7.novembris


un



Joprojām cenšos laboties un braukt ciemos pie draugiem. :) Šoreiz uzcepu našķus un devos ciemos pie SERGB. :) Braucu it kā uz pāris stundiņām, bet atkal vairāk neka puse dienas tur tik pavadīta. Kā jau parasti! :D
Dzērvīte krietni mainījusies kopš pēdējā apmeklējuma jūlijā. Ir forši! Un pats galvenais, ka ir joprojām ir sajūta, ka dzērvīte ir bijusi visu laiku. Tas nozīmē, ka SERB tiešām ir atraduši savu īsto vietu! :) R.vienkārši apburošs puišelis! Spēj iekarot visas sirdis! :D Un G.ir maza savas mammas kopija. :)) Un S. joprojām ir burvīgi lieliska! :)
Bet, ja nopietnāk, tad pašai šobrīd ir tāda dīvaina sajūta - ir cilvēks, kas pazīst tevi jau vairāk nekā pusi dzīves. Jā, attālināmies-pietuvināmies komunkācijā, tomēr iekšēji vienmēr ir sajūta, ka šis cilvēks tev ir! Vienkārši ir, neskatoties uz to, cik intensīva vai mazāk intensīva ir komunikācija. Nezinu, kāpēc, bet S. uztveru kā māsu, kuras man nav. Paldies, ka Jūs visi četri esat manā dzīvē!
Cepšu kūku un atkal kādu sestdienu braukšu ciemos! :)

8.novembris.

Lai priecīgāks būtu prāts - mājās ir nepieciešamas puķes! Jo īpaši laikā, kad dārzā vairs nekas nezied. Esmu pamanījusi, ka man ļoti patīk ziedi no vēlā rudens līdz pavasarim, bet vasarā kaut kā mazāk gribas nest ziedus mājās. Kad dārzā viss zied, tad negribas neko griezt nost. Lai zied un priecē acis!
Vēl daudz laika pavadīju internetā - meklējot un pasūtot dāvanas Ziemassvētkiem. Man patīk savlaicīgi šo lietu izdarīt, lai pēdējās dienās pirms Ziemassvētkiem nav jājūk prātā.

9.novembris.
Atkal pirmdiena.. un atkal.. darbs, darbs, darbs..

Toties vakarā lielā plauktu kārtošana. Izmetu daudz liekā un nevajadzīgā, un vecā. Vietas vairāk un vieglāk elpot. Sapratu, ka pie katra plaukta durtiņām bez maz vai jātaisa saraksts, kas tur ir un kas tur nav, lai liekus krājumus neveidotu un lai mājās vienmēr būtu tas, kas vajadzīgs.

10.novembris.

Un atkal darbs, darbs, darbs. Bet dienas īpašais mirklis jau bija pievakarē, kad pēkšņi tik skaistas vaniļas krāsas aiz loga parādījās. Minūtes piecas-desmit vienkārši skatījos pa logu un skatījos, un priecājos. Un gribējās šo mirkli garāku pastiept.. Tik milzīgs iekšējs miers un arī laimes sajūta bija...

11.novembris.

Lāčplēša diena. Šoreiz visu dienu kurināju sveci savā kabinetā, pieminot tos, kas cīnījās par Latviju. Un priecājos par to, ka Kristians šo dienu šobrīd pats atzīst par savu dienu, jo šogad arī viņš ir zemessargos.
Spēka līdz atjaunotai Rīgas pils sienai aiziet vairs vakarā nebija. Vai arī vienkārši atradu attaisnojumu savam slinkumam. Nezinu. Bet jebkurā gadījumā esmu pamanījusi to, ka no pirmdienas līdz ceturtdienai vakaros esmu beigts un pagalam. Toties cerutdienas vakarā jau pamazām sāku atdzīvoties, jo piektdiena jau ir īsā diena un priekšā garākas brīvdienas! :)

12.novembris.

