About this Journal
Current Month
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031
Sep. 21st, 2020 @ 08:03 am (no subject)
Tags: ,

Pēdējā laikā kā nakts, tā murgi. :( Sākot ar to, ka ārsts paziņo par briesmīgas slimības klātesamību manā organismā, turpinot ar manis apmuļķošanu, sīknaudas vietā iedodot kaut kādas apšaubāmas stikliņu brošiņas un cieņas zaudēšanu savu kolēģu vidū, jo es esmu nolaidusi kaut kādu lažu darbā (paļāvusies, ka gan jau "proņesjot").

Mjā, no vienas puses - pārmaiņas, protams, ir laba lieta, bet... tas pats pārmaiņu process gan ir tāds - pabriesmīgs. Ar jauno priekšnieku sevišķi veiksmīga sadarbība neizdodas. Tad vēl mūzikas lietas arī ir visai stresainas un visu laiku rodas tāds jautājums - vai no manas puses tomēr nav nekaunīgi ierakstīt tās dziesmas un nest tās priekšā publikai? Bet ko lai es daru? Ja es tās dziesmas neierakstu, tad tās kā tāds neizdarīts darbs stāv man galvā un visu laiku dīc un nomāc. Kā tāds neatmaksāts parāds vai neizdarīts darbs.

Vismaz labi, ka šodien vairs nejūtu to drausmīgo nogurumu, ko visu pagājušo nedēļu. Un arī galva nesāp. Varbūt nostrādāja tā māmiņas ieteiktā ugunspuķu tēja - jo tieši pēc tās galvassāpes mitējās. Jeb varbūt nostrādāja tas, ka sestdien ieturēju atslodzes dienu - neko neēdu. Jeb varbūt tas, ka brīvdienās es kārtīgi izgulējos. Jeb arī viss kopā.

Nu, ko, jauna nedēļa. Lai tā mums visiem ir veiksmīga, mīļie!
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
Oct. 23rd, 2018 @ 08:21 am (no subject)
Tags:

Kaislības ir dzīves galvenās garšviela. Bez tām var iztikt, bet tad dzīve šķiet pliekana. Ar tām var pāršaut pār strīpu vai izvēlēties sev nepiemērotu - un tad dzīve kļūst nebaudāma. Bet ja izdodas sameklēt īstās un īstajās proporcijās - tad dzīve kļūst pa īstam garšīga.
About this Entry
4 comments
Leave a comment
Permanent Link
Oct. 23rd, 2018 @ 08:00 am (no subject)
Tags: ,

Šonakt sapņoju, ka ir rudens - tumšs, vēls vakars. Melnas debesis ar dažām redzamām zvaigznēm. Melns ceļš, melns mežs visapkārt. Tikai kaut kur aiz kokiem ir redzamas pāris laternas. Un es eju pa ceļu - kaut ko aizdomājusies, līdz attopos, ka esmu jau gājusi četras stundas. Griezties atpakaļ - bezjēdzīgi - tur jāiet vairāk kā četras stundas, priekšā - nezināms - cik daudz laika. Un tad garām brauc kāda automašīna un es sievietei pie stūres uzprasu, kur īsti es atrodos. Un izrādās, ka es esmu netālu no tās vietas, kur man ir vajadzējis nokļūt. Tikai es esmu gājusi tādu garu apkārtceļu.
Cik īpaši ir tie mirkļi, kad esi tu pats. Kad neviens tevi nedzenā un tu ej tur, kur pats gribi. Tādas mazas, reizēm pat muļķīgas lietas, kuras neviens nav licis tev darīt, bet tomēr tās dari. Reizēm ir grūti saprast, vai to, ko dari, tu dari tāpēc, ka kāds tev ir teicis to darīt vai tāpēc, ka tu pats to gribi. Reizēm es jūtos kā puzles gabaliņš tādā lielā puzlē. Vienā pusē ģimene, otrā - darbs, trešajā - finansēs, ceturtajā - pašrealizācija, vēl kādas citas lietas. Un tajā mirklī, kad liekas, ka esi jau atradis savu īsto vietu - un visi gabaliņi sakrīt, atnāk kāds cits puzles gabaliņš un saka - ē, man liekas, ka tu te neesi īstajā vietā, jo šeit visi puzles gabaliņi veido zemi, bet tu esi jūraszaļā krāsā. Un tad tu konstatē, ka pat tad, ja sakrīt visi puzles gabaliņi, kopīgajai bildei tu nenes labumu, ja nezini, vai esi debesis, zeme vai varbūt - tēla auss vai roka.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Jul. 13th, 2018 @ 08:20 am (no subject)
Tags:

