7.jūlijs
Pēc lietainās dienas sekoja ļoti vējaina diena. Es īpaši nekur daudz nevazājos - turpat ap un pa mājām. Kaut ko no zaļumiem gatavojām, kaut kādas ogas salikām ziemai. Un es beidzot sāku atgriezties pie sejas.


8.jūlijs.

Beidzot es pa dārzu rosījos, bet, tiklīdz dzirdēju bites, tā laidos tālu prom. :)
Pievakarē atbrauca brālis ar Annu un bērniem (pusotra nedēļa Horvātijā pamatīgi viņus nomocījusi - dejot tautastērpos pie +35 diez kas nav :) ). Santa, mazais viesulis, protams, metās man palīgā. Protams, ravētājs viņa nav, bet kaplēt viņai gan ļoti patika. :))
Protams, saruna par īpašumu pārņemšanu beidzās ar to, ka viens aiziet, otrs raud, trešais kaut ko spriedelē, bet es.. es saprotu, ka esmu tāda, kāda esmu, domāju tā, kā domāju.. Smagi. Bet tam visam kaut kā būs pāri jātiek. Vienkārši lietas jāsakārto, lai pēc tam nav jādomā, ko darīt, kā darīt utt.

9.jūlijs.

Aizbraucām tomēr līdz Kazīšiem. Tētis sienu pļāva, mēs ar mammu dārzu ravējām un beigās arī dilles nogriezām. Labi, ka es vairāk tos maisus paņēmu, jo dilles šogad labu-labās saaugušas. Beigās 13 litrus saldētavā ielikām. Tiesa, rokas sāpēja, un likās, ka tās dilles es vairs redzēt negribēšu. Bet neko - vakarā atkal krietnu sauju salātos un zupā iegāzu. ;))
Un vēl, intereses pēc aizstaigāju līdz pļavai saskaitīt stārķus. Mums tur sādžā ir 2 ligzdas, un mazie vēl nelidoja ārā, bet pļavā ganījās vismaz 16 stārķi. Vispār pamanīju, ka mums tur ļoti daudz lidinās stārķi arī dienās, kad netiek pļauts siens. Tētis teica, ka tie, kas tobrīd virs pļavas lidinājās barā, esot vientuļie veči. Var jau būt.. var jau būt.
Bet diena bija forša! Un tā svaigi nopļautās pļavas smarža... dievīga! :) Un atcerējos bērnību, kad brālis ar tēti daļu pļavas ar izkaptīm vakaros un no rīta pļāva un kameņu medu, ko tētis man vienmēr pļavā atrada, un vecomammu un stiprināto krustmāti Aņu. Un toreiz arī upītē bija daudz ūdens vasarās un mēs tur plunčājāmies.
Jā, riktīgā bērnības romantika... :)


10.jūlijs.

Visu dienu rosījos, jo gribējās vairāk izdarīt, lai vecākiem mazāk ir darbu un vieglāk. Kā parasti bija grūti arī izkasīties no laukiem. Diezgan vēlu izbraucu, bet piektdienas vakarā šoseja uz Rīgas pusi jau tāda diezgan tukša ir. Pretējā virzienā gan pamatīga plūsma!
Braucot uz Rīgu, daudz domāju par to laukiem. Agrāk bēgu prom no tā visa, bet tagad tieši otrādi - velk atpakaļ pie zemes. Tur laika ritējums ir savādāks. Jā, jūties fiziski noguris, bet galvā ir skaidrība. Nu, varbūt ne vienmēr skaidrība, bet miers noteikti. Un saproti, ka daudzas problēmas, kas ir Rīgā un šķiet meganozīmīgas, patiesībā ir nieks. Un saproti, ka cilvēki pilsētā jūk prātā nejēdzīgu lietu dēļ.
Un, protams, lietus ap Ogri un Rīgu, un, kad sāka skanēt šī dziesma,


uznāca riktīgs puņķis un asara. Patiesībā, arī tagad, rakstot un klausoties šo dziesmu, kaut kas tik ļoti ķer to sirdi..

11.jūlijs

Dienas notikums, protams - le_minga! :))
Mēs te gan no Rīgas nespējām izkasīties, jo man i zapte jāvāra, i pīrāgs jāuzcep, i mīļotais no darba jāsagaida. Pa vidu vēl ūdens bija pazudis un es nomazgāties nevarēju. :D Vārdu sakot jestra diena bija pa māju. Bet pēc aizbraukšaas pie gaviļnieces, sanāca lielisks vakars. :)) Tiešām labs un jauks, un mīļš! :) Un atkal nedaudz mazuma sajūta bija. :))
Un tās ogas! Ogas galvai neko nenodarīja, bet nu tās kājas man gan bija mīkstas! :D
Mājās braucot, mīļotais ieminējās par mājas būvniecību. Pie sevis par to paķiķināju, ka tas tāds joks vien ir. Bet šobrīd redzu, ka mēs ik pa brīdim pie šī temata atgriežamies tādā vai savādākā veidā. Laikam vēl kādu brīdi ar šo domu abiem jāpadzīvo, lai saprastu - jā vai nē.

