About this Journal
Current Month
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031
Jul. 26th, 2024 @ 09:22 am (no subject)
Tags:

Atceros, ka kādreiz - kad es vēl mācījos Jelgavā - mums bija obligāti jābūt arī kaut kādiem kredītpunktiem fizkultūrā. Tur bija dažādas izvēles - es aizgāju uz aerobiku un regulāri uz to arī gāju - nemēdzu kavēt. Bet sazin kādā sakarā pēc mēneša mūsu programmai to aerobiku nogrieza nost. Toreiz es biju jauna, dumja un atstāju šo jautājumu pašplūsmā, līdz pienāca sesija un vajadzēja iet dabūt ierakstus grāmatiņā. Nu tā es arī aizgāju pie tās aerobikas pasniedzējas un viņa lika man zālē noslaucīt putekļus aktu zālē no radiatoriem. Es paņēmu lupatiņu un sāku to darīt, kad pienāca kāds treneris un runājot ar viņu kaut kā slikti izteicās par mani - sliņķe vai kaut kā tamlīdzīgi. Bet tā trenere teica - nē, viņa ir laba meitene, mums te nesaprašanās sanāca. Un es apraudājos (jo, protams, es apzinājos, ka es biju tā sliņķe, jo biju to jautājumu atstājusi pašplūsmā). Bet tā pasniedzēja bija tik laba, ka atļāva man turpmāk iet uz aerobiku kopā ar pārtikas tehnologu grupu. Un, protams, es nācu regulāri un nodarbības nekavēju.
About this Entry
2 comments
Leave a comment
Permanent Link
Jun. 30th, 2023 @ 02:20 pm (no subject)
Tags: ,

Mēs ar jaunāko brāli vēl paspām izbaudīt govju ganīšanu. To mēs darījām pie vecmammas un lielais gans, protams, bija mans brālis, kuram tajā laikā varēja būt kādi astoņi gadi, bet man, savukārt, kādi četri. Galvenais bija pieskatīt bara galveno govi, jo viss bars sekoja viņai. Mājas tuvumā ganībām apkārt bija elektriskie gani, bet nu ganību vietas ik pa laikam tika mainītas un tad nu šajos brīžos tikām iesaistīti mēs. Parasti mēdz dzinām govis ganīties vai nu uz meža pļavu vai arī attālāko pļavu aiz ābeļdārza un bišu stropiem.

Mums parasti līdzi bija kāda sega, kuru tad mēs izklājām un - kamēr govis plūca zāli, es uz tās spēlējos ar līdzi paņemtajām mantām. Reiz brālis bija no žurnāla "Zīlīte" vidusdaļas uztaisījis mazu grāmatiņu (reizēm tajā žurnālā bija tādas iespējas) un tādā skaļa un smieklīgā balsī lasīja man to priekšā, kamēr es priecīgi ķiķināju. Neatceros, vai tas bija tajā vai arī kādā citā reizē, bet vienreiz govs bija iebāzusi galvu starp diviem kokiem un vairs nespēja to izvilkt. Tad nu gan es skrēju uz māju, kamēr brālis palika pieskatīt ganāmpulku. Vectēvs ļoti lietišķi sataisījās, atnāca līdzi uz mežu, piegāja pie tās govs, paņēma viņu aiz ragiem un tad pagrieza to tādā leņķī, kāds bija nepieciešams, un izstūma govs galvu laukā no koku slazda.

Tālajā pļavā, savukārt, mums iecienītākā apmešanās vieta bija pie koku pudura tieši pļavas vidū. Tam kokam gandrīz pie pašas zemes bija izliekts stumbrs, veidojot tādu kā soliņu. Mums abiem tas soliņš tik ļoti patika, ka mēs ar brāli vienojāmies, ka sēdēsim uz tā pēc kārtas. Kad pirms daudziem gadiem es atkal pastaigājos pa to pļavu, es piegāju pie tā koku pudura - un ieraudzīju to "soliņu". Tikai tagad tas vairs nebija gandrīz pie zemes, bet manu acu augstumā.
About this Entry
4 comments
Leave a comment
Permanent Link
Feb. 9th, 2022 @ 10:17 am (no subject)
Tags:

Šodien sanāca atcerēties pirmo žurnāla "Santa" numuru, kuru es tiku redzējusi. To man dzimšanas dienā - domāju, ka 1992.gada jūlijā uzdāvināja mamma (tātad - visticamāk - tas varētu būt jūlija numurs).Uz vāka bija skaistas brūnacainas tumšmates fotogrāfija kāzu tērpā. Arī pašā žurnālā bija vairākas fotogrāfijas ar jauniem cilvēkiem kāzu tērpos sarkanas ķieģeļu ēkas fonā (tagad man šķiet, ka tā varētu būt bijusi Māksals akadēmija).

