About this Journal
Current Month
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031
Aug. 5th, 2019 @ 08:54 am (no subject)

Brīvdienās biju aizbraukusi uz laukiem - manai māsīcai bija apaļa jubileja. Un pēc ļoooti ilga pārtraukuma sanāca uzspēlēt basģitāru un uzdziedāt - kopā ar brāļiem, brālēnu un viņa dēlu. Iepriekšējā reizē, kad Jāņos biju uz balli, kur spēlēja mans brālis ar saviem cīņubiedriem, ar kuriem es arī mēdzu šad un tad uzspēlēt, nesaņēmos - ļoti ilgi nebiju spēlējusi un likās - kā nu tā es pēkšņi līdīšu uz skatuves. Bet šeit bija savādāk - radu saiets, daudz savējo. Un tad jau var. Un varbūt pat vajag. Sajutos labi. Man patīk spēlēt. Man tiešām patīk spēlēt.
Vēl man šobrīd ļoti patīk savos laukos ietusēt ar māmiņu. Ļoti, ļoti patīk.
About this Entry
Jul. 31st, 2019 @ 09:16 pm (no subject)

Rit pēdējais atvaļinājuma vakars. Šodien man ir vārda diena. Bērnībā man ļoti nepatika, ka man vārda diena un dzimšanas diena ir tikai ar piecu dienu starpību. Un vēl man ļoti nepatika, ka man abas jubilejas ir vasarā, jo tad man nesanāca pacienāt klasesbiedrus ar neko, jo man taču dzimšanas diena ir vasarā. Tagad gan es jau daudzus gadus es šajā laikā paņemu sev atvaļinājumu - pietiek pat ar nedēļu, lai mans jubileju maratons atkal būtu noslēgts - līdz nākošajam gadam. Un varbūt tā arī ir labāk. Mazliet skumstu par draudzībām, kuras ir attālinājis laiks un attālums. Un priecājos par draudzībām, kurām tas nav bijis šķērslis. Bet šis atvaļinājums bija tiešām labs. No pozitīvajām lietām - nodzīvoju laukos pie māmiņas un vecākā brāļa. Mēs BEIDZOT!!! pasūtījām tētim kapa pieminekli. Tad kopā ar māmiņu nomazgājām logus, izšķirojām veselu lērumu ar drēbēm, no kurām lielāko daļu salikām saiņos - izmešanai. Zāģējām un krāvām malku, kopīgi gatavojām ēst un kopīgi pievērsāmies diētai - nedēļas laikā es tikai divas dienas ēdu saldumus - un arī tikai tad, kad biju ciemos pie draudzenes - un arī tad tikai nedaudz. Vispār pēc tās nedēļas kāre uz saldumiem ir drusku samazinājusies. Pēc tam es atbraucu atpakaļ mājās, veicu diezgan rūpīgu mājas tīrīšanu, arī no savas mājas savācu un izmetu diezgan daudz krāmu. Vēl tik jāiztīra dators un pēdējā aizdomīgā kaste,kurā sen neesmu ielūkojusies. Tad mēs bijām aizbraukuši uz Kopenhāgenu. Visspilgtākais iespaids man bija Kristiānija piektdienas vakarā. Ja pārējā Kopenhāgenā bija ļoti kārtīgas mājas un ielas, tad Kristiānija tiešām likās kā pilnīgi cita pasaule. Ieejot iekšā, pirmais, ko varēja pamanīt - tas, ka šeit augi aug tā, kā tiem patīk. Velosipēdu novietne bija aizaugusi ar zāli, viss bija mazliet mežonīgi aizaudzis, bet pēc kārtīgās Kopenhāgenas, kuras ielās ir pamaz koku un kāda nebūt zaļuma, te likās kā īsta atelpa. Paplukušās mājas rotāja spilgti zīmējumi košās krāsās, pat atkritumu tvertnes bija tādās nokrāsotas. Tā kā bija piektdienas vakars, šeit bija ļoti daudz cilvēku - galvenokārt jauniešu. Kad gājām tur, no kurienes atskanēja visskaļākās balsis un lielākais troksnis, likās, ka esam nonākuši Baltimoras Hamsterdamā no seriāla "Wire" trešās sezonas - gaisā virmoja marihuānas aromāts, uz visiem stūriem stāvēja marihuānas un hašiša tirgoņi, daži no viņiem savas tirdzniecības vietas bija izrotājuši ar marihuānas stādiem lielos puķpodos. Uz kāda stūra sēdēja kāds vecāks vīrietis, kurš visus cītīgi pētīja - izskatījās pēc kaut kāda galvenā dīlera, tāpēc es izvēlējos tā īpaši apkārt neskatīties un mēs šim visai raibajam pūlim izgājām diezgan raitā solī. Kaut kur tālāk bija laukums ar āra kafejnīcām, cilvēku bija ļoti daudz, visi dzēra, čaloja un jutās ļoti atbrīvoti. Virs galvām bija pārvilkti vadi, uz kuriem bija sakarinātas oranži raibas laternas. Otrs spilgtākais iespaids bija Dānijas Nacionālais akvārijs  ar ļoti daudz un dažādām zivīm un ūdens dzīvniekiem. Man ļoti patika, ka zivis bija iespējams vērot no dažādiem rakursiem. Lielākajam akvārijam cauri veda stikla tunelis, bet vienā malā tam bija kādus metrus astoņus augsta stikla siena, caur kuru varēja vērot notiekošo.
About this Entry
Jun. 25th, 2019 @ 08:27 am (no subject)

