| Apr. 4th, 2012 @ 09:39 am (no subject) |
|---|
A man šodien savā ziņā svētki - šodien aprit septiņi gadi, kopš es strādāju šajā iestādē. :)
Atceros to trako laiku - man jau divus mēnešus nebija darba - man par to bija briesmīgs kauns. Es biju aizgājusi strādāt uz kādu uzņēmumu, kurā nevarēju iejusties un pēc divām nedēļām mūsu ceļi šķīrās. Atceros, ka jau nākošajā dienā sāku meklēt jaunu darbu - katru dienu gāju un sēdēju Āgenskalna interneta kafejnīcā "Pele" (toreiz man vēl nebija pašai sava datora), meklējot darba piedāvājumus. Sakrakstīju savus CV un motivācijas vēstules un palaidu tās tautās, pa to laiku lasot kaut kādas grāmatas par lietām, kuras varētu noderēt darba meklējumos. Bija diezgan nomākts laiks, jāatzīst. Atceros to dienu, kad pēc visām notikušajām darba intervijām atlika tikai gaidīt kādu ziņu no potenciālajiem darba devējiem - es kā parasti biju aizgājusi uz "Peli", apsēdos pie datora un nodomāju "Nu, ko, sākam meklējumu otro kārtu". Un tanī mirklī - vai nav dīvains tas liktenis - man pēkšņi piezvanīja no vienas ministrijas un pateica, ka es varu strādāt tur. Un tanī mirklī kaut kāds milzīgs klans sāka velties nost no maniem pleciem. Un tajā pašā dienā man piezvanīja no tās vietas, kurā es visvairāk gribēju strādāt un pateica, ka viņi mani ņemot. Savukārt pēc tam piezvanīja mans pirmais priekšnieks šajā darba vietā un palūdza, vai es tomēr negribētu nākt strādāt uz šejieni - un kaut kā spēja mani pārliecināt, ka šī man būs īstā vieta. Un tā nu es atnācu šeit strādāt.:)
Atceros savu darba interviju šeit - tā notika ziemā un es īsi pirms tās biju nokritusi uz ledus un tādejādi saplēsusi zeķbiksi uz ceļgala. Un lai neviens to nepamanītu, es sēžot sēdēju, turot somu tā, ka tā aizsedza ceļgalus - tas izskatījies tā dīvaini (to vēlāk atzina arī mana kolēģa, kura to bija redzējusi - toties manas saplēstās zeķbikses viņa nebija pamanījusi).
Un tad pirmā darba diena - mans pirmais amats šajā darba vietā bija sekretāre un pirmais darba uzdevums - sakopēt vairākos eksemplāros kaut kādu pabiezu dokumentu - uz lapām trīsdesmit. Procesa vidū kopētājs saniķojās, man palīgā atnāca kāds kolēģis, kurš palīdzēja ar to tikt galā, bet tās dokumentu lapas gan bija sajukušas. Tā nu man vajadzēja mazliet vairāk laika, lai visu saliktu pareizajā secībā. Tā kā kopētājs stāvēja gaitenī, ik pa brīdim sanāca teikt kautrīgu "labdien" garām ejošajiem cilvēkiem. :) Bet vispār jau viss aizgāja, man ļoti palīdzēja tas, ka mani sakarīgi apmācīja.
Ar šo darba vietu man saistās tik daudz atmiņu. :) :) :) Man pa lielam vienmēr ir bijuši tīri sakarīgi priekšnieki (arī pašreizējais kopumā tomēr ir ok), baigi foršie kolēģi, jautri darba pasākumi. Darbs, kuru es lielāko daļu no sava darba laika tomēr daru ar tādu pozitīvi neitrālu attieksmi vai pat reizēm ar prieku. To novēlu arī jums, mīlīši. :) |