Žurnālā bija smalku ēdienu receptes, kurām mūsu mājās, protams, nebija sastāvdaļu. Bija arī kāda maza intervija ar kādu 25 gadus vecu neprecētu latviešu meiteni - ar piezīmi, ka Latvijā ir grūti atrast meiteni, kas tādā vecumā vēl nebūtu precējusies. Kā no tiem laikiem pamainījusies situācija, vai ne? Vēl tur bija kaut kādas pārvērtību bildes - mazās bildītēs - meitenes bez kosmētikas, lielās - jau uzkrāsotas. Atšķirība bija tik milzīga, ka sākumā es pat nodomāju, ka tās ir dažādu sieviešu fotogrāfijas un tikai pēc teksta izlasīšanas sapratu, par ko ir runa. Vēl tur, manuprāt, kaut kādā sakarā bija fragmenti no Elīnas Zālītes romāna "Agrā rūsa" - par kāzu ceļojumu uz Itāliju. Īsāk sakot, par šo dāvanu es biju sajūsmā.

Varbūt vēl kāda atceras šo Santas numuru? :)
About this Entry
8 comments
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 28th, 2022 @ 01:45 pm (no subject)
Tags: ,

Viena no manām mīļākajām dziesmām ir Ievas un Igo "Par klusumu". Dzejolis, kas vēlāk pārtapa šīs dziesmas tekstā, man ir ļoti iespiedies atmiņā - es atceros, kā mēs ciemojāmies pie vecmāmiņas, kad es to izlasīju no žurnāla "Zīlīte" vidējām lapām uztaisītā grāmatiņā. Intereses pēc apskatījos, kad īsti tas ir noticis, izrādās - 1987.gada oktobrī - te var apskatīt, kā tā grāmatiņa izskatījās. 
Kaut kad vēlāk mēs ar tēti braucām uz mežu pēc eglītes - ilgi nekādi nevarējām atrast īsto, tāpēc  projām sanāca doties jau melnā tumsā. Virs galvām bija tumšas, milzīgas debesis, apkārt bija ļoti kluss. Un tā mēs ar tēti bridām pa tām baltajām kupenām, kuras apspīdināja viņa kabatas lukturītis. Un vēlāk - kad es izdzirdēju šo dziesmu, man atmiņā atausa tas vakars kopā ar tēti. Un vēl joprojām ataust. Skaisti un mazliet smeldzīgi. 
Te - pati dziesma. 
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Nov. 26th, 2021 @ 01:37 pm (no subject)
Tags:

Es lasīt iemācījos apmēram vienā laikā ar savu četrus gadus vecāko brāli. Tā kā viņam dzimšanas diena ir rudenī, viņš sāka iet skolā vienu gadu vēlāk nekā lielākā daļa tajā gadā dzimušo bērnu, attiecīgi - viņam bija astoņi, bet man kādi četri gadi. Mums bija tāda grāmata "Rīta stunda", ar kuras palīdzību viņu mēģināja piedabūt pie lasīšanas. Bet es kā jau sīkākā gribēju arī visur ielīst pa vidu un parādīt, kāda es liela un gudra un visu ko varoša. Tāpēc - nolūrējusi, ka pieaugušie saka, ka vienas pasakas nosaukums esot "Ābols", es tā viszinīgi piegāju pie grāmatas un "nolasīju" šo nosaukumu. Pieaugušie, protams, sapriecājās par tādu manu ieinteresētību. Nezinu, vai manam vecākajam brālim tika dots partijas uzdevums vai tā bija viņa paša iniciatīva, bet nākošās atmiņas man ir par to, kā mans vecākais brālis sēž man blakus, manā klēpī ir tā pati "Rīta stunda", tā pati pasaka "Ābols" un viņš māca man atpazīt burtus. Jāatzīmē, ka viņš bija apbrīnojami pacietīgs un labestīgs. :)

Mana pirmā pastāvīgi izlasītā grāmta bija "Mazā raganiņa", otrā grāmata "Pasaka par Diegabiksi". Rakstīt arī es kaut kad iemācījos, bet vienu brīdi es sazin kāpēc rakstīju spoguļrakstā - no labās puses uz kreiso. Es tā piecu gadu vecumā rakstīju vēstuli brāļiem no sanatorijas - spoguļrakstā ar dzeltenu flomāsteru.

