pavisam

About Jaunākais

PM17. Jun 2019 @ 15:36
Mūsu ģeniālais projekts, kas nu jau ir iestiepies rudenī, ir novedis pretējās puses projvadu pie nervu sabrukuma.
Mazliet kauns par visu to labo, ko esmu sarunājusi un droši vien veicinājusi onkas sabrukumu.
Mazliet izbrīna mans šefs, kurš ir pārsteigts par līdzjūtību.
Tomēr visvairāk dusmas uz uzņēmumu, kas ieliek par projvadu cilvēku gados ar runas defektu, paniskām bailēm no kontaktiem svešvalodā, no kontaktiem ārpus Zviedrijas, vadīt 17 uzņēmumu projektu 12 valstīs, turklāt paša komanda ir 3 Zviedrijas pilsētās.

Tas pārdomām, ja sadomāju atdot sirdi un dvēseli ne-savam biznesam.
Vai sāku šaubīties, kāpēc vīrieši dominē biznesa pasaulē.
Mūzika: The Cure - Burn

Vaimandieniņ17. Jun 2019 @ 09:37
Gadu gadi bezjēdzīgas koncertu filmēšanas ir beidzot atmaksājušies!!!
Dagamba izmantos manu klipiņu savā video un vēl par to dabūšu disku ar parakstiem!!!



Daudz par daudz izsaukuma zīmju, bet nu wiiii!!!!

6 dienas pirms15. Jun 2019 @ 07:15
5 valstis 7 nedēļās bija liela, liela plānošanas kļūda.
Nu labi, piektā nebija plānota un Čehija bija brīvdienas, bet, dodoties uz Minsku, jau bija sajūta, ka no lidostas īsti neizeju.
Vakar atklājās, ka iespējams tuvojas vēl viens pārlidojums, jo Beļģijas bankas praktizējot, ka jāredz lietotāji "sejā" pirms atvērt kontu.
Nav pagaidām ideju, kā CLO un CEO vienlaicīgi dabūt Briselē, bet par to domāšu vēlāk, kad būs 100% skaidrs, ka jābrauc...

Minska, neskatoties uz absolūti hektisko projekta sadaļu, pagaidām izskatās pēc veiksmes stāsta. IT šefs uzrakstīja GM sīrupainu vēstuli, ka esam uzņemti HTP un milzu paldies projvadam, man un līgalītei.
Sīkums, bet tomēr patīkami.

Toties, lai pārāk neatslābtu, kamēr mēs bijām aizņemti ar BY, cita juristu daļa atvērusi jaunu lokāciju, kas (!@#$%^&) atrodas +5h laika joslā. Manas komandas amplitūda tikko no 11h (21:30 Vankūvera, 8:30 Tbilisi) paplašinājās uz 16h.
Ar Fredriku steidzamā kārtā apmaksājām privātās lidmašīnas rēķinu CEO uz aizdomīgu pilsētu. Man šķiet, viņi perina atkal ko jaunu.
Laika zona tur tā pati, bet nu...
CEO rīkojums pielikt finansēs tik galvas, cik vajag, ir novedis pie tā, ka ņemam grāmatvedi pat maziņam uzņēmumiņam. Kas it kā ir apsveicami, bet nu jau man ir 8 cilvēki, kas reizi nedēļā pa stundai 1:1 nozīmē jau pilnu darbdienu tikai lai noskaidrotu, kas jauns.
Sāku ievadīt sarunas ar Jākobu, ka jāsāk domāt kā dalīties reģionos. Kas ir diezgan nereāli, jo atveram pa drupačai visur.

Brīžiem pašai sāk palikt interesanti, cik vēl var pavilkt?

3 dienu menedžmenta mācības bija vienkārši dievīgas, tomēr visdebilākajā laikā - precīzi trijās slēgšanas dienās. Atskaites saliku jau pēc slēgšanas, sapratu, ka diviem pāriem neiet atlikumi, bet Fredriks nav pamanījis 10k nesakritības. Nu jau 10k sāk palikt par norakstāmu starpību... Nu lai tā būtu, nevaru kvekšķēt, jo pati nepaspēju savlaicīgi.

