1.augusts.

Pēc pirmās darba nedēļas ir vēl jūtams sagurums. Priekšā - traks laiks vienai pašai. Bet sestdiena ir un paliek sestdiena. Tā kā atvaļinājums tika pavadīts ārpus mājas, tad kaut ko piekārtoju mājās, kaut ko paķimerējos, palasīju žurnālu kaudzes un.. beidzot, šajā sezonā pirmo reizi, uzcepu kabaču pankūkas! :) Nu, tās, kas ar sieru un gaļu! :) Pēc tam jau vairs nebūs tāds prieks un sajūsma, bet pirmā reize sezonā, ir pirmā reize. Un, cepot kabaču pankūkas, vienmēr atceros mammas ceptās kabaču šķēles. Es sēdēju pie galda un ēdu, bet viņa tik cepa un cepa. Toreiz man laāk garšoja tas panējums, nevis kabači. Un vēl garšīgāk bija, ja varēja to panējumu tomātu mērcē iemērkt. :) Vispār, bērnībā man ļoti garšoja tomātu mērce. Ja ēdu kotletes, tad šķīvī pludoja tomātu mērce un labi, ja kāda viena vai divas kotletes tika uzliktas. :)) Tomāti joprojām ļoti garšo, bet pret tomātu mērci vairs nav tik liela mīlestība, ka karotēm vien, karotēm vien varētu ēst. ;))

2.augusts.

Aizbraucām līdz Kalmēm. Mērķis bija salasīt avenes. Izdevās arī! :) Ievārījumu uzvārīju - būs ziemā našķītis. Mīļotais gan vairāk apkārt siroja - skatījās kas un kā, bet es pacietīgi lasīju un lasīju.
Protams, ja jau esam aizbraukuši līdz Kalmēm, tad atkal sanāca atgriezties pie sarunas par mājām. Abi taustāmies, pārbaudām it kā viens otru. Pati sevi arī testēju - lai saprastu, vai vieta man patīk, vai ir sajūta, ka - jā! Ja godīgi - atbilde ir - nezinu. Laikam manī tāds prātīgais un pragmātiskais ir pārāk daudz iekšā. Saprotu, ka gandrīz jebkuru vietu var pārvērst par "konfekti". Viss, kas ir vajadzīgs - centība un darbs, darbs, darbs.
Un vēl - māja vienam cilvēkam nav vajadzīga. Māja ir domāta ģimenei.

3.augusts.

Vēl pavisam nedaudz līdz kāzām, bet man drēbīšu jautājums joprojām ir aktuāls. Devos vien atkal sirojumā pa veikaliem. Šoreiz aizstaigāju citā virzienā - Domina. Šausmīgi sen neesmu tur bijusi. Noguru, protams, šaušalīgi, bet.. izdevās nopirkt to, ko gribēju! :)
Pastaiga mājum gan izvērsās mokoša, jo kājas bija pārgurušas. Toties Ziedoņdārzs iepriecināja. Ja godīgi, ļoti, ļoti, ļoti sen tur pēdējo reizi biju. Bet šoreiz mērķtiecīgi izvēlējos savu maršrutu. Un nenožēloju! :) Forši tur ir! :))

4.augusts.

Jauks rīts! Nosvila fēns. Pāris dienas pirms kāzām!! Labi, ka ir vasara un var slapjus matus saspraust un aiziet uz darbu. Bet nu besītis uzmetās ne pa jokam!
Ja godīgi, tad mani ļoti kaitina šādi sīkumi - kaut kas "nobeidzas" nelaikā, nevietā utt. Bet katrai lietai savs mūžš. Jā, šogad jau otrā lieta nobeidzās - vispirms gludeklis, bet tagad - fēns.
Bet labā ziņa ir tā, ka diezgan ātri tiku skaidrībā ar to, ko jāpērk vietā. Līdz kāzām fēnam jābūt mājās!

5.augusts.

Fiksi, vai ne? :D Jā, laime ir milzīga - fēns ir!
Bet darbā.. ai, darbā darbs, darbs, darbs, darbs.. Viens otrs teica, ka negrib palikt strādāt viens, bet man tā laime iekrita. Un ko es? Es neko! :) Strādāju!

