21.augusts.
Piektdiena. Un, viss ir kā parasti- ātri aizskrien uz darbu, centies visu padarīt četrās stundās un prom no pilsētas. Vispār esmu pamanījusi dīvainu lietu, lai arī strādāju tās pašas 40 stundas, tomēr piektdien ir sajūta, ka laiks ārprātīgi pietrūkst, lai pabeigtu iesāktos darbus.
Cita lieta - tomēr ir forši, ka jau piektdienā var ātrāk aizmukt no Rīgas. Atbrauc uz laukiem un vēl viss vakars priekšā.
Šoreiz laukos bija jancīgi. Mammai un tētim šī piektdiena bija viesu piesātināta. Vispirms Lueta ar Sergeju atbrauca. Pēc pāris stundām atbraucu es. Un pēc vēl minūtēm 20 atbrauca Ivars ar visu ģimeni. Annai bija sestdien no rīta jāpušķo kāzām telpas, tāpēc pie mums tapa dzelteno puķu siena bumbas, arī nedaudz tika nošķīts mammas puķu dārzs. Visas dzeltenās un baltās puķes tika paņemtas līdzi. :))
Bet vakars bija foršs. Visi vispirms piedalījās puķu lietās, bet pēc tam ēda kliņģeri un dzēra kafiju.



22.augusts.
Sestdiena. Konservi, konservi, konservi. I kabačus, i bietes ziemai salikām. Daudz. Visu dienu noņēmamies. Pat gāzes balonam bija jābrauc pakaļ. ;))
Bet vispār, ja tā padomā, tad pēc ļoti ilgiem laikiem šis ir tas gads, kad atkal daudz gatavojam konservus ziemai. Jā, zināmā mērā to ietekmē tas, ka es savu konservēšanu pārcēlu no Rīgas uz laukiem. Laukos visas sastāvdaļa ir pieejamas uz vietas, visus atlikumus var atdot govij vai izmest kompostā, ir lielie katli, kur uzreiz var 7 burciņas pasterizēt, ir arī pagrabs, kur to smuki salikt ziemai.
Protams, dienas beigās bija milzīgs nogurums, bet.. ir arī gandarījuma sajūta, jo redzi, kā plaukti ziemai pildās. :)



23.augusts.
Atzīšos godīgi, šogad negaidīju, ka Toms uzaicinās uz dzimšanas dienu. :) Pēdējos gados biežāk nebiju, nekā biju pie viņa ciemos. Tomēr šoreiz piekritu! :)
Diena līdz ar to sanāca gan saspringta. Agrs rīts, krāmēšanās uz Rīgu, brauciens, sapošanās, brauciens uz Jūrmalu.
Iepriekšējās dienas konervešana, mazgulītis, nogurums darīja savu, braucot uz Jūrmalu, nodomāju, ka beigas ir - melns gar acīm, nelaba dūša, galva plīst. Bet tad nedaudz atlaida, kļuva vieglāk. Kā smējos, ka tad, kad tika ierauts no Taškentas atvestais dārgums. :))

Bet vispār.. bija interesanti atkal būt Toma dzimšanas dienas ballītē. Lai arī viss tika parcelts uz vecvecāku māju Jūrmalā, nekas daudz nav mainījies - katrs savā orbītā, sadalās pa kompānijām, tad pamainās kompāniju locekļi, un visi joprojām savā nodabā. :) Bet bija forši.
Vispār es secinājusi, ka man bieži vien ir grūti savākties kaut kur aizdoties, bet, ja aizbraucu, tad vienmēr ir sajūta, ka ir forši un tā ir biežāk jāsatiekas. ;))

24.augusts.
Pirmdiena.
Galva turpina sāpēt. Bet.. beidzot man ir telefons, kuru var saslēgt ar vārda dienas dāvanu - aproci. :))

Visādi citādi - diena, kā diena, kad sāp galva un vienīgais, ko gribas - mieru, miegu, atpūtu.

25.augusts.

Mēs gaidījām, gaidījām un.. sagaidījām! Atbrauca jaunie plaukti! Nosmējos, ka kurjers bija bildis, ka būs no 12 līdz 13, bet reāli atbrauca nedaudz pēc 11. Labi vien bija, ka mājās paliku līdz pusdienslaikam un varēju saņemt visu. Otrs kurjers atbrauca vēlāk nekā sākumā bija minējis, bet labs ir tas, kas labi beidzas.
Tādas nedaudz aizmirstas sajūtas bija attiecībā uz mēbeļu piegādi. Atcerējos to laiku, kad tika pasūtīta gulta, dīvāni.. Tāds foršs gaidīšanas prieks bija vispirms un sajūsma un prieks par to, kad tiec klāt pie tās jaunās mēbeles. :) Pārmaiņas ir vajadzīgas! Kādā mirklī jau likās, ka sirds atdzisusi pret šo vietu, bet tagad, kad atkal ienāk kaut kas lielāks un jauns šajā mājā, tā šķiet, ka vairāk mīli šo vietu. Laikam jau tāpēc kādreiz bērnībā mīlēju mēbeles stumdīt savā istabā, lai nemitīgi ir kaut kas savādāk, jauns, lai atkal un atkal iemīlētu savu istabu. :))

26.augusts.

