29.novembris

Dienas galvenie darbarīki :). Slinka svētdiena pa mājām ar dienas scenāriju - ēst, dzert, skatīties tv, gulēt... Pēdējā laikā pietrūka šādas dienas, kad vienkārši dīkdienīgi kusties pa māju, nedomā neko, nesteidzies nekur... Lielais nekā nedarīšanas prieks. Noskatījos arī vienu izrādi - paldies Teātris zip. par to! Šoreiz Dailes teātra "Slazdā".
Dailes teātra mājas lapā atradu režisora teikto:
"Par iestudējumu stāsta izrādes režisors Jans Villems van den Boss:

Es tiešām ticu, ka jebkurš stāsts, jebkura luga ir par pazudušo dēlu. Šajā gadījumā - par pazudušo meitu. Un vislabākās lugas ir tās, kas stāsta par atgriešanos mājās.
Īpaši interesanti ir tas, ka Konors Makfērsons Latvijā tiek iestudēts pirmo reizi. Makfērsona vecāki nāk no laukiem, bet viņš pats ir „Dublinas zēns". Un šajā lugā viņa personāži atgriežas laukos un no tiem kaut ko iegūst. Arī es pats nāku no neliela ciemata, tāpēc man tas ir būtiski. Kur tu atrodi savu vientulību? Kā tu tiec ar to galā? Kur tu vari atrast patiesu saikni starp cilvēkiem? Pilsētā vai laukos? Uz skatuves ir daudz vieglāk parādīt sliktas lietas, nevis labas. Daudz grūtāk ir radīt siltumu, parādīt brīdi, kad starp cilvēkiem rodas saikne, tuvība, draudzība.
Šajā lugā mēs neko daudz neuzzinām par personāžu pagātnes drāmām. Mēs zinām, ka tās ir, kaut kas ir noticis. Bet viņi nestāsta par savas dzīves galvenajiem notikumiem, lai gan parasti lugās notiek tieši tā. Te īstā drāma notiek aiz skatuves, aiz lugas darbības robežām - pagātnē, kā lielajās grieķu traģēdijās. Te vissvarīgākās ir detaļas.
Lugas oriģinālais nosaukums ir „Aizsprosts". No vienas puses, tā ir metafora lauku pastorālās dzīves beigām. No otras puses, tas ir psiholoģisks simbols - metafora personāžu dvēseles stāvokļiem. Viņi atbrīvojas caur stāstu stāstīšanu. Vienu brīdi mēs ar aktieriem gribējām likt izrādei nosaukumu „Slūžas". Svarīgi ir tas, ka slūžas var regulēt. Tas nav izvirdums, tas nav Niagāras ūdenskritums.
Šīs lugas gudrība slēpjas tajā, ka tā sākumā liekas tik neticami banāla. Krogā sarunājas pieci cilvēki - kāpēc man par to būtu jāinteresējas? Pie velna, kas te notiek?! Kad pirms 15 gadiem šī luga tika iestudēta Londonā, par to visi runāja, bet es atteicos iet skatīties izrādi. Es vienkārši nespēju noticēt, ka tas varētu būt interesanti. Tāpēc man kā režisoram šis ir izaicinājums.
Kas ir nāve? Man šķiet, ka nāve ir gals attiecībām. Brīdī, kad es izdzēšu kādu numuru no sava telefona, - tā ir nāve. Pat tad, ja nomirst kāds tuvs cilvēks, mēs tik un tā esam ar viņu saistīti. Nav galīga punkta, tās nav beigas. Tajā ir savdabīgs skaistums. Es tam noteikti ticu. Mums ir attiecības ar savu pagātni. Mums visapkārt ir tik daudz spoku - tie ir ne tikai miruši tuvi cilvēki, bet arī cilvēki, kuri joprojām ir dzīvi, - cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši mūsu dzīvē, bet no tās pazuduši. Ar attiecību izbeigšanos nekas nebeidzas, atmiņas par attiecībām ir kā spoks. Ne tikai reālas attiecības, arī tas, kas nav noticis, kas ir bijis tikai iztēlots. Izrādes personāži runā par laumiņām un spokiem, bet īstie spoki ir tas, kas ir noticis mūsu dzīvēs un ko mēs atceramies, par ko domājam. Mūsu attiecības, jūtas, nožēlas.
Kas notiek, kad mēs esam izdarījuši nepareizo izvēli? Mums ar to ir jāsadzīvo - tur slēpjas šausmas. Un tas ir aizraujoši!"