Reizēm aizvien vairāk ienāk prātā tas, ka mēs sava organisma šūnām esam Visums. Tas, ka es aizeju uz vingrošanu, tas, ka es aizeju laicīgi gulēt, tas, ka es kaut ko ēdu vai neēdu, ietekmē mana organisma šūnas. Un varbūt tās šūnas arī skaita lūgšanas ar tekstu - kaut nu rīt būtu laba diena (t.i. - es -no kuras daudzējādā ziņā atkarīga viņu labklājība - ēstu pareizi, atpūstos, vingrotu, nestresotu). Varbūt es arī esmu nevis Missalise, bet vienkārši šūna kādā milzīgā organismā? Varbūt par to runā tie senie vēdu teksti, kuri saka, ka pats galvenais dzīvē ir nesavtīgi pildīt savu pienākumu - savu dharmu -dzīves uzdevumu. Jo tieši tā dara šūnas. Ja es pati nedaru maksimāli labāko, ko es varu izdarīt, tad kā es varu gribēt un pieprasīt, lai tie organismi, kuros es esmu šūna (ģimene, draudzība, darbavietas kantoris, valsts, pasaule) funkcionētu kā vesela cilvēka organisms? Tikai visu laiku ir tās šaubas par to, vai es pareizi esmu izpratusi tos savus uzdevumus. Kaut gan - varbūt mērs ir tas, ka parējās organisma sastāvdaļas sāk funkcionēt labāk? Viss vienmēr sākas ar mazumiņu un ar sevi pašu.
About this Entry
7 comments
Leave a comment
Permanent Link
Jun. 10th, 2018 @ 08:24 pm (no subject)
Tags:

Lai kā mums gribētos, dzīve nepielāgojas mums. Un mēs varam vai nu aizvainoti uz to lūkoties vai arī mēģināt pielāgoties tai paši.
About this Entry
Leave a comment
Permanent Link
May. 22nd, 2018 @ 08:11 am (no subject)
Tags: , , ,

Šonakt sapnī redzēju, ka esmu aizbraukusi - laikam jau uz Jelgavu. Tur ir pa lielam beigušās mācības, notiek izlaidumi, gatavojas lielie tusiņi. Un tad vakarā ir jāiet uz autobusu. Mēs ejam, bet brālis ar tām meitenēm tik riktīgi pieliek soli, ka es netieku līdzi. Un es reāli nevaru lāga paiet - knapi kustos. Viņi iet, nepiefiksē, ka es esmu tā atpalikusi, neatskatās. Iejūk pūlī starp autobusiem un pazūd. Un tad es esmu viena, visi autobusi aizbrauc un man vajag tikt uz Rīgu laikam. Bet tur neviena nav. Ir kaut kāds grausts. Tad kaut kādi sveši cilvēki palīdz un aizved mani uz pilsētas centru un es aizeju uz savām vecajām kojām - istabiņu, kurā ir manas bijušās istabiņas biedrenes. Vienai es saku - šodien taču ir 23.maijs - tava dzimšanas diena - apsveicu (viņai reālajā dzīvē patiešām 23.maijā ir dzimšanas diena - bet es viņu ļoti reti kad apsveicu). Es atvainojos viņām, ka esmu tik slikta draudzene.

Un tad es pamodos un domāju par draudzību reālajā dzīvē. Un par atsvešināšanos attiecībās - ar jebko. Gan ar draugiem, gan ģimenes locekļiem, gan arī ar idejām, principiem, reliģiju. Es vakar biju aizgājusi uz katoļu dievkalpojumu. Un sapratu, ka man nu jau ir grūti, jo es lielai daļai rituālu nesaprotu jēgu. Nesaprotu jēgu sprediķim, no kura vienkārši cilvēki (domāts - es) savai ikdienas dzīvei nevar paņem līdzi nekādu atziņu. Dziedāšana gan bija forša. Bet es vispār gandrīz vai tad tuvāk Dievam jūtos, kad es esmu piezvanījusi mammai un padziedājusi viņai tautasdziesmas.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
May. 15th, 2018 @ 10:16 am (no subject)
Tags: , ,

Viena no manām mīļākajām grāmatām ir Laika Menedžments, ko sarakstījusi Robina Pīrsija. Un tur viena no pamatlietām, lai saprastu, kā veidot dzīvi, ir balstīt to uz universāliem, mūžīgiem principiem - tādiem kā uzticība, godīgums, pazemība, precizitāte, mērenība, drosme, taisnīgums, pacietība, strādīgums, vienkāršība, atturība, centība, laipnība, atklātība, laba attieksme, cieņa, noderīgums, kvalitāte, "zelta likums" (nedari otram to, ko negribi, lai dara tev"), respekts, mīlestība. Ir ļoti forši dzīvot, strādāt, veidot attiecības ar cilvēku, kurš cenšas sekot šādiem principiem. Jo vairāk cilvēkiem šie principi liktos tādi, pēc kuriem jādzīvo, jo foršāk, manuprāt, būtu dzīvot.