Protams, vakarā pats galvenais notikums - mēbeļu skrūvēšana. Atnācu no darba un secināju, ka mīļotais daļu jau ir saskrūvējis.
Ja godīgi, pazīstu diezgan daudzas meitenes, kas saka, ka viņām šausmīgi patīk skrūvēt mēbeles. Ja godīgi, es nepiederu pie tām. Bērnībā jaunās mēbeles kopā lika tētis ar brāli, es tikai pa vidu maisījos. ;)) Tāpēc laikam arī neizjūtu milzīgu vēlmi skrūvēt un likt kopā. Protams, ja vajadzētu, gan jau ka saliktu, bet... ja ir kāds, kas var salikt, tad varu pateikt: "Es esmu meitene, es varu neprast skrūvēt mēbeles!" :)))
Bet vispār.. ir riktīgi laba sajūta, kad redzi, ka viss pamazām top. Ātrāk gribas jau tos plauktus apdzīvot. :)

27.augusts.

Urā! Varu sākt pamazām plauktus apdzīvot! :D Protams, redzu, ka daudzām lietām vēl ir tikai pagaidu atrašanās vieta, bet vienalga - ir ļoti, ļoti, ļoti laba sajūta. Lai cik smieklīgi nebūtu šobrīd to atzīt, galvenais pārmaiņu iemesls - jauns tv. :D Pa ķēdītei tas aizveda pie dīvānu pārbīdes, pie plauktiem utt. Tomēr ir forši! Ļoti forši! Un labi, ka mīļotais palīdzēja to visu izdomāt un izdarīt. :)

28.augusts.

Viens no darbiem, kas priekšnieka prombūtnes laikā uzkrita - fondi. Jā, pagāja laiks, kamēr visā "iebraucu". Tomēr nebija jau citu variantu - ja jādarbojas, tad jādarbojas.
Diemžēl jāatzīst, ka sanāksmes rezultāts šoreiz bija tāds.. nekāds.

29.augusts.

Man vienalga, ko visi citi domā un teiks, bet.. es tomēr eju un klausos Prāta vētru. :) Jā, agrās jaunības atmiņas un nostaļģija! :) Un man patika. Negaidīju kaut kādu augsto mākslu. Bet bija forši! :) Un forši bija arī tas, ka apkārt stāvēja arī daudz krieviski runājošo, kas bija atnākuši uz koncertu. :) Pēc koncerta abiem riktīgi foršs oms bija! :))

30.augusts

Nāk rudens! Noteikti nāk, jo man gribas atkal kūkas cept! :) Uzcepu Jolantai vārda dienai biešu kūku. Kad mīļotais atnāca un jautāja, vai kūka mums, atbildēju, ka nē, projām nešanai. Viņam nedaudz izstiepās lūpa. :)) Nolēmu, ka ātri jāuzcep mazkeksu porcija, lai ir ko našķot. :) Kārtējo reizi sapratu, ka man labāk patīk cepšanas process, ne tik daudz ēšana. :) Kūku siltās smaržas riktīgi iepriecina dvēseli. ;))

31.augusts.

Jolantas vārda dienas svinības, un kūkas ēšanas. Un pēdējie sarautie darbi, jo boss tūlīt būs atpakaļ darbā.
Nogurums.

1.septembris.
Katru 1.septembri tomēr nedaudz ir svētku sajūta. Gandrīz vai otrais Jaunais gads. :)
Darbā - darbs. Priekšnieks atpakaļ. Izstāstīju visu, ko pa šo laiku gandrīz viena pati sastrādāju. Lai arī uztraucos, ka būs atkal pukstēšana, tomēr kaut kā šoreiz iztikām bez tā. Vismaz man acīs neko. Var jau būt, ka pie sevis to padomāja. Nezinu.
Vakarā mājās pamēģinājām mūsu brūvējumu. Vēl jāpastāv. Būs labs! :)


2.septembris

Darbs, darbs, darbs... vairs neatkārtošu to, ko iepriekš šajā dienā rakstīju. Muļķīša-puļķīša sajūta. Darbs, darbs, darbs. Kolēģi, kas.. ir kolēģi.
Ir tā, kā ir.

