| Mar. 7th, 2018 @ 02:46 pm (no subject) |
|---|
Braucot no darba un braucot uz darbu, es mēdzu visu ko klausīties. Vienu brīdi man topā bija visādas kriminālās lietas - par briesmīgākajiem noziegumiem padomju laikos. Mjā, šausmas, šausmas, šausmas. Kādi mani secinājumi? Neviens nav pasargāts no tā, ka kādu dienu viņam kaut kādas traumas rezultātā, piemēram, neaiziet širmis ciet un viņš nesāk darīt vājprātīgas lietas. Vēl viens secinājums - ne vienmēr labais rada labo. Bet vienmēr ļaunums rada vēl lielāku ļaunumu. Teju lielākā daļa no visiem trakākajiem maniakiem bērnībā vai pusaudža gados ir pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību (ņirgāšanos, pazemošanu) . Un man pat nav jāskatās teorijā, es bērnībā spēlējos ar puiku, kas pieaudzis nogalināja savu mammu un laikam pat vēl kādu cilvēku. Par to puiku skolā esot šausmīgi ņirgājušies.
Otrs variants - pārlutinātie bērni, kuriem viss tiek pienests klāt kā uz paplātes. No tāda viedokļa - mēs visi cenšamies, lai mūsu bērniem būtu vislabākie apstākļi, bet - arī pārcensties nevajag.
Šobrīd man topā savukārt ir vēsturiskās lekcijas - šodien klausījos par Kaligulu - tāpēc atcerējos visu šo.
Man tik ļoti gribas, lai būtu vairāk pieaugušo, kas saviem bērniem stāstītu, ka ja tev cilvēks neko ļaunu nedara, tad lai viņš arī ir savādāks vai liekas tev jocīgs, liec viņu mierā - lai viņš dzīvo mierīgi un laimīgi. |
