| Nov. 17th, 2016 @ 08:22 am (no subject) |
|---|
Es devos pastaigā - bija saulaina ziemas diena, visi lauki bija klāti ar kupenām. Kāda pakalna virsotnē atradās milzīga, balta baznīca - tikai bez krusta tās galotnē. Es apzinājos, ka sapņoju un nožēloju, ka sapnī nav ietekmējams tas, kas notiek tālāk, bet tad pēkšņi es konstatēju, ka es varu gan ietekmēt to, kas notiek. Jo mans ceļš veda tieši uz baznīcu un tās durvis pavērās. Es iegāju askētiskā, bet ļoti skaistā baltā telpā ar daudziem logiem. Šeit valdīja brīnišķīga gaišuma un viegluma sajūta. Starp baznīcas soliem stāvēja milzīgs daudzums vīriešu un sieviešu manekenu, kas bija saģērbti kā līgavas un līgavaiņi. Es devos tiem garām un domāju, kur īsti ir A. Un tad es viņu arī ieraudzīju - viņš stāvēja pašā baznīcas priekšā. It kā bija paredzēts mums laulāties, bet es atcerējos, ka precēties sapnī skaitās nelaba zīme, tāpēc piedāvāju viņam tā vietā iziet laukā un pastaigāties. Viņš piekrita un tā mēs pa kādām sānu durvīm izgājām laukā.
Pēkšņi mēs attapāmies vasarā - mierīgā, saulainā pēcpusdienā. Mūsu skatieniem pavērās pakalna pakājē esoša pilsētiņa, kuras lielākā daļa māju bija celta no sarkanbrūniem ķieģeļiem. Varēja redzēt, ka šī ir rūpnieciska pilsētiņa, jo pat no šejienes bija redzams, ka tajā valda rosība. Brauca transports, cilvēki žiglā solī staigāja šurpu - turpu, tirgotāji izvadāja preces un slēdza darījumus, kaut kur tālāk lielās, rūpnieciskās ēkās kūpēja dūmeņi. Pilsētiņa atradās kādas upes vai kanāla malā. Kad mēs piegājām apskatīt to tuvāk, mēs konstatējām, ka šeit ir osta, uz kuru ved tādas kā tramvaja sliedes, kas vienā pusē beidzās tieši pie piestātnes - laikam šeit kaut kādus vagonus uz kuģa uzveda pa tiešo ar lokomotīvi, savukārt otrā pusē sliedes veda tādā kā tramvaja depo - slēgtā ēkā, kurai pašreizējā mirklī bija aizvērtas milzīgās, vārtiem līdzīgās durvis.
Mēs devāmies tālāk pa bruģētajām ieliņām, līdz iegājām kādā pasta kantorī. Un izrādījās, ka šajā pilsētiņā ir papildus pārvietošanās iespējas - pa pasta gaiteņiem, kas caurauda visu pilsētu un pēc būtības bija slēgtas ieliņas. Tikai izgājuši no pasta gaiteņiem pilsētiņas otrajā pusē, mēs sapratām, kam īsti tie bija paredzēti. Jo tieši pēc mums kāda garos svārkos un priekšautā tērpta kundze izlaida no gaiteņiem slēgtā aplociņā pastaigāties svaigā gaisā bariņu sīku, dekoratīvu sunīšu - jorkšīras terjerus, pūdelīšus u.c. sīkus sunīšus. Kā izrādījās, šie sunīši aizvietoja pilsētiņā pastniekus un piegādāja iedzīvotājiem uz mājām sīkus sūtījumus.
Lūk, tāds sapnis bija. |
