| Feb. 28th, 2018 @ 10:05 am (no subject) |
|---|
Aizdomājos par kritiku un cilvēkiem, kuri ir mani kritizējuši. Man bija skolotāja, kura bija gan barga, bet kuras kritiskos vārdus es atceros un ievēroju, bet pret kuriem man nav nekādu negatīvu emociju, savukārt ir tādi teksti, kuri ir iedūruši kā dunči. Kāpēc tā, sapratu vēlāk, kad klausījos lekcijas par vēdiskajām tēmām. Viss ir atkarīgs no nodoma, noskaņas, ar kādu tiek izteikta kritika. Ja tā kopumā nenoliedz cilvēku (ka viņš ir galīgi garām), bet ir vērsta uz to, lai pa īstam cilvēkam palīdzētu, tad tā ir pareiza kritika un, visticamāk, kritizētais to sadzirdēs. Bet ja kritika tiek izteikta ar tādu negatīvu noskaņu, tad tur ir vesels lērums negatīvu seku. Sākot ar to, ka kritizētais sajutīsies kā niecība un vispār vairs negribēs neko darīt. Būs nikns, dusmīgs vai apvainojies uz kritizētāju un, iespējams, savas negatīvās emocijas izpaudīs tādā pašā veidā - nokritizējot tādā pašā veidā vēl kādu. Un tā tas turpināsies uz riņķi vien, uz riņķi vien.
Šo likumsakarību savā dzīvē esmu ievērojusi ne reizi vien. :D Atliek tik man kādu dienu tā niknāk (nevis pareizi) uzbraukt savai kolēģei par kādu kļūdu, lai pēc mirkļa arī dabūtu iekšā kārtīgu kritikas devu - biežāk ārpus darba.
Vai nebūtu lieliski, ja kritikas vietā tiktu teikti teksti no sērijas - es Tavā vietā darītu tā vai šitā. Jo to, ka ir slikti, visi saprot un pasaka. Bet kaut kā padomu par to, kā kaut ko izdarīt labāk, nav tik daudz, kā gribētos. |