Un kādi ir jūsu lasīšanas/rakstīšanas mācīšanās stāsti? :)
About this Entry
2 comments
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 7th, 2021 @ 08:40 am (no subject)
Tags:

Savas gaitas mūzikas skolā es uzsāku nejauši - mani brāļi tajā jau mācījās un reiz mammai tur bija kaut kādas darīšanas un viņa paņēma mani līdz. Mamma gaitenī sāka runāt ar kādu ļoti skaistu, jaunu un moderni ģērbušos mūzikas skolotāju, kura pievērsās man un gribēja noskaidrot manas muzikālās dotības. Neievērojot mammas biklos protestus, viņa paņēma mani pie rokas un ieveda kādā kabinetā, kur atradās klavieres. Viņa palūdza man kaut ko padziedāt, ko es arī izdarīju. Dzirdētais viņu ļoti apmierināja un viņa labprāt gribēja, lai es nāku mācīties pie viņas.

Un tā nu noteiktajā oficiālo iestājeksāmenu dienā es biju klāt un kopā ar citiem bērniem un viņu vecākiem drūzmējos gaitenī pie kabineta, kurā atradās uzņemšanas komisija. Pienāca mana kārta un es iegāju kabinetā.

Pie klavierēm sēdēja kāda mūzikas skolotāja, kura mani laipni uzrunāja.
-Kā Tevi, Alisīt, sauc? - viņa man jautāja.
-Alise, - es atbildēju. Tālāk viņa man palūdza nodziedāt tās skaņas, kuras viņa spēlē uz klavierēm, kaut ko paplaukšķināt un kaut ko nodziedāt. Nekas no tā nebija man nekas sarežģīts. Kad izgāju no kabineta, man pajautāja, kā man gāja. Uz ko es pacēlu uz augšu īkšķi un parādīju žestu, kas nozīmēja "Pa pirmo" (jāpiezīmē, ka agrā bērnībā es biju samērā augstās domās par sevi).

Principā jau īpaši melots nebija, jo man patiešām iestājeksāmenā bija gājis labi un man piedāvāja mācīties vijoles klasē, taču es gribēju mācīties pie brīnumdaiļās klavierskolotājas, kas arī notika.

Un tā sākās manas gaitas mūzikas skolā. Tā bija sena divstāvu ēka ar baltu apmetumu un apaļām metāla krāsnīm katrā kabinetā. Pirmajā stāvā pa kriesi atradās divas klases, kurās mācīja pūtējus, gaiteņa galā atradās manas skolotājas klase, tai blakus - vēl kādas klavierskolotājas klase, bet tai blakus - garderobe, kurā mēdza tusēties tie bērni, kuri jau bija ieradušies no skolas un gaidīja savas stundas sākumu. Labajā pusē atradās mana brāļa akordeona skolotājas kabients, vēl kāds kabinets (šobrīd neatceros, kas tur īsti mācīja), gaiteņa galā bija labākās solfedžo skolotājas - vēlāk - arī kokles skolotājas) kabinets, bet tam blakus - aktu zāle. Otrajā stāvā bija vairāki kabineti, kuros notika solfedžo vai mūzikas literatūras stundas, bet šeit kabinetu izkārtojumu es atceros sliktāk, jo šajā stāvā man bija mazāk nodarību.
About this Entry
8 comments
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 2nd, 2020 @ 12:08 pm (no subject)
Tags:

Vakar kaut kādā sakarā atcerējos, ka bērnībā mēs ar brāļiem mēdzām spēlēt kariņus burtnīcā - vienā burtnīcas atvērumā viņš vienā lappusē sazīmēja savus tankus, bet otrā - es savējos. Un tad savā pusē ar tintes pildspalvu tā kārtīgi tika iekrāsots lādiņš, lappuse tika pāršķirta un kārtīgi piespiesta pie pretinieka lappuses. Un tad skatījāmies, vai tinte ir pārkrāsojusies uz otru pusi un skārusi kādu no pretējā pusē sazīmētajiem tankiem. Ja jā, tad bija lieli prieki un tanks bija uzsprādzis.

Vēl mēs mēdzām spēlēt autosacīkstes rūtiņu burtnīcās. Uz rūtiņu lapas uzzīmēja izliektu trasi. Braukt varēja vai nu pa diognāli vai nu pa taisno rūtiņas līniju. Uzsākt braukšanu varēja ar 1 rūtiņu, kāpināt un samazināt ātrumu arī varēja tikai par 1 rūtiņu (sākumā - 1 rūtiņa, tad 2, tad 3, tad 4, tad 3, tad 4 u.t.t.). Vajadzēja izbraukt pa trasi ātrāk nekā pārējie. Ja nevarēja ierakstīties līkumā, tad vajadzēja pabraukt atpakaļ (lai tiktu ievērots noteikums, ka samazināt vai palielināt ātrumu var tikai par vienu rūtiņu).