Viss vakars pagāja cepot mazkeksus darba vietas dzimšanas dienai. Pagājušajā gadā divas meitenes cepa tos 180 keksus, šogad jau mēs piecatā to darījām. Katra kaut ko savu un savādāku. Es pati cepu gan sāļos, gan saldos. Protams, nedaudz raizējos par to, vai garšos kolēģiem. Bet, kas izcepts, tas izcepts, to arī būs jāēd.
Sapratu gan vienu lietu, ka man labāk patīk cept tad, kad pašai gribas, nevis tad, kad vajag. :)

13.novembris.

Dienas prieks - atkal pārsteigums kastītē. Šoreiz prieks ir par pulverīšiem. Un, jāatzīst, ka šie žāvētie āboli ir tieši tādi, kādi man garšo! :D Lieliski āboli, tikai ar mazuma piegaršu.

14.novembris.

Rīts sākās ar ziņojumu LR1 par iepriekšējā vakara notikumiem Parīzē. Simtiem ievainoto un bojāgājušo... Nelāga sajūta pārņēma.. un patiesībā joprojām tāda sajūta ir. No vienas puses joprojām ļoti gribas redzēt pasauli un braukt, braukt, braukt, bet no otras puses - ir tomēr bail par savu drošību.
Bet personīgais dienas notikums - beidzot aizvēlos līdz tirgum! Mērķis bija nopirkt zivis, bet apskatīju arī visu pārējo. Izskatās, ka tirgus varētu kļūt par regulāru apmeklējuma vietu. Sāku ievilkties šajā pasākumā.
Bet nu zivis.. jā.. gardas nopirkās! :)

15.novembris

Dīkdienīga diena pa mājām, lasot žurnālus un skatoties tv.

16.novembris.

Beidzot arī Līgai šī diena ir pienākusi, kad var doties atvaļinājumā un pēc tam.. pēc tam jau sākais garais atvaļinājums. Atceros, kad jūnija sākumā viņa man par grūtniecību paziņoja..tas liekas tik nesen, bet nu jau viņa aizgāja. Teju divus gadus viņas atkal nebūs. Pietrūks man viņa. Un skaidrs, ka darbā šis tas mainīsies ar viņas aiziešanu. Bet tad jau redzēs, kā būs.

17.novembris.

Īsajā darba dienā var atnākt ātrāk mājās un noskatīties ierakstīto Jaunā Rīgas teātra izrādi "Jāņonkulis". Tomēr patīk man šī iespēja, ko piedāvā teātris.zip - skaties jaunākas un vecākas izrādes sev ērtākā laikā mājās. :) Nē, nu iet uz teātri arī ir forši, bet tas, ka vari to darīt arī mājās, ir patīkami. ;))

Un zināmā mērā varu piekrist tam, ko teica Zane Radzobe par šo izrādi:
"Lauki pret aristokratismu
Teātra Vēstnesis Nr.2, 2010
15.09.2007
autors Zane Radzobe