6.augusts.

Aizgāju uz sanāksmi ar kurpēm, bet atpakaļ atgriezos ar papēdi rokās. Vispār mani pārsteidz atsevišķi subjekti. Atnāk pie ministra un sāk sūdzēties kaut ko diezgan nekonkrēti par to, kā inspekcija veikusi pārbaudi. Putrojas faktos, apstākļos.. bet sūdzēties atnāk! Nē, nu, iespējams, arī inspekcija nav bez vainas, tomēr man aizdomīgi šķiet, kad kāds tā mērķtiecīgi nāk sūdzēties, bet atnāk tāds nesavākts...
Un dienas visulielākais prieks - šī ir pēdējā darba diena! :) Rīt brīvdiena, bet pēc tam.. kāzas!

7.augusts.

Diena sanāca diezgan piepildīta. Frizieris, drēbju kārtošana, krāmēšanās, brauciens uz laukiem. Pa vidu vēl tejāteris.
Joprojām mīlu savu frizieri. Sapucēja mani smuki! :) Pēc tam īsais skrējiens pa veikaliem, lai nopirktu trīs vārda dienas dāvanas. Bērniem šobrīd vēl ir viegli nopirkt - rotaļlietas, drēbes, grāmatas. Annai arī, jo droši var dāvināt to, kas saistīts ar tām radošajām lietām, ko viņa dara. Atkal šis tas priekš skrapbukinga. Vajadzēs vēl uztaisīt pasūtījumu no kāda interneta veikala, lai viņai lielāka dažādu sagatavju izvēle ir!
Tejāteris.. Uh.. Valmieras teātris. Raudupiete. Rūta teica: "Vāne spridzina." Vāne tiešām spridzināja. Un izvilka visu iekšiņu uz āru. Beigās pat apraudāties vajadzēja. Dziļi un pamatīgi... Un laikam tas, kas rakstīts Valmieras teātra mājas lapā: "Raudupiete" ir pirmais darbs latviešu literatūrā, kurā netiek noklusēta cilvēka iekšējās pasaules ļaunā puse. Varbūt patiesībā tas ir stāsts par to daļu, kas katrā no mums, kas cīnās pēc mīlestības un līdzcilvēka pleca tik akli, ka.. . Kaislei, noklusētai patiesībai un nepiepildītām alkām var būt graujošas sekas."ir tiešām tas, ko varu pateikt īsumā arī es. Ne mirkli nenožēloju, ka tik smagu izrādi skatījos. Man patika, ja vien tādu vārdu šajā reizē vispār var izmantot.
No Rīgas izkasījāmies līdz ar to vēlu. Laukos ieradāmies jau krietni pēc pusnakts. Pa ceļam - vecā tradīcija - Jēkabpils statiķs un kafija. :)
Atbraucām nogurši, bet priecēja tas, ka tomēr rīts būs nedaudz garāks - varēs pagūt i puķes atvest, i mierīgi saģērbties, saposties...

8.augusts.