Brīvdienās aizbraucu uz laukiem svinēt brāļa dzimšanas dienu un saulgriežus. Brālis jau bija paguvis aizbraukt uz spēli, tā nu mēs viņa dzimšanas dienu (un saulgriežus) svinējām bez viņa klātbūtnes divatā ar mammu. Un neslikti nosvinējām. Neskatoties uz to, ka es laukos ierados ap sešiem vakarā, apmēram uz vienpadsmitiem mēs bijām parunājušas ar mammu, padzērušas tēju, uzēdušas vakariņas un kūku, es paguvu izravēt pāris vadziņas dārzā, paklausīties dziesmas saulgriežu noskaņā, ar mammu turpat pa virtuvi drusciņ pie tām uzdejot un iet gulēt. Un no rīta mamma mani pamodināja un es izgāju laukā rasā muti nomazgāt. Tā nu man vajadzētu šogad kļūt dikti daiļai. :D
Savukārt Jāņus es pavadīju Tērvetē, kur zaļumballi spēlēja otrs mans brālis. Tur satikos ar veciem cīņubiedriem, satiku sen nesatiktu paziņu, ar kuru mēs pirms gadiem desmit arī bijām kopā Jāņus svinējušas, bija forši. Vienīgi atpakaļ tomēr bija pailgi jābrauc, citreiz tomēr Jāņi jāsagaida kaut kur tuvāk Rīgai vai kaut kur tur, kur pēc tam var ātri ielīst migā un čučēt. Bet tā jau nekas.
Sapratu, ka es atkal laikam gribu paņemt rokās basģitāru un kādreiz savam priekam tomēr uzspēlēt un uzdziedāt arī publikai. Un vēl dažas labas apņemšanās apajutu Jāņu naktī, tā ka nu lai man izdodas tās īstenot. :)
About this Entry
Jun. 3rd, 2019 @ 08:29 am (no subject)
Tags: ,

Brīvdienās biju laukos, mammucītim bija dzimšanas diena, tad nu ēdām kūku, viņai derēja manis uzdāvinātās kurpes (ja man kurpes ir ļoti ērtas un mazliet pat par platu, tad es zinu, ka mammai derēs), tad mēs runājām par puķēm un augiem, ko vajadzētu sastādīt ap māju. Un pēc tam viņa skatījās izrādi Latgola.lv, ko rādīja pa TV. Man tik ļoti patīk dzirdēt viņas smieklus, redzēt viņas smaidu. Es esmu ļoti pateicīga Dieviņam par to, ka mammucītim ir labāk. Viņai piezvanīja draudzene, māsa, es dzirdēju, kā viņa runā pa telefonu un saka - šodien Missalisīte atbraukusi. Un man tik silti ap sirdi palika, ka viņa par mani tik mīļi runā. Viens no lielākajiem laimes avotiem - redzēt, ka mīļie cilvēki ir laimīgi (vai vismaz priecīgi un labā noskaņojumā). Es pati savukārt kārtoju brāļa dziesmu tekstus. Man vispār kārtošanas darbi gan diezgan labi padodas, gan arī visai labi patīk. Kādas septiņas stundas paskrēja vēja spārniem, pat īsti tās nemanīju. Dziesmu teksti latviešu valdodā, dziesmu teksti citās valodās. Atsevišķi - kaudzīte ar dziesmu grāmatām no kāzām un jubilejām. Atsevišķi - mičošanas dziesmu teksti. Atsevišķi - Ziemassvētku un Jaunā gada dziesmas. Atsevišķi - kristīgās dziesmas. Pēc tam dziesmu tekstus latviešu valodā sakārtoju alfabētiskā secībā pēc pirmā burta, saliekot mapēs ar sadalītājiem.