3.septembris
Diena sviestaina - darbos, bet dienas prieks ir... lietussargs!
Gājām Līgai pirkt jaunu mazo lietussargu. Rezultātā arī man tieši tāds pats nopirkās! :) Parasti staigāju tikai un vienīgi ar lielajiem, bet komandējumos tomēr būtu noderīgs mazais. Tā nu tiku pie pumpaina lietussarga, ko ņemt līdzi komandējumos. :)



4. septembris

Darbā atkal tā pati dīvainā atmosfēra. Un manī vainas sajūta par to, ka piektdienās darbu beidzu ātrāk nekā citi.
Bet tas mirklis, kad esi prom no Rīgas, ir tik fantastisks! Esi prom no visa, kas uztrauc prātu. Un laika ritējums ir pilnīgi cits.
Un ir tik forši izlēkt no auto un pazust zem kāda koka - bumbieros, ābolos. :) Tiesa, no lapsenēm laižos prom (tieši tāpat kā no bitēm). Bet esmu pamanījusi, ka taureņi dikti iecienījuši bumbierus ;))

5.septembris.
Visa diena ar burkām, bumbieriem, āboliem.

Rezultāts, protams, ir patīkams - vairāk nekā 40 litri bumbieru sulas, kas nedaudz šķaidīta ar āboliem. Ziemā būs gardi. Man jau likās sākumā, ka varētu vairāk katlu sulas pagatavot, bet labi vien bija, ka apstājāmies, jo citādi beigas būtu!
Visiem bija ko darīt. Tētis lasīja, mazgāja, tīrīja bumbierus un ābolus. Mamma sulu caur zeķi vēlreiz izspieda, lai mazāk būtu biezumu. Es.. darbojos ar burkām un spiedu sulu, un pieskatīju katlus, kuros sula vārās. Nogurām visi. Bet... ir liela gandarījuma sajūta! :)

6.septembris

Atkal agrais rīts, jo nākamajā rītā agri jādodas uz Briseli. Toties tādos agros rītos redzi vēl miglu, kas pāri upei veļas.
Atkal jāsakrāmējas ātri, lai neievilktos braukšana uz Rīgu. No otras puses - ceļš dienas pirmajā pusē uz Rīgu ir gana tukšs.
Atbraucu mājās, izkrāmējos, sakrāmējos un viss. Diena pagājusi. Pārāk īsas tās brīvdienas šoreiz sanākušas, lai arī dienu ir tikpat daudz, cik parasti.

7.septembris.

Tiešām spilgts komandējums. Labi, ka satiku Ariadnu un Pēteri no LBAS, kā arī pašu Vitāliju no LDDK. Viņi mani nedaudz apgaismoja par satiksmes īpatnībām šajā lieliskajā protestu dienā Briselē. Komisija neko nebija atsūtījusi par to, kā tad ierobežojumi izpaudīsies, kur autobusi brauks vai nebrauks. Dodoties uz pasākumu, pārsteigumu īpašu nebija - jau zināju, ka būs lielāki loki jāmet, lai tiktu līdz Boršetei. Bet atpakaļceļš izvērtās diezgan briesmīgs. Man laiks pietika, bet Jelenai no LT reiss bija ātrāk. Izgājām agrāk, saprotot to, ka nebūs viss ok. Aizskrējām līdz Luksemburga laukumam, cerot, ka buss ies. Gaidam... gaidam... Nav! Nolēmām ilgāk negaidīt, devāmies uz metro, lai tālāk ar vilcienu brauktu. Metro - ciet. Skrienam uz nākamo pieturu, tad cilpojam pa dzelzceļa staciju, cerībā pagūt uz vilcienu, bet vilciena durvis deguna priekšā aizveras. Atkal ņemam mantas un skrienam uz citu peronu. Tur vilciens pienāk, iekāpjam un esam klāt! Jelena, nabags, pārstresojusies, jo esam visu laiku uz robežas - pagūs vai nepagūs. Tomēr viss beidzās labi! Bet nu dusmas mums abām bija par to, ka nekur neredzējām nekādu info. Vēlāk uzzinājām, ka arī ungāriete līdzīgu piedzīvojumu saņēma - buss, kura nav, metro, vilciens un knapi, knapi paguva uz savu lidmašīnu.
Atbraucu uz Rīgu, bet.. šoreiz man neviens nebija pretī.Pasmaidīju par to, ka šoreiz Airbaltic kavēja 20 minūtes un tāpēc, sveicinot ar ierašanos Rīgā, nebija teksts, ka Airbaltic ir punktuālākā aviokompānija. :D
Rīga..vakars... lietus gāž. Nolēmu nesaukt taksi, kurš noteikti ne ātrāk kā pēc kādām minūtēm 30-40 ieradīsies. Ātri apskatīju busu sarakstus un nopriecājos, ka burtiski pēc 10 minūtēm būs buss. Ātri izkūņojos no lidostas, lai pagūtu uz busu. Norpiecājos, ka buss bija tiešām laikā un ļoti raiti atveda mūs līdz centram. Mājās biju jau pēc pusnakts. Nogurusi, bet laimīga, ka beidzot esmu mājās.

