Es zinu, ka pienāks tā diena, kad es sākšu aizmirst.
Aizmirst apkārtesošo sejas, kas raudzīsies manī tik siltām acīm, it kā mēs viens otram būtu pasaulē vistuvākie cilvēki - pasarg die's, kādi vēl cilvēki - tuvāki par kucēnu, kurš, vainu par sagrauztajām kurpēm koridorī apzinoties (un labi zinot, ka vēl priekšā atklājama peļķīte kurpju plauktiņa tālākajā stūrītī, līdz kuras atrašanai, pateicoties nepārprotamā aromāta pakāpeniskai kļūšanai stiprākam, vairs galīgi nebija palicis daudz laika), skatās ar uzticīgām suņa acīm, it kā vaicādams: "Bet tu taču mani tāpat mīli, vai ne?". Un, sasodīts, mīli taču, un zini, ka nespēj dusmoties, un ka kucēns ir tikai kucēns, un ka pats vien esi vainīgs, ka kurpes palika uz grīdas; nu nedrīkst lietas būt reizē tik viegli pieejamas un tik ļoti kārdinošas. Nu, lūk, es redzēšu tās acis, tai mīļumā veroties, bet man nebūs ne mazākās nojausmas, kam tās pieder un kas ir tas, kāpēc tās manī pašlaik tā raugās. Vai es, tāpat kā kucēns, būtu nogrēkojies? Ne ļaunu prāt, saprotams, bet - tāpat kā kucēna dabā ir grauzt, tā veca cilvēka dabā ir aizmirst, sajaukt, kļūdīties. Vai esmu kļūdījies? Vai viss beidzās labi? Šķiet, ka apjukums manā sejā nav noslēpjams, arī viņu sejās es redzu tādu kā īsu mirkļa vilšanos, kas pārtop vēl siltākā, tādā saldsērīgā skatienā. Skatienā, kas reizē ir labs, bet reizē īsti ne - it kā jau neviens neko nepārmet, bet saproti, ka labi jau arī viss līdz galam īsti nav. Un tikai nezini, kas. Un kas, ellē ratā, ir tie jaukie cilvēki apkārt, ko viņiem no manis vajag, lieciet taču mieru - man viss ir labi!

Viņi aiziet. Miers.

Var ievilkt elpu. Var nedomāt.
Lietas apkārt ir tik ļoti pazīstamas un reizē nē. Es zinu, ka tas ir galds, uz kura ir pults no gultas, radioaparāts, ūdens pudele un tablešu traucīņš. Es īsti nezinu, kas tās par tabletēm, bet zinu, ka tās man vajag, un no rīta ir trīs - divas maziņas, viena strīpaina. Un viena maziņā ir zaļa, Bet pa dienu divas, lielas, ļoti līdzīgas; atšķiras tikai strīpiņa vidū. Un vakarā atkal trīs. Tāda pati maza zaļa, viena garena un neliela apaļa - līdzīgā tām, pa dienu, tikai mazāka. To es pazīstu. Tā ir miedziņš. Ja es to neiedzeršu, tad nakts būs gara. Naktis tāpat ir garas, bet ar šo vismaz es nesēžu tukšā, tumšā istabiņā viens pats; man apkārt ir cilvēki, kuri neskatās uz mani tām muļķīgajām acīm - es nejūtos sliktāk, es jūtos īsts, dzīvs. Tāds pats, kā viņi.

Vispār, no kurienes es tik labi zinu, kā uzvedas mazi kucēni? Man bērnībā bija suns, bet es nevarētu teikt, ka labi atceros to kucēna vecumu. Es pats tad biju, ja tā var teikt, tāds kucēns vien.

Kāpēc es atceros kucēnu, bet neatceros tos, ar tām kucēnu acīm?
Vienas tās acis ir skaistas. Kāds teiktu - latviešu pelēkās, bet nē, viņas es redzu bieži, tur ir krāsiņas un lāsumiņi, un dažreiz, kad pēcpusdienas saule trāpa logā, tās acis izskatās zaļas. Ne smaragda zaļas, bet tādas purva pavasara zaļas. Tas zaļums, kas ir pāris dienas pirms viss kļūst košs un priecīgs. Tas dzīves zaļais.
Otras acis ir zilas. Metāliski pelēkzilas. Man šķiet, ka man tādas bija - tagad, kad redzu spoguli, ja izdodas atcerēties paskatīties sev acīs, palicis vien pelēkais. Tās skatās ar izbrīnu, bailēm. Jā, mīļumu, bet ne tikai. Es nesaprotu. Kas tās par acīm? KO VIŅAS GRIB NO MANIS?

