Draugi

About Draugi

ilustrētā 7diena20. Apr 2014 @ 18:19
[info]helvetica
E taurenis (tiem, kas šogad vēl nav redzējuši) un pingīvns uz slidkalniņa.

 photo WP_00056501_zpsee21a1d0.jpg  photo WP_001695_zpsa653bb1d.jpg

20. Apr 2014 @ 18:03
[info]kinskis
ā, un vēl viena štelle, īsts lols. aizeju es šorīt uz tēva kristāmbaznīcu apcerēt augšāmcelšanās tēmu (iegadījās arī svecīti aizdegt ar uzrakstu mūžīgs miers vai debesu valstība, kat kas tamlīdzīgs). nosēžos tā, lai nerēgotos pārāk ar savu nesekošanu līdzi visām ceļoskrišanām un gavilēšanām. mise vēl nav sākusies, un vēl kaut kā nesākas, tā kā ievelkas.

piepeši pienāk man klāt tāds knariņš, tips kā no kādas krievu filmas par nepa laiku odesu, saka, mums tevi vajag procesijai, nest svinīgos piederumus. atbildu, ka, piedodiet, neesmu gana glīti apģērbies, ne tūka svārku, ne samta bikšu, nedz arī vispār es kāds katolis. nekas, nekas, uzģērbsim pa virsu komžu (lomžu, vamžu, vai kā viņu tur, to balto paltraku), kā ārstam, un nekatoļi mēdz būt labāki cilvēki nekā katoļi. nu, izdarīsi labu darbiņu lieldienu rītā.
ok. lielākoties ziņkārības dzīts piekritu, jo atzīsim, pirmoreiz mūžā man kaut kas tāds paspīdēja, moš pēdējo. un tēvs bērnībā tepat esot svētkos bijis par baznīczēnu (piedodiet, nejēdzu tos terminus, katrā ziņā tēva mātes māsas uz viņu esot raudzījušās un teikušas, ka viņam uz poliju jābraucot par ksendzu mācīties), atceros, tēvs tāds iešvilpis rādīja, līdz kurienei viņam stiepusies tā komža (lomža, vai kā tur), visi esot teikuši, ka izskatoties pēc eņģelīša.

un vēl interesanti, ka vīrelis vispirms mani uzrunāja krieviski. pamanīju arī, ka poļi, viņus pēc izskata var atpazīt, savā starpā runājas krieviski.

tā nu es biju otrās rindas kreisais luktura nesējs pie prāvesta baldahīna. 3x apgājām baznīcu, cilvēki apgarotām sejām krita ceļos, pa priekšu baldahīnam gāja vīraka kūpinātājs, ar blagovōņiju savilkos pilnas nāsis. misē bija skaisti gari dziedājumi ar labi skanošu kori un dziedātājiem. sprediķis gan bija pļāpīgs sūds. izskatās, ka mācītāji mēģina kļūt ārkārtīgi saprotami plašām tautas masām, un tas nu nekur neder.

20. Apr 2014 @ 17:32
[info]kinskis
man gavēnis beidzies, un aiz priekiem es pat nezinu, ko lai tagad iedzer.
tādēļ nedzeru neko.
un gaļu es arī tagad varu, bet negribu.
olas apēdu kādu pusdienu atpakaļ, un varētu būt, ka pienāks gals tai tunča bundžai, kas man visas šīs nedēļas rēgojās pa ledusskapi.

20. Apr 2014 @ 16:22
[info]rasbainieks
šodien atklāju sev grupu fucking guns
atrodiet: http://tatafriends.com/rockbandicons/

par fudbolu20. Apr 2014 @ 16:06
[info]martcore
starp citu, korejieša mejena čoja tradicionālisma stilā ieturētās ilustrācijas
kā lai to labāk pasaka )