12.jūlijs

Rāma diena pa mājām, kad pēc vēlā vakara ar zināmu alkogola ielietošanu, negribas celties agri un kaut kur aktīvi skriet. :) Nodarbojos ar visādu lauku labumu utilizēšanu un likšanu saldētavā un burciņās. Pa vidu vēl šo to palasīju. :)
Vārdu sakot, laiska diena pa mājām! :)

13.jūlijs

Krietnu brīdi bija solīts, beidzot tika arī izdarīts! Aizbraucu aplūkot SERGB dzērvīti. Patiesībā, neskatoties uz to, ka remonts ir pilnā sparā, tur ir ļoti labi, mājīgi, omulīgi. Tiešām ir sajūta, ka Dzervīte vienmēr ir bijusi. Viņiem tur būs labi un ērti! Tāds plašums pēc tās vienas istabas! :)
Nu, ko būs jābrauc uz sālsmaizi, kad remonts būs vismaz daļēji paveikts un paši viņi būs pārvākušies! :)

14.jūlijs.

Piespiedu kārtā šī diena bija jāpavada Rīgā, jo kleitas pasākums ir jāturpina virzīt uz priekšu. Atlicis pavisam maz un viss būs pabeigts. Un tas datums arī strauji tuvojas. Protams, pašai man ir nedaudz vilšanās par to, ka abas mammas tā izrīkojās ar bērniem un viņu kāzām, bet.. ne manas kāzas, ne man par to domāt un uztraukties.
VIenu lietu gan es pamanīju - kā esmu pilsētā, tā mani pārņem kaut kāds slikums un apātija. Negribas neko.. pilsēta man atņem spēku.

15.jūlijs.

Rīta cēlienā rosījos pa māju - sakārtoju kārtojamo, pagatavoju pāris dienām ēdienu, lai vīriešam ir vieglāka dzīve un pēcpusdienā devos ceļā. Waze mani atkal aizveda uz Daugavpili caur Vecumniekiem, Neretu, Aknīsti, Ilūksti. Ceļš tur kluss un mierīgs, nedaudz pat vientulīgs.
Ap Aknīsti pamanīju, ka tuvojos lietus mākoņiem, tāpēc ieraugot šo skatu, nespēju atturēties no bildes. Piestāju, uztaisīju pāris bildes un devos tālāk. Brauciens no Subates līdz Daugavpilij nemaz nebija foršs lietus dēļ un diezgan intensīvās satiksmes dēļ, bet mana mīlestību uz Sēliju un mammas dzimto vietu tomēr spēja nejaukos laika apstākļus pamanīt mazāk. :)
Iebraucu pie brāļa, domādama, ka ātri paņemšu sīko un brauksim, bet rezultātā krietni brīdi nopļāpājām. Kā izrādās viņi bija izdomājuši, ka es bērnu vedīšu uz Rīgu. Bet manos plānos bija lauki. Vienojāmies par vidējo variantu, ka es nedēļas vidū aizbraucu uz dažām dienām uz Rīgu, bet tad, piektdienā atvedu bērnu un mēs aizšaujam līdz Polijai šopinga tūrē. Tomēr reizi gadā man gribas un patīk aizraukt uz Poliju - sapirkt visu vajadzīgo mājai, kādas drēbes arī paskatīties. :) Un pilnīgi skaidrs, ka ar lielo mašīnu taču ir ērtāk braukt uz Poliju, nekā ar manu mazo. :))
Rezultātā jau krēslā izbraucu no Daugavpils. Ceļš no Daugavpils līdz Špoģiem pavisam nejauks - viss tiek remontēts, tāpēc sēdēšana pie luksoforiem sanāca diezgan liela. Krietni nopūlējos, lai bērns man neaizmieg mašīnā, jo kā gan es viņu dabūtu augšā? :)) Papildus stresors bija arī fūre, kas iekārtojusies bija aiz manis un gana nervozs tas vadītājs bija. Beigās pie Špoģiem nepamanīju vienu "slieksni" uz ceļa, tāpēc pamatīgi ar "dupsi" uzsitu. Abi ar Ilveru pat nobijāmies. Lūdzos pie sevis, ka tik viss ir kārtībā un naktī nepaliekam abi uz ceļa. Tomēr auto labi ripoja un viss bija labi. Pa ceļam satikām vienu stirnu. Viņa izleca uz ceļa, paskatījās man acīs un aizleca tālāk. Tā kā ātrums nebija pārāk liels, tad neviens netika sabraukts un visi laimīgi nokļuva mājās. :)
Mājās atbraucām ap pusnakti. Kamēr sakrāmējām visas mantas, uznesām tās.. Nogurusi biju pēc suņa. Viss, ko gribējās- nokrist un gulēt.
Abi ar bērnu aizmigām burtiski dažu minūšu laikā.

Nu, ko.. turpinājums sekos!