Sapratu vairākas lietas:
1) Man taču ir komanda!!! Tā safokusējusies uz kokiem, ka aizmirsu mežu. Protams, ar laika zonām, tas nav nemaz tik vienkārši. Niklas rīkoja sapulces 2x mēnesī, Sonia un Ana bija pidžamās. Viena vēl, otra jau. Jāatjauno tradīcija, tikai retāk un jāizdomā reālas diskusijas, lai nav ķeksītim.
2) Man IR vissarežgītākā komanda uzņēmumā, jo NEVIENAM nav pilnīgi visas lokācijas, dažs vaimanā par uzraudzībā esošo Maltu un Gruziju vienlaicīgi. Pfff. Turklāt, manā gadījumā izgāžas teorija, ka komanda sastāv no dažādiem cilvēku tipiem, lai labāk funkcionētu. Protams, raksturos esam 9 ūnikumi, bet rievas tomēr vienas un tās pašas. Vismaz būtu jābūt.
3) Lai gan ikdienā esmu vientuļā vilcene, es izrādās esmu kolosālā komandā, kas pirmo reizi satikās mācībās. Kāds pareizi iesaucās - mēs faktiski varētu nodibināt savu uzņēmumu, esam pilnīgi visas funkcijas! Apbrīnojami, cik pieauguši esam. Lektore izmantoja šoka terapiju, uzsākot kursu ar vienu ielaminētu a4 lapu, pilnu ar uzdevumiem un iedodot 20 minūtes. Pēc 5 minūšu apstulbuma sākās lapas fočēšana, pārsūtīšana, gūglēšana, kurš skrēja uz staķiku pēc avīzēm, kurš veidoja sloganu no dalībnieku pirmajiem burtiem, es rakos pa somu, meklējot kādu noklīdušu konču, ar ko uzpirkt lektori, lai viņa iedod atslēgu citam uzdevumam. Labi, ka man ir Līva un somā vienmēr kāda konča :)
Kursi arī beidzās ar uzdevumu, kurā jāizlemj, kā izdzīvot arktiskajā tundrā. Emocijas uzsita tik augstu vilni, ka vienbrīd likās, ka nekad mūžā apsaimniekotājs vairs nerunās ar build crew, jo tie neatbalsta plosta ideju, bet juristi nekad vairs neizskatīs operations līgumus, jo tie uzskata, ka grāmata nafig nav vajadzīga. Sākās tādi gāgānu kari, ka nobrēcos "We're all gonna die!!!", visi apsmējās. Galubeigās pat nonācām pie lēmuma 5 minūtes pirms noteiktā laika.
Nekad nebiju to analizējusi, un ir diezgan baisi dzirdēt no malas - es ar savu izlēcienu esot izsitusi grupu no strupceļa, jo uz brīdi visi atslāba un atcerējās, kāpēc te esam. Vienmēr esmu zinājusi, ka izmantoju humoru kā aizsardzības mehānismu, nekad - ka neapzināti vēl visur kur. Tāpēc negribu pie šrinka, nevajag mani analizēt. Pieņemiet mani tik perfektu, kāda esmu :>

Esmu salikusi darbu sarakstu Kristapam, 3x atgādinājusi Jākobam, ka uz nedēļu pazudīšu. Jei bogu, skaitu dienas. Un man vienalga, vai spīdēs saule, vai gāzīs lietus - man ir plāns abos gadījumos!!!

Palikušas 2 novērtēšanas un 4 darbdienas.
Mūzika: Paul van Dyk feat. Rea - Let Go

Par ķezām12. Jun 2019 @ 21:44
Sāk šķist, ka ligas un ķezas nāk un iet ritmiskos viļņos.
Jāsāk lietot tagus vai ko, lai saprastu paternu. Teiksim:
#ligaarvīraradiem
#ķezadarbā
#saimnieciskaraksturaķeza
#citurneklasificētasligasunķezas
#savādibetšīnavķeza

Nu ir kārta saimniecisko ķezu vilnim - vakar Pupa iesprūda vannas istabā. Vienu reizi dzīvē ielīdusi vannā bez telefona, lai, ejot ārā, saprastu, ka kliņķis ir atņiebies un viņa ārā netiek. Labi, ka esam gnīdas - durvis tāds lētucis, ka pēc pusstundas izmisuma un histērijas ar plecu izsitusi ielīmēto durvju vidusdaļu (maaana meitiņa...). Patlaban mums ir rāmis bez kliņķa (tas tagad ir pilnībā sadalīts reizinātājos) un ieiet/iziet var nevirinot durvis.
Atkaroju mazumju privātuma, aizklājot caurumu ar dvieli. Kas, savukārt, nekā neattur Margo ienākt un iziet pēc pašas ieskatiem lai vai ko tu tur darītu.

