|
es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti. |
|
jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei.
galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo.
es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek. |
|
Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).
Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu. |
|
galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski
galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt
galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība
vot |
| Pie ķēdes, taisnīgi | 4. Dec 2025 @ 21:15 |
|---|
|
Azartiski defensīvi agresīva attieksme |
| "I'm not drinking any f*ing Merlot!" | 4. Dec 2025 @ 21:09 |
|---|
|
Sideways (2004) (revisited)
|
|
Raksts par cilvēku uzvedību uz gājēju pārejām un ko tas liecina
Many pedestrians walk straight ahead without signaling anything. They are not rude people; they may simply feel shy, distracted, or assume drivers do not care about acknowledgment.
From a psychological point of view, though, they miss out on a simple way to create positive micro-interactions. Without these moments, the daily commute can feel colder and more mechanical.
*
When someone waves at a car, the driver often responds with a nod, a raised hand, or just a brief smile. Both sides receive a micro-dose of social reward, similar to what people feel when someone holds a door open or lets them skip ahead in a queue with a crying baby.
*
Neuroscientists who use brain scans to study gratitude consistently see activation in regions linked to reward and social bonding. These areas help the brain register safety and connection instead of threat.
-----
Vienā rindiņā bija minēts, ka to var arī iespaidot kultūra un no manas pieredzes tā tas nudien ir. Es nezinu kā Latvijā ir tagad, varbūt daudz labāk, bet es sāku māt uz pārejām tikai ārpus lv, jo tur tā bija norma un man šī norma patīk. Arī citās situācijās, kur pārejas nav, bieži ir tā, ka tu paskaties mašīnas logā un šoferis pamāj, ka tu vari iet un tu pacel roku, pasakot paldies.
Un tad par minēto situāciju ar mazu bērnu rindā - es to pirmo reizi piedzīvoju dažas nedēļas pēc bērna dzimšanas. Viņa bija ratos un es stāvēju rindā lidlā nl, diezgan gara rinda, un viņa sāka raudāt, nebija skaļi, jo viņas balstiņa vēl bija pavisam maziņa. Bet cilvēki uzreiz tam pievērsa uzmanību un visi pagāja malā un rādīja, lai eju visai rindai garām. Tas mani ļoti pārsteidza un bija tāds pilnīgs WOW. Un tad bija viena reize lidostā, viņai jau bija kāds pusgads un man vajadzēja viņu nest uz rokām, jo ratus var saņemt tikai kopā ar bagāžu un es stāvēju arrivals rindā. Pirms manis stāvēja viens visdrīzāk krievu tautības vīrietis (piedodiet, bet es atceros valodu kādā viņš runāja) un tad pie viņa piegāja vēl kādi 20 viņa kolēģi, vienk pagāja mums garām, liekot man ar bērnu atkāpties vēl tālu atpakaļ. Taču tad pie manis pienāca lidostas darbinieks un teica, lai nāk viņam līdzi un paņēma mūs bez rindas, tas bija Getvikas lidostā.
P.S. Domāju par gadījumiem, kad es kādu veikalā palaižu un tas parasti ir tad, ja cilvēkam aiz manis rokās gandrīz nekā nav, bet mani ir daudz. Tad bija viena reize, kuru atceros, jo iespiedās atmiņā konkrētais cilvēks - tā bija sirma sieviete un viņai bija ķermeņa trīce - mazliet drebēja rokas un galva, viņas sejas izteiksme bija ļoti labsirdīga un viņai bija skaista kleita, rozā gerberas un rozā vīns. Es toreiz neko daudz nepirku, bet man viņa likās kā būtne, kuru vienk nevar nepalaist pa priekšu un viņa reaģēja tieši tā kā no viņas to varētu sagaidīt, es jutos pēc tam ļoti priecīgi. |
|
"Mākslīgā intelekta ģenerētais saturs var būt nepareizs
- Breathe.
- 2nd.
- Yes.
- Whatever. I'm sucked quickly in sucky.
- It's the mic. Yeah. It's the mic. Yeah. To the public flights and ****. God, I'm certain now. By the old time. And to dershink. Yeah. OK. Super. It's not not statistics, but it's not statistically present. That to you, patak. ( Vairāk... ) |
| Likt/nelikt? | 4. Dec 2025 @ 12:47 |
|---|
|
Par savu bērnību un tīņa gadiem jāsaka, ka, atskatoties uz to ar šodienas acīm, esmu spiests secināt, ka bērnība man tika dota tikai līdz 5 gadu vecumam. Pēc tam sākās nelaimes, veselības problēmas, sūdu vārīšana un citas lietas, kuras mēģinot atcerēties un izvilkt no smadzenēm caur ķipa amnēzijas plīvuru, paskaidro manu personību nu diezgan smalki. Terapijai līdzīga nodarbe, nododoties apzinātai smadzeņu bakstīšanai un jautājumu uzdošanai sev - to skaitā neērtu.