8.septembris.
Zinot to, ka vienam otram nepatīk tas, ka izmantoju savas tiesības, uz darbu atvēlos agri.
Un darbā atkal - darbs, darbs, darbs. Un iekrājies nogurums, kas padara nedaudz pūcīgu mani. Un īdoša galva.
Vienīgais, ko gribas - izgulēties.


9.septembris.

Dienas notikums - kaķa tikšanās ar lapseni. Nācu mājās un domāju, ka būs man stresa pilns vakars. Bet.. kaķis, lai arī sadrūmis, tomēr gana dzīvelīgs izskatījās. Pats smieklīgākais bija tas, ka ar lapseni pusdienslaikā Duksim bija par maz. Vakarā tika mušas atkal dzenātas! :D

10.septembris.

Nekā jauna - atkal darbs, darbs, darbs, darbs... Tiesa, vakarā beidzot saņēmos sākt kārtot ierakstus par to, kas iepriekšējā mēnesī noticis. Kaut kā ar šādu darba un atpūtas režīmu man vakaros vairs nav spēka aprakstīt, pierakstīt utt. visu. :(

11.septembris.

Atkal īsā darba diena, atkal esmu laukos. Rīt būs smaga darba diena. Tētis pēc tiem bumbieriem nejūtas labi, kājas sāp, mugura sāp. Pāris dienas pa gultu vien nodzīvoja, bet tagad jau sāk kaut ko rosīties. Lēnam. Ar stiprām zālēm.
Bet tomēr ir labi būt atkal laukos. Atkal pilnas rokas, kabatas ar bumbieriem, āboliem. :)

12.septembris.

Kamēr gaidījām kombainu, ar mammu norakām pāris vagas kartupeļu.
Pēc tam - nopļāvām auzas un kopīgiem spēkiem sanesām klētī. Es bēru maisos, kurus mamma turēja. Brālis ar Ilveru nesa maisus uz klēti, bet tētis klētī diriģēja parādi. :) Biju pārsteigta par to, ka mazais ķipars centīgi stiepa maisus. Bērām maisā pa viena spainim vien, un viņš tik stiepa, stiepa un stiepa. Parēķinājām, ka vismaz reizes 18 viņš bija atnācis pakaļ graudiem. :)) Un bērnam lielais prieks bija tajā mirklī, kad varēja no lauka līdz mājām atbraukt ar kombainu. :)
Nogurām visi, bet atkal bija gandarījuma sajūta, ka tik foršā, sausā laikā graudi ir nokulti un sanesti. Un kartupeļiem jau arī ir "iesācīts".

13.septembris.

Pēc vakardienas lielās raušanas, šodien tāda rāmāka diena. Beidzot visus ķirbju lakstus norāvām nost no žoga. Ķirbjus savēlu kaudzēs, vairākus aiznesu arī uz mājām. Parakām burkānus, salasījām mani uz Rīgu. Bet saule tik mīlīga, ka nemaz, nemaz negribējās braukt atpakaļ uz Rīgu.
Ar mammu arī parunājām par manu atvaļinājumu. Izlēmu, ka ņemšu tā, lai nezaudētu naudā - tātad viss ir jāpaņem līdz septembra beigās, oktobrī.

14.septembris.

Ar ko sākas nedēļa? Ar pirmdienu! Ar darbu. Atkal visa diena darbos, darbos, darbos. Tiesa, uzrakstīju arī iesniegumu par atvaļinājumu un priekšnieks īpaši neiebilda, vien bija izbrīnīts par to, ka oktobra pēdējo nedēļu arī gribu brīvu, jo bērniem ir brīvdienas.
Un vēl - esam sākušas ar Līgu iet regulāri pusdienslaikā staigāt. Ja citi to dara, tad kāpēc mēs to nedaram? Jādara!

15.septembris

Un atkal radio. Kaspars un Andris jau sāka jautāt, vai mans priekšnieks vispār kādreiz ir masu medijos, jo līdz šim nav sanācis viņu manīt. Vienmēr tikai es. Bet es neko, vien noteicu, ka ir bijis gan viņš tv. Pie sevis gan nodomāju, ka tātad arī publika apkārt pamanījusi šo dīvainību. Bet nu labi. Es daru to, kas man ir jādara, un tas ir arī viss.