No valdības vadītājiem mēs gaidām simtprocentīgu atdevi, godīgumu, bet... tajā pašā laikā paši dodam kukuli ceļu policistam un uzskatām, ka ziņot par to nav smuki. Maza korupcija ir ok, liela korupcija - nē. Bet varbūt tam lielajam korumpantam arī liekas, ka viņa korupcija vēl ir maza, jo viņš zina par vēl lielāku korupciju, bet neziņo par to -jo ziņot nav ok.

Šausmīgi sarežģīti. Šādas pārdomas radās, izlasot pirmo komentāru pie šī raksta - http://www.la.lv/soferis-neesmu-atlidojis-no-marsa-tada-sistema/2/ .
About this Entry
3 comments
Leave a comment
Permanent Link
May. 10th, 2018 @ 09:46 am (no subject)
Tags:

Vienu no lielākajiem gandarījumiem man dzīvē sagādā jūkli pārvērst par labi organizētu, saprotamu un sakārtotu sistēmu. Mani interesē viss par efektivitātes uzlabošanu, organizēšanu, labākajiem risinājumiem. Un ciešanas man sagādā tas, ka bieži vien es redzu jūkli, redzu iespējas, kā to sakārtot, bet man nav dotas pilnvaras to darīt.
About this Entry
2 comments
Leave a comment
Permanent Link
May. 3rd, 2018 @ 09:26 am (no subject)
Tags: , ,

Jo vecāka kļūstu, jo vairāk apjaušu, ka man aizvien vairāk dzīvē ienāk pasteļtoņi, nevis tikai baltais un melnais. Jo - kad ieskaties tādā kārtīgā melnumā, saproti, ka tas tāds radies tāpēc, ka daudzi citi viņam katrs pa drusciņai ir iedevuši melnumu. Un savukārt - kad ieskaties tādās lietās, kurās it kā vajadzētu būt pilnīgi labajam - biegās izrādās, ka tas nemaz tā nav. Un tad jūties apjucis.

Es kādreiz domāju, ka mednieki nav īpaši forši - viņi, redz, nogalina dzīvniekus. Līdz mirklim, kad es iepazinos ar kādu mednieku, kas mūs ar draudzeni izvadāja pa mežu. Viņi pieskata mežus, vāc nost malumednieku lamatas, bargā salā piebaro meža dzīvniekus. Un man sāka likties, ka viņi ir daudz vairāk rūpējas par dzīvniekiem, nekā tie zaļie, kas ziemas laikā ielaužas kažokzvēru audzētavā un tos izlaiž savvaļā (gan jau ka lielākā daļa no tiem kažokzvēriem tāpat aiziet bojā - un, iespējams, vēl mokošākā nāvē, nekā tas būtu tai audzētavā - no bada, slimībām u.c.). Vai arī tās lapsas krietni vien panīdētu laukā zaķu un sīko dzīvnieku populācijas tuvākajā apkārtnē (kuras arī ir dzīvas radības).
About this Entry
5 comments
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 24th, 2018 @ 08:49 am (no subject)
Tags: , ,

Mans tētis stāstīja stāstu par savu bērnību - viņiem mājās bija kulšanas talka, bija atbraukusi kuļmašīna un tētis ļoti gribējis to apskatīt. Bet- lai trīsgadīgais puika kaut kur neielīstu un nedabūtu galu, viņa mamma bija viņam paslēpusi bikses un uzdevusi krāsnsaugšā pieskatīt gadu veco brālīti. Bet vispār viņš no piecu gadu vecuma (varbūt agrāk) gāja ganos pie svešiem cilvēkiem.

Mans vecākais brālis, savukārt, pieskatīja mūs ar jaunāko brāli tad, kad viņam bija septiņi gadi (es biju kādu pusgadu veca, otram brālim bija nepilni četri gadi).