Vispār - viens no maniem principiem, ja kādreiz ir jātiek ar kādu lielāku jūkli vai arī kaut kādu pamatīgāku bardaku, kad īsti nevar saprast, no kura gala lai ķeras klāt, ir - sākt no vienas malas. Ar uzsvaru uz vārdu "sākt".
About this Entry
Feb. 7th, 2019 @ 08:07 am (no subject)

Tā, esmu puslīdz vesela un atpakaļ darbā. Mammai pagājušajā otrdienā bija operācija, paldies Dievam, viss ok. Tagad jau ir mājā un pamazām veseļojas.

Bet vecākais brālis savukārt dabūja atpakaļ saremontētu mašīnu. Kad viņi ar otru brāli bija braukuši no Rīgas pa nakti, no pretī braucošās fūres kravas esot izvēlies kaut kāds baļķis, kuram brāļi uzbraukuši virsū. Paldies Dievam, ka viss ok, bet bail padomāt, kas varēja notikt.
About this Entry
Nov. 20th, 2018 @ 09:34 am (no subject)
Tags:

Esmu atpakaļ no atvaļinājuma, galīgi negribējās nākt uz darbu, vakar pat bezmiegs laikam tāpēc mocīja. Biju ciemos pie brāļa meitiņas uz dzimšanas dienu, uzdāvināju viņai tādu spēli, ko veido 240 kartītes ar dažnedažādiem attēliem. Oriģinālā bija paredzēti trīs spēļu varianti, bet tiem bija tik sarežģīti noteikumi, ka es izdomāju vienkāršākus - no kaudzītes tiek izņemta kartīte un tas, kas to izvilcis, sāk par to stāstu. Katrs nākošais izvelk savu kartīti un stāstu turpina. Šādā variantā meitenēm spēle ļoti patika. Es vispār pēdējā laikā meitenēm nedāvinu rotaļlietas, bet drīzāk kādu spēli vai radošo komplektu, man jau šķiet, ka viņām to mantu ir vesels lērums.
About this Entry
Oct. 18th, 2018 @ 01:30 pm (no subject)

Mammucim žultsakmeņus no žultsvada izņēma. Plānveida operācija (žultspūšļa izņemšana) paredzēta uz 29.janvāri, ja par maksu (1.5-2 tūkst.), tad pēc divām nedēļām, bet ārsts teicis, ka steiga neesot vajadzīga un ka ne visu, ko varot izdarīt ķirurgs, pacients spējot izturēt. ??? Bet tā viņu vakar jau izrakstīja no slimnīcas un brālis viņu ved uz laukiem. Ceru, ka mājās - ierastajā vidē- viņa atkopsies.
About this Entry
Oct. 5th, 2018 @ 10:28 pm (no subject)

Mammucītei tomēr no tiem žultsvadiem nav tas akmens izgājis laukā, pirmdien vedīs uz Rīgu un taisīs operāciju. Lai Dieviņš dod, ka viss labi. No mūsu mazpilsētas visbiežāk it kā vedot uz Stradiņiem. Bet kā tur īsti ir - kas izvēlas - uz kādu slimnīcu vest un pie kāda ārsta? Vienkārši nosaka, kur ir brīvas vietas un tad ved? Ja jau mammai ir žultsvados tie akmeņi, tad tas laikam jau skaitās neatliekams gadījums, vai ne?
About this Entry
Jul. 5th, 2018 @ 08:28 am (no subject)

