Kamēr dzīvoju pa mājām, bija viens periods, kad grāmatas negribējās lasīt, jo tas viss asociējās ar darbu - darbā daudz jālasa. Tāpēc arī bija kino trakums. Tagad tieši otrādi - daudz lasu. Kā izrādās, man mājās ir krietna kaudzīte grāmatu, kas tika savulaik nopirktas, bet līdz kurām rokas tā arī neaizsniedzās - mūžīgi nebija laiks. Tiesa, saprotu, ka laika gaitā arī mainījusies "patikšana" - agrāk gribējās grāmatas cietajos vākos, bet tagad labāk patīk "kabatas" formāta grāmatas mīkstajos vākos, kuras vienmēr var iemest somā un palasīt. Un vēl - agrāk izmisīgi centos paturēt bez maz vai katru grāmatu, kas nonāca pie manis, bet tagad atdodu tās tālāk. Ne visas, protams, bet daļu gan. Lai grāmatas turpina priecēt citus, kam naudiņas nav to nopirkt. Tāpēc šobrīd pašai prieks, ka Lule no manis paņēma trīs grāmatas, kaste aizvešanai uz lauku bibliotēku arī kļūst aizvien pilnāka. Grāmatai ir liela vērtība tad, kad tā tiek apčubināta, paņemta rokās, lasīta, nevis vnk stāv kādā plauktā.
Un vēl, ja par grāmatām, tad priecē, ka visas piecas (tiesa, tikai četras manas, bet piektā ir kolēģes) pēdējās nedēļas laikā nopirktās grāmatas ir uzsākušas savu ceļojumu pie manis. Jācer, ka viss būs kārtībā un jau drīz saņemšu uzaicinājumus uz pastu ierasties pakaļ grāmatām :) Un tad..tad divas gaidīs Ziemassvētkus, lai dotos pie saviem īstajiem īpašniekiem dāvanas veidā, bet divas es kāri centīšos izraut pirmajās dienās, lai kļūtu gudrāka par to, ko un kā man darīt vai nedarīt.