisno pie šļaukas, kurā ūdens 50m ceļā no akas ir uzkarsis līdz knapi paciešamai temperatūrai;
...Līvucis kļuvusi platīnblonda;
...man ir pilnībā izžuvuši mati;
...lai nebūtu jāiet ārā kko darīt, izlasīju darba e-pastus.
» 8.diena
Ko mēs labu esam sadarījušas 8 dienās? )
» Sapratīs 90-to tīņi
Nopirku dāmu ieteikto furasolu.
Izrādās, es to jau esmu lietojusi!!!

Draudzenei mamma bija apstrādājusi pušumu ar to un krekliņš nokrāsojās dzeltens.
Tā mums radās ģeniāls plāns - nopirkām aptiekā furasolu, iemērcām tajā kurpju auklas un tās nokrāsojās spilgti dzeltenas!!!

Nevarētu teikt, ka bija baigi līdzvērtīgas "elektrozaļajām", "elektrodzeltenajām" vai "elektrorozajām" stilīgo bērnu aukliņām, bet galubeigās pie meteora melnajām kedām bija gana labi.

Nepilnība plānā, ko radīja nepareiza eksemplāra lietošana testos - kurpju auklas nav krekliņš un ar laiku tās kļuva dzelteni brūnas, jeb krāsu paletē saukta arī par цвет детской неожиданности.
Faktiski izmetamas, jo tad jau labāk ierastās netīri baltās...
» Ar mani atkal runā...pīles
Šad un tad vienkārši nenormāli paveicas ar atvaļinājumu.
Slīdējām vakar ar Pupu pa ezera virsu kā divas...pīles un spriedām, ka neatceramies, kad pēdējo reizi ir bijis tā, ka ezerā ir tik silts ūdens, ka jāstājas stāvus, lai ar pirkstgaliem aizsniegtu vēso līmeni.
Mēs 3 gan esam slavenas ar to, ka varam ieiet JEBKĀDĀ ūdenī, tomēr pirmajā dienā kā ielikos ezerā, tā no sirds dzīlēm izlauzās tādi vārdi un anatomiski neiespējamas kombinācijas, par kādām pati nenojautu, ka zinu.
Kaunpilni nākot ārā pēc 5 minūtēm, Polar vēl uzdrošinājās paprasīt - very short training, really want to save? Izstāstīju saliktiem pakārtotiem teikumiem, ka tas ir tikai viens viedoklis, tāpēc saglabāt un ātrāk kā citām reizēm.

Mūsu līci pirmo gadu apsēduši divi gulbji. Uz kāzu tortēm no mastikas masas sirsniņā saliktiem kakliem OK, ezerā, tiešā tuvumā ar saviem spēcīgajiem knābjiem, aizsargāšanas instinktiem un visu citu - спасибо, идите на*уй!
Pazirgojāmies, ka galvenais nav noskriet gulbi, bet otru peldētāju, sapratām, ka šie patiesi nāk iepazīties, metāmies bēgt.
Cik nu tas iespējams peldētāju amatieru stilā.
Cerams, šie nav ieplānojuši te palikt.

Pupa maziņa stāstīja, ka patiesībā uz ezera viņai visvairāk ir bail no nirpīlēm. Kā var zināt, ka tās ienirstot neieskries vēderā un neuztaisīs caurumu? Nosmīnēju, cik tā bērna galva ir pilna ar visādām baisu klaunu tipa fantāzijām.
Līdz aizvakar viena tāda man iznira 3m attālumā, izdeva pēkšķim līdzīgu skaņu un viss, ko varēju, uzrūkt šai - Nē nu nopietni?!, sagaidīt, ka ienirst atkal, turēt rokas uz vēdera un uzmanīgi vērot, kur šī iznirs.

Savukārt pašai, smeļoties zinības no tādām populārzinātniskām filmām kā Nacionālās zvejas īpatnības, iestrādājies reflekss aizžmiegt acis, ja tuvumā ir kaijas. Jo acis spīdot un kaijas tās izknābj pirmās...
» Suns Funs un ķēde
Vīrenes mājā ir rotveilers. Pie ķēdes. Gadus...5 teiksim.
Smuks bez gala, nikns tikpat un rej kā dulls katru reizi, kad iebraucam pagalmā, pārvietojamies pa to vai visādi citādi kaitinām ar savu klātbūtni.
Taču ķēde nomērīta tā, ka izkāpt no auto, aiziet līdz mājai vai dārzam var, ja gluži pats nelīdīsi bučoties, attiecības būs dziļi paralēlas.
Kādas tās arī vienmēr ir bijušas.

