|
Cibas leitesti ir atgriezušies. Atveru, pirmais, kas ielec acīs - mušām esot apziņa. Pilnībā piekrītu, gluži kā visiem citiem dzīvniekiem. |
|
Ko es atkal esmu palaidusi garām, kas pie vella ir "vidusmūža izaicinājumi"? |
|
pasaules galu jau vairs negaidam? |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulvs, posting in ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif) pajautaa
 |
|
Kā latviski pateikt "oneness"? Metafizisks jēdziens nevis "vienotība". |
|
Vairākas reizes mēģināju pietaisīties ārā ko padarīt, nesanāca. Līdz vakaram tālu, kaut kas jāšeptē, lai pēc tanī vakarā var mierīgi nosēdēt un ir kāds nebūt gandarījums.
Nolēmu, ka taisīšu plauktiņu hermētiķiem, kas spainī ir pārāk nepārredzami. Parakājos pa dēļu galiem un atradu dažus, kuru biezumi un platumi ideāli saliekas kopā. Tādu tur bija tieši tik, cik vajag. Un, ja nu ar to ir par maz, garums tāds, kurā precīzi ietilpst 13 hermētiķu tūbas. Tik, cik man šobrīd ir mājās, pārskaitīju.
Kā man patīk, ka šitā sanāk, es to saucu par zīmi. |
|
Varētu uzrakstīt pieteikumu kultūrkapitāla fondam.
Iekļaujošas sabiedrības veidošanu veicinoša, integrāciju promotējoša, izglītojoša kino izstrādei.
Filma 18+ auditorijai.
Melnās pežas spīlēs. |
|
viss būs labi, esi drosmīga |
| muahaha | 3. Apr 2026 @ 17:47 |
|---|
|
labi dzīvot latvijā:
"Ministru prezidente Evika Siliņa runā par “vēsturiski lielāko atbalsta pieaugumu ģimenēm”.
Kopējais atbalsts pat nekompensē tos līdzekļus, kurus valsts “ietaupījusi” uz dzimstības krituma rēķina kopš 2017. gada. Bērnu kļūst mazāk – izdevumi samazinās. Pabalsti gadiem nav indeksēti. Uz ģimeņu rēķina taupa.
Paskatīsimies uz vecāku pabalstu finansēšanas struktūru. Sociālajā budžetā tiek iemaksātas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, no kurām aptuveni 1,16% tiek novirzīti šiem pabalstiem. Vienlaikus ik gadu tiek iekasēti vairāk nekā 180 miljoni eiro, bet izmaksāti – ap 154 miljoni. Tas nozīmē, ka sistēmā veidojas pārpalikums. Tomēr šie līdzekļi netiek novirzīti mērķētam atbalstam ģimenēm. Faktiski ģimenes ar bērniem pilnā apjomā nesaņem pat tos resursus, kas veidojas no viņu pašu iemaksām.?" |
|
dienas prieks:
"Sabiedriskais mēdijs nav mēdijs, kam jāstāsta valstij noderīgas ziņas, to mēs paturam prātā, veidojot koncepcijas"
/(c) .auka un liekēde Zūzenu Baiba, LSM |
|
par jaunību:
"Можно. А зачем?
И вот в этой короткой фразе — весь СССР. Без остатка.
- Не «не можем».
- Не «не умеем».
- А именно: «а зачем?»
Потому что система не про результат.
Она про имитацию движения при гарантированном результате".
"Без «мохнатой лапы» выбор был простой:
- Хочешь есть — иди в общепит.
- Хочешь поездить по миру — иди моряком загранплавания.
- Хочешь не напрягаться — иди в НИИ, 120 рублей + премия и не отсвечивай.
- Хочешь денег — иди в военку. Но забудь про мир.
- Свобода выбора? Да." |
|
ja baltu olu ieliek zilā olu krāsā sanāk koši zila. ja brūnu - tumši zaļa! |
|
bērni ir ļoti izklaidējoši:
sēdēju mašīnā un priecīgi skatījos kā bērns (kādi 10 g.v.) ar visu švunku vispirms ar vienu roku pieturoties griezās ap laternas stabu un pēc tam ik pa laikam atgūlās zālītē
sēžot mūzikas skolas gaitenī dzirdēju, kā garām pagājušās četras meitenītes spriez vai var vai nevar ticēt Lieldienu zaķim :D |
|
dienas prieks
"Eiropas Enerģētikas komisārs Dens Jorgensens brīdinājis, ka, ja karš starp ASV, Izraēlu un Irānu turpināsies un Hormuza šaurums paliks bloķēts, valstīm nāksies taupīt enerģiju un ierobežot patēriņu. Tiek ieteikti tādi pasākumi, kā piemēram, darbs attālināti, ātruma samazināšana uz šosejām, mazāk lidmašīnu reisu, vairāk sabiedriskā transporta un mazāk privāto auto lielajās pilsētās. Pasākumi, kas agrāk bija saistīti ar klimata politiku, tagad tiek uzsvērti kā enerģijas drošības jautājumi. Smagākos gadījumos varētu tikt ieviesti cenu griesti, īpašie nodokļi enerģijas uzņēmumiem un mērķtiecīgs valsts atbalsts."
