Ā, vispār man bija tāda doma "aiziet ciet" uz zināmu laiku.

Man liekas, ka man joprojām ir auksti, kaut tēja gandrīz izdzerta un kāds brīdis jau būts mājās.
Laikam jāizmēģina citas zarn_sildāmās metodes.
Whiskey in the jar for example.

Šis noteikti nav mans formāts. Kad var mierīgi atraut kājas no zemes un saprast, ka tiec nests līdz ar cilvēku vilni.
Šito siļķi...
Es saprastu, ja vēl būtu bijis, ko redzēt no tā salūta, bet nu ne tak.

Tautas vienotību es sajutu tad, kad stundu gaidot transportu, ar vēl tikpat nosalušiem un izmisušiem "brāļiem un māsām", mēs sākām palēnām visi saspiesties kā pingvīni un vienoties kopīgā siltumdejā.
Nu jau tikpat vienoti esam pārvērtušies par siļķēm konservu kārbā un kopistiski veicam ceļu mājup. Baigi vairs neatvainojamies par to, ja izdodas kādam ar dibenu noglaudīt seju vai kā citādi iebraukt personīgajā telpā. Šeit nepastāv tādi fizikas likumi.

Es gan varu papukstēt par ''Nameja Gredzenu'' jeb ''The Pagan King''. Holivuda mūs ir izlutinājusi, bet nevar nepamanīt to baiso haosu, kas valda uz ekrāna un starp kadriem.
Tas kontrastainais ''labs un ļauns'' iedeva pamatīgu pasakas sajūtu.
Lielu daļu izvilka camera crew un video montāža. Šoreiz uzslavas tiem, kas lielum-lielo darbu veic aizkadrā un parasti parādās titru pašās, pašās beigās.
Ā, nu protams, aktieriem visu cieņu vienmēr. Savu padarīja un godam. Tik, kas Keišam atgadījies, ka nevarēja savā balsī runāt, bet vajadzīgs voice-overs.


''Baltu Ciltis'' gan bija baudāms vēsturiskais gabals. Parāva vēlmi atraut vaļā mežonīgo, dzīvniecisko pirmsākumu sevī. Pat, ja mušmire jāņem palīgā.
Sagribējās ''pļavu'' iedzert.