May. 22nd, 2018 @ 08:11 am (no subject)

Šonakt sapnī redzēju, ka esmu aizbraukusi - laikam jau uz Jelgavu. Tur ir pa lielam beigušās mācības, notiek izlaidumi, gatavojas lielie tusiņi. Un tad vakarā ir jāiet uz autobusu. Mēs ejam, bet brālis ar tām meitenēm tik riktīgi pieliek soli, ka es netieku līdzi. Un es reāli nevaru lāga paiet - knapi kustos. Viņi iet, nepiefiksē, ka es esmu tā atpalikusi, neatskatās. Iejūk pūlī starp autobusiem un pazūd. Un tad es esmu viena, visi autobusi aizbrauc un man vajag tikt uz Rīgu laikam. Bet tur neviena nav. Ir kaut kāds grausts. Tad kaut kādi sveši cilvēki palīdz un aizved mani uz pilsētas centru un es aizeju uz savām vecajām kojām - istabiņu, kurā ir manas bijušās istabiņas biedrenes. Vienai es saku - šodien taču ir 23.maijs - tava dzimšanas diena - apsveicu (viņai reālajā dzīvē patiešām 23.maijā ir dzimšanas diena - bet es viņu ļoti reti kad apsveicu). Es atvainojos viņām, ka esmu tik slikta draudzene.

Un tad es pamodos un domāju par draudzību reālajā dzīvē. Un par atsvešināšanos attiecībās - ar jebko. Gan ar draugiem, gan ģimenes locekļiem, gan arī ar idejām, principiem, reliģiju. Es vakar biju aizgājusi uz katoļu dievkalpojumu. Un sapratu, ka man nu jau ir grūti, jo es lielai daļai rituālu nesaprotu jēgu. Nesaprotu jēgu sprediķim, no kura vienkārši cilvēki (domāts - es) savai ikdienas dzīvei nevar paņem līdzi nekādu atziņu. Dziedāšana gan bija forša. Bet es vispār gandrīz vai tad tuvāk Dievam jūtos, kad es esmu piezvanījusi mammai un padziedājusi viņai tautasdziesmas.
About this Entry
[User Picture Icon]
From:[info]romija
Date: May 22nd, 2018 - 08:59 am
(Permanent Link)
Jēziņ, nu kā viens cilvēks var uzrakstīt kaut ko tik foršu kā tas pēdējais teikums.