Bet es pati savu nozīmību sajutu piecu gadu vecumā, kad tētis ar mammu mājas celtniecības procesā ar ķēdēm vilka augšā baļķus jumta sijām. Baļķu bija vesela kaudze, kāpelēšana bija pamatīga, bet tad vienam no vecākiem ienāca prātā, ka varbūt es (toreiz piecus gadus veca) varētu uzmest baļķim abās pusēs ķēžu cilpas. Es, protams, jutos ļoti pagodināta, ka man uzticēts tāds atbildīgs uzdevums un viss gāja kā pa diedziņu. Vecāki nolaida ķēdes, es tās apmetu ap baļķi, viņi vilka baļķi augšā, pēc tam nākošo u.t.t. Vecāki bija ļoti apmierināti un mani slavēja, bet es savukārt kladzināju, ka esmu piedalījusies mājas celšanā. Visi baigi apmierināti. :D

Es esmu sapratusi, ka pa īstam laimīga es jūtos tad, kad sajūtos savā vietā, noderīga un spēju tikt labi galā ar saviem pienākumiem.
About this Entry
3 comments
Leave a comment
Permanent Link
Apr. 6th, 2018 @ 08:40 am (no subject)
Tags: ,

Youtube ir tādi video ar Sidhaguru (krievu valodā īsi pastāstiņi par dažādām tēmām - depresiju, dzīves jēgu, bailēm u.t.t. Pēdējā laikā man bija tāds ne pārāk garastāvoklis, bet to klausīšanās mani ir ietekmējusi pozitīvi. Kaut kā šāda man ļoti pietrūkst tradicionālajās kristīgajās baznīcās - tādu sprediķu, kuros runātu par to, kā praktiski tikt galā ar savām šaubām, bailēm, grūtībām u.t.t. Nevis teorētiski - un tādā savārstījumā, ka galveno domu uztvert nevar un sāk miegs nākt, bet tā - saprotami un dzīvē pielietojami. Un vēl man šķiet, ka reti kurš garīdznieks reāli tic Dievam. Jo var sajust atšķirību - ja klausies cilvēkā, kas tic tam, ko viņš saka, un tādā, kurš netic. Tas otrais nespēj pārliecināt. Man vispār liekas, ka vislielākā problēma mums ir tajā, ka mums trūkst cilvēku - Skolotāju - ar lielo burtu. Par jebkādām tēmām. Saskaņā ar vēdām, visaugstākās kastas pārstāvji bija skolotāji, tiesneši un ārsti. Jo - ja ar šo profesiju pārstāvjiem viss ir kārtībā, tad pa lielam arī sabiedrībā viss ir ok.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 19th, 2018 @ 08:44 am (no subject)
Tags: ,

Es jūtos šausmīgi neveikli un neērti gadījumos, ja man apģērbu veikalā bez mana uzaicinājuma sāk dancot apkārt vairākas pārdevējas, stiepjot tik aizvien jaunas kleitas klāt un sakot, cik labi tās man izskatās. Lai gan beigās vienu kleitu (tādu - tīri ok - nopirku), konkrētajā veikalā vairs savu kāju nesperšu. Man patīk tādi veikali, kur pārdevēji ir laipni un nav vīlušies arī tad, ja es neko nenopērku. Jo - ja man veikals ir iepaticies, ir visai liela varbūtība, ka es varētu kļūt par pastāvīgo pircēju.
About this Entry
3 comments
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 7th, 2018 @ 02:46 pm (no subject)
Tags: ,

Braucot no darba un braucot uz darbu, es mēdzu visu ko klausīties. Vienu brīdi man topā bija visādas kriminālās lietas - par briesmīgākajiem noziegumiem padomju laikos. Mjā, šausmas, šausmas, šausmas. Kādi mani secinājumi? Neviens nav pasargāts no tā, ka kādu dienu viņam kaut kādas traumas rezultātā, piemēram, neaiziet širmis ciet un viņš nesāk darīt vājprātīgas lietas. Vēl viens secinājums - ne vienmēr labais rada labo. Bet vienmēr ļaunums rada vēl lielāku ļaunumu. Teju lielākā daļa no visiem trakākajiem maniakiem bērnībā vai pusaudža gados ir pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību (ņirgāšanos, pazemošanu) . Un man pat nav jāskatās teorijā, es bērnībā spēlējos ar puiku, kas pieaudzis nogalināja savu mammu un laikam pat vēl kādu cilvēku. Par to puiku skolā esot šausmīgi ņirgājušies.

