„..paskaties uz visu, kas ir mums visapkārt. Uz burzguļojošiem viļņiem un krastu, kas tiem padodas, uz augstajiem kalniem, kokiem, gaismu, kuras intensitāte un krāsa mainās ik sekundi, putniem, kas riņķo virs mūsu galvām, zivīm, kas nevēlas kļūt kaijām par barību, lai gan pašas pārtiek no citām, mazākām zivīm. Cik pārsteidzoša ir skaņu, viļņu šalku, vēja un smilšu harmonija. Bet šīs dzīves simfonijas un matērijas vidū esam tu un es, un visi pārējie līdzcilvēki. Vai daudzi no viņiem ir pamanījuši to, ko tev tikko aprakstīju? Vai daudzi no tiem, rītos mostoties apzinās, ka tā ir dāvana – pamosties un redzēt, just, pieskarties, dzirdēt un apjaust? Vai maz ir daudz tādu, kuri spēj kaut uz mirkli izrauties no ikdienas, lai apbrīnotu šo skaistumu? ..”