Šodien mājā nebija ūdens, jo ko tur darīja ar trubām. Atvilkos vēlu, ūdens nav. Noklāju matom pastāvošo iekārtu un prasu, vai tiešām joprojām nav ūdens? Esot, bet tikai vannasistabā un izlietnē nevis vannā. Salēju ūdeni tur.
Pēc pusstundas sāku procesēt informāciju - kā tā? Tur vienā ir, otrā knapi tek, te nav nemaz.
Zvans apsaimniekotājam, vai ūdenim tipa jābūt pilnībā, meitene pacietīgi paskaidroja, ka nevar vienā būt otrā ne, jāpatīra sietiņi.
Aaaaa, sietiņi!!! Kā es tā neiedomājos.
Pfff.
Teorētiski, pat esmu redzējusi, kā to dara, sameklēju plaķenes, dodos uzbrukumā - figu. Griežu to daļu, kas manuprāt, satur sietiņu, nenāk vaļā ne lūdzams.
Zvanu facetime cīsam, rādu, ko mēģinu atskrūvēt. Viss pareizi.
-Nu bet nevar atskrūvēt!
-Parādi!
-Nu, redzi!!!
-Nu bet uz otru pusi!!!
-NU BET PRET PULKSTENI, par ko tu mani turi!!!
-Protams, ka pret, bet vītne ir no apakšas uz augšu, tobiš virziens otrādi.

Kolosāli, sakostiem zobiem griežu otrādi, cīsa komentē, ka tur nu gan kāds ir pievilcis...
Protams, es pat zinu, kurš - piecas minūtes no visa spēka vilku :D :D :D

Nu lūk, tagad manā kontā ir krāna sietiņš.
Godīgi sakot, arī durvis labprāt pati saliktu, tik jādabūn no cīsas elektriskais urbis un vadoši norādījumi.
Mūzika: Nancy Sinatra - Bang Bang

Management training #D1 takeaway11. Jun 2019 @ 19:58
What Is Important Is Seldom Urgent and What Is Urgent Is Seldom Important.
/D. Eisenhower/
Other entries
» Veldzes
Kaut kā jauši nejauši salikās, ka aizbraucām uz laukiem.
Pupa atkal vārtās depresijā, vīrene pieteicās Līvu pieskatīt, vajagot domas novērst.
Piedāvāju pie viena Mimmei pamērcēt kājas ezerā. Kaut kā organiski dzima doma pierunāt arī Cīsu, jo aptuveni nojautu, kas ar zāli...Džonis ar Semu puslīdz piekrituši uz Līgo... Galubeigās salasījās 6 cilvēku un Margo komanda.
Viss pa vecam - Cīsa kratās uz TZK14, es mahājos ar trimmeri, mimme mēž māju.
Nepilni trīsdesmit grādi. Zāle-ezers-zāle-ezers-zāle utt.
Ar visu to, ka ekipējos kā Armstrongs uz mēnesi - ap potītēm zaļas kājassprādzes no pļaušanas un pleci spligti sarkani no pārskrējieniem uz ezeru.
Kaut kāda ķermojaģernaja saule. Un zāle.

Šķiet tikai laukos enerģija tiek jēdzīgi tērēta. Viena tāda diena un 200% trekera normas sasniegti. Kamēr mājās jānostampā 10km, lai savāktu ko līdzīgu. Un no tā pilnīgi nekāda labuma - tupa staigā uz riņķi, lai kompensētu 12h sēdēšanu, kamēr pakaļa kantaina. Otrpus žogam sadalīja šo tēmu reizinātājos tā, ka pašam paliek kauns par sugu. Apmēram - tik viņi sapērk ēdamo, pusi izmet, otru pusi aprij, šito dzer, lai palīdzētu kuņģim sagremot, te viņi skrien, lai varētu ēst atkal. Nu kaut kā tā.