Biju jau gandrīz aizmirsusi par šādu spēļu esamību senos laikos, bet kaut kā jau vajadzēja sevi izklaidēt laikos, kad vēl nebija mobilo telefonu.
About this Entry
6 comments
Leave a comment
Permanent Link
May. 27th, 2020 @ 08:56 am (no subject)
Tags:

Atceros, kad es vēl mācījos pamatskolā, skolā dažkārt mēdza atbraukt viesmākslinieki un uzstāties ar filharmoniskās mūzikas koncertiem. Vienu no šiem koncertiem es atceros diezgan labi - tajā reizē bija atbraukusi kāda dziedātāja ar pagariem, tumšiem, cirtainiem matiem, kura dziedāja ārijas no operām un mūzikliem. Pirms tam bērniem tika mazliet pastāstīts kaut kas par konkrēto muzikālo priekšnesumu. Visspilgtāk atmiņā man palikusi ārija no operas "Karmena", kā arī tas, ka tieši šajā koncertā es pirmo reizi dzirdēju Vēbera "Operas spoku".

Apbrīnoju Vēberu - kā vienam cilvēkam var rasties tik daudz melodiskas muzikālās tēmas. Bet es jau vispār esmu melodiju fane. Mūsdienu mūzikā man bieži vien pietrūkst melodiskuma.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Feb. 17th, 2020 @ 10:29 am (no subject)
Tags:

Kad man bija gadi divpadsmit, mana mamma bija galvenā pelnītāja mūsu ģimenē - viņa strādāja par bufetnieci mūsu mazpilsētas slimnīcas ķirurģijas nodaļā. Tad, kad viņa strādāja, es pēc skolas mēdzu iet pie viņas uz darbu.

Līdz vakariņu laikam viņa man mēdza iedot nedaudz naudas, lai es aizietu uz vietējo kafejnīcu, kas atradās pagrabstāvā. Tā kafejnīca bija vienkārša, gaišā krāsā izkrāsota telpa ar pāris maziem galdiņiem un dienasgaismas lampu apgaismojumu un bez jebkādiem rotājumiem vai dizaina elementiem. Es parasti ņēmu saldējumu - to pasniedza tajos padomju laiku kafejnīcu deserta trauciņos. Lai tas liktos smalkāks, tas bija izņemts no vafeļu glāzītes, sagriezts trīs daļās un pārbērts ar saldu šķīstošā kakao pulveri.

Tad jau tuvojās vakariņu laiks un mamma bija no virtuves mājas uz mūsu korpusu bija atstiepusi katlus ar vakariņām paredzēto ēdienu. Tad viņa izdalīja porcijas un pēc tam parasti sākās mana aktīvā vakara daļa - es mēdzu viņai palīdzēt novākt un mazgāt traukus. Es mazgāju, cik vien ātri varēju, jo gribēju, lai mēs iespējami ātri varētu doties mājās. Bet mamma vienmēr bija tik ļoti priecīga un pateicīga par manu palīdzību.

Un pēc tam mēs ap kādiem astoņiem - deviņiem - gājām četrus kilometrus uz mājām.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Aug. 23rd, 2019 @ 10:47 am (no subject)
Tags:

Es bērnībā atceros kaut kādu Īvāna runu, bet domāju, ka tā nebija Blatijas ceļa runa, bet kaut kādā citā pasākumā, kuru translēja pa radio, jo tur Īvāns nebija vienīgais runātājs, bet runāja arī citi. Tā varētu būt? Es atceros, ka vislielāko emocionālo iespaidu atstāja tieši Īvāna runa. Bet runāja arī Jānis Vagris, piemēram.

No tādiem vēsturiskiem mirkļiem es atceros, kā mēs pa TV skatījāmies, kā pieņem 4.maija deklarāciju. Atceros, ka viens deputāts bija nobalsojis "atturas", bet jau pēc rezultātu paziņošanas teica, ka balsojis (vai gribējis balsot) par. Un tad Gorbunovs smiedamies palaboja nobalsojušo "par" skaitu. Bet gadījumā nebija tā, ka tie, kas bija pret Latvijas neatkarībai, nebija izgājuši no zāles vai nepiedalījās balsojumā? To es īsti neatceros.

Nākošajā dienā mūsu vēstures skolotāja lika visiem burtnīcās pāršķirt jaunu lappusi un ierakstīt ar lieliem burtiem 1990.gada 4.maijs. Un teica, ka mēs dzīvojam lielā vēsturiskā brīdī.