Es nedzeru Bonapartu20. Apr 2014 @ 13:48
[info]fictio
Tu iemīlējies. Netīšām, protams, kā vienmēr. Viņš nāca un nāca pie tevis, līdz pielipa pavisam. Jūs bijāt jauni un skaisti un sašņaukušies un samīlējušies un vieglprātīgi, līdz kļuvāt smagprātīgi viens pret otru, jūs sitāt caurumus virtuves rūpīgi liktajā riģipsī ar dūrēm, ar āmuru, jūs sitāt viens otram pa seju un sirdī ar dūrēm, ar āmuru. Tu gāji ik dienas uz Tvaika ielu ar sainīšiem, 3. trolejbusā tevi pētīja visas tās alkohola un vielu, un rūgtu, garu ziemu veidotās sejas, tu naktīs sēdēji uz tramvaja sliedēm un kliedzi viņa vārdu, un zināji, ka esi viņu jau zaudējusi, bet tu neatkāpies, jo tu taču nekad neesi pakļāvusies saprāta diktātam, tu neatkāpies kā driskās sakautā Napoleona armija, bet cīnījies, mēģināji viņu pielīmēt blakus tur, tajā vietā, no kuras kādas lielākas šķēres par tavējām viņu jau bija izgriezušas.
Tu biji Napoleons, viens pats uz savas salas, stūrgalvīgs, vēl sev spējīgs iestāstīt, ka mīlestība nav tikai pārejoša sirds slimība, bet spēks, kas ir stiprāks par vielām, Tvaika ielām, antidepresantu saujām un visu to citu, ko nezini nosaukt vārdā, bet tas spēks bija stiprāks tikai par tevi.
Tu joprojām esi Napoleons, blāvs, dziestošs, tu pulcē savas armijas atliekas un ar vīna pudeli maršē pretī pavasarim, kurā varbūt atradīsies kaut kas, ko iekarot, pirms spēki tevi pamet. Tu joprojām lieto viņa izteicienus, jo tev taču tik viegli pielīp izteicieni, patiesībā taču tu visu mūžu tikai aizstāj viena bijušā frāzes ar cita bijušā frāzēm, viņi kļūst par bijušajiem, pirms kļuvuši esoši, jo tev nekas nepielīp, tu esi Napoleons, spējīgs tikai iekarot, ne saglabāt.
Tev bija cilvēks, bet viņš nomira, un viņa dzīvais līķis joprojām staigā ielās, dzer bāros un nu jau vairs nezvana tev naktīs, gaudodams kā Stenlijs Kovaļskis; bet tu arī nomiri, un tagad tev jāpiedzimst no pelniem, vai dzirdi, citādi tu paliksi ilgi tikpat nomirusi ar savu vīnu un frizūru un manierēm un savu Bobu Dilanu, sēdēdama vakaros viena pati kaņepē, lai nebūtu jārunā ne ar vienu, ko tu pazīsti, sēdēdama vakaros ar telefonu, šturmēdama numuru sarakstu, lai varētu parunāt ar kādu, ko tu pazīsti.
Tu esi sagrauta kā Berlīne četrdesmitpiektajā, un tev tas jāatzīst, jāredz un jāsāk celtniecība, pirms uz gruvešiem nav sākušas plaukt puķes.

Lieldienas svinam, ja?20. Apr 2014 @ 13:54
[info]unpy
 
Ādolfs Hiltlers 
dzimis 1889. gada 20. aprīlī

20. Apr 2014 @ 15:32
[info]bozena
Pēc vakardienas dārzeņkopības un ugunskura kurināšanas darbiem un šodienas olu krāsošanas rezultāts uz rokām un sejas akurāti tāds, ka man atliek tikai kā Skārletai aizbildināties, ka es tak tikai vienu reizi izjāju bez cimdiem. Un arī bez burkas, kā rādās, ja ņem vērā, ka deguns izskatās pavisam citā krāsā, kā viss cits. Papus brīdināja, ka man iedegšot arī jostiņa tajā vietā, kur krekls un džinsi, veicot brīvās kustības, lāga nevar satikties.
Priecīgas Lieldienas, starp citu.

