| Oct. 30th, 2018 @ 12:37 pm (no subject) |
|---|
Man pēkšņi sagribējās ziemu. Ar lielām, baltām kupenām. Un vēl man sagribējās mežu ziemā - ar lielām, piesnigušām eglēm- tās man ļoti asociējas ar bērnību. Tādas egles auga mežā visapkārt manu vecvecāku mājām. Atceros, kā mēs braucām pie vecvecākiem ziemā. Lielceļš bija iztīrīts - atšķirībā no piebraucamā ceļa, kas veda uz vecvecāku mājām. Tā nu mēs atstājām mūsu žiguli lielceļa malā un pa piesnigušo ceļu bridām uz vecvecāku mājām. Atceros, kā gurkstēja sniegs zem mūsu zābakiem. Jau bija sācis krēslot - jau tik daudz, lai pasauli visapkārt iekrāsotu viegli zilganā tonī, bet ne tik daudz, lai vairs nebūtu redzamas vecvecāku māju aprises. Piebraucamais ceļš sākās uzkalnītē, tad vijās lejup - pāri mazam tiltiņam - un tad atkal augšup - uz pakalnu, kurā atradās mana vecvectēva uzceltās mājas. Ielejā labajā pusē bija neliels dīķītis, kura aptuveno atrašanās vietu šobrīd varēja nojaust vien pēc melnās pirtiņas un pāris šķūnīšiem, kas bija uzcelti tā tiešā tuvumā. Tālāk mēs jau tuvojāmies mājas pagalmam - kreisajā pusē bija kūts, kurai vienā pusē bija neliels dēļu aploks, kurā vasarās reizēm mēdza izlaist cūkas, tālāk - siena šķūnis un vēl tālāk - šķūnis, kuros atradās rati, darbarīki un zirglietas, bet mazliet tālāk - pagrabs. Māja atradās ceļa labajā pusē - melna, ar pamatīgu slieksni un smagām durvīm, kuras bija slēdzamas ar milzīgu atslēgu. Ap māju vīdēja piesnigušu augļu koku un krūmu silueti, starp kuriem vizēja dažādās krāsās nokrāsotie bišu stropi. Mēs jau bijām gaidīti, durvis atvērās - un pa tām laukā nāca smaidošā vecmamma, kura teica, ka cepot maizi un ka pirts (uz kuru mēs braucām) esot iekurināta. Un tā mēs devāmies dziļāk istabā. |
