21.novembris

Sestdiena. Agrs rīts, lai aizšautu pie vecākiem, paņemtu viņus un brauktu uz Daugavpili. Nedaudz neparasti, ka brālis pēc ilgiem gadiem atkal izdomāja nosvinēt savu dzimšanas dienu kopā ar ģimeni plašākā izpratnē. Mēs visi, Lueta ar Sergeju un Kristians ar Sanitu gan bija darbos, tāpēc nebija, bet bija Annas mamma, Visvaldis ar Irinu. Tiešām sanāca lieliskas pusdienas. Sirsnīgi, mīļi.. nu, tā pa īstam! Pati pārsteigta biju par to, ka mūsu vecāki tik viegli piekrita šai avantūrai, bet laikam jau galvenais ir tas, ka ir šoferis, kas viņus turpu šurpu var izvizināt. ;) Tad jau daudz kam var piekrist.
Zinu, ka varbūt esmu pārāk piesardzīga, bet.. man ļoti nepatīk, ka tētis brauc garākus gabalus. Jā, es redzu, ka viņam joprojām patīk braukt ātri (vietām viņš laida uz priekšu ar 120), bet vecums ir vecums, manuprāt, un redze un reakcijas laiks arī vairs nav tādi kā jaunībā. Tāpēc nedaudz pastīvējāmies par to, kurš sēdēs pie stūres un beigās es tomēr piekritu, ka turpceļā, kamēr ir gaišs un labi laika apstākļi, brauks viņš.
Santa ar katru dienu kļūst aizvien foršāka un interesantāka. Ar katru reizi aizvien vairāk jaunu vārdu, un mazais tornado tikai pieņemas spēkā. :)) Savukārt Ilvers, kā jau parasti, kādā brīdī mani cenšas aizvilināt no visiem prom un tad mums savi noslēpumi un darīšanas un stāstīšanas. :) Forši viņi abi! :)
Pēdējā laikā es aizvien vairāk novērtēju šādas visas ģimenes satikšanās pie viena galda. Jā, kamēr esi jauns, tikmēr vecāki un vecvecāki nav prioritāte - gribas draugus, tusiņus. Bet tagad.. tagad gribas arī viņus, jo saproti, ka laiks ir ļoti ierobežots...

22.novembris.

Kad vakarā braucu no Daugavpils uz laukiem, nekas neliecināja, ka mani sagaidīs šāds skaists rīts.. Bez sniega, bet ar pamatīgu sarmu.
Tā kā negribējās atkal pa tumsu vazāties, tad sakrāmējos un izbraucu uz Rīgu agri. Braucu.. un priecājos, un pie sevis nodomāju, ka šādi varētu izskatīties visu ziemu.








TIesa, jo tuvāk biju Rīgai, jo pelēkāks viss tapa.. Pelēks un drūms rudens. Pietrūkst gaismas.

23.novembris

Dienas prieks - pirmais sniegs! Tiesa, uz pavisam īsu brīdi tas aizķērās. Un te nu es atcerējos, kā vēl, pamatskolā mācoties, pirmā sniega dienā gāju uz piemājas mežiņu, un sūnās vēl brūklenes un dzērvenes lasīju. Un sūnas bija tik mīkstas un pufīgas, un zaļas! Un sniegs tik balts! Pilnas rokas dažādu mētru bija, atnākot mājās.

24.novembris.

Darbs, darbs, darbs.
Līdz ar Līgas aiziešanu krietni vairāk ir darba. Turklāt priekšnieks ir tas, ka tagad vienīgais brauc visos komandējumos, līdz ar to.. ir krietni ko noņemties..

25.nobembris.

Un atkal darbs, darbs, darbs.. Tiesa, ieraudzīju ziņu, ka atkal sākas kampaņa saistībā ar migrēnu, un atkal būs iespēja pieteikties uz bezmaksas konsultācijām. Saņēmos, piezvanīju, pieteicos.. Jā, līdz 1.februārim vēl tālu, bet vismaz pirmais solis ir izdarīts. Parasti jau ir tā, kad sāp, tad esi gatavs sev apsolīt dajebko, bet kad nesāp, tad izliecies, ka viss ir kātībā un tevi nekas neuztrauc.. Līdz ar to nav nepieciešamības doties pie ārsta. Papildus apņēmos arī beidzot sākt rakstīt savu galvassāpju dienasgrāmatu.

26.novembris

Un atkal darbs.. un dienas beigās pamatīgs nogurums. Vienīgais mierinājums - tūlīt jau būs brīvdienas.

27.novembris

Cietos, cietos...tomēr beidzot arī mūsu mājās oficiāli ir atklāta mandarīnu sezona. :) Un ir labi, ka ir piektdiena un īsā diena.. Atnāc mājās, uztaisi pusdienas, paēd un.. mierīgi rosies pa māju. :)

28.novembris

Sestdienas rītos pēdējā laikā regulāri aizdodos pakaļ zivīm uz tirgu, un tad jau nāku mājās un gatavoju pusdienas. Arī šajā sestdienā tieši tāpat rīkojos. :) Sāk iepatikties man šī tradīcija. :)))
Un dienas lielākais pārsteigums bija tas, ka tomēr uztaisīju es adventes vainagus. Viens darbam, otrs mājām. Pie sevis joprojām ķiķinu par to, ka gadu atpakaļ es neticētu, ja kāds man pateiktu, ka taisīšu sev adventes vainagu no bubuļiem (turklāt bumbuļiem sudraba, rozā, lillā un zilā krāsa) :)) Bet man patīk! Ļoti! :)