| Feb. 15th, 2013 @ 10:49 am (no subject) |
|---|
Bērnībā viena no pirmajām apzinātajām domām man bija - ka es vēlos sacerēt kādu dziesmu, kas būtu ļoti laba un vērtīga. Tā kā mans vectēvs ik pa brīdim ieminējās par zelta un sudraba vērtību, izdomāju, ka dziesma jāsacer par zeltu un sudrabu. Un tā trīs gadu vecumā radās mans dziedamais pantiņš, kuru visa mana ģimene atceras vēl joprojām -
Zelts, Zelts,
Sudrabs un Zelts
Iegāja mežā
Netika ārā. :D
Tā kā es bērnībā nesapratu, kas tas tāds zelts un sudrabs, tad nodomāju, ka tā sauc divus ogotājus vai sēņotājus, kuri iegājuši mežā un nejauši iekrituši manas bērnības baisākajā vietā - melnajā ogļu dedzināšanas bedrē. Tā bedre mani bērnībā reāli baidīja - tā bija kādus divus metrus dziļa, melna un droši vien vecmamma vienmēr par to kaut kādus šausmu stāstus stāstīja, lai es tai tuvumā nerādītos. |