Pagājušajā naktī sapnī redzēju tēti. Mēs ar brāļiem bijām laikam aizbraukuši uz kaut kādu spēli, bet nebija instrumentu. Un tad piebrauca koši zaļš taksis AirBaltic krāsās, tur bija instrumenti, bet vēl tur sēdēja tētis un mamma. Mēs krāvām instrumentus, bet es domāju, ka pēc tam jāpieiet un jāsabučo tētis. Tētis bija ļoti labā noskaņojumā, ap viņu bija it kā tāds mirdzošs, vibrējošs, skaists oreols, kas mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Tas bija ne gluži saredzams, drīzāk sajūtams. Bet nepaspēju pie viņa pieiet, jo pamodos. Bet no rīta tāpat tāda gaiša sajūta - it kā būtu viņu atkal satikusi.
About this Entry
Jun. 12th, 2018 @ 07:56 am (no subject)

Vakar izrādījās, ka mana vingrošanas instruktore ir atvaļinājumā, tad nu viņu aizvietoja ļoti tieva būtne, kura visu nodarbību mani cītīgi vēroja un nāca klāt, lai liktu man vēl augstāk celt kāju un vēl vairāk uz sāniem, nevis pa diognāli. Rezultātā izbesīja mani tik ļoti, ka visa labā apņemšanās šonedēļ sākt iet uz vingrošanu divreiz nedēļā paputēja. Gaidu atpakaļ Žaneti, kura arī paregulē, kā pareizāk būtu izpildāma kāda kustība, bet tajā pašā laikā vienas nodarbības laikā viņa ik pa laikam uzmundrina ar vārdiem - labi, malači, forši. Nu, tāda dikti pozitīva būtne. Un viņa ir tieši tas motivators, kas ļauj pārvarēt savu slinkumu un iet uz vingrošanu.

Bet nu vakarā es aizbraucu uz mājām, uztaisīju visai nesaprotamas vakariņas sev un mammai un iekritu gultā.
Tā, lūk, man iet, tā, lūk, man iet. Mēģinu mammu noskaņot uz pozitīvā viļņa. Runājamies. Es pat mēģināju kādreiz savest viņu kopā ar viņas jaunības laiku draudzeni. Zināju viņas draudzenes meitas vārdu un uzvārdu - domāju, varbūt Draugos vai Feisbukā var atrast. Bet bija divas meitenes, vecums nebija norādīts. Un saprast, kura ir īstā, tā arī neizdevās. Bet nu tai meitenei vai nu bija skatījumu statistika abonēta vai arī Visums pareizi iztulkoja manu vēlēšanos. Un pēc kādām pāris nedēļām tā jaunības draudzene manai mammai piezvanīja. Un vakar jau pati mamma stāstīja, ka draudzene esot teikusi, ka viņai esot bildes no izlaiduma (kurā mēs visi piedalījāmies). Es viņu savukārt saku - tas taču forši, mēs varētu kādreiz ciemos aizbraukt. Vajag tos mērķīšus. Vajag kaut ko, uz ko tiekties.
About this Entry
Jun. 11th, 2018 @ 10:36 am (no subject)

Izmantoju to, ka mamma dzīvo pie manis, un runāju ar viņu par viņas bērnības, skolas, jaunības laiku atmiņām. Citādi visādu lielo personu biogrāfijas mēs zinām, bet savu tuvāko cilvēku - nē. Radās lielāka skaidrība par to, kāpēc viņa saviem vecākiem ir mazāk mīļa meita nekā otra māsa. Jo viņa savus bērnības gadus ir pavadījusi pie vecvecākiem, nevis vecākiem. Tie, kuri mums ir tuvāk, tie mums parasti ir arī mīļāki. Vecvectēvs vispār pat gribējis savas mājas novēlēt nevis savai meitai (manai vecmāmiņai), bet pa taisno manai mammai. Vecvectēvs vispār ir bijis tāds salīdzinoši spilgts personāžs - kalējs, labs amatnieks. Vispār viņš arī mācēja sarunāties ar gariem un tajā mājā visu laiku visi kakti čīkstējuši u.t.t. Un dažkārt bijusi sajūta, ka kāds staigā pa otro stāvu, bet tad pa trepēm kāpj lejā. Vēl vecvectēvs mācējis dedzināt labas ogles - pie viņa braukuši pat no citiem pagastiem. Ar akmeņiem izmūrētā ogļu dedzināmā bedre mežā bija viena no manām bērnības bailīgākajām vietā mežā - man vienmēr bija bail tur iekrist.
About this Entry
Jun. 6th, 2018 @ 08:22 am (no subject)
Tags: ,