Vēlāk es atceros 1991.gada 12.janvāri. Bija sestdiena un es mājās biju palikusi viena. Vecāki bija aizbraukuši uz bērēm pie attāliem tēva radiem, brāļu arī mājās nebija - viņi tajā laikā studēja. Es ieslēdzu televizoru un nesapratu to, ko tur rādīja. Pa Krievijas kanālu rādīja kaut kādu dīvainu raidījumu, kurā runāja par to, ka skaistums glābs pasauli. Bija diezgan neinteresanti. Tad es pārslēdzu kanālus un tad pēkšņi parādījās kaut kas pavisam dīvains - gāja runa par to, ka Lietuvā uzbrūk televīzijai. Es vispār nesapratu, kas notiek. Tā diena bija ļoti, ļoti gara. Un es ļoti gaidīju, kad nu beidzot atbrauks vecāki.

Vēlāk tētis brauca kopā ar citiem vīriešiem uz barikādēm, vecākais brālis tur arī bija. Es atceros pa TV redzēto - kā vīrieši stāvēja pie ugunskuriem, atceros, kā viņiem sievietes nesa zupu un tā. Atceros īsu TV sarunu ar Olgu Rajecku, kas arī tur bija.

Vēl vēlāk es atceros to dienu, kad mēs magnetefonā no kaut kāda TV raidījuma - visticamāk "Skabargas" rakstījām Tīnas Tērneres dziesmu "The Best". Bet tad tētis pārslēdza kanālu uz ziņu raidījumu "Vremja" - un ieslēdza magnetefonā ieraksta pogu. Toreiz es nesapratu tā nozīmi. Bet to es sapratu vēlāk, kad konstatēju, ka tētis ir ierakstījis to, kā diktors saka, ka PSRS ir beigusi pastāvēt.

Kādas ir jūsu personiskās atmiņas, kas sasaistās ar dienām, kurās notikuši vēsturiski notikumi?
About this Entry
7 comments
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 15th, 2019 @ 09:53 am (no subject)
Tags:

Reiz bērnībā man ar klasesbiedriem vajadzēja uzstāties - bija kaut kāds pasākums - sākumā mēs visi kopā uzejam uz skatuves, sākot dziedāt kaut kādu Ziemassvētku dziesmu. Pēc tam ir tas priekšnesums un tad - tādā pašā veidā - noejam.
Kad gājām uz skatuves, es iedomājos, ka varbūt vajadzētu sākt dziedāt to dziesmiņu, bet tad ienāca prātā - varbūt lai kāds cits sāk, kāpēc vienmēr es(jo nebija man tāds uzdevums dots - tu esi tā, kas sāks dziedāt). Bet neviens nesāka un tā nu mēs uz tās skatuves uznācām klusējot. Kad gājām nost, tad gan es sāku dziedāt, jo izdomāju, ka citādi arī tagad pārējie nedziedās. Kā es sāku, pārējie piebalsoja un viss noritēja pēc plāna.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Nov. 27th, 2018 @ 08:30 am (no subject)
Tags:

Izrādās, ka es esmu vairāk savas mātes meita, nekā man bija licies. Kādreiz - deviņdesmitajos - mana mamma vietējā lauku skoliņā strādāja par apkopēju. Darbs nepavisam nebija viegls, jo vairākās klasēs un pat gaiteņos bija mīkstie paklāji. Aukstais ūdens bija pieejams vien garderobes telpā - pirmajā stāvā, tāpēc pat tāds sīkums kā ūdens sagādāšana mazgāšanai bija laikietilpīgs process - sākumā sagaidīt, kad lēni tekošais ūdens piepildīs lielo bleķa spaini, tad stiept to uz kādu no trim stāviem, sildīt to ar līdzi paņemto elektrisko spirāli, lai tas no ledusauksta kļūtu par remdenu, bet pēc grīdu mazgāšanas nest to ārā, lai izlietu aiz āra tualetēm (izlietnē šo ūdeni liet nedrīkstēja). Katru reizi, kad es gāju mammai palīgā, viņa ļoti priecājās. Vēl mamma kautrējās no tā, ka viņa strādā par apkopēju, jo kādreiz viņa bija strādājusi par bērnu audzinātāju un tas kā reiz arī bija viņas mūža lielais sapnis, ko viņa vienmēr bija gribējusi darīt. Viņai likās, ka ja citi cilvēki uzzinās, ka viņa strādā šādu darbu, tad viņi pret mums - viņas bērniem - izturēsies nicīgāk. Es, protams, ievēroju šo viņas vēlmi un citiem teicu, ka mana mamma ir mājsaimniece vai arī tehniskais darbinieks skolā, bet dziļi sirdī nekad neredzēju iemeslu, lai par to kautrētos un vienmēr biju viņai dziļi pateicīga par to, ka viņa pašos grūtākajos laikos - 91. un 92 gada ziemās bija galvenā pelnītāja mūsu ģimenē). Varbūt tieši tāpēc, ka viņai bija tik grūti, viņa vienmēr ļoti priecājās, kad es pieteicos vai piekritu viņai iet līdzi palīgā uz skolu (ar tagadējo prātu es to daudzreiz biežāk).