Māras Ķimeles intervija Undīnei Adamaitei laikrakstā "Diena" mani uzrunāja viens teikums: ka tādu Jāņonkuļu ir daudz. Pie viņiem brauc paciemoties, aizbrauc uz pirti. Režisore mēģināja pamatot, kāpēc Antona Čehova "Tēvocim Vaņam" Jaunajā Rīgas teātrī bija jāpārtop par Jāni un onkuli, bet mani spēcīgi skāra pirts tēls, kas liekas uzsveram nevis cilvēka kvalitātes, bet gan funkciju. Tagad, pēc izrādes noskatīšanās, liekas — varbūt tieši tur slēpjas "Jāņonkuļa" potenciālais spēks un pašreizējais vājums vienlaikus. M. Ķimele radījusi oriģinālu, spēcīgu koncepciju par Latvijas lauku un pilsētas attiecībām. Trāpīgu. Sāpīgu. Tikai luga nav īstā.Programmiņā M. Ķimele raksta, ka grib reabilitēt A. Čehova varoņus un līdz ar to Čehovu pašu. Atbrīvot no padomju gadu iestudējumu uzslāņojuma, "izmirstošo aristokrātu" klišejas, uzsverot, ka, piemēram, Vaņa taču ir īsts lauku vecis — nevis filozofējošs dīkdienis, bet darba cilvēks, kam rokas nemitīgi kustas. Ilustratīvā līmenī izrādē tā tiešām ir — pēc Serebrjakova un Jeļenas aizbraukšanas lietišķā klusumā Reiņa Dzudzilo iekārtotajā telpā tiek nagloti trušu būri, kārtotas ādas. Dzīve rit. Tomēr režisores izvirzītajā uzdevumā izrāde dziļākā būtībā cietusi fiasko. Pārlieku koncentrējoties uz ārējo formu — Kristīnes Abikas kostīmi pilnasinīgi iemieso visklišejiskakos priekšstatus par lauku papiem un pilsētas cacām, aktieriem likts runāt krāsainos dialektos, ēvelēt kāpostus, dekoratīvi "spēlēt" kūtsmēslu smaku istabā un pašus mēslus uz zābakiem —, aizmirsies, ka dziesma jau nav par krekliem. Viens objektīvs atklājums gan režisorei izdevies, tiesa, ne gribēts, ne saukts. Proti —krievu klasiķis ir krietni specifiskāks — nekā klišejiski esam paraduši domāt. Acīmredzami Čehovam nepieciešami īpaši liela mēroga varoņi un dziļas attiecības. Citādi nesanāk.Režisore pirms pirmizrādes intervijās daudz runāja par lauku — pilsētas attiecību tēmu. Izrāde paradoksālā kārtā rāda, ka iedziļināšanās "pilsētnieciskumā" un "laucinieciskumā" bijusi virspusēja. Vai varbūt pareizāk teikt — ka precīzie vērojumi "no dabas" neiegulst A.Čehova zīmētajā metā, jo tas nav likumsakarības, bet gan izņēmuma zīmējums. Lauki, protams, ir dažādi. Ir sevi zaudējuši cilvēki, kas liec muguru katra atbraucēja priekšā. Un ir tādi, kuriem pilsēta tomēr nav nepārvarama garīga trauma. A. Čehova lauki pieder pie otrajiem. Un tajos iespējami tikai divi ceļi — mīlestība vai distance. Lauki pilsētu pārbauda, liekot jaunas un jaunas nastas virsū, lai kā iniciācijā noskaidrotu: esi gatavots no īsta materiāla? Esi cienīgs kļūt par savējo? Ar vienkāršām dzīves patiesībām ir neiespējami strīdēties, tāpēc virsroka paliek lauku pusē. Ja neesi izturējis, par pilnu nekad neņems. Un nekad tu nebūsi savējais A Čehova "Tēvocī Vaņā", tāpat kā, piemēram, "Ķiršu dārzā", "Kaijā" vai pie tuviem cilvēkiem tepat Latvijas laukos, iztapšana atbraucējiem nav mazvērtības komplekss vai pienākums, bet gan mīlestība. A. Čehova varoņiem — arī apbrīna, nonākšana pretrunīgo, bet valdzinošo lielo personību starojuma varā. Bet — vai "Jaņonkulī" var runāt par savējiem? Tur jau tas āķis, ka ne. Tātad liecas ne jau aiz mīlestības. Ne jau upurējoties. Bet velns viņ' zina, kādēļ. Aiz garīgas dīkdienības? Aiz verdziskas citādā (tātad automātiski