Viss, elpa, miers. Nevar satraukties. Dakteris saka, ka nevar. Es nezinu, kāpēc viņš man ko saka, bet runā viņš daudz. Laikam patīk. Es gan neko daudz nevaru viņam izstāstīt, tik daudz jau nu es saprotu. Varbūt tās ir daktera acis? Nē, viņam tās ir brūnas. Vai acis var mainīt krāsu? Varbūt viņš liek krāsainās kontaktlēcas, un mani nerro?

Jā, labi, laiks zālītēm. Man piepilda pudeli un palīdz atgulties. Jauki tā. Un es domāšu par tālām zemēm, par Itālijas piekrasti un Toskānas zaļajām nogāzēm, par Islandes melno zemi un sarkanajiem vulkāniem, par piparmētru tēju Marokā, Atlantijas okeāna krastā un vaļa steiku Norvēģijas fjordos. Vai es tur būtu bijis? Vai varbūt lasīju grāmatā? Nezinu.

Tas ir tik jocīgi. Es zinu, ko es zinu, bet es nezinu, kāpēc es to zinu. Es zinu, ka ir jādzer zāles, trīs reizes dienā, no zāļu trauciņa, kur tās katru rītu saliek māsiņa. Māsiņa? Vai man būtu māsa? Ja man būtu māsa, vai tad viņa arī neskatītos kucēna acīm? Bet šeit taču nav to acu. Vai mana māsa, varbūt, ir ļauna? Bet kāpēc vienu dienu vina izskatās tā, un pēc tam citādāk - un pēc tam atkal tāpat, kā no sākuma? Kas tas par teātri? Nesaprotu.

Kad es nesaprotu, es uztraucos. Kad es uztraucos, es sāku straujāk elpot, un sirds sāk sisties. Ja es satraucos pavisam stipri, nāk māsiņas. Māsinas. Varbūt man ir divas māsiņas? Droši vien. Abas tādas jauniņas, es laikam esmu lielais brālis. Lai tik nāk. Lai jau jaunie palīdz. Māsas. Skaistas, jā. Bet tās acis, kāpēc tās tik tukšas? Būs dakterim jāpaprasa, varbūt viņām vitamīni jāpadzer.

Atnākušas vēl trešās acis. Siltas, bet steidzīgas. Kopā ar tām pirmajām. Es taču redzu, ka jaunietis steidzas, kas viņam te meklējams? Un aizsteidzas ar, tā savādi roku uz manējās tik pirms promiešanas uzliek. Ek, gribētu es gan zināt, kas viņš tāds. Varbūt pārdevējs? Gribēja iepārdot kādu spīdīgu nieku vai vitamīnu? Droši vien.

Tāds savāds tukšums. Te ir, te nav. Neko nevar saprast. Es esmu, bet vai es ESMU? Varbūt pateikt, lai tās acis nenāk? Mani viņas uztrauc. Es nesaprotu. Viņas nāk un nāk, laikam no manis kaut ko grib. Bet nekā jau man nav - pults, radio, ūdens un zāles. Ko tad vēl cilvēkam vajag?

Atkal atnāca acis. Šoreizi visi trīs kopā. Divas sievietes un tas puisis. Skaisti cilvēki. Es gan nezinu, ko viņiem teikt. Tā nu mēs klusējām, līdz palika tumšs, un ienāca māsiņa un teica, ka viņiem jāiet. Māsiņa, mīļā labā māsiņa. Cik silti tas skan. Tas nekas, ka acis aukstas, tā jau gadās. Nav jau viņas vaina. Ko tās siltās acis dod, ja nezinu, kas tās ir un ko tām vajag? Tad vēl pasākušas raudāt, ne stipri, bet es taču redzu, ka miklas. Nu vai anv muļķi, nu! Vecu cilvēku, šitā satraukt - vai tad nezina, ka nedrīkst?

Es zinu, ka pienāks tā diena, kad sākšu aizmirst.
Aizmirst arī acis, kuras vēl neesmu skatījis, bet kurās skatīšos ar to kucēna siltumu. Līdz siltums manās dzisīs.