Taču - āreče! Ierastā ķēde sarauta, pielikta jauna, tā kā pa māju paši vien, uz kuriem suns neraujas, neviens nav sapratis, ka tā ir stipri garāka.
Tā nu mani pārsteidza nesagatavotu ar lociņu bunti rokās nākam no dārza.
Nepaspēju apjēgt, ka kaut kas ainavā nav pareizi un suns man stāv blakus, kā viņa zobi jau bija iecirtušies man rokā.
Atrāvu roku, kas droši vien būtu bijis jādara kaut kā pareizāk, jo tagad ir ne tikai ilknis 5cm virs plaukstas locītavas, otrs uz tās kauliņa, bet arī pretīga švīka, kas radusies no raušanas. Then again, pat nebija vēlmes apcerēt, kā to darīt pareizi, kad tāds sivēna izmēra suns karājas rokā.

Tas viss, protams, pupu mizas. Suns ir suns, viņš sargā. Svainis ir nodzēries bomzis, kuru nepiš, ko viņa dzīvnieks sakož, pārstāja no ķēdes laist naktīs vaļā, tikai pēc tam, kad kaimiņi uzrīdīja policiju par nokostiem mājdzīvniekiem. Suns potēts (pateicoties tai pat policijas lietai, aleluja), rēta sadzīs utt.
Bet.

Apmēram 3 minūtes pēc kāzusa man šķita, ka nolikšu karoti - karsti sviedri, raibs gar acīm, jūtu, ka vāks klāt - zeme strauji velk pie sevis. Ietenterēju mājā un nogāzos uz tuvākās mēbeles. Paspēju padomāt - nu tas gan būtu feini, ja ARĪ ES te tagad aizietu ar sirdi. Tikko tieši (kārtējo reizi) noklausījušās pie tējas krūzes, kā viss toreiz tā notika, un ta-dā - stāstam turpinājums.
Ne pārāk smalka balstiņa galvā paspēja noteikt - kā tad, neceri! un es sāku... pinkšķēt.
Tad ielidoja vīrene, iegrūda kkādus pilienus un viss sastājās vietās.

Es nesaprotu - nebija nedz pārāk lielu sāpju, nedz baiļu, ka mani tūliņ nokodīs.
Kas tas tāds bija? Adrenalīns? Izbīlis? Išiasa lēkme?

Sūdīgi tas, ka Marguča šodien nāca ālēties, atieza zobus un es tik ļoti sarāvos, ka pašai kauns.
Kā reizi vēl viena bojāta sektora manās smadzenēs tik trūka...

Mimme tik psiha, ka draudēja prasīt cīsam vest no Rīgas bisi, uz ko es protestēju, ka suns dara savu darbu, nav par ko viņu nošaut.
Ne jau suni šaušot, bet tā saimnieku :D
Tomēr nospriedām, ka lol, nau verc.

Un neticiet, ka "Celtnieks Juris iekrita no būvobjekta astotā stāva ceļmallapu pļavā, noskurinājās un aizgāja" ir joks. Nekā gudrāka par ūdeņradi un ceļmallapām neatradām, un šorīt, ja nebūtu fingālis pieclatnieka lielumā, domātu, ka vienkārši mazliet apskrāpēta roka pret kko...
» 4.atvaļinājuma diena.
Paradīzes kakts tālu prom no visa.
Nav ne mazākās jausmas par nedēļas dienu vai datumu.

Iezīmējas zināms musturs atvaļinājumam:
1) nedēļu pirms jāizdara VISS, līdz asinis pa degunu, neiroze, psihoze, komatoze un stervoze.

2) pirmās dienas pēc ierašanās raujam pa galvu pa kaklu padarīt kaktu apdzīvojamu. Piemēram, šoreiz mašīnas durvis nevarēja atvērt, jo pagalmā zāle apmēram līdz puslogam. Un nē, mums nav auto sēdoša suņa augstumā...