iedomāti labākā?) pielūgsmes?Salīdzinot A. Čehova lugu un M. Ķimeles iestudējumu, nākas secināt būtiskas nesakritības, vietas, kur luga acīmredzami pretojusies režisores koncepcijai. Un uzvarējusi, izlaužoties brīvībā. Viszīmīgākais no šādiem nesakritību punktiem, manuprāt, ir ģimene. A. Čehova varoņi ir tuvinieki, savējie, bez tam šī savējība pārsniedz bioloģiskās ģimenes robežas. To, kas ir A. Čehova varoņi cits citam, izsaka nelatviskais "bandas" vai latviskais "saimes" jēdziens. Tās, kā zināms, var sastāvēt no visatšķirīgākajiem cilvēkiem pasaulē, tomēr ir nesašķeļamas. Varbūt tieši tāpēc "Tēvocis Vaņa" (un ne tikai) A. Čehovam ir tik traģisks. Būt vientuļam starp savējiem ir iznīcinoši smagi.M. Ķimeles varoņi ir katrs par sevi. Ieskatieties uzmanīgi — kuram kurš te pa īstam svarīgs? Jūtas, ja tādas ir, lielākoties vērstas uz sava ego apkalpošanu. Lai cik talantīgs aktieris būtu Gundars Āboliņš, viņa tēlotā Jāņa jūtām pret sprigani nervozo Ivetas Poles Helēnu šajā izrādes zīmējumā grūti noticēt. Aktierim acīmredzot dots uzdevums "laucinieciskot" smalko intelektuāli Vaņu, pierādot, ka Latvijas Jānis ir tāds pats kā simtiem, nē, tūkstošiem vīru mūsu laukos. Bet nav jau. Ne jau A. Čehovam. Dzirksteles nav arī Helēnas un Andra Keiša Astrova starpa. Iemesli līdzīgi Bez tam aktieri spēlē ar iedvesmu, iejūtoties spilgtos, no zāles skatoties, teiktu — komiskos, raksturos. Starp šiem cilvēkiem neatradīsiet liktenīgo kaislību. Bet ir iespējams iedomāties, ka līdz ārprātam garlaikoti un (paradokss, vai ne?) ne ar ko nenodarbināti cilvēki ar pašradītu mīlestības tēlu mēģina ja ne dzīvi padarīt saturīgāku, tad vismaz īslaicīgi izklaidēties. Ģirts Krūmiņš Serebrjakova lomā šādu pieeju dzīvei iemieso līdz niansēm precīzi. Bet Serebrjakova tēlam jau šāds lasījums der. Ja tā traktē Vaņu un Astrovu, jābūt dzelžainai (līdz galam izturētai un pierādītai!) koncepcijai, kādas "Jāņonkulī" trūkst.Izņēmums šajā egoistu — spēlētāju pulciņā ir Gunas Zariņas Sofija un Regīna Razuma nelielajā Aukles lomiņā. R. Razuma īsajā skatuves laikā piepilda skatuvi ar savas gandrīz nemanāmās varones tomēr jūtamo garīgo, emocionālo klātbūtni. G. Zariņai izdevies Sofiju izveidot kā putnēnu, kas izvēlies no ligzdas un mēģina lidot. Nesanāk, protams, bet procesā ir kas aizkustinošs. Soņas traģēdija "Jāņonkulī" ir tā, ka viņa izjūt sevi kā neeksistējošās, tikai vārdos deklarētās ģimenes daļu un attiecīgi gaida, ka pārējie izturēsies atbilstoši lomām. Nāk prātā, ka, iespējams, tieši tas izrādē ir Astrova un Sofijas attiecību neiespējamības pamatā. G. Zariņas Soņa mīl nevis tāpēc, lai pašapliecinātos, bet tāpēc, ka nespēj nemīlēt. Viņa mīlestību nevis izdomā, bet jūt. Astrovam tāda mīlestība nav vajadzīga, jo tā uzliktu apgrūtinošu pienākumu pieiet attiecībām pēc būtības. Bet būtība allaž sagādā kādas neērtības. Tā — pavirši slīdot dzīvei pa virsu — dzīvot vieglāk. Absolūtu patiesīguma pakāpi citādi, šķiet, šajā izrādē deklaratīvajos A. Čehova tekstos izdodas sasniegt tikai G. Zariņai, bez tam kulmināciju uzaudzējot tieši visgrūtākajā, jo didaktiskākajā lomas posmā. Soņas monologs izrādes beigās izskan ne kā meli, pat ne kā mierināšanas vārdi, bet absolūtā patiesība, ko iemiesos varones nesatricināmā ticība kaut kādām pozitīvām