Brīvdienās klīdām pa Vecrīgu. Izdangātais bruģis, zaļajā tīklā ietītās mājas, grausti, logu ailēs ieauguši bērziņi. Pelējuma un putekļu smārds. Pāris soļus tālāk... uz āra kafejnīcas tumši beicētās un lakotās koka apmales bomzis ēd kūkas no lielas kastes. Apkaltušās, bālās lūpas un gaišā mēle kāri apvij un ierij visu mazo kūku uzreiz. Seja kā vecam nosauļotam pērtiķim, pirksti strupi un sapampuši. Viņš ir dzīvs un liek atcerēties to otru (to otru laikam atmiņa vairs nedzēsīs). To, tajā ziemas dienā, kad lidmašīnas negaidīja. Steidzos šurpu turpu pēc dažām šķietami vajadzīgām lietām. Turp steidzoties viņš sēdēja, bet atpakaļ nākot - gulēja. Gulēja ar atvērtām acīm, aizlauztā pozā, viņa atvērtajās acīs krita sniegs. Tām lielajām, brūnajām, piesnigušajām acīm kaut kur ir mamma?
Varbūt nekad nav bijusi?
Jā... domām un atmiņām ir pašām savs ekskursiju birojs, tām ar tavu gribu nav nekāda sakara.
Tad granīta plāksnītēm noklātā galerijas priekša liek justies laimīgai. Beidzot var nostāties uz abām kājām un stāvēt bez pūlēm un pieturēšanās. Pēkšņi sajutos lepna, piedāvāju iet spožumā iedzert kādu mazu kafiju un atvilkt elpu no posta.
Sarunas, klusi smiekli, mana neizskaidrojamā vainas sajūta. Ciemiņi. Viņu acis - manējās.
Kur tu esi palicis, mans mazais mīlas biķeri, kuru kādreiz tukšojām uz katru Vecrīgas ieliņas veselību un mūžīgo skaistumu?
Tu laikam rij kūkas?
Labi, ka nesnieg.