Samīlējamība20. Apr 2014 @ 13:03
[info]fictio
Kaut kāda nesalīmējamība starp brīžiem, kad jūtos daudzmaz normāli, lai ko tas arī nozīmētu, brīžiem, kad jūtos apreibusi, un brīžiem, kad jūtos kā izlietots, izmests prezervatīvs, kas, maigi pielipis pie atkritumu tvertnes maliņas, trīsuļo pavasara saulītē.
Trīcrokas, bezmiegs, neēst. Klīniskā meitene. Patiesībā tādu brīžu, kad justos daudzmaz normāli, nav, ja nu vien pēkšņi medikamenti un kafija uz brīdi nonāk līdzsvarā.
Man jāiet uz darbu, un te neder trīcrokas, bezmiegs, neēst.
Nezinu neko.

kas ir permakultūra?20. Apr 2014 @ 12:12
[info]dooora
uz šo jautājumu mēs atbildēsim pēc svētkiem, bet Lieldienu politsprediķa vietā izvilkums no Šveika 11. nodaļas, kura patlaban atvērta četrās valodās.
______________________________________
— Iesim taču meklēt to karalauka altari! — aicināja Šveiks. Rīts jau klāt.
— Man tikai jāuzvelk formas tērps un jāiedzer vēl viens groks.
Beidzot abi izgāja uz ielas. Ceļā pie vecu lietu uzpircēja sievas feldkurats stāstīja Šveikam, ka vakar «ar dieva svētību» iespēlējis daudz naudas un, ja uz priekšu tikpat labi iešot, tad varēšot izpirkt klavieres no lombarda.
Tas bija kaut kas līdzīgs pagānu solījumam nest upuri savam elku dievam.
Samiegojusies uzpircēja sieva pateica viņiem dīvana jaunā īpašnieka adresi Vršovicē. Feldkurats izturējās neparasti galanti: ieknieba viņai vaigā un pakutināja zem zoda.
Uz Vršovici viņi devās kājām, jo feldkurats paskaidroja, ka viņam nepieciešama pastaiga svaigā gaisā, lai padarītu galvu skaidrāku.
Vršovicē veca, dievbijīga skolotāja dzīvoklī viņus gaidīja, nepatīkams pārsteigums. Atradis dīvānā saliekamo altari, vecais kungs bija uztvēris to kā kādu dieva zīmi un iedāvinājis- vietējai Vršovices baznīcai ar noteikumu, ka altara otrā pusē jābūt uzrakstam: «Dievam tam tēvam par godu un slavu. Dāvinājis pensionēts skolotājs Kolaržiks. Tā kunga 1914. gadā.»
Skolotājs, ko viņi pārsteidza vienā apakšveļā, bija ļoti samulsis. Sarunā ar viņu noskaidrojās, ka viņš uzskatījis atradumu par brīnumu un dieva pirkstu. Kad viņš nopircis dīvānu, kāda iekšēja balss viņam sacījusi: «Paskaties, kas atrodas dīvana atvilktnē.» Jā, viņš sapnī redzējis pat eņģeli, kas viņam pavēlējis: «Attaisi dīvana atvilktni!» Viņš paklausījis un, kad nu dīvānā atradis miniaturu saliekamu trīsdaļīgu altari ar iedobumu svētā sakramenta glabāšanai, tad nokritis dīvana priekšā ceļos un no sirds piesaucis dievu, teikdams to un slavēdams, un uzskatījis visu notikušo par dieva mājienu izrotāt ar šo altari Vršovices baznīcu.
— Tas viss mūs maz interesē, — feldkurats paziņoja. — Tādu mantu, kas jums nepieder, jums vajadzēja nodot policijai, nevis kādai sasodītai baznīcas sakristejai.
— Pielūkojiet, ka neiekuļaties nepatikšanās ar tādu brīnumu! — brīdināja Šveiks. — Jūs nopirkāt dīvānu, nevis altari, kas ir kara resora īpašums. Tāds dieva pirksts jums var dārgi maksāt. Nevajadzēja klausīties uz visādiem eņģeļiem. Kādam vīram Zhoršā gadījās izart tīrumā kausu, kuru kāds bija izzadzis no baznīcas un noglabājis, kamēr pienāks labāki laiki un zādzība piemirsīsies. Kausa atradējs arī domājis, ka. tas ir dieva pirksts, un nav vis atrasto mantu izkausējis, bet aiznesis mācītājam kā ziedojumu baznīcai. Mācītājs