| Jul. 13th, 2018 @ 08:20 am (no subject) |
|---|
Reizēm aizvien vairāk ienāk prātā tas, ka mēs sava organisma šūnām esam Visums. Tas, ka es aizeju uz vingrošanu, tas, ka es aizeju laicīgi gulēt, tas, ka es kaut ko ēdu vai neēdu, ietekmē mana organisma šūnas. Un varbūt tās šūnas arī skaita lūgšanas ar tekstu - kaut nu rīt būtu laba diena (t.i. - es -no kuras daudzējādā ziņā atkarīga viņu labklājība - ēstu pareizi, atpūstos, vingrotu, nestresotu). Varbūt es arī esmu nevis Missalise, bet vienkārši šūna kādā milzīgā organismā? Varbūt par to runā tie senie vēdu teksti, kuri saka, ka pats galvenais dzīvē ir nesavtīgi pildīt savu pienākumu - savu dharmu -dzīves uzdevumu. Jo tieši tā dara šūnas. Ja es pati nedaru maksimāli labāko, ko es varu izdarīt, tad kā es varu gribēt un pieprasīt, lai tie organismi, kuros es esmu šūna (ģimene, draudzība, darbavietas kantoris, valsts, pasaule) funkcionētu kā vesela cilvēka organisms? Tikai visu laiku ir tās šaubas par to, vai es pareizi esmu izpratusi tos savus uzdevumus. Kaut gan - varbūt mērs ir tas, ka parējās organisma sastāvdaļas sāk funkcionēt labāk? Viss vienmēr sākas ar mazumiņu un ar sevi pašu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}