Kopumā postaža mazāka kā pēc pagājušās ziemas, jo atstāju peles kungam muminifiscējošus kārumiņus.
Toties drēbju skapī savu noliktavu ierīkojusi VĀVERE!!! Nevaram izdomāt citu lopu, kurš pienestu pilnu migu ar plūmju kauliņiem, katram izkostu apaļu caurumiņu, izēstu viduci un atstātu ap divi kilo drisku:
bildītes & staff )
» Iespējams par Upīti
Nekad tā īsti neaizdomājies par to, cik ļoti tev pieder vai nepieder otrs cilvēks.
Satiecies, saosties, izlem precēties (vai dzīvo grēkā civillaulībā gadu desmitiem).
Ja paveicas, sievasmāte vai vīramāte ir foršas, vai vismaz labi tālu no ģimenes ligzdiņas.
Protams, ka mammas ir tās, kas tā arī nekad neizstājas no spēles.
(Iespējams par tēviem man vienkārši nevajadzētu spriedelēt, jo taisu statistiku no viena aptaujājamā. Mums ar Mimmi, tēvs aizgāja, tā īsti i nebijis.. Cīsam aizgāja agri (bet bija foršs!). Vectēvu vienu neredzēju, otrs arī agri aizgāja. Kaut kāds matriarhāts visapkārt. Tāpēc sanāk, ka Rihards bija vienīgais vīra tēvs, ko varu novērtēt. Un viņš NEKAD nemaisījās, vienmēr palīdzēja un man vienmēr mazliet likās, ka viņš vienīgais klusībā novērtē mani. Bet ne par to ir stāsts.)
Tātad mammas ir tās, kuras raud mičošanā. Tās, kuru bērnu izredzētie vienmēr nav gana labi. Pie mammas dodies, ja vīrs/sieva sūta к чертовой матери. Mammai sūdzies, par vīru/sievu. Vīrene cep dēliņam kotletes, jo sieva jau nejēdz. Sievasmāte gatava mesties vīram pie rīkles, ja tas nenovērtē, kā viņa iemācījusi meitiņai cept kotletes. Mazbērni ir vienojoša dāvana - gan vīrene, gan čošča redz tajos sava mīluļa turpinājumu.
Patiesībā, mammas tikai aizdod/iedod lietošanā savus bērnus uz laulību laiku. Ja pajūk, vienmēr laipni gaidīts(-a) atpakaļ.

Kas notiek manā situācijā?
Vairāk vai mazāk starp rindiņām man tiek atgādināts atkal un atkal, ka man 'edz aizdeva, bet es salauzu.
Es nevaru salabot un atdot.
Es nevaru nopirkt vietā jaunu.
Es nevaru pateikt, ka viņa jau man iedeva salauztu (nil nisi bonum).
Es nevaru aizņemšanos padarīt par nebijušu, vien nožēlot faktu.

Un tagad jau nu man vairs neuzticēs neko.

Uz pieminekļa būšot:
-katoļu krusts
-dati
-rindiņa
-portrets
-"datora dekors"
-bilde uz pieminekļa aizmugures.

To visu izlasīju rēķinā, tā arī neatbildēja, kas ir datora dekors.
Paldies visžēlīgajam, briesmīgā bilde no Spānijas copes bija pārāk sliktas kvalitātes, lai uzgravētu. Tiesa, nezinu gan, kura tad bija gana labas kvalitātes.
Visiem jau tāpat nepatikšot, nevar jau visiem izdabāt.
Nē nu skaidrs, ka visiem nevar izpatikt. Bet, ka sievas un bērnu viedoklis ir pie dirsas, tomēr šķiet jokaini.
Jo es salauzu.

Ir grūti noskatīties, kā viņa lēnām dziest. Ir grūti iedomāties, kam viņa iet cauri. Ir grūti saprast bezgaumību, kas rodas no "gravējiet visu dārgāko, labāko, skaistāko, kas ir sarakstā!!!"
Tomēr katra tikšanās ir kā bēniņu putekļos nomesta Zaļā zeme. Vēl ilgi gruži skrien pa gaisu, traucē elpot un redzēt.
Tomēr emociju gammā beidzot virzos uz priekšu - tik nogurusi, ka esmu gatava šrinka piedāvātajām dusmām un klaigāšanai kapos. Vienīgi triks turp nokļūt vienai, publiski to darīt tomēr neesmu audzināta, bet naktī bail :D
Laimīgās karstasinīgās tautas, kuras nav mācītas norīt visu, kas izskatās pēc emocijas.
Viss norītais taisa nākamos slāņus bēniņos.
Līdz atkal nāks kāds ar Upīša darbu padusē...
» Wishful thinking
Svīstam, līpam un skatāmies Grinču!
» Walk with dinosaurs
Noliku Līvuci sešos (brīvlaikā!!!) pie trenera mājas, sapakoju mūsu vareno suni un izvedu ārā staigāt.