nodomājis, ka šo svētuma apgānītāju sākuši mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc aizsūtījis pēc stārasta, stārasts pēc žandarmiem, un nabaga vīru nevainīgu notiesājuši par baznīcas apzagšanu, jo viņš tiesā visu laiku melsis sazin par kādiem brīnumiem. Gribēdams attaisnoties, tāpat stāstījis par eņģeļiem, piepinis vēl pašu dievmāti klāt un beidzot dabūjis desmit gadus. Jūs darītu, prātīgāk, ja nāktu mums līdzi pie šejienes mācītāja un palīdzētu atdabūt valsts mantu. Karalauka altaris nav kaķis vai zeķe, ko var atdāvināt, kam vien iegribas.
Vecais kungs ģērbdamies trīcēja pie visām miesām. Zobi viņam klabēja.
— Nudien, man prātā nebija nekas ļauns vai peļams! Es tikai domāju, ka ar šādu dieva dāvanu palīdzēšu izpušķot māsu nabadzīgo dieva namu Vršovicē.
— Protams, uz kara resora rēķina, — Šveiks skarbi un asi pārtrauca. — Laba dieva dāvana, neko sacīt! Kāds Pivoņka Choteboržā arī domāja, ka tā ir dieva dāvana, kad viņam rokās nokļuva valgs ar svešu govi.
Nabaga veco kungu šādas valodas pilnīgi samulsināja, un viņš pat nedomāja vairs aizstāvēties, tikai centās ātrāk saģērbties, lai varētu drīzāk visu nokārtot.
Vršovices mācītājs vēl gulēja un, kad viņu uzmodināja, sāka lamāties, jo domāja, ka viņu aicina pie mirēja.
— Nekāda miera nav ar to pēdējo svaidījumu! — viņš sirdījās, ar nepatiku ģērbdamies. — Viņiem ienāk prātā mirt taisni tad, kad cilvēkam vislabākais miegs. Un pēc tam sāksies kaulēšanās par maksu.
Priekšistabā abi satikās — dieva tā kunga pārstāvis 110 Vršovices civilajiem katoļiem un dieva tā kunga pārstāvis zemes virsū no kara resora.
Īstenībā tā bija ķilda starp privātu personu un karavīru.
Ja draudzes mācītājs apgalvoja, ka altarim neesot vieta dīvānā, tad feldkurats aizrādīja, ka vēl jo mazāk pamata pārvietot karalauka altari no dīvana tādā baznīcā, ko apmeklē tikai civilas personas.
Šveiks mētājās ar dažādām piezīmēm, piemēram, ka esot ļoti viegli uz kara resora rēķina padarīt bagātu nabaga baznīcu. Vārdu «nabaga» viņš izrunāja pēdiņās.
Beidzot viņi iegāja sakristejā, un mācītājs izsniedza feldkuratam karalauka altari pret šādu kvīti:
«Saņēmu karalauka altari, kas nejauši bija nokļuvis Vršovices baznīcā.
Feldkurats Oto Kacs.»
Daudzināto karalauka altari bija ražojusi ebreju firma «Morics Mālers» Vīnē. Šī firma gatavoja visādus dievkalpojumiem un kultam nepieciešamus priekšmetus, kā rožukroņus, svētos attēlus utt. Altaris sastāvēja no trim daļām un bija pārklāts ar neīstu apzeltijumu tāpat kā visa svētās baznīcas slava.
Kas bija attēlots uz altara, par to bez labas iztēles neviens netiktu gudrs. Skaidrs bija tikai tas, ka šo altari tikpat labi varētu lietot elku dievu pielūdzēji Zambezi vai burjatu un mongoļu šamaņi. Izgleznots brēcošās krāsās, altaris iztālēm atgādināja krāsainu plāksni dzelzceļnieku redzes pārbaudei.
Labi saredzama bija tikai viena figūra. Tas bija pliks vīrs ar mirdzumu ap galvu un zaļganu miesu, kura pēc krāsas atgādināja zoss tūpļa daļu, kas jau iesmakusi un sākusi pūt.
Šim svētajam neviens nekā ļauna nedarīja. Gluži otrādi, no abām pusēm viņu apsargāja divi spārnoti radījumi, kam vajadzēja attēlot eņģeļus, taču skatītājam radās iespaids, ka plikais svētais brēc aiz šausmām, ieraudzījis tuvumā šādu kompāniju, jo eņģeļi atgādināja teiksmainus briesmoņus, kaut ko vidēju starp spārnotu meža kaķi un Parādīšanās grāmatas nezvēru.