Paralēli kopšanas darbiem mēs mēdzām apskatīt arī bērnu radošos darbiņus - zīmētus, līmētus, veidotus. Skolas gaitenī bija lieliska akustika, tāpēc es tur mēdzu dziedāt- visbiežāk tautasdziesmas. Bet vispatīkamākais mirklis, protams, bija tad, kad viss bija padarīts - spaiņi un slotas noliktas savās vietās patrepju būcenītī, skola aizslēgta un mēs varējām doties projām. Mājup bija jāiet apmēram pusstundu vai mazliet ilgāk (ja sniegs ceļa malās veidoja grūti izbrienamo putru). Mēs runājāmies par visu ko, līdz ceļš veda gar kādām mājām, kurās bija ļoti nikns suns, kurš nekad nebija piesiets. Speciāli šī suņa dēļ mamma nēsāja līdzi nelielu dzelzs mietiņu, ar kuru reiz bija viņam ievilkusi pa ribām, tā kā tas bija kaukdams aizvlcies projām. Mietiņu mamma sāka nēsāt līdzi pēc tam, kad šis suns bija viņai iekodis kājā - laime, ka mammai kājās bija biezi zamšādas zābaki ar aitādas oderi, līdz ar to viņa zobi nebija tikuši līdz mammas kājai. Bet nu - lai cik jocīgi tas arī izskatījās, es priecājos, ka mamma to nēsā līdzi.

Bet vakar es pārliecinājos, ka šis mietiņš ir atstājis manā dvēselē zināmu nospiedumu. :D Jo vakar ilgāku laiku neviens nevarēja sazvanīt tuvu cilvēku, kas dzīvo man netālu. Tā nu es aizgāju pārliecināties, vai viss ir kārtībā ( viss izrādījās kārtībā), bet tā kā bija jau pāri pusnaktij, tad es gluži automātiski biju paņēmusi līdzi kut kādu pa rokai gadījušos pašauru, bet cietu dēļa gabalu (izmērā ļoti līdzīgu mammas mietiņam). Galu galā - mežs tomēr apkārt. Bet nu satiktajam cilvēkam mans dēļa gabals izraisīja lielus smieklus. Un es jau arī par to iesmēju - tāpat kā savulaik par mammas mietiņu. Bet sirdī sajutos tuva savai mammai.
About this Entry
7 comments
Leave a comment
Permanent Link
Oct. 30th, 2018 @ 12:37 pm (no subject)
Tags:

Man pēkšņi sagribējās ziemu. Ar lielām, baltām kupenām. Un vēl man sagribējās mežu ziemā - ar lielām, piesnigušām eglēm- tās man ļoti asociējas ar bērnību. Tādas egles auga mežā visapkārt manu vecvecāku mājām. Atceros, kā mēs braucām pie vecvecākiem ziemā. Lielceļš bija iztīrīts - atšķirībā no piebraucamā ceļa, kas veda uz vecvecāku mājām. Tā nu mēs atstājām mūsu žiguli lielceļa malā un pa piesnigušo ceļu bridām uz vecvecāku mājām. Atceros, kā gurkstēja sniegs zem mūsu zābakiem. Jau bija sācis krēslot - jau tik daudz, lai pasauli visapkārt iekrāsotu viegli zilganā tonī, bet ne tik daudz, lai vairs nebūtu redzamas vecvecāku māju aprises. Piebraucamais ceļš sākās uzkalnītē, tad vijās lejup - pāri mazam tiltiņam - un tad atkal augšup - uz pakalnu, kurā atradās mana vecvectēva uzceltās mājas. Ielejā labajā pusē bija neliels dīķītis, kura aptuveno atrašanās vietu šobrīd varēja nojaust vien pēc melnās pirtiņas un pāris šķūnīšiem, kas bija uzcelti tā tiešā tuvumā. Tālāk mēs jau tuvojāmies mājas pagalmam - kreisajā pusē bija kūts, kurai vienā pusē bija neliels dēļu aploks, kurā vasarās reizēm mēdza izlaist cūkas, tālāk - siena šķūnis un vēl tālāk - šķūnis, kuros atradās rati, darbarīki un zirglietas, bet mazliet tālāk - pagrabs. Māja atradās ceļa labajā pusē - melna, ar pamatīgu slieksni un smagām durvīm, kuras bija slēdzamas ar milzīgu atslēgu. Ap māju vīdēja piesnigušu augļu koku un krūmu silueti, starp kuriem vizēja dažādās krāsās nokrāsotie bišu stropi. Mēs jau bijām gaidīti, durvis atvērās - un pa tām laukā nāca smaidošā vecmamma, kura teica, ka cepot maizi un ka pirts (uz kuru mēs braucām) esot iekurināta. Un tā mēs devāmies dziļāk istabā.
About this Entry
5 comments
Leave a comment
Permanent Link
Jun. 11th, 2018 @ 10:36 am (no subject)
Tags: , ,