Pirts atņiebusies - krāsns draud sabrukt pie durtiņu atvēršanas vai peles šķaudiena 2m attālumā, t.i. nevar kurināt, cīsa uzradīja boileri tā vietā!!! Esmu vienu soli tuvāk tam, lai varētu palikt te uz visiem laikiem.
Prasības, ko nodefinēju, kad šis bija pensijas plāns (aptuvens teksts) - gribu pilnu komfortu - māja, kas nebrūk uz galvas, vanna un naudas tik, lai nav jāravē.
Vannīte gan zīdaiņu, bet tā jau nianse. Kuram vēl ir boilers nepilnu 100 gadu vecā Latgales pirtiņā?

3) kad pirmā histērija aprauta, sākas baisa bedre - drausmīgi garlaicīgi, neko negribas darīt - ne strādāt, ne nestrādāt, ne spēlēt, ne lasīt, viss krīt uz nerviem. Pusvienpadsmitos naktī lādējām kuģīšus, jo es nevaru aizmigt, kā sit pa smadzeni lēnām izgarojošais stress.

4) palēnām sāku pieņemt atvaļinājuma konceptu un neko nedarīt vairs nekrīt uz nerva.

5) nosvilināta seja.

6) atguvusies tik tālu, ka var atvērt darba e-pastu, lai noskanētu, vai pasaule vēl dveš bez manis. (viss ok, dveš. skumji :>)

7) ap šo laiku parasti sākas stress, ka atvaļinājums tūliņ cauri, bet vēl neesmu līdz galam atpūtusies. Not today, satan - šoreiz divas nedēļas!!!

Neesmu bijusi atvaļinājumā, kas garāks par nedēļu...nekad. Tāpēc 8) un tālāk būs pēc tam!
» Īsumā...
par noguruma pakāpi: koma

par gaisa mitrumu:

» Charmed
Nu tātad.
Kad izrunāts viss svarīgais, Taipei saka:
- man tev tas tomēr ir jāizstāsta. Mēs esam pieņēmuši darbā garīgi slimu cilvēku un lūgsim juristu palīdzību atlaišanā.
- Ak tā? Kā tā slimība izpaudās?
- Stāstīja stāstus!
- ...
- Nu, zini, viņš mums trijām meitenēm visu laiku stāstīja stāstus par cilvēkiem, kurus mēs nezinām.
- ...
- Nu, piemēram, par saviem skolas biedriem. Es viņam saku - es nezinu visus tos cilvēkus. A viņš man - es zinu, bet es gribu, lai tu zini!!!
- ... (māju atkal kā Garklāva galvu, bet ne pārāk saprotu)
- Un tad viņš mums trijām atnesa AMULETU!!! Tu zini, kas ir amulets?
- Kaut kāda bļemba, ko iekar kaklā?
- Jā, bet mums tā ir papīra lapiņa ar spēka vārdiem. Mēs to uztveram ĻOTI nopietni. Katram ir savs un tā ir ļoti intīma darīšana.
- Es saprotu! (Garlklāva)
- Mēs tak nezinām, kas tas ir, ko viņš atnesa!!! Tāpēc mēs visas 3 aizgājām uz templi un sadedzinājām amuletus...
- (saķeru galvu)
- Un iedomājies!!! Viņš nākamajā dienā saulauza kāju!!!
- ... (vairs nevaru noslēpt WTF? no sejas)
- Nu un tagad viņam ir 3 mēnešu slimības lapa un cilvēku nevar atlaist slimības laikā!
- Jā, mums tāpat...
- Tāpēc mēs runāsim ar Šefu, izstāstīsim, lai apstiprina juristus!!!
- Klau... ēēē, kad runāsiet ar Itāliju, varbūt... nav vērts stāstīt visu stāstu... nu tur templis, kāja, amuleti... Vairāk fokusējieties uz to, ka traucēja strādāt...
- Domā? Nu labi!

Īsti nezinu, ko ar šo iesākt. Droši vien jālieto universālo 3D. Do, Delegate, Drop, jeb šajā gadījumā nometīšu uz juristiem.
Mazliet bail, ka neatlaiž manu citādi kolosālo grāmatvedi, ja viņa stāstīs juristiem par amuletiem un kājām.
Tomēr pastāv iespēja, ka tas patiesi ir REAL un šamējie to ieliks to uzteikuma vēstulē.
Tik ļoti Citāda Pasaule.
Top of Page Powered by Sviesta Ciba