Altara pretējā pusē bija glezna, kam vajadzēja attēlot svēto trīsvienību. Balodi māksliniekam visumā nebija izdevies pārāk daudz izķēmot. Viņš bija uzgleznojis putnu, kas tikpat labi varēja būt balodis kā baltā pērļuvista. Toties dievs tas tēvs izskatījās pēc laupītāja no mežonīgajiem rietumiem, ko publikai rāda dažādās aizrautīgās, asiņainās filmās. Dieva dēls turpretim bija omulīgs jauns cilvēks ar tīri glītu vēderiņu, ko sedza kaut kas peldbiksītēm līdzīgs. Visumā viņš atgādināja sportistu un krustu turēja rokā tik eleganti kā tenisa raketi.
No tālienes skatoties, visa trīsvienība saplūda raibā jūklī un šķita, ka tur attēlots vilciens, kas iebrauc stacijā.
Ko attēloja trešā glezna, neviens nevarēja uzminēt.
Kareivji dievkalpojuma laikā pastāvīgi strīdējās, cenzdamies atrisināt šo mīklu, zem kuras bija paraksts: «Heilige Maria, Mutter Gottes, erbarme Dich unser!»
Šveiks laimīgi novietoja karalauka altari ratos, pats apsēdās blakus ormanim uz bukas, bet feldkurats ratos ērti uzlika kājas uz svētās trīsvienības.
Šveiks sarunājās ar ormani par karu. Ormanis izrādījās dumpīgi noskaņots un izteica dažādas piezīmes sakarā ar Austrijas ieroču neuzvaramību, piemēram: «Serbijā jums atkal sadevuši pa biksēm,» — un tamlīdzīgi. Kad viņi piebrauca pie produktu pārbaudes aizkārtnes, sargs jautāja, ko viņi vedot, un Šveiks atbildēja:
— Svēto trīsvienību un jaunavu Mariju ar feldkuratu.
Tikmēr kaujas rotas viņus nepacietīgi gaidīja apmācības laukumā. Tām nācās gaidīt ilgi. Šveiks ar feldkuratu vispirms aizbrauca pie virsleitnanta Vitingera pēc sporta kausa, tad uz Brževnovas klosteri pēc monstrances, hostijas trauka un citiem dievkalpojuma piederumiem, kā arī pēc pudeles mišu vīna. No tā redzams, ka noturēt karalauka dievkalpojumu patiešām nav tik vienkārši.
— Kuļamies kā pliki pa nātrēm, — Šveiks sacīja ormanim, un tā bija taisnība.
Kad viņi ieradās apmācības laukumā un uzgāja uz paaugstinājuma ar koka barjeru un galdu, uz kura bija jāstāv karalauka altarim, tad izrādījās, ka feldkurats aizmirsis ministrantu. Agrāk tā pienākumus bija izpildījis kāds kājnieks, kas nupat bija iedomājies kļūt par telefonistu un aizbraucis uz fronti.
— Tas nekas, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — es varu viņu atvietot.
— Bet vai jūs zināt, kas ministram jādara?
— Nekad neesmu ar to nodarbojies, — Šveiks atbildēja, — bet pamēģināt var. Tagad taču karš, un karā cilvēki izdara daudz ko tādu, kas viņiem agrāk nav pat sapņos rādījies. Vai nu es nepratīšu šādu tādu dumu «et cum spiritu tuo» piepīt pie jūsu «dominus vobiscum»! Galu galā nav taču nemaz tik grūti staigāt jums apkārt kā kaķim ap karstu putru. Tāpat mazgāt jums rokas un liet no kannām vīnu . ..
— Labi, — feldkurats attrauca. — Tikai ūdeni gan man kausā nelejiet. Labāk jau tūliņ ielejiet arī otrā kausā vīnu. Vajadzības gadījumā es vienmēr došu zīmi, vai jums jāiet pa labi vai pa kreisi. Ja es paklusām iesvilpšos vienu reizi, tad nāciet no labās puses, divas reizes — no kreisās. Ar mišu grāmatu daudz nestaipieties. Visumā blēņas vien ir. Bail jums nav?
— Es nebaidos ne no kā, feldkurata kungs, arī no ministranta darba ne.