Kāzas!
Lai arī likās, ka rīts būs gana garš, tomēr.. laiks ātri skrien. Visu sagludināju, aizbraucām pie vecākiem kafiju iedzert, tad puķes un citi sīkumi pilsētā.. un - jau jābrauc!
Protams, Pieniņu baznīca ir lieliska, un mācītājs spēj uzburt to īpašo sajūtu. Tas, kas nepatika - mammas, mammas, mammas, bet tēvu aizmirst. Tā Ivars arī nosēdēja kopā ar citiem solos, nevis pie altāra.. Viņš gan izlikās to nemanām, tomēr.. mani tas kremta, jo tā nav pareizi. Jā, tas, ka Kristians veda Luetu pie altāra vēl kaut kā galu galā pieņēmās, bet nu šis.. Patiesībā tēva ignorēšana no pasākuma vadītājas puses bija vairāk nekā uzkrītoša. Turklāt vislielākā pretenzija ir tieši pret šo pasākuma vadītāju. Pēc kāzām ar brāli runājām un viņš pareizi pateica - bija laba "pjanka", bet ne kāzas. Izskatījās, ka viņa īsti nav līdz galam izdomājusi, kā piepildīt laiku no laulāšanas līdz galdiem. Aizbraucām uz Krusta kalnu. Tur bezmērķīgi klīdām tajā šausmīgajā karstumā. Kā izrādījās - karstākā diena. Mašīnā kādu brīdi rādīja, ka ir +35... Nebija padomāts par to, ka tik karstā laikā cilvēki negribēs ēst bulciņas, bet gribēsies kādu auglīti vai dārzeni. Kad parādījās divas bļodas ar vīnogām, tās zibenīgi pazuda.. Labi, par alu un samenīti sūdzēties nevaru - bija gardi! :D Bet par Krusta kalnu.. Interesanti. Nekad nebiju iepriekš bijusi. Mīļotais, manuprāt, diezgan precīzi pateica, ka atgādina pagānu svētvietu ar kristīgo sižetu izmantošanu. Var jau būt, ka vajag kādreiz normālākos laika apstākļos turp aizbraukt, lai mierīgi apskatītu visu, visu, visu, jo mēs jau vairāk pa centrālo daļu dzīvojāmies.
Pēc tam brauciens uz Maizes muzeju Aglonā. Kundze aktīva un atraktīva. Īpaši iekrita atmiņā tas, ka kādā brīdī Luetai bija jāsēžas abrā un viesi nāca un bēra graudus viņai klēpī - lai bērni dzimtu vairāk. :) Tas mirklis bija ļoti aizkustinošs. Protams, daudz bija stāstu par maizi, par to, kā no grauda nonākam līdz maizei. Šis tas jauniešiem bija arī jādara. :) Kādam brīdim tiešām interesanta vieta, kur piestāt. Likās, ka būs iespēja jauniešiem uzcept savu pirmo maizīti, bet.. nekā tāda. Toties cienāja ar piparmētru tēju, ļoti asu, manuprāt, gandrīz nedzeramu samenīti un rabarberkūkām. Un atkal krietns brīdis, kad viesi klīda, nesaprotot, ko lai dara. Kad netīšām noklausīju pasākuma vadītājas un Luetas mammas sarunu, ka nevarot taču uz kafejnīcu zvanīt un teikt, ka galds ir vajadzīgs uz septiņiem, nevis astoņiem, ka kaut kā laiks ir jānosit, sapratu, ka jālaiž pie vecākiem jau tagad. Tāpat viņi pie galda būs jāved. Pa kluso to arī izdarījām. Atraucām, stundiņu vēsumā atpūtāmies, ižžāvējām sasvīdušās drēbes, pārģērbāmies nedaudz un kopā ar vecākiem braucām uz kafejnīcu. Pēc tam Ivars izstāstīja, ko viī darījuši. Aizbraukuši pie ezera, tur daļa pabradājusi, daļa pasēdējusi krastā kādu brīdi, tad bezmērķīgi braukājuši, lai... nosistu laiku! Mēs ar mīļoto sapratām, ka pareizi vien bija laist atpūsties. Protams, mēs visi bijām iepīkuši par to, ka svinību vieta ir pilsētā, kafejnīcā. Birkineļos būtu bijis foršāk - vairāk brīvas vietas, vairāk iespēju iziet ārā. Bet, ja jau tā mammas izdomāja, tad neko. Tas, kā notika apsēšanās pie galda, mani pārsteidza. Vēl jaunais pāris