Endomondo uzrāda 390 metrus/15 minūtes.
Jāieziež kaut kas muskuļu sāpēm :>

Jūtos uzmesta kā vecākais brālis/māsa, kurš ar nepacietību gaidījis sīkā nākšanu pasaulē, saprot, ka tā amēba nespēlēsies vēl gadus 3.
Nez kas jādara, lai tas lops kustētos, nevis stāvētu kā sfinksa Kapri salas virsotnē?
» BY
Nezinu, ko es biju sagaidījusi - laikam jau atgriešanos bērnībā ar gāzētā ūdens automātiem un Ļeņinekli pilsētas centrā.
Iesākums pat bija cerīgs - sagaida zaļie cilvēciņi, kas izprašņā, ko atvilkies, uz cik ilgu laiku, izpēta ar lupu pasi, liek skatīties acīs (Kristapam lika iztaisnot muguru :D), salīdzina pases bildi ar faktu, un no pasu kontroles mūs izdzina - lika nopirkt nerezidenta apdrošināšanu (2EUR uz 1-2 dienām, 4EUR uz 3-4 utt), lai vispār ielaistu valstī.
Tātad, ja plāno lēto atpūtu Minskā uz nedēļu, jārēķinās ar papildus 8EUR uz seju.
Toties ieraudzīju nereāli lielu, skaistu, tīru un koptu pilsētu. Prasīju taksistam, vai viņiem visi ceļi tik labi? Oj šī iela jau esot drīz jāremontē - parādē ar kāpurķēdēm pabojājuši segumu.

Baigi jocīgi. Pat purčika tipa daudzstāvenes smuki nokrāsotas. Te auseklīši, te ikonas uz sienām.
Iespējams, ka Minska krāso lapas uz 2nd European Games.
Lielais Pārsteigums - Мінск )

Nu tā kaut kā, pārāk gari, tātad patika :D

Palikusi viena slēgšana & 2 appraisali.
» Tbilisi #2
Mans sargeņģelis turpina mani uzpasēt.
Rīt Tbilisi sola 34 grādus, kad es tur biju, uzsila max uz 25 :)
Vienreiz pat uznāca lietus un krusa. Sāku patiešām justies kā Dejojošais Mākonis, kas piesauc lietu un "aukstumu".

Kristaps droši vien būtu labprāt redzējis karsto Gruziju, bet viņa eņģelis ir mīkstais salīdzinājumā ar manējo.

Joprojām ļoti grūti nākas sadzīvot ar mentalitāti. Mana Ana (atkal) veda mūs vakariņās un (atkal) atteicās no naudas. Mani traku var padarīt, ka cilvēks ar 3x mazāku algu uzsauc man vakariņas.
Tu esi viesis un es tevi uzņemu ar pompu, pilniem galdiem utt. Par šo tēmu jau rudenī izplēsāmies, nemaz nesāku atkal. Bail tomēr aizvainot.

Tāpat besī, ka līdzīgi kā Rumānijā, peramies ar caurumiem likumos.
Izmantot tos? Vai nest ES saules gaismu Gruzijā? Esmu mācīta nest gaismu. Ētiska rīcība labi, neētiska - slikti.
Vietējie saka - pfff, izmantojam!!!
Jārunā ar līgalīti. Kādam jāizlemj riska apetīte uzņēmumā, bet tā nebūšu es. Es varu nogremdēt jebkuru plaukstošu uzņēmumu ar kontroli un neriskēšanu :>

Toties birojs stipri mainījies, ēdamzāle vairs nav skaidu plāksnēm aplikta telpa ar ledusskapi stūrī, bet pieklājīga ēdnīca ar galdiem, krēsliem un ēdinātāju. Ieeja ar pirkstu nospiedumiem, nevis sarakstu papīrā.
Ļoti smalki!
Būšot vēl 2 ēkas.
Un pāri par 4000 cilvēku...sitīšot pušu Rīgu.

Es tagad varētu vilkt kā suitu sieva.

