| Apr. 24th, 2018 @ 08:49 am (no subject) |
|---|
Mans tētis stāstīja stāstu par savu bērnību - viņiem mājās bija kulšanas talka, bija atbraukusi kuļmašīna un tētis ļoti gribējis to apskatīt. Bet- lai trīsgadīgais puika kaut kur neielīstu un nedabūtu galu, viņa mamma bija viņam paslēpusi bikses un uzdevusi krāsnsaugšā pieskatīt gadu veco brālīti. Bet vispār viņš no piecu gadu vecuma (varbūt agrāk) gāja ganos pie svešiem cilvēkiem.
Mans vecākais brālis, savukārt, pieskatīja mūs ar jaunāko brāli tad, kad viņam bija septiņi gadi (es biju kādu pusgadu veca, otram brālim bija nepilni četri gadi).
Bet es pati savu nozīmību sajutu piecu gadu vecumā, kad tētis ar mammu mājas celtniecības procesā ar ķēdēm vilka augšā baļķus jumta sijām. Baļķu bija vesela kaudze, kāpelēšana bija pamatīga, bet tad vienam no vecākiem ienāca prātā, ka varbūt es (toreiz piecus gadus veca) varētu uzmest baļķim abās pusēs ķēžu cilpas. Es, protams, jutos ļoti pagodināta, ka man uzticēts tāds atbildīgs uzdevums un viss gāja kā pa diedziņu. Vecāki nolaida ķēdes, es tās apmetu ap baļķi, viņi vilka baļķi augšā, pēc tam nākošo u.t.t. Vecāki bija ļoti apmierināti un mani slavēja, bet es savukārt kladzināju, ka esmu piedalījusies mājas celšanā. Visi baigi apmierināti. :D
Es esmu sapratusi, ka pa īstam laimīga es jūtos tad, kad sajūtos savā vietā, noderīga un spēju tikt labi galā ar saviem pienākumiem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}