nebija ienācis un apstājies pie savām vietām, kad lielākā daļa jau bija apstājušies pie krēsliem ar izskatu "čuriki-šī ir mana vieta!". Nekādu galda karšu! Līdz ar to sanāca, ka tētis ar Annu, mani vecāki (vecvecāki) un mēs ar mīļoto sēdējām pašā tālākajā galda galā, turklāt aiz kolonnas. Lueta pēc tam, teica, ka viņa pārdzīvojot to, ka mūs neredzot. Nācās vien paskaidrot, ka šīs sešas vietas bija vienīgās sešas vietas blakus, kas bija palikušas.. Un, protams, kronis visam - tēva esamības ignorēšana. Galda galā tikai abas mammas, sveces dedzina tikai mammas utt. Kad pienāca tas tradicionālais brīdis, kad viesi iepazīstas, nosaucot vārdu un kas viņš ir, brālis ja pasmīkņāja, ka daudziem būs pārsteigums, ka Luetai taču ir tētis.. Ai, nav ko cepties.. Laikam jau tas ir šķirtās ģimenes posts - kāds no vecākiem var tikt izstumts.
Tas, kas mani vēl vairāk pārsteidza knapi minūtes 20 pie galda, kā tiek paziņots, ka fotogrāfs nozags jauno pāri un viesiem nāksies pagaidīt. Kaut ko tādu nevienās kāzās līdz šim nebiju piedzīvojusi! Nu, ko - viesi sēž vieni paši, apēd gandrīz visu auksto galdu, jo siltais jau netiek nests! Kad apnīk sēdēt vieniem pie galdiem, sāk klaiņot apkārt. Pasākuma vadītāja sēž ārā pie galda ar vīna glāzi un pļāpā ar vienu no viešņām ļoti relaksēti.. Bet viesi..viesi vieni paši savā vaļā. Kaut kas pārsteidzošs!!!! Kad jaunais pāris pēc stundas (varbūt nedaudz vairāk) atgriezās, tad beidzot tikām pie siltā ēdiena. Diemžēl jau sildīta. Pēc tam nedaudz dejas. Protams, mūsu ģimene nebūtu mūsu ģimene, ja negribētu izstrādāt līgavas nozagšanas joku. Sarunājām ar Kristianu, kas pieteicās būt par līgavas sargu (nedaudz neloģiski, ka no panāksnieku gala ir sargs, bet nu tas bija smalks Kristiana gājiens, lai nevienam prātā pat neienāktu, ka nelietībiņa ir prātā!), ka viņš tā neuzkrītoši izvedīs Luetu un mēs viņu aizvedīsim tepat kaut kur aiz stūra. Domāts - darīts! Lueta bez kurpēm un pušķa (tos iedeva paturēt Ivaram paturēt, lai labi var dejot), tika smuki atgādāta pie mums. Sarunājām, ka sazvanāmies tad, kad jāatrod beidzot ir!Gaidam, gaidam.. nekas nenotiek. Pēc mirkļa ieraugam Kristianu ar Sanitu. Jautājām, kas notiek. Izrādās pasākuma vadītāja atkal neko!!! Bet līgavu meklēt aizgāja - līgavas brālis, līgavas tēvs ar līgavaii un līgavas vecaistēvs - respektīvi - mūsu pašu ģimene. Līgavaiņa ģimene vispār lielāko vakara daļu kaut kā paši par sevi uz āra dīvāniņiem tusēja un nelikās traucēti.. Mjā, man nebija ko teikt. Atbraucām, bet līgavaiņa ta nav, bet ir jau minūtes 10 pāri pusnaktij un sen jau bija jāsākās mičošanai (mēs līgavu aizvedām 23:50). Pēc kāda mirkļa atnāca arī Ivars ar visu Sergeju. Tā smējām, ka viena ģimene ir nozagusi gan līgavu, gan līgavaini. Sāpināja, protams, tas, ka paši vien to jautrību un izklaidi sev gādājam, ka patiesībā nevienam neko negribas un laikam arī nevajag. Mičošana arī izvērtās dīvaina. Jā, es saprotu, ka latvieši un krievi ir atšķirīgi, bet tomēr gribējās, lai arī līgavaiņa ģimene tomēr vismaz uz mičošanu pievērstos notiekošajam, nevis turpinātu diezgan skaļi savā nodabā runāt, tā ka pasākuma vadītāja mičošanas laikā uzkliedz: "Es nevaru jūs visus pārkliegt!" Super vienkārši! Tev ir nevis jākliedz, bet