Divas ēkas, četri taukšķi eeee
Grāmatvežu atkal trūkst(i) aaaa
Divas ēkas, četri taukšķi eeee
Audits atkal matus plēsīs uuuuu

Komandējumi joprojām paņem 200% enerģijas, pārāk daudz komunikācijas, koncentrētas problēmu risināšanas un small talk.

Vakari bildēs:
თბილისი კვლავ )

Palicis viens komandējums, 2 novērtēšanas un viena slēgšana.
» (No Subject)
Meitas beigušas skolu ar sudraba liecībām. Abas.
Šokā ne tikai māte un paši bērni, bet visi ciema suņi ar'.
Nosvinējām ar kino, ķīniešu ēdienu un šopingu līdz pat veikala slēgšanai (izrādās, ja kko pērk, tad var arī 10 min pēc slēgšanas).

Artūrs taisoties uz Vāciju.
Pupa prasījusi, nafig?
- Te naktsmaiņas smagas (tā i nezinu, kur strādā, laikam jau veselu mēnesi). Gan es vēl pelnīšu vairāk kā tava māte!!!
- viņa daudz ir strādājusi, lai to sasniegtu!
- kā tad, aizstāvi vien!
- viņa ir mana mamma, tu savu neaizstāvētu?!

Tagad mana alga (par kuru viņiem patiesībā nav ne jausmas) ir kaut kā nokaitinājusi Ze Ģimeni.

Es tiešām centos ar viņu izlīgt. Protams, tas, ka Pupa aizmirsa viņa izlaidumu diezko nepalīdzēja...
Bet mēs abas centāmies, atvainojāmiems. Reizes padsmit.
Tagad viņš sauc atvadīties uz Rīgu, bet mēs tai nedēļā... visdrīzāk braucam uz laukiem atstāt Līvu.
Brīžiem šķiet, ka visa pasaule sadodas rokās, lai nekad neizdotos izlīgt.

Līdz brošai.

Toties man ir brīnumbērni, kuri atgriezužies normālu sekmju frontē!!!
Un otrā mīluļu slepenā dzīve ir labāka par pirmo.
Un tie ādas sēdekļi Apollo patiešām ir nāves smaka.
» Sapņi un (molotova) kokteiļi
Sūdīgāks par neizgulēšanās nogurumu ir tikai pēkšņas izgulēšanās dullums. Galva sāp, viss kaitina, kafiju varētu laist caur sistēmu, tāpat neko nelīdzētu...
Piedevām vēl šonakt ir bijusi debilo sapņu plejāde, ko apstiprina arī neskaitāmi cibas ieraksti.
Es, piemēram, gribēju studēt Transporta un Sakaru Institūtā (!!!), bet nevarēju noskaidrot studiju programmu, tāpēc, iestājos rindā blakus esošajā konditorejā (...).
Konditoram sanācis fušieris, visas bulkas sacepušās kopā, lielās plāksnēs. Sieviete pirms manis paņēma vienu tādu plāksni ar kanēļmaizītēm. Burvīgi smaržojošām, cukurotām kanēļmaizītēm. Mmmmm
Kad pienāca mana kārta, paprasīju studiju programmu un pārdevējs pēc 5 min atgriezās ar mapītēm, tai skaitā rekomendācijas vēstule par TSI kā ieteicamu skolu.
Nodomāju, ka atkal jābraukā ar 15.trolejbusu, tik šoreiz no otras puses.
Izplēsos ar skolas vadību, ka viņu programma ir vispārīgs sūds.

Parasti vēl +/- saprotu, no kurienes vējš pūš, bet nu šķiet, ka pelēkā masa beidzot sarūgusi.
1) TSI?! Nopietni?!
2) ēdienu parasti redzu tikai smagu diētu periodos, bet tas noteikti nav tagad;
3) man nav nekāda sakara ar loģistiku, bet briesmīgi vajadzēja tieši to un augstā līmenī.

Uzsāku atskaiti - palikušas 4 nedēļas, 2 komandējumi, viena slēgšana, 3 novērtēšanas pārrunas un viens onboarding līdz atvaļinājumam.
» Mēs bijām ārā!
Ekipējušās ar ūdeni, iemauktiņiem, siksniņu, žetonu un kaku maisiem, visas tādas pilnas spara un entuziasma...
Un tad...40 minūtes vilkāmies uz piecsimts metrus attālo vēlēšanu iecirkni... ne līdz dzeršanai, ne kakāšanai.
Kamēr katru pieneni apmīļojām, katru sūdu pagaršojām, likās jau ka nepaspēšu nobalsot...

