Mar. 16th, 2015 @ 11:14 am (no subject)

Varu jau rāt savus brāļus par to, ka viņi nevar saņemties izmest daudzas lietas, bet man jau arī ir tādas lietas, kuras ir tik mīļas, ka roka gluži vienkārši neceļas.
Un viena no tādām ir mans mazais, baltais modinātjāpulkstenis, kuram pēdējā laikā aizvien grūtāk kļūst rādīt pareizu laiku. Es to nopirku deviņdesmit astotā gada rudenī - tirgū par trim latiem. Un tagad man pret viņu ir sajūta kā pret tādu vecu zirdziņu, kurš savus labākos gadus ir atdevis man - un tagad vēl joprojām cenšas būt noderīgs. Jocīgi - dažkārt ir tāda sajūta, ka arī tāds pulkstenis kaut kādā ziņā ir dzīva būtne ar savu enerģiju.
About this Entry