Izrādas sākumā man bija tieši šī sajūta - nu, viņi tur runā, triec kaut kādas muļķības.. tas viss ir kaut kā nenozīmīgi.Bet beigās viss saslēdzās kopā un izrādes beigās saproti, ka ne viss, kas sākumā izskatās muļķīgi, tiešām ir muļķīgi. Paskaties dziļāk, un ieraudzīsi slēpto un noklusēto.

30.novembris

Kārtējā pirmdiena.. un atkal darbs, darbs, darbs!
Bet dienas prieks - saule! Un tik forši saule spoguļojas kaimiņmājas stiklos un atspīd manos logos. Jā, varbūt nedaudz kaitina, ka tieši acīs, bet saules ir tik maz rudens-ziemas periodā, ka nemaz negribas vilkt lejā žalūzijas. Lai spīd, lai silda, lai oms kļūst priecīgāks! :)

1.decembris

VIena no kolēģēm regulāri no rudens līdz pavasarim organizē visādu putnu un olu piegādes līdz darbam. Pagājušajā gadā sāku un šogad atkal turpinu nopirkt kādu putnu. ;) Atcetos, ka pirmās vistas lielākoties aizgāja zupās, tika apcepinātas folijā, bet baidījos ķerties klāt cepeša lietām. Tad pamēģināju un viss izdevās, bet tagad tas šķiet pats vieglākais - iezieķē vistu, paturi, lai savelkas viss, krāsnī iekšā un pāris dienas ir ko ēst! :D Žēl tikai, ka krāsns man maziņa, citādi arī pīles, tītari un zosis tiktu cepinātas tādā veidā! :)
Lai dzīvo cepeši! :) Uz ziemassvētkiem būs atkal kāds jāuzcep. :)

2.decembris

Reizēm visa ir par daudz. Pilns trauciņš emociju. Pati jau sevi uzkurinu, es to visu saprotu, bet... par daudz. Atnācu mājās, atvēru vīnu un iedzēru vienu glāzi.. Atnāk mīļotais no darba un jautā, kas tad nu? Es mierīgu sirdi paziņoju, ka šodien gribu dzert un piedzerties, ieleju otro glāzi un.. izdzeru. Pēc tam sapratu, ka vīns vairs nav vajadzīgs un nemaz vairs negribas. un sāku dzert kafiju. :D Pašai smieklīgi kļuva, ka mērķis piedzerties, beidzās ar čiku (kā parasti), bet galvenais taču bija paziņot skaļi par to! :D
Jebkurā gadījumā zinu, ka alkohols nelīdz nekam. Visas problēmas prot lieliski alkoholā peldēt, tās neslīkst. Un miegs alkohola dēļ arī neklūst labāks, līdz ar to skaidrība galvā arī neiestāsies. :)
Vispār.. interesanti, kāpēc vispār cilvēki dzer, ja no alkohola vairāk ir problēmu, nekā labuma. Nē, nu labi, atzīstu saprātīgu groka lietošanu reizēs, kad esi pārsalis, tas tā kā būtu veselīgi, bet citos gadījumos...? :)

3.decembris
a href="http://photoshare.ru/photo13188301.html"></a>
Tā kā piektdien (nākamajā dienā) jādodas uz Daugavpili (jo beidzot esam saorganizējušies braucienam uz Poliju!), tad, protams, visa krāmēšanās notiek iepriekšējā vakarā. It kā jau nekas tāds nav paredzēts, tomēr divas naktis ārpus mājām - vismaz lietu minimums ir jāsakrāmē. Turklāt, tā kā svētdien būs liels nogurums, tātad ir jāsakrāmējas arī pirmdienai.
Protams, neliels uztraukums arī ir pirms brauciena - par to, kā būs, kas būs.. mazā saraksta sagatavošana ar lietām, kas jānopērk..
Tāds patīkams satraukums ;)