Izmantoju to, ka mamma dzīvo pie manis, un runāju ar viņu par viņas bērnības, skolas, jaunības laiku atmiņām. Citādi visādu lielo personu biogrāfijas mēs zinām, bet savu tuvāko cilvēku - nē. Radās lielāka skaidrība par to, kāpēc viņa saviem vecākiem ir mazāk mīļa meita nekā otra māsa. Jo viņa savus bērnības gadus ir pavadījusi pie vecvecākiem, nevis vecākiem. Tie, kuri mums ir tuvāk, tie mums parasti ir arī mīļāki. Vecvectēvs vispār pat gribējis savas mājas novēlēt nevis savai meitai (manai vecmāmiņai), bet pa taisno manai mammai. Vecvectēvs vispār ir bijis tāds salīdzinoši spilgts personāžs - kalējs, labs amatnieks. Vispār viņš arī mācēja sarunāties ar gariem un tajā mājā visu laiku visi kakti čīkstējuši u.t.t. Un dažkārt bijusi sajūta, ka kāds staigā pa otro stāvu, bet tad pa trepēm kāpj lejā. Vēl vecvectēvs mācējis dedzināt labas ogles - pie viņa braukuši pat no citiem pagastiem. Ar akmeņiem izmūrētā ogļu dedzināmā bedre mežā bija viena no manām bērnības bailīgākajām vietā mežā - man vienmēr bija bail tur iekrist.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Jun. 6th, 2018 @ 09:07 am (no subject)
Tags: ,

Daudz no tā, ko mācījos skolā, es esmu aizmirsusi, bet atmiņā ir palikušas daudzas lietas no tāda mācību priekšmeta kā "Lauksaimniecības pamati", ko mācīja mūsu bioloģijas un ķīmijas skolotāja (stingra, bet ļoti laba), viņa kādu laiku bija arī mana klases audzinātāja. Tieši šajās stundās es uzzināju par tādu lietu kā augu seka, par pareizu puķu stādīšanu podos, par potzaru potēšanu uz potcelma. Vispār - manas sekmes bija ļoti atkarīgas no tā, kas pasniedza attiecīgo priekšmetu. Vai - sliktākajā gadījumā - vai attiecīgajā mācību priekšmetā bija sakarīga mācību grāmata.
Un vispār - man labāk padevās tās lietas, kuras vai nu interesēja vai arī bija saprotams, kur es tās praktiski dzīvē varu pielietot. Pārējais kaut kā paslīdēja garām.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 3rd, 2018 @ 09:26 am (no subject)
Tags: , ,

Jo vecāka kļūstu, jo vairāk apjaušu, ka man aizvien vairāk dzīvē ienāk pasteļtoņi, nevis tikai baltais un melnais. Jo - kad ieskaties tādā kārtīgā melnumā, saproti, ka tas tāds radies tāpēc, ka daudzi citi viņam katrs pa drusciņai ir iedevuši melnumu. Un savukārt - kad ieskaties tādās lietās, kurās it kā vajadzētu būt pilnīgi labajam - biegās izrādās, ka tas nemaz tā nav. Un tad jūties apjucis.

Es kādreiz domāju, ka mednieki nav īpaši forši - viņi, redz, nogalina dzīvniekus. Līdz mirklim, kad es iepazinos ar kādu mednieku, kas mūs ar draudzeni izvadāja pa mežu. Viņi pieskata mežus, vāc nost malumednieku lamatas, bargā salā piebaro meža dzīvniekus. Un man sāka likties, ka viņi ir daudz vairāk rūpējas par dzīvniekiem, nekā tie zaļie, kas ziemas laikā ielaužas kažokzvēru audzētavā un tos izlaiž savvaļā (gan jau ka lielākā daļa no tiem kažokzvēriem tāpat aiziet bojā - un, iespējams, vēl mokošākā nāvē, nekā tas būtu tai audzētavā - no bada, slimībām u.c.). Vai arī tās lapsas krietni vien panīdētu laukā zaķu un sīko dzīvnieku populācijas tuvākajā apkārtnē (kuras arī ir dzīvas radības).
About this Entry
5 comments
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 26th, 2018 @ 12:18 pm (no subject)
Tags: , ,