Otrs variants - pārlutinātie bērni, kuriem viss tiek pienests klāt kā uz paplātes. No tāda viedokļa - mēs visi cenšamies, lai mūsu bērniem būtu vislabākie apstākļi, bet - arī pārcensties nevajag.

Šobrīd man topā savukārt ir vēsturiskās lekcijas - šodien klausījos par Kaligulu - tāpēc atcerējos visu šo.

Man tik ļoti gribas, lai būtu vairāk pieaugušo, kas saviem bērniem stāstītu, ka ja tev cilvēks neko ļaunu nedara, tad lai viņš arī ir savādāks vai liekas tev jocīgs, liec viņu mierā - lai viņš dzīvo mierīgi un laimīgi.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Mar. 2nd, 2018 @ 08:04 am (no subject)
Tags: , ,

Vakar iegāju fesibukā un ātri izgāju laukā. Iegāju draugos un ātri izgāju laukā. Izskatās, ka būšana sociālajos tīklos, kas nav ciba, mani visai stipri nogurdina un pat nomāc. :( Tāda sajūta, it kā es būtu nonākusi pūlī. Bet man pūļi tā ne visai, tāpēc es parasti neeju uz lieliem pasākumiem, Trakajām dienām u.t.t.
Vēl es aizdomājos - feisbukā visu laiku šēro to, ko visu cilvēki krutu nedara pasaulē - dzied, zīmē, dejo, vingro, spēlē, izpildās - vienkārši fantastiski. Bet pēc kāda laika to skatīšanās mani šaušalīgi nogurdina un vieš apātiju. Un kaut kā atsauc atmiņā filmu "Surogāti" - http://www.imdb.com/title/tt0986263/.
Laikam jāpiezvana sen nesatiktajām draudzenēm un jāsarunā tikšanās - aci pret aci. Ar runāšanu, kaut kā kopīgu darīšanu. Varbūt ar vienu draudzenīti varētu aizbraukt kaut kur pie dabas - un pastaigāt pa piesnigušu mežu, piemēram.
About this Entry
6 comments
Leave a comment
Permanent Link
Feb. 28th, 2018 @ 10:05 am (no subject)
Tags: ,

Aizdomājos par kritiku un cilvēkiem, kuri ir mani kritizējuši. Man bija skolotāja, kura bija gan barga, bet kuras kritiskos vārdus es atceros un ievēroju, bet pret kuriem man nav nekādu negatīvu emociju, savukārt ir tādi teksti, kuri ir iedūruši kā dunči. Kāpēc tā, sapratu vēlāk, kad klausījos lekcijas par vēdiskajām tēmām. Viss ir atkarīgs no nodoma, noskaņas, ar kādu tiek izteikta kritika. Ja tā kopumā nenoliedz cilvēku (ka viņš ir galīgi garām), bet ir vērsta uz to, lai pa īstam cilvēkam palīdzētu, tad tā ir pareiza kritika un, visticamāk, kritizētais to sadzirdēs. Bet ja kritika tiek izteikta ar tādu negatīvu noskaņu, tad tur ir vesels lērums negatīvu seku. Sākot ar to, ka kritizētais sajutīsies kā niecība un vispār vairs negribēs neko darīt. Būs nikns, dusmīgs vai apvainojies uz kritizētāju un, iespējams, savas negatīvās emocijas izpaudīs tādā pašā veidā - nokritizējot tādā pašā veidā vēl kādu. Un tā tas turpināsies uz riņķi vien, uz riņķi vien.

Šo likumsakarību savā dzīvē esmu ievērojusi ne reizi vien. :D Atliek tik man kādu dienu tā niknāk (nevis pareizi) uzbraukt savai kolēģei par kādu kļūdu, lai pēc mirkļa arī dabūtu iekšā kārtīgu kritikas devu - biežāk ārpus darba.