4.decembris

Nedaudz savāda diena. No rīta intensīvs darbs, tad, jau plkst. 10:20 apmēram, priekšnieks man novēlēja jauku nedēļas nogali.. Pabrīnījos, ka vēl jāstrādā pāris stundas, bet nu labi. :)
Tad atvēlos mājās, saposos un devos pie mašīnas. Tā nočortojos par to, ka cilvēki savas mašīnas tik tuvu noparko, ka nevari vairs izbraukt normāli. Labi, ka policijas auto bija iebraucis mūsu ielā un kādam lika sodu.. Pienācu pie policistiem un palūdzu, lai viņi man palīdz izbraukt. Viens stāvēja priekšā, otrs aizmugurē un.. pāris minūšu laikā biju ārā no sprosta! :) Novēlēju priecīgus svētkus (policijas diena taču deguna priekšā!) un laimīga devos Daugavpils virzienā. Atkal pa otro krastu braucu. Tā kā pūta pamatīgs vējš, tad krietni bija jāpiepūlas, lai noturētu auto uz ceļa. Netālu no Gārsenes kravinieks uzmidžināja ar lukturiem. Es pakasīju paurīti, paskatījos waze, nekur nekas nav minēts, ka būtu policija, bet nu nometu ātrumu līdz 80 km/h un braucu piesardzīgāk - tumsa, vējš, vai maz kas var būt. Pēc mirkļa sapratu, kāpēc kravinieks midžināja - manā joslā koka atliekas uz ceļa. Labi, ka neviens pretī nebrauca, paguvu apbraukt, bet nu neliels izbīlis pirmajā mirklī bija. Tālāk braucu un domāju, ka šajā dienā tiešām labi cilvēki man ir gadījušies ceļā - divi policisti, kas palīdz izbraukt, tad autovadītājs, kas pabrīdina par bīstamību uz ceļa. :)
Bet pie brāļa vakarā bija jauki. Lueta ar Sergeju arī agri atbrauca, līdz ar to sanāca jauks ģimenes vakars. Paēdām vakariņas, papļāpājām, sakrāmējām līdzi ņemamo un devāmies pie miera, jo no rīta agri jaceļas.

5.decembris

Rīts sākās agri un.. nepatīkami. Atkal galva sāp. Sapratu, ka pie vainas varētu būt brauciens ar auto iepriekšējā vakarā, kā arī mazgulītis. Nelaba dūša arī bija piezagusies, tomēr. tomēr nolēmu braukt. Mašīnā pagulēju, tabletītes iedzēru.. kļuva vieglāk!
Bjalostoka.. veikali.. Oi, atkal daudz naudas iztērēts, un tajā pat laikā nopirkts daudz, daudz, daudz visa! Un cenas joprojām spēj iepriecināt. Tiesa, sapratu vienu lietu, ka jābrauc ir janvāra otrajā pusē ieprikt drēbes, kad būs atlaižu laiks. Un, protams, Ikea arī ir plānā. Ar brāli gan runājām, ka, iespējams, varam izdomāt vienu citu braucienu - viņš plāno aizbraukt uz Viļņu uz klīniku uz vēl vienu konsultāciju aizbraukt saistībā ar redzes operāciju, un tad mēs varētu apvienot spēkus un varētu iebraukt arī Ikea.. Bet nu redzēs, kā būs! ;)
Luetai ar Sergeju bija līdzīga stadija, kā mums ar brāli savulaik - nezini, ko ņemt, jo visa tik daudz. ;)) Bet tā jau pirmajā reizē vienmēr ir. ;)
Tagad atkal sāku rakstīt sarakstiņu, lai nākamajā reizē neaizmirstu kādas lietas nopirkt, ko gribas un vajag. ;)