Man garšo jaunais Anneles grieķu jogurts ar vīģēm. Bet vispār - reti kurš jogurts, kas man tiešām garšojis, ir dzīvojis ilgu un laimīgu mūžu. Studiju laikos man garšoja vājpiena Jogijs ar ananasu (vai zemeņu) gabaliņiem. Pārdeva mazos plastmasas bundulīšos. Tad kaut kas tajā ražošanā sagāja šķērsām, tas vairs nebija tik labs - un tad vispār pazuda. Tad kādu laiku man bija topā maizes jogurts ar riekstiem. Ir kaut kādi citi maizes jogurti ar riekstiem, bet tie nav tik garšīgi. Tad vienu brīdi Rimi bija nopērkams ļoti garšīgs vaniļas jogurts lielos bunduļos ar veca, bārdaina vīra attēlu uz etiķetes, bet tad pazuda. :( Šobrīd ir palicis tikai tās firmas bezpiedevu jogurts. Bet vispār visvairāk man garšo labs vaniļas jogurts.
About this Entry
4 comments
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 24th, 2018 @ 08:49 am (no subject)
Tags: , ,

Mans tētis stāstīja stāstu par savu bērnību - viņiem mājās bija kulšanas talka, bija atbraukusi kuļmašīna un tētis ļoti gribējis to apskatīt. Bet- lai trīsgadīgais puika kaut kur neielīstu un nedabūtu galu, viņa mamma bija viņam paslēpusi bikses un uzdevusi krāsnsaugšā pieskatīt gadu veco brālīti. Bet vispār viņš no piecu gadu vecuma (varbūt agrāk) gāja ganos pie svešiem cilvēkiem.

Mans vecākais brālis, savukārt, pieskatīja mūs ar jaunāko brāli tad, kad viņam bija septiņi gadi (es biju kādu pusgadu veca, otram brālim bija nepilni četri gadi).

Bet es pati savu nozīmību sajutu piecu gadu vecumā, kad tētis ar mammu mājas celtniecības procesā ar ķēdēm vilka augšā baļķus jumta sijām. Baļķu bija vesela kaudze, kāpelēšana bija pamatīga, bet tad vienam no vecākiem ienāca prātā, ka varbūt es (toreiz piecus gadus veca) varētu uzmest baļķim abās pusēs ķēžu cilpas. Es, protams, jutos ļoti pagodināta, ka man uzticēts tāds atbildīgs uzdevums un viss gāja kā pa diedziņu. Vecāki nolaida ķēdes, es tās apmetu ap baļķi, viņi vilka baļķi augšā, pēc tam nākošo u.t.t. Vecāki bija ļoti apmierināti un mani slavēja, bet es savukārt kladzināju, ka esmu piedalījusies mājas celšanā. Visi baigi apmierināti. :D

Es esmu sapratusi, ka pa īstam laimīga es jūtos tad, kad sajūtos savā vietā, noderīga un spēju tikt labi galā ar saviem pienākumiem.
About this Entry
3 comments
Leave a comment
Permanent Link
Nov. 8th, 2017 @ 09:18 am (no subject)
Tags:

Vakar, skatot vecas fotogrāfijas, konstatēju, ka es vairs neatceros vārdus visiem saviem bijušajiem klasesbiedriem, kolēģiem, studiju biedriem. Vecums nenāk viens. :(
About this Entry
5 comments
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 24th, 2017 @ 12:39 pm (no subject)
Tags: ,

Bērnībā es sapņus redzēju par kaut kādām viduslaiku tēmām. Kad man bija pieci gadi, es biju sanatorijā Krimuldā. Un laikam tajā iespaidā man fantāzija kādu nakti uzbūra sapni, kurā es biju kaut kāda nolaupīta jaunkundze, kuru ar slēgtu karieti ved uz pili, kas atrodas mežu vidū - augsta kalna galotnē. Viss tas notiek šausmīgi slepeni - pat zirgi zviedz pieklusināti, bet tumšajās drēbēs tērptie sulaiņi sarunājas gandrīz nesadzirdami un viņu sejas klāj melnas sejas maskas. Un pēc tam nākošais attēls ir par to, ka es pamostos gaišā gultā - apkārt baldahīns, grezna apkārtne. Bet es esmu pieķēdēta, lai nevarētu aizbēgt. Un tad bija vairāki šī sapņa atkārtojumi ar dažādām variācijām, kā es no tās pils bēgu.

Otrs sapnis ir mans pirmais apzinātais bērnības murgs - sapnī es ieraudzīju ilustrāciju kā no savas bērnības mīļākās grāmatas "Divi brāļi". Tur bija tas pūķis labajā pusē, bet kreisajā pusē bija uzzīmēti mani vecāki. Tad gan es pamodos raudādama un auklīte nāca mani mierināt.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link