Man vakar atsūtīja bildi. Bildi ar mani.
Es gribētu, lai cilvēki tieši tādu mani atceras. Saulainā dienā, mežā, upes ielokā, pārgājiena drēbēs, vieglajā pārgājienu krēslā, īsi grieztiem matiem, vienu kāju otrai pārlikušam, sēžot, un lasot sen jau mirušu vai vismaz ļoti vecu cilvēku jaunībā atstātos skrāpējumus smilšakments atsegumos. Mana natural habitat.
Tik ļoti ir tā sajūta, ka šī bezrūpība pavisam drīz, viena vai cita iemesla dēļ, beigsies.
Atcerieties mani tādu. Bez cigaretes zobos.

Війна не десь там, а набагато ближче, ніж декому здається.