Pielīdzinu amnēzijai, jo tiešām gadiem šķita, ka bērnību vienkārši neatceros - tumša bilde. Jokoju, ka traumas noraktas. Bet nu, ja apzināti apsēžos un lieku puzli kopā, tad kaut kas atgriežas, iezīmējas un vienkārši izlec no atmiņas pēkšņi.
Gribētos domāt, ka visa šī bēdu putra mani ir veidojusi labāku, ka sistajiem agri jāpieaug un jākļūst viediem, nevis jāvārtās depresijā, domājot par pagātni un slikteni vien, bet nu - tajā pašā laikā man šķiet, ka, iespējams, esmu mentāli atpalicis par gadiem 10, kas arī ķermenī atspoguļojas lol: 43 gadi un vēl paprasa dokumentu. Un vairums manu sieviešu - jaunākas, to skaitā arī 10 gadus jaunākas... Sauc to par atpalikšanu vai mūžīgo jauneklību - man vienalga, manu ikdienu tas tāpat ietekmē precīzi nekādi.
Publicēt vai nē, vai kādam būtu interesanti lasīt to, ko man bija interesanti rakstīt? Domas uz virtuālā papīra saliktas, atliek smuki un loģiski sakārtot/rediģēt. Beigu galā - svarīgākais faktors šeit bija tā rezultatīvā rakņāšanās un rakstīšana. Publicēšana ir sekundāra, jo esmu jau ieguvējs :) |
|
Nez ir kāda vieta, kur var izšūt uz apğērba tekstu? |
| Aging? | 3. Dec 2025 @ 22:25 |
|---|
|
Peedeejaa laikaa acis guljot ir tik sausas kaa kaut kas ljoti sauss, vienkaarshi sausas. Taa ka acis pieliip pie plakstinjiem.
Dazhreiz man shkjiet, ka beerni mani vienkaarshi izsuuc sausu.
Un man negarsho uudens, tikai kafija un mans shkjiistoshaa C vitamiina dzeeriens no riitiem. |
|
tīru no tel skrīnšotus, šo to iemetīšu šeit
( ... )Mūzika: 2hollis - destroy me |
|
Tie, kas seko līdzi UK politikai būs pamanījuši, ka leiboristi vēlas 'modernizēt tiesas procesu', daļēji atceļot zvērināto tiesu, to aizstājot ar viena tiesneša lēmumu. Par iemeslu tiek minēts tas, ka ir ļoti daudz aizkavējušos lietu un, ka tas tiek darīts cietušo dēļ, lai tie ātrāk tiktu pie taisnības. Tomēr ne visi tam tic un kā cits iemesls tiek minēta vēlme, lai cilvēkus, kurus nepatiesi apsūdz valsts vai kuri ir bijuši kritiski pret valdības vadošajiem naratīviem, tagad vairs nevarētu tiesāt viņu līdzcilvēki, bet gan viss būtu viena tiesneša (vēlams aktīvista) rokās.
Mērijai Heringtonei par šo bija labs teksts:
"Trials for mean tweets will now be decided by a single university-educated member of the judiciary, rather than randomly selected jury of ordinary members of public. I'm sure this will have no effect on the sanity and political neutrality of the resulting judgments." |
|
Vai tehnisko apskati var iziet auto, kam ātrumpārslēgu nevar ielikt piektā ātruma robā? |
| ₛLiktenis apsaiddaunā vainīgs! | 3. Dec 2025 @ 10:53 |
|---|
|
Jo tas nieka 4 soļos man nejauši atgādināja par iemīļoto Stranger Things. Un, kas interesanti - super laicīgi!
1:
Teju 2 mēnešus manu kaklu spiež neattīstīta filmiņa. Tajā - ekskursija uz Viļņu. Sēž uz dvēseles kā Lietuvēns tikai tāpēc, ka neesmu šo īsti fočējis un apguvis, bet, zinot tās īpašības, paņēmu līdzi tieši HP5+ 400 ar domu nolikt šo svarīgo filmiņu ledusskapī, uzkačāt tās reverso attīstīšanu un tikai tad ķerties pie šīs pie svarīgās filmiņas. Fočēju to @1600 un vakar tad arī beidzot nonācu līdz kaut kādam rezultātam. Tieši @1600 ir tas parametrs, kas visu pasākumu smalki sarežģī, jo gribu no filmiņas izspiest kaut ko, kas neesot iespējams. Hold my beer!