vērtībām dzīvē, ceļam, jēgai."Jāņonkulis" izvirza grūti atbildamu jautājumu — ja aktieris spilgti izpilda komisku lomu, kas īstenībā iecerēta traģiska, vai to var uzskatīt par labu darbu? Un kā neveiksme tā ir — aktiera, kas pakļāvies izrādes zīmējumam, vai režisora, kurš šo zīmējumu izveidojis? G. Āboliņš un A. Keišs abi kļūst par izrādes centru, bet dīvainā kārtā kā komiskie varoņi, zālei jautri smejoties par jociņiem. "Tēvoča Vaņas" iestudējumā tas būtu pat oriģināli, ja vien aiz komiskās fasādes būtu aizslēpta tā nekomiska sāpe, kas ir katra A. Čehova varoņa kodolā, "Jāņonkuļa" problēma, šķiet, ir tā, ka varoņos šīs sāpes nemaz nav. Padarot A. Čehova tēlus par "ikvienu", izrādās, viņi tiek iznicināti. Jo tie savā dziļākajā būtībā ir izņēmums dzīves straumē. Droši vien ne tikai šodien, bet ari lugas rakstīšanas laikā. Kad M. Ķimeles izrādes kulminācijas ainā, Serebrjakovam paziņojot par "projektu" pārdot kopējo saimniecību, G. Āboliņa Jānis apvainoti "iziet no sevis", viņš trako tāpēc, ka viņu fiziski apzog. Mājas pārdos, naudu viņš neredzēs kā savas ausis. A. Čehova varoņus apzog garīgi. Viņiem nozogot sapni, vienīgo, kas varbūt šajā bezcerībā uztur, — apziņu, ka to upuris nes kādu labumu. M. Ķimeles varoņi nav upurējušies. Nekādas citas perspektīvas jau te nevienam nav bijis. Tie nav A. Čehova izsmalcinātie gara aristokrāti, kas apzinās sevī nobendētu to dzīvi, kurai viņi bija dzimuši. Kad G. Āboliņa Jāņonkulis vai Andra Keiša Astrovs gaužas, ka dzīve aizritējusi velti, ka viss palaists garām, viņi nedomā kādu nepiepildītu misiju, neizdarītu darbu vai nodotu talantu. Viņi domā par to, ka dabūt sievieti (var Helēnu, bet vispār jau nav tik būtiski, kuru) vajadzēja pirms gadiem desmit. Dzīve būtu ērtāka. Būtu kāds, kuram pienākums piepildīt tavu tukšumu. Nav M. Ķimeles varoņi skaistā R. Dzudzilo radītā tēla — dekoratīvie trusīši gaļas trušu būros — iemiesotāji dzīvē. Kārtīgi gaļas truši. Ne smalkie pilsētnieki.
Izrāde atstāj mulsinošu iespaidu. Skaidrs, ka "Jāņonkulis" nav A. Čehova, bet ir M. Ķimeles darbs. Vai tas, ko iestudējumā varēja nolasīt pirmizrādē, ir viss, ko režisore vēlējusies pateikt skatītājam, vai ari kas pazudis, A. Čehovu "lauku vienkāršībā" tulkojot? Atbildes izrādē nav. Toties viens nu pēc "Jāņonkuļa" ir skaidrs. A. Čehova varoņi tomēr ir tieši "izmirstošie aristokrāti". Nevis lauku veči."



18.novembris.

Nobumbulējām dienu pa mājām, jo laiks bija lietains, pelēks un nepatīkams. Toties visādus gardumus par godu valsts dzimšanas dienai sagatavoju. :)

19.novembris.

Gandrīz nedēļu staigāju ar nepārvaramu vēlmi apēst vīnogas. Un beidzot šodien vēderpriekam ļāvos. Nopirku skaistu ķekaru un.. notiesāju! :) Kādu krietnu brīdi būs miers!

20.novembris.

Tā kā priekšnieks komandējumā, bet abas meitenes atvaļinājumos, šo piektdienu nācās ilgāk pastrādāt. Neparasti. Un, ja godīgi, man vairs tā nepatīk strādāt. Tomēr tā īsā piektdiena ir patīkama lieta.
Toties pa ceļam, ejot mājās, iegriezos Zvaigznes grāmatnīcā. Aplūkoju, kas ir nopērkams ar atlaidēm. Šo to nopirku, tajā skaitā arī tamborēšanas grāmatu. Ja godīgi, teorētiskās zināšanas tamborēšanā man ir tikai pamatskolas līmenī, bet pārējo kaut kā līdz šim esmu centusies pati atkost. Nopirku tagad grāmatiņu, lai būtu vieglāk. :))