Feldkuratam bija taisnība, kad viņš sacīja: «Visumā blēņis vien ir.» Viss noritēja pavisam gludi.
Feldkurata runa bija ļoti īsa:
— Karavīri! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai pirms došanās uz kaujas lauku pievērstu savas sirdis dievam. Lai viņš dod mums uzvaru un uztur mūs pie veselības! Es jus ilgi neaizkavēšu un novēlu jums visu labāko.
— Ruht! — nokomandēja vecais pulkvedis kreisajā flangā.
Šādu dievkalpojumu sauc par karalauka dievkalpojumu tāpēc, ka tas ir pakļauts tiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta kara taktika kaujas laukā. Ilgajās karapulku gaitās trīsdesmit gadu karā arī karalauka dievkalpojumi vilkās varen ilgi. Modernās taktikas laikā, kad karaspēka pārvietošanās norisinās ātri un strauji, arī karalauka dievkalpojuma gaitai jābūt ātrai un straujai.
Dievkalpojums ilga taisni desmit minūtes, un tie, kas atradās tuvāk, nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc feldkurats dievkalpojuma laikā svilpj.
Šveiks ātri uztvēra signālus, parādījās te labajā, te kreisajā pusē altarim un nekā cita neteica kā vien: «Et cum spiritu tuo.»
Viss ceremoniāls atgādināja indiāņu deju ap ziedokļa akmeni, bet kopiespaids bija labs un izkliedēja garlaicību, kādu dvesa putekļainais, drūmais apmācības laukums, kam aizmugurē stiepās plūmju gatve un atejvietas, kuru smirdoņa aizstāja gotisko tempļu mistisko vīraka smaržu. Visi bija labā omā. Virsnieki, sastājušies ap pulkvedi, stāstīja anekdotes. Viss ritēja pilnīgā kārtībā. Šur tur starp kareivjiem bija dzirdams: «Dod ievilkt vienu dūmu!» Un kā upura dūmi vietumis pret debesīm stīdza zilganās tabakas dūmu strūkliņas. Sāka smēķēt pat apakšvirsnieki, kad ieraudzīja, ka arī pulkveža kungs aizkūpina smēķi.
Beidzot atskanēja: «Zum Gebet!» — laukumā uzvirpuļoja putekļi, un pelēkais formas tērpu četrstūris locīja savus ceļus virsleitnanta Vitingera sporta kausa priekšā, kuru viņš bija ieguvis sacīkšu skrējienā Vīne—Medlinga «Sporta favorīta» kluba vārdā.
Kauss bija pilns līdz malām, un vispārējais spriedums, ko izsacīja rinda pēc rindas, vērojot feldkurata manipulācijās, skanēja:
— Izmeta kā ogu!
Šis dievam patīkamais darbs atkārtojās divas reizes, tad atkal atskanēja komanda: «Uz lūgšanu,» — orķestris laida vaļā, cik jaudas, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», un tam sekoja komanda «stāties» un «doties projām».
—   Savāciet tās grabažas, — feldkurats sacīja Šveikam, pamājot uz karalauka altari, — un aizvedīsim visu atpakaļ, ko esam patapinājuši!
Viņi brauca atpakaļ ar to pašu ormani un godīgi atdeva visu, atskaitot baznīcas vīna pudeli.
Un, kad viņi beidzot bija mājās, aizsūtījuši nelaimīgo ormani uz komandantūru pēc atlīdzības par ilgo braucienu, Šveiks sacīja feldkuratam:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — vai ministrantam jābūt tās pašas ticības kā garīdzniekam, kuru viņš apkalpo?
— Zināms, — feldkurats atbildēja, — citādi dievkalpojums neskaitās derīgs.
— Tādā gadījumā notikusi liela ķibele, feldkurata kungs,— Šveiks paziņoja, — jo es esmu ārpus visām ticībām. Man gan nekad neveicas.
Feldkurats uzmeta Šveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī.
______________________________________