Uzmanību! Attēlā redzami zaļi iemauktiņi ar rozā siksniņu )

Man tāds čujs, ka te kaut kas nav tīrs ka līdz meža aplim mums vēl ļoti tālu.
» Zootropole
"Dzīve piespieda" aizbraukt uz Akropoli.
Tie muļķi uzlikuši ādas sēdekļus kino. Reti neērti krēsli.

Lielie ekonomisti apstiprina to, ko sen jau Jākobam brēcu.
Tai skaitā, ka Tramps var būt tāds vai šitāds politiķis, bet ekonomiku viņš mums sadirsīs kapitāli.

Uzstājos ar runu savā Dzīvnieku fermā, ka mums pa vasaru jāuzkrāj drošības buferis, ja krīze atkal mauks pa olām maku, lai nepaliekam zem tilta.
Līva prasa, kas ir krīze (viņa nevar zināt, jo piedzima tajā).
- Nū daudzi paliek bez darba... attiecīgi bez naudas, nespēj samaksāt kredītus, bankrotē...
- ooo, tad nav jāiet uz skolu?
- Jāiet gan!
- Nu bet skolotājus atlaiž, kas mācīs?
- Nē, skolotājus neatlaiž...
- Tad tev jāiet par skolotāju!!!
- Tad mums krīze būs jau tagad...
» Neizejams mīnu lauks
Mūsu kāpņutelpā ir dāma, kas nodrošina kārtību visā rajonā. (Kā mimme, tikai nekaunīga un citas mentalitātes).
6 gadus dzīvoju šajā mājā, šad un tad saplēšamies, šad un tad parunājam par diētām. Šad un tad klausos lekcijas par Pupu un viņas tusiņiem.
Ieraudzījusi mani atgriežamies, uznāca ciemos.
Nekad nav te bijusi. Pa sešiem gadiem ne reizi.
It kā Margo apskatīt.
Noinstruējusi, kā Margo jābaro un cik bieži jāgriež nagi (!!!), ķērās pie Pupas.
A ko vairs netusē? ATKAL SLIKTI!!!
Vot Līva malacis, pat sveicinoties!
Pabeigusi mazgāt meitas, ķērās pie manis.
Ap to laiku es jau sāku saprast, ka gluži skaidrā jau nu viņa nav.
Nolamāja tik sirsnīgi par to, ka nesataisīju sūdus Margo pārdevējiem, ka man aš kauns palika.
Ja pašai nepietiek iekšu, es varējusi viņai paprasīt, už viņa ta parādītu tai kucei!!!
Un, ja vēl reizi redzēs mani sēžamies mašīnā ar astē savāktiem matiem, dabūšot p*di.
Kas tik tur nav sakrājies :D
Izdzēra Agrīša atstāto šņabi.

Es tikai nesaprotu - KĀ???
Prasu - kā jūs zināt, ka suņuks bija slims?!
A man viss jāzina par kaimiņiem, es citādi kārtību garantēt nevaru!

Bet nopietni - KĀ?!

Izliku ārā, jo tuvojās sapulce.
Pēc sapulces piezvanīju vīrenei, pateicu, ka mēs negribam bildi. Jancis nemūžam negribētu un neliktu nevienam bildi. Un Rihards diezvai priecātos, ja zinātu, ka viņa taisās 2000 ielikt pieminekļos.
Absolūti bezjēdzīgs gājiens, tāpt darīs pa savam. Bet es sajutos labāk.
Daudz, daudz labāk.

Es nezinu, kāpēc tāds šķietami sīkums kā bildes gravējums piemineklī, kuru es redzēšu max reizi/divas gadā, mani uzspridiznāja līdz trakošanai, raudāšanai un galvas turēšanai starp ceļiem. Acīmredzot tās ir tās apraktās mīnas, par kurām stāsta emocionālajā inteliģencē. Kad it kā šķietami neitrāla tēma izraisa neadekvātu reakciju sarunu biedrā.

Ahh, zinu, ka nožēlošu, bet tas bija tā vērts!
Arī rižā no pirmā stāva.
» (No Subject)

» Kapu tēma šodien aktuāla
vīrene taisās likt bildes.
viņa taisās gravēt bildes uz abiem akmeņiem...
goda vārds
visā nopietnībā
bildes
uz kapakmeņiem

ne jau tādas pēdējās, jaunības tur un tā.

