| Jan. 2nd, 2018 @ 09:55 am (no subject) |
|---|
Ja godīgi, man ļoti gribas, lai es būtu tādas stipras dzimtas sastāvdaļa. Tādas dzimtas, kurās ir omītes, opīši, tantes un krustmātes, es gribu ģimenes sajūtu. Tāpat es gribu arī vasaru, lauku mājas un to skaņu, kad lietus pakšķ uz jumta un logu aplodām. Siltas un mitras zemes piku rokās. Gulēšanu zem ābeles un vēršanos zilās, zilās debesīs. Tuvumu dabai. Par daudz pilsētas, par daudz sociālo tīklu, par daudz virtuālas komunikācijas un par maz - īstas komunikācijas.
Lēmums vairs nepiedalīties lauku mājas kārtošanā ir radījis manī trauksmi. Sajūtu, ka arī tur - laukos - mani nevajag. Bet man tik ļoti gribas būt vajadzīgai, gribas tādus pienākumus, ar kuriem es esmu spējīga tikt galā. Sajūtu, ka es esmu kaut kam derīga. Darbu, kuram ir redzams rezultāts. Esmu sailgojusies pēc dabas, pēc pastaigām brīvā dabā.
Es ļoti gribu, lai nākošā gada otrajā janvārī es ar smaidu teiktu - jā, mīļie, tas 2018.gan bija viens varen foršs un piepildīts gads un Jūs man piebalsotu - jā gan, man arī. :) |
