Vakar ieskrēju mežā. Mana kļūda. Ne tas iecienītākais maršruts, taču ik pa laikam, lai izbēgtu rutīnas, izmantoju šo taku gar purva malu, kas allaž bijusi skrienama pat itin sportiskā režīmā. Vakar mani tur sagaidīja pamatīga zampa. Nospriedu, ka tas ir pārejošas neērtības, un pa maliņu lavījos tālāk, cerot drīz atkal nokļūt uz stingra pamata. Taču taka taka un tās tuvākā apkārtne, viss, kas nebija aizaudzis neizbrienamiem brikšņiem, bija motociklistu izbraukts, uzarts un pārmalts teju neizbrienamā slīkšņā. Un tad es nodomāju, ka mazliet saprotu kāpec cilvēki mežā starp kokiem mēdz nostiept stieples kakla augstumā.