Vai nebūtu lieliski, ja kritikas vietā tiktu teikti teksti no sērijas - es Tavā vietā darītu tā vai šitā. Jo to, ka ir slikti, visi saprot un pasaka. Bet kaut kā padomu par to, kā kaut ko izdarīt labāk, nav tik daudz, kā gribētos.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Feb. 16th, 2018 @ 08:17 am (no subject)
Tags: ,

Man viena pazīstama meitene ieteica no žurnāliem griezt laukā un salīmēt uz papīra to, ko es gribētu savā dzīvē. Bet tā kā man žurnālu mājās nav, tad es izdomāju alternatīvu - savilku vienā mapē visādas bildes no interneta ar to, ko es gribētu (tas arī, domāju, strādās, jo kādreiz man uz desktopa bija bilde ar tādu krāšņu glezniņu ar palmām un saulrietu. Un pēc kāda laika negaidīti sanāca aizbraukt uz to vietu, kur tās gleznoja - Dienvidāfriku). Bet pats process tiešām ir iedvesmojošs. Tu tur liec tās bildes un ieklausies savās izjūtās - un saproti, ko pa īstam gribi.
About this Entry
5 comments
Leave a comment
Permanent Link
Jan. 2nd, 2018 @ 09:55 am (no subject)
Tags: ,

Ja godīgi, man ļoti gribas, lai es būtu tādas stipras dzimtas sastāvdaļa. Tādas dzimtas, kurās ir omītes, opīši, tantes un krustmātes, es gribu ģimenes sajūtu. Tāpat es gribu arī vasaru, lauku mājas un to skaņu, kad lietus pakšķ uz jumta un logu aplodām. Siltas un mitras zemes piku rokās. Gulēšanu zem ābeles un vēršanos zilās, zilās debesīs. Tuvumu dabai. Par daudz pilsētas, par daudz sociālo tīklu, par daudz virtuālas komunikācijas un par maz - īstas komunikācijas.
Lēmums vairs nepiedalīties lauku mājas kārtošanā ir radījis manī trauksmi. Sajūtu, ka arī tur - laukos - mani nevajag. Bet man tik ļoti gribas būt vajadzīgai, gribas tādus pienākumus, ar kuriem es esmu spējīga tikt galā. Sajūtu, ka es esmu kaut kam derīga. Darbu, kuram ir redzams rezultāts. Esmu sailgojusies pēc dabas, pēc pastaigām brīvā dabā.

Es ļoti gribu, lai nākošā gada otrajā janvārī es ar smaidu teiktu - jā, mīļie, tas 2018.gan bija viens varen foršs un piepildīts gads un Jūs man piebalsotu - jā gan, man arī. :)
About this Entry
11 comments
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 20th, 2017 @ 03:35 pm (no subject)
Tags: ,

Tā, šodien terapeitiskos nolūkos palasīju savas vecās dienasgrāmatas (arī no galīgi drūmajiem periodiem - 2013.gada un 2009.gada beigām). Mani parasti savas vecās dienasgrāmtas drusku nomierina. Tad vēl tikko skanēja pa radio Paukštello un Dzeguzītes "Pasaka un nesaka" - jauka un pozitīva dziesmiņa. Un vispār - jāvelkas laukā no visiem draņķīgajiem garastāvokļiem. Galu galā - beigas taču vienmēr ir labas. Un ja beigas nav labas, tad tās nav nekādas beigas.
Atskaites punktiem ir jābūt nevis tad, kad viss ir slikti, bet tad, kad viss ir labi. Tāpēc mans plāns par šo gada nogali ir būt mierīgai, izdarīt visu, kas no manis ir atkarīgs, nodarboties ar daiļdradi un sarakstīt kārtīgu plānu nākošajam gadam.
About this Entry
1 comment
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 14th, 2017 @ 09:38 am (no subject)
Tags: ,

Šonakt telefons bija izdomājis pats izslēgties un no rīta vairs neieslēgties. Nu, ko, izjaucu pa daļām, saliku atpakaļ, aizgāja.
Reizēm man ir sajūta, ka man piederošās elektroierīces arī ir katra ar savu raksturu. Aizdomājos arī par to, cik ļoti mēs šobrīd paļaujamies uz elektrību un elektroniku. Vai nav tā, ka mēs visas olas esam salikuši vienā grozā un gadījumā, ja kaut kas notiek (piemēram, kaut kas līdzīgs tam Karingtonas notikumam - https://en.wikipedia.org/wiki/Solar_storm_of_1859), tad ir visai pamatīgas ziepes.
About this Entry
5 comments
Leave a comment
Permanent Link
Dec. 12th, 2017 @ 09:06 am (no subject)
Tags:

Pagājušajā gadā neuzrakstīju gada plānus un rezultātā gads arī bija krietni vien juceklīgāks un ar mazāk taustāmiem rezultātiem. Esmu ievērojusi, ka parasti no tā, ko es esmu uzrakstījusi, liela daļa piepildās. Varbūt jāsaraksta krietni vien ambiciozāki plāni, tad tā lielā daļa arī būtu tāda lielāka.
About this Entry
2 comments
Leave a comment
Permanent Link