Es jau pieradu, ka māmiņa dzīvo pie manis. Šodien gan viņa brauc atpakaļ uz laukiem. Bet viņai pie manis asinsspiediens ir normalizējies. Viņa ir tāda dzīvespriecīgāka palikusi. Mēs parunājamies. Īstenībā es visvairāk atceros tieši tos brīžus, kad esmu ar kādu cilvēku pavadījusi laiku divatā - vai tā būtu eglītes ciršana mežā kopā ar tēti, vai pastaiga siltā maija vakarā pa pilsētu pirms balles ar jaunāko brāli, vai iešana uz Lidiņu, bet pēc tam uz filmu "Amēlija" ar vecāko brāli, vai tad, kad mēs ar mammu vienā pievakarē divatā savācām sienu vienā tīrumā (sanāca kādi 5 vai 6 vārti).
About this Entry
May. 29th, 2018 @ 09:49 am (no subject)

Ko lai uzdāvina mammai dzimšanas dienā? Viņai būs 70. Ārpus mājas viņa nav izdabūjama - pēdējos gadus viņa pat uz kapusvētkiem nebrauc (teātri, koncerti, izbraukumi, spa pa lielam atkrīt). Apģērbus esmu viņai sadāvinājusi, bet pēdējā laikā vairāk tādas mājas drēbes, jo smukās drēbes iziešanai viņa tā arī tur skapī. Man ir doma vai nu par šūpuļdīvānu (bet īsti nevar saprast, vai viņa ies laukā un tajā šūposies un īsti nevar saprast, kur to šobrīd varētu novietot) vai arī kādu košumkrūmu (sastādītās puķes pa lielam šobrīd ir tās, kas viņai kaut cik interesē).
About this Entry
May. 9th, 2018 @ 08:18 am (no subject)

Mamma izteicās, ka viņa labprāt gribētu vienotu kapa pieminekli sev un tētim. Saka, ka varbūt jau viņas vārdu arī varot uz pieminekļa izkalt. Zinu, ka tā dara... bet - ir kaut kāda tāda nepatīkama sajūta tomēr. Bet no otras puses - redzot visu to ņemšanos, kas šobrīd notiek, varbūt tiešām labāk jau uzreiz uzlikt lielāku kapa pieminekli (es varbūt tomēr vārdu gan nekaltu iekšā, bet atstātu tukšu vietu).
About this Entry
May. 4th, 2018 @ 11:09 pm (no subject)
Tags:

Man ir ļoti sliktas attiecības ar brāļiem. Un mani tas ārkārtīgi sāpina.:(
About this Entry
Apr. 24th, 2018 @ 08:49 am (no subject)

Mans tētis stāstīja stāstu par savu bērnību - viņiem mājās bija kulšanas talka, bija atbraukusi kuļmašīna un tētis ļoti gribējis to apskatīt. Bet- lai trīsgadīgais puika kaut kur neielīstu un nedabūtu galu, viņa mamma bija viņam paslēpusi bikses un uzdevusi krāsnsaugšā pieskatīt gadu veco brālīti. Bet vispār viņš no piecu gadu vecuma (varbūt agrāk) gāja ganos pie svešiem cilvēkiem.

Mans vecākais brālis, savukārt, pieskatīja mūs ar jaunāko brāli tad, kad viņam bija septiņi gadi (es biju kādu pusgadu veca, otram brālim bija nepilni četri gadi).