2:
Attīstu un jā, ieraugu tos pāris nelegāli fočētos un izdevušos Lukiškės cietuma kadrus Low-Key stilā un atceros par Stranger Things. Īstenībā sen gaidīju, kad man radīsies iespēja izaicināt arhaiskas normas fočēšanas sakarā un Lukiškės cietuma gidei tad arī izdevās pajautāt. Veicu maigu konfrontāciju angļu mēlē un rezultāts gan gaidīts: cilvēki iesprūduši aizspriedumos par filmas fotogrāfijas profesionālo kvalitātes līmeni un pielīdzina to DSLR jeb digitālajām lielajām kamerām - ar šiem verķiem fočēt aizliegts, kamēr ar jaunajiem mobilajiem - lūdzu! Lai gan jaunie mobilie daudz labāk redz tumsā un iegūtā attēla kvalitāte ir paredzama un nevar pazust nesekmīgas attīstīšanas vai kādas cilvēciskas kļūdas dēļ. Un tas ir gana kvalitatīvs, lai varētu pat uzņemt filmas, ne tikai pārdot iegūto attēlu. Beigu galā - eksistē vairākas ar mobilo uzņemtas filmas. Bet nē - ja izskatās pēc fočika, tad automātiski liegts, ( ... tālāk ... )
|
|
The Flight of the Eagle (1983)
|
| Zekflix > Netflix | 2. Dec 2025 @ 21:31 |
|---|
|
Kad uzņēmumi feodāli sadrumstalo tirgu alkatībiņas dēļ, tad domājošai tautai neatliek nekas cits kā beigt sponsorēt šo kaitniecību un magnētiski atgriezties pie Zekflix.
Stranger Things 5. sezonu jāpalūr - 4 epizodes jau pieejamas un kā reiz pirms pāris mēnešiem biju tajā cietumiņā. Par spīti neadekvātajam liegumam fočēt ar SLR, nočiepu pāris kadrus, kamēr sardze neskatās!
EDIT:
Njāaaa, auss protestē pret aizmirstu skaņas balansēšanas mākslu un sondbāriem orientētu skaņu (nekāds dinamiskais diapazons + daudz par daudz pārbasīts - regress nozarē viennozīmīgi), bet acs - pret vājiem vizuālajiem efektiem ar kuriem filma atveras - inerce, gravitācija, collision detection - runājot videospēļu valodā. Intro ir svarīgs ļoti - sākt to vāji uzreiz skepsi uzdzen. Cenšos ignorēt un lupīju tālāk...
Skaņas lietu varētu mierīgi pielāgot, ja vien mūsdienu bļa resīveri nāktu ar ērtiem kloķiem, nevis viss nobāzts aiz Menu iekš Submenu. Jo nez kāpēc līdz ar digitālo revolūciju audio cilvēki sadomājās, ka eksistē neitrāls un objektīvs mikss, kuru nav vajadzības pielāgot. My ass - skaņas cepšanas meistarība nozarē viennozīmīgi kritusies un skaņas pielāgošana nekad nav zaudējusi aktualitāti. Bet nu, loģiski beigu galā sanāk - ko stutēt lielo entuziastu skaņu, ja visi pārvākušies uz Bluetooth mazdraņķiem... Tikai rēcīgi sanāk, ka vecie DVD skan daudz labāk par dažu labu mūsdienu filmu. Laika ritējums ne vienmēr nozīmē progresu. -5dB basa un jau var skatītes.
Veseli 5dB jeb par ~200% vājāku vajag un tad vēl vietām par daudz! Un nē, subis man nav - lietoju pilna diapazona grīdas spīkerus, kas +- lietojamu skaņas spiedienu velk līdz ~34Hz un ar to dzīvoklī ir pilnībā pietiekami. Subis man bija, bet nav jēgas lietot - tas arī beidz strādāt ap to pašu ciparu un jā - subis dod lielāku skaņas spiedienu, bet par savu ietekmi uz vidi arī jādomā. Kompromisa māksla un kaimiņu labbūtība, kas man no viņiem tiek tonnām - ne reizi nav nākuši sūdzēties par skaļu izcilu mūziku dienas laikā, kamēr citi tolerē šo ielaušanos savā privātajā telpā, lietojot daudz vājāku tehniku klusāk, jo kuces uz miršanu necieš neko un iedomājas sevi par nama saimniekiem.
EDIT 2:
Ignorējot šo/adaptējoties tam - tīri labs, pavelk pagaidām. Ar trim sērijām jeb 3 stundām pietiks šim vakaram. Stranger Things ir joprojām patīkama mīlestības vēstule manai mazītiņajai astoņdesmito filmu kolekcijai.
Rāda jau divus naktī - jādodas gulēt!
|
| thank u | 2. Dec 2025 @ 18:12 |
|---|
| Tautisms? | 2. Dec 2025 @ 13:26 |
|---|
|
Faktiskie lietas apstākļi:
- Visā 2024. gadā mani 33 reizes palūdza eksportēt skolas videokameru ierakstus.
- Uz 2025. gada 2. decembri esmu saukts eksportēt jau 55 reizes.
Kas mainījies, ar ko skaidrojams sūdu vārīšanas pieaugums teju 2x? Vienīgais mainīgais faktors: apvienoja skolas - krievu plūsma kopā ar LV. Savārīto sūdu raksturs arī kriminālāks, nevis prosta paveipot vai pašņaukt tabaku tualetēs, vai atraut ugunsdzēšamo aparātu - bet reāli tiek lauzti podi, izlietnes un flīzes no sienām, atrauti krāni vaļā un nopludinātas telpas... Secinājumu izdarām paši. |
|
Vai un kā LV ir iespējams diskrēti noskaidrot, vai cilvēks, kurš no soc. tīkliem pazudis, ir dzīvs vai nē? |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