20. Apr 2014 @ 12:51
[info]helvetica
es laikam esmu beidzot kļuvusi pavisam veca - ieslēdzu TV un nevis ar antropoloģisku sajūsmu skatīju tur notiekošo, bet vnk nespēju saprast, kas tas par sūdu. Slēdz kuru kanālu gribi, visur kaut kādas šausmas - bērnu multfilmas, pārraides, raidījumi, mūzikas kanāli, filmas. Pie 'dzīvokļa jautājums' izslēdzu un ļoti sapriecājos, ka nedz man kameras tajā pusē jāstāv ar plastmasas nagiem bakstot lattelecom dāsnās dāvanas, nedz scenāriji jāraksta tupām filmām un ka beigu beigās es varu vnk ņemt, to visu izslēgt un nelikties ne zinis.

Χριστός Ανέστη!20. Apr 2014 @ 12:16
[info]indulgence
Sveicu visus kristiešus, kā arī Lutura maldu mācības sekotājus, shizmatiķus u.c. apmaldījušos.

Tags:

20. Apr 2014 @ 11:21
[info]dooora
Maijs, Miers, Darbs

20. Apr 2014 @ 11:09
[info]martcore
jums, kristiešiem, labi, a es ar saviem olimpa dieviem varbūt arī gribu svētkus
"artemīda ir piecēlusies", "dionīss ir salāpījies", "zeus - mardi gras of bestiality", etc!

par gaumi20. Apr 2014 @ 10:59
[info]indulgence
Šķirojot piezīmju kaudzes un metot ārā visu lieko, uzdūros pirms gadiem 10-15 pierakstītam citātam, gan bez avota norādes (kas saprotami, jo nav jau fakta apraksts, bet tikai doma, pie tam visai apspriežama). Lapiņu izmetu, bet pašu citātu nolēmu saglabāt - moš kādreiz uznāks vēlme par to padomāt:

"Aristokrātiska sabiedrība, atšķirībā no demokrātiskās (buržuā) sabiedrības, jau no pirmssākumiem orientēta uz gaumes hierarhiju, kas pati par sevi liek nemitīgi orientēties nevis uz modernāko, dārgāko, bet kvalitāti, nemitīgi uz to tiekties. Filtrācija šajā sabiedrībā nenotiek pēc izglītības vai ienākumu līmeņa (tērējamās naudas apjoma), bet pēc gaumes un kvalitātes. Demokrātijas galvenā problēma ir tur, ka nauda nespēj atšķirt kvalitāti. Piemēram, jūs ieejat veikalā, kur plauktā blakus diskam ar ģeniālu filmu ir nopērkams totāls draņķis, un abas filmas maksā vienādi. Bieži pat draņķis maksā dārgāk, jo patīk lielākajaii sabiedrības daļai, kuras gaume ir neizkopta. Masu kultūra ir stabilizējoša, vienojoša sistēma kā kanona režģis. Kad personas individualitāte nav izveidojusies par personību, tai daudz vieglāk un komfortablāk dzīvot un izpausties šāda stabilizējoša režģa ietvaros, jo pati robežas noteikt tā nespēj."

20. Apr 2014 @ 10:12
[info]martcore
satīra
manas mīļākās vietas, protams
А Гребенщиков на самом деле Вокищнеберг
un
жизнь и карьера бетонщика на карьере

20. Apr 2014 @ 09:47
[info]martcore
siltais laiks uz ielām atnesis ilgos un nežēlīgos šnabju karus autdora reklāmu vidē
pagaidām uzvar absolūts, "ieraugi bijušo jaunā gaismā", wish i wrote it

Bildīte iepatikās.20. Apr 2014 @ 00:25
[info]unpy
sabiedriskais transports )

20. Apr 2014 @ 00:09
[info]lemurs
pirmais vakars ar zemesvēžiem. vakar tirkšķa vēl nebija.

Šodien ir tā diena,19. Apr 2014 @ 21:44
[info]unpy
kad arī man nu jau sāk likties, ka ziema beigusies. Galu galā, vienubrīd až puskails pat biju izmeties, tēlojot daiļo dārznieku.
Top of Page Powered by Sviesta Ciba