jāspēj tā publika savākt un noturēt viņu uzmanību. Pēc mičošanas, tiesa, bija gardumgarda torte. Nedaudz netipiski, ka tā bija medus torte, bet tā bija vienreizēji garšīga!! :) Ja godīgi, tad diena bija gara, karsta, nogurdinošana, tāpēc mēs pēc diviem jau visi posāmies prom. Kādas nu spēlēs un atrakcijas? Vēlāk brālis izstāstīja, ka kafejnīca bija sarunāta līdz 3 naktī, bet sarunāja, ka ļaus palikt līdz 4, kamēr visus galdus vāc nost. Protams, jaunatnei 4 no rīta nekāda gulēšana vēl nav prātā, tāpēc kafejnīcas apkārtnē tusējuši vēl ilgāk, līdz 6 no rīta vietējie iedzīvotāji izsauca policiju. Policisti esot atbraukuši un pateikuši, ka saprotot, ka ir kāzas, bet.. vai nevarētu klusēt. Pēc šī stāsta brālim smēju, ka Birkineļos šīs problēmas nebūtu - visi varētu turpināt līdz rītam tusēt, jo nav mūsu pusē pieņemts taisīt vienas dienas kāzas. Mums gribas tusēt! Viena diena ir par maz! :> Bet, kā bija, tā bija! Ak, jā! Atsevišķš stāsts ir floristi. Secināju, ka kopš vairs nestrādā Iveta, viss iet uz leju. Pušķi, ko mamma pasūtīja, bija diezgan slāviskās (negribu nevienu aizvainot) noskaņās, bet nu labi, to kaut kā pārcietu. Luetas pušķim jau pēc pāris stundām visa lentīte nošļukusi, oāze redzama, Sergeja pušķītim visi kātiņi ārā, bet kronis visam - braucot uz Aglonu, viens no lielajiem pušķiem, kas bija piestiprināts auto, aizlidoja. Anna par šo lietu īpaši šausminājās, jo lielie pušķi nedrīkst lidot prom. Labi, mazie dekori ar mazajiem piesūcekļiem reizēm neiztur, bet arī tas nav labs tonis, bet lielais pušķis!!!
Tomēr beigt es gribu uz pozitīvas nots. Vineta vairākas reizes man pateica paldies par Luetas kleitu, ka tiešām esot lieliska. Visu laiku esot saukuši Luetu par mazo koaliņu, bet, uzģērbjot kleitu, parādījās princese. :)) Un vēl prieks par to, ka tomēr Vineta ir pienākusi pie Ivara un pateikusi paldies par foršajiem bērniem, kas viņai ir, jo bez viņa tādu bērnu nebūtu..
Nu, vismaz tik daudz..
Lūk tā mums kāzās gāja. Daudz lietu, kas radīja neizpratni, skumdināja, nepatīkami pārsteidza. No otras puses - kāda jēga cepties par to, kas ir bijis. Bija tā, kā bija. Tātad tam tā bija jābūt. Un..kā Lueta teica vēl pirms kāzām - kad būs zvērestu atjaunošana, tad viņi uztaisīs visu tā, kā viņi grib. Traki, kad cilvēks tā saka vēl pirms īstajām kāzām, bet.. varbūt tā ir arī labāk.
Un vēl, nākamgad laikam būs Santas (mūsu ar brāli krustmeitas kāzas). Nez, vai aicinās.. :) Ja jā, tad atkal jādāvina kleita! :D
Kristians smalkjūtīgi atrunājās, ka viņam kāzas šogad jau nu noteikti nebūs. Un iesmējām, ka man kā tantei un krustmātei vienā lomā, būs viņam uzvalks jādāvina. Uz ko viņš noteica, ka viņam jau ir grūti nopirkt uzvalku - pārāk plecīgs viņs ir un rokas uztrenētas. :)) Man ga šķiet, ka ganjau tiksim arī ar to visu galā. :)
Un vēl man ir prieks, ka vecāki, lai arī sākumā teica, ka tikai uz Pieniņiem aizbrauks, aizbrauca arī uz Krusta kalnu un pie galdiem pēc tam. Man jau šķiet, ka viņiem, neskatoties uz to, ka nebija viegli, tas radīja prieku. Tētis gan pēc tam teica, ka Kristiana kāzas vēl varbūt piedzīvošot, bet Ilvera un Santas - diezin vai. Pasmēju un teicu, ka varbūt tomēr arī Ilvera kāzas piedzīvos. Bet nu jā.. vecums dara savu...