Pupa prasa, vai pateicu, ka mēs negribam?
nē, nepateicu, jo tas jau nebija jautājums

Pēteris sakot, ka tikai krievi liek bildes
jums arī tā nav pieņemts?
bet pie mums pēdējā laikā visi liek

pie mums VISI liek
pat tam, kā Sandra saka, slepkavniekam, ir bilde

ap tūkstoti katram.
divi tūkstoši par akmeņiem ar iegravētām bildēm

nē, nu, ja pat slepkavniekam ir...

es apvemšos.
» Trakumsērga un zīļu josta
Līvai medicīna velodrošībā.
Ārsts liek pacelt rokas tos, kurus kādreiz ir sakodis suns.
Protams, mana nopelniem bagātā izstiepj roku kā karoga mastu.

-Un ko tu darīji, kad tevi sakoda suns?
-Teicu - Margo, fū!!! es tevi nekad vairs neņemšu rokās!!!

Kad mediķis beidzis rēkt, izskaidrojis, ka viņa būs pārpratusi jautājumu, runa ir tikai par svešiem suņiem...

***

Skaitām dienas līdz ārā iešanai (3 palikušas!!!), ar Līvuci nopirkām smukus, gaiši zaļus "iemauktiņus", jo pēc mēslaines izlasīšanas sapratām, ka labāk iemauktiņi ne siksniņa.
Atnesām lepni mājās, kur Pupa mūs sagaidīja ar monologu:

Zaļu? jūs nopirkāt zaļu? bet vajag taču rozā! MAN ir rozā siksniņa, KĀ es varu to pielikt pie ZAĻIEM iemauktiņiem?! Nē nu pilnīgs bērnības flashback un baba man atkal Džetā nopirkusi jaunu jaku!!!

Šodien izņēmu domē Margo žetonu (kāda jēga no čipa, ja par nodokļa nomaksu joprojām jāņem žetons reizi gadā?!), tas, izrādās, zils :D
Ak vai.... Varbūt bija vērts mēģināt prasīt domei, vai nav rozā pieejami?
» Latvija #2
Nodzīvoju 4 dienas Maltā, lai (atkal) apdegtu Latvijā jeb Kamillas uzņemšana izdevās :)

Džonis mūs nolaida pa reni. Burtiski. Nobraucām ar vasaras bobu.
Ko-lo-sā-li.
Viss kaut kā notika ļoti ātri - ķiveres galvā, iestūma bobā un uz trasi.
Uzņemam ātrumu, pirmajā virāžā galva kā pinball bumbiņa sitās gar boba restēm.
Ieraugu nākamo, kas ir praktiski vertikāla, pārbijos tā, ka, aizmirsu apņemšanos turēt stingrāk galvu. Bam-ba-bam atkal. Un tā kādu minūti.
Es biju šļūkusi ar vučko 100 20 gadus atpakaļ, bet tas nešķita tik ekstrēmi.
Nereāli forši, gribējās otrreiz nobraukt, tomēr bija neērti prasīt :D
Cerams, drīz kāds jāizklaidē atkal.

bildes )
Nogājām 7km, kas ir maz, bet augšup lejup trīsdesmit grādu karstumā, kas ir daudz par daudz.
Balvā pusdienas Aparjods, uz kurām pievienojās arī Sema. Nereāli gardi, turklāt - pēc Maltas un Rīgas cenām - riktīgi pa lēto.
Galubeigās diena bija izglābta un mans antisociāli mizantropiskais naids, ka jāizklaidē kolēģis brīvdienā, noplaka.
Nezinu, pa kuru laiku Kamilla to visiem ir izstāstījusi, bet jau no paša rīta kādi 3 HR cilvēki nāca pretī izrādot sajūsmu, ka es viņu kolēģi esmu izvadājusi pa Siguldu.
Jākobiņš arī izklausījās priecīgs, ka esmu uzņēmusies šādu iniciatīvu. Nu tas viņš vēl nav redzējis Maltas vakariņu rēķinu un svētdienas tēriņus :>

Šodien jūtu, ka man ir kājiņas. Tizlas, sāpīgas kājeles.
Top of Page Powered by Sviesta Ciba