/muahahaha |
|
vakar tā gribēju pagulēt diendusiņu kā kad bērni bija pavisam maziņi. nesanāca, protams, jo mājasdarbu drāma, tad pēkšņi vajadzēja uz šodienu nokrāsotas olas, bija baltās, kas jau aukstā mizūdenī palika čuru dzeltenas, kad atcerējos ka rudenī uz akciju par 30 centiem nopirku olu krāsas un kkādas uzlīmes. lillā tablete nokrāsoja rozā olu, bet drāma izpalika (labi, ka ierakstīju, atcerējos izņemt no ledusskapja olas lai varu šodien nokrāsot vēl - vijoles skolotājai un Rīgas vecmāmiņai, vakar krāsas neizlēju), tad bija drāma, jo ķipa obligāti vajag zaķa kostīmu. izglāba Vimbu svētkos taisītā stīpiņa ar zaķa ausīm un puķītēm un uzacu zīmulis ūsām (jāatceras ka kaut kad jānopērk melns un, nezinu, rozā), Lieldienu uzlīmītēm noderēja mans mirkļa pirkums grāmatnīcā - smukas botāniskas puķītes un augi ko aizmirsu pielikt klāt vārda dienas dāvanai. nevarēju laicīgi aiziet gulēt jo visa vibrēju un vēl raizējos par to vijoles spēlēšanu - bērns nerunā ar skolotāju (žanra klasika, es nezinu ko lai dara šajā sakarā) un tagad ir jautājums vai vispār, jo skolotājai besis, ka ar viņu nerunā |
|
Es gribu rakstīt, bet man nav, ko teikt.
Gribas smēķēt un klusēt.
Iztēloties kā pēdējo cigareti pirms sprieduma izpildes. Pēdējo brīvību, pēdējo meditāciju, pēdējo paškaitējumu pirms visi paškaitējumi kļūs bezjēdzīgi.
Tu klusējot raudi. Ne jau par mani, ne jau par mums. Par šo vietu, kas apēda mūs dzīvus. Par visiem sapņiem, kuru piepildīšanās jaunībā likās saulaini nenovēršama, bet tad atnāca divtūkstošie, kari, iebrukumi, migrācijas un te nu mēs esam. Pasaulē, kas atgādina kodolapokalipsi, bet vēl pirms kodolapokalipses. Kad cilvēki pārvērtušies par zombijiem un klīst, smadzenes meklēdami. Un šobrīd, vienīgā iespēja šķiet - ļauties. Atteikties no visa, kas bijām un sākt šo dzīvi vēlreiz. Vienkāršāk, bez Debisī, Ešenvalda un Šopēna. Bez Monē, Ticiana un Rembranta. Ar kotleti un aļķīti, toties.
Atteikties no ideāliem, amerikāņu sapņa un pasaules pie kājām. Ienīst tos, kas spogulī neredz mani vai tevi. Jo tikai viņi ir vainīgi pie tā, ka mums nesanāk. Ne jau mēs. Mēs esam upuri un cietēji. Atsūtiet, lūdzu, lidmašīnu, kas nomet pāris paletes tušonkas.
ты выбрался из бедности, но хочется назад...
|
|
Reizēm ir sajūta, ka es dzīvoju filmā.
Tādā Bohemian Rhapsody tipa stilu mikslī, kur jaucas arthouse ar postmodernismu; kur vienu ainu režisējis Balabanovs, bet otru - Vess Andersons.
Lasot šīs rindas, aizdomājos, vai tas neliecina par kaut kādu sava veida bipolaritāti? Vai arī tas vienkārši ir normāli, ikdienas čerņas un prieku balanss. Priecīgs galvenais varonis ar sakvojāžu rokās maršē cauri pavasara gaismas pielietai pilsētai, bet sakvojāžā - bandīta galva, piemēram. Vai bioloģijas kabinetā nozagtas burkas ar preparātiem, kuru saturu izdzert varonis dodas. Varonis. Personāžs. Tēls. Kretīns.
Bet varbūt datorspēlē? Vai pac-man, navigējot cauri labirintam, vispār zina, ka viņu medī spoki, pirms ir par vēlu? Varbūt arī viņš, īsti happy-go-lucky stilā, maršē cauri gaiteņiem, nemaz nenojaušot, ka viens nepareizs pagrieziens un viss. Pac-man beigas iestājas momentā, bez ciešanām. Žēl, ka cilvēkiem ļoti bieži tā nesanāk. Mēs ciešam, mokāmies, mocām, apgrūtinām, līdz nonākam pie nenovēršamā iznākuma. Bet varbūt tas iznākums mums uzglūn nepārtraukti, bet mēs vienkārši, to neapzinoties, visu laiku pamanāmies aizbēgt.
Vells viņu zina.
Un vispār. Noskaties nejēdzīgu filmu. Piemēram, Happy go Lucky (2008). Nejēdzīga. Bet laba. Bet nejēdzīga. Tava dzīve nemainīsies. Bet diez vai paliks sliktāka. Tāpēc arī nejēdzīga. |
| no gain | 1. Apr 2026 @ 11:15 |
|---|
|
Sapnī dzirdētus vārdus nav vērts paturēt prātā. |
|
|