Bet es pati savu nozīmību sajutu piecu gadu vecumā, kad tētis ar mammu mājas celtniecības procesā ar ķēdēm vilka augšā baļķus jumta sijām. Baļķu bija vesela kaudze, kāpelēšana bija pamatīga, bet tad vienam no vecākiem ienāca prātā, ka varbūt es (toreiz piecus gadus veca) varētu uzmest baļķim abās pusēs ķēžu cilpas. Es, protams, jutos ļoti pagodināta, ka man uzticēts tāds atbildīgs uzdevums un viss gāja kā pa diedziņu. Vecāki nolaida ķēdes, es tās apmetu ap baļķi, viņi vilka baļķi augšā, pēc tam nākošo u.t.t. Vecāki bija ļoti apmierināti un mani slavēja, bet es savukārt kladzināju, ka esmu piedalījusies mājas celšanā. Visi baigi apmierināti. :D

Es esmu sapratusi, ka pa īstam laimīga es jūtos tad, kad sajūtos savā vietā, noderīga un spēju tikt labi galā ar saviem pienākumiem.
About this Entry
Feb. 6th, 2018 @ 08:22 am (no subject)

Vakar nopirku trešo abonementu vingrošanā. Kas lēni nāk, tas labi nāk. Tik grūti ir piespiest sevi mainīt savus personīgos paradumus. Bet nu šobrīd - aptumsumu koridora laikā esot ļoti labs laiks, lai tiktu vaļā no lietām, kas traucē - no saviem netikumiem, sliktajiem paradumiem, krāmiem u.t.t.
Vēl es cenšos tikt vaļā no paraduma aiziet gulēt pēc divpadsmitiem. Mans mērķis, protams, būtu - plkst. 22, bet nu - pamazām, pamazām. Bet nu reāli - sanāk kā Minhauzenam sevi vilkt laukā aiz ausīm no visiem purviem, kuros tik dabiski un nemanāmi ir ievilinājis slinkums.
Vakar parunāju ar mammucīti, viņa man deva ļoti labus padomus. Vispār - vecāki un tādi dzīvesgudri cilvēki, kuri dalās ar savām zināšanām ar tiem, kuriem vēl trūkst dzīves pieredzes, ir tāda vērtība. Tikai laiks paiet, līdz tu saproti, ka bieži vien ir vērts ieklausīties un ņemt vērā dotos padomus. Es esmu ļoti pateicīga Dieviņam par to, ka pēdējā laikā man ar mammu vairs nav tikai tādas sarunas kā iepriekš, kad viņa stāstīja par to, ka viņai reibst galva un viss.
About this Entry
Dec. 27th, 2017 @ 01:24 am (no subject)
Tags:

Brālis ar sievu šodien ies pie notāra saistībā ar šķiršanos. Dod Dievs, lai tas arī būtu tas bedres dibens, no kura varētu atsperties, lai tiktu no tās ārā. Mīļās meitenes, nepreciet nevienu tikai tāpēc, lai skaitītos, ka jūs esat apprecētas. Un neprecieties ar cilvēku, kura dēļ esat gluži kā apmāti. Un ja jums dzīve pēc iepazīšanās ar otro pusi sāk iet uz leju, varbūt apstājieties un padomājiet, vai tas ir īstais cilvēks. Mjā, tuvo cilvēku laulības dzīves pieredze ir visai neiedvesmojoša.
About this Entry
Dec. 13th, 2017 @ 09:25 pm (no subject)

Zīmēšanas kursos biju, patika (Zīmulis un ota Meža ielā). Bet banka drusku sapinusies meistarībā, kā rezultātā jāgaida vien jaunā karte un rīt jāprasa tas kods, lai izņemtu naudu. Dāvanu pirkšanas procesu tas, protams, neatvieglo.
Mana mamma palūdza, vai es varētu brālim nopirkt ... fanfaru skaņas ... kreklu. :D
Varēt jau varu un darīšu arī. Jo tas jau ir labi, ka mammu šogad pēc ilgiem laikiem sāk interesēt tāda lieta kā dāvanu gādāšana.
About this Entry
Dec. 8th, 2017 @ 05:23 pm (no subject)
Tags:

Fū, viss kārtībā. :) Esmu nu gan es paranoisks cilvēks, brāļa sieva vienkārši bijusi dikti aizņemta. :) Labi, tad šito es piefiksēšu, ka viņai tā mēdz būt, ka neceļ klausuli.
About this Entry