6.decembris


un



Grūti ir izšķirties, kura no bildēm būtu vienīgā un īstā šai dienai. ;)
Jā, atbraucām jau pēc pusnakts, jā gulēts ir maz, tomēr rīta cēliens ar Annu un bērniem bija foršs. Ivars pēc ceļa gulēja, turklāt arī temperatūra viņam bija uzbrukusi.. :( Bet nu tas jau neatceļ otro adventi.
Un pēc tam brauciens mājup. Sākumā ceļš bija diezgan vientuļš, bet saule un debesis tik skaistas! Bet, jo vairāk tuvojos Rīgai, jo.. jo pretīgāks un pelēkāks laiks kļuva. Līvānos sāka pilēt pirmās piles, bet tālāk aizvien vairāk nāca slapjums lejā. Te nu pagaisa viss rīta prieks.
Toties prieks bija mājās krāmēt ārā maisus. :) Atkal un atkal varēja pārskatīt savus pirkumus. :))

7.decembris

Un atkal darbs.. Jāatzīst, ka šī sanāksme izvērtās diezgan interesanta. Patiesībā šajās sanāksmēs man patīk vērot, kā LDDK un LBAS spēlē savas spēles - te viņi ir vienotā sienā pret vai par kādu, te viens otram ir gatavi izknābāt acis. Maza izrāde katrā sanāksmē. Un nedaudz pārsteidzoša bija A.A. uzvedība, kad arodbiedrību gudrīte dr.Kalniņa/Liepiņa sāka runāt, bet A.A. viņai uzmetās ar tekstiem no sērijas: kas-jūs-esat-es-jūs-nepazīstu-stādieties-priekšā-es-jūs-nepārtraucu. Ja godīgi, no A.A. neko tādu nebiju gaidījusi, bet nu labi, katram taču gadās melnās dienas.

8.decembris.
Tēta dzimšanas diena un...

sanāksme finminā.
Un vispār diena darbos. Jā, rīta sanāksme finminā tāds dīvains pasākums bija. Satikties, lai beigās visiem pateiktu, ka viss, kas ielikts tabulā vēlreiz katram savās mājās jāizskata un divu nedēļu laikā jāuzraksta savs viedoklis... nu nezinu, vai vajadzēja tad rīkot sanāksmi. Bet nu labi.
Pārsteidz nedaudz, ka kopš Līgucis ir prom, priekšnieks krietni vairāk runā ar mani un stāsta par to, kas notiek. Šajā dienā izstāstīja par konkursu, par to, ka sludinās nākamo pēc jaunā gada, ka tikmēr mums būs piemaksas (ar jauno gadu). Tiesa, pārsteidza, ka tas tikai ar jauno gadu, lai gan mazumā esam jau kopš novembra vidus.. Bet nu labi - darbs jau vienalga ir jādara un piemaksas esamība vai neesamība neko daudz nemaina. Ieminējās arī par to, ka ir naudiņa arī katram depam, ar ko prēmēt par labu darbu kādu pašu labāko vai pāris labākos, bet boss ir izdomājis, ka labāk ir pa mazumiņam visiem, nevis vienam vai diviem lielāka summa. Ņemot vērā to, kas notiek, manuprāt, šāds lēmums ir godīgāks, jo visi jau strādā, neviens neslinko, tāpēc var kaut nedaudz visiem izmaksāt. Alisa drīzumā mūs pametīs, jo mums viena fondu vieta tiek atņemta.. Un kaut kā mistiski viņš sāka izrunāties par to, ka Līguča vieta ir jāaizpilda, lai neatņem. Mani vispār šis pārsteidz - mēs tā jau esam paši mazākie, bet mums visu laiku cenšas atņemt vietu, bet darbu jau mazāk tāpēc nekļūst.. Bet nu labi, redzēs, kā būs..

9.decembris

Pāris gadus skatījos uz šīm virtenēm. Kā nāk Ziemassvētki, tā kaut kāds tireklis ir klāt un vajag, vajag, vajag šādu virteni! :)
Atradu, ka netālu no darba ir Cherry picking veikaliņš, kur solās ātri savērt virteni, ja atnāc pakaļ pats, un pusdienslaikā devos turp. Skatījos, skatījos, centos saprast, kas patīk, kas nepatīk.. Gribējās divas - siltos toņos - zaļie, dzeltenie, brūnais, un aukstos toņos - zili-pelēki-baltos. Tomēr nolēmu šogad sākt ar vienu - silto! Meitenes tur tiešām ļoti atsaucīgas un pretīmnākošas, un laipnas. Kad izstāstīju, ko gribu, ātri savāca bumbas un... savēra manu virteni! :)
Joprojām skatos un priecājos - lieliska virtene, lieliskas sajūtas!

10.decembris

Parunājām ar mammu, un viņa palūdza, lai arī šogad palīdzu sarūpēt cepumus un piparkukas arī viņai. Visu vakaru šķirstīju grāmatas, žurnālus, lai izdomātu, ar ko šogad visus iepriecinātu. Jā vienu jaunu piparkūku recepti izlēmu pamēģināt. Protams, jāuzcep Janovnas piparkūkas, bet tur ir vajadzīgi cūku tauki, kas jāatrod un jānopērk. Labi, ka ir Ilzes pulverīši varēs pamēģināt uztaisīt krāsainās glazūras. :)
Un vēl...

Jolanta pa dienu piedāvāja vienu traku lietu - aiziet uz Prāta spēlēm šajā vakarā. Un es... piekritu! :) Protams, pašai bija uztraukums par to, kā būs un kas būs, bet beigās bija prieks par to, ka bija diezgan daudz jautājumi, uz kuriem zināju atbildes. ;) Pēc spēles, mājās ejot, ar Jolantu vēl norunājām, ka forši būtu saorganizēt savu komandu, nevis būt rezervistiem, kurus reiz pa reizei tikai paaicina līdzi. :) Tā ka jautājums par komandas biedriem ir aktuāls. :))


11.decembris

No rīta darbs, tad frizieris un tad.. miera pilns vakars mājās! :)
Aizvien vairāk iemīlu savu frizieri! :) Viņa no pusvārda spēj uzķert, ko gribu vai negribu. Patīk tas, kā viņa nokrāso matus, patīk kā nogriež! :) Šobrīd nedaudz audzējam priekšā, lai pēc tam varētu nogriezt aizmugurē. Un bija riktīgi forša sajūta, ka friziere saka, ka viņa katrā jaunā kolekcijā paskatās, ko varētu uz manis arī izveidot :))
Pēc tam mājās sagatavoju chilli con carne un pilnai laimei bija arī karstā šokolāde ar Stollen. :) Nevaru teikt, ka šo kūku iemīlēju ar pirmo reizi, bet gadu pēc gada sanāk saskarties ar šo kūku un.. beidzot esmu to iemīlējusi! :D Tagad, PL esot, bez liekām pārdomām nopirku to, jo tā rada prieka un svētku sajūtu! :))
Un vēl nedaudz neparasti bija, ka atnākusi no darba, nogulēju četras stundas. Laikam kaut kāds miega bads man sakrājies.

12.decembris

Atkal nedaudz slinkā diena pa mājām ar ilgu gulēšanu un lēnu izkūņošanos. Toties vismaz saņēmos uz piparkūku cepšanu. Uzcepu pilngraudu ar apelsīnu smaržu un uztaisīju vienas pēc receptēm, ko atradu svaigākajos žurnālos. Tiesa, kviešu miltus vairāk nekā uz 2/3 aizstāju ar kviešu pilngraudu miltiem. Tik ļoti esmu pieradusi pie tā, ka visu cepu ar plngraudiem, ka pat grūti ir iedomāties lietot tikai baltos miltus. Nē, nu ir situācijas, kad izmantoju tikai baltos miltus, bet vakar sanāca secināt, ka mājās nemaz nav tik lieli balto miltu krājumi. :)
Un vēl vakar dienas beigās nedaudz bija vainas sajūta par to, ka visu dienu varu tā dīkdienīgi pavadīt, neko daudz nedarot, bet no otras puses - nu, kad tad vēl, ja ne ziemā to darīt? :))
Un vēl sapratu, ka attiecībā uz jauno gadu būs jādomā, ko darīt ar šo formātu. No vienas puses, protams, ar bildēm un kaut nelieliem aprakstiem, es kaut ko sev atmiņā iegrebju - pēc gadiem varēs pašķirstīt un palasīt, kas ir bijis svarīgs, nozīmīgs utt. No otras puses, esmu kļuvusi gana nedisciplinēta un sakrāju milzīgus dienu krājumus un tad pati šķendējos, ka kaut kas jau ir pagaisis atmiņā.